Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Fragmenti no Annas Poļitkovskas grāmatas Otrais Čečenijas karš, Zaharova izdevniecība, Maskava, 2002.
Man atnesa kolektīvo vēstuli no 90 ģimenēm, kas dzīvo dažos Vedenas rajona ciemos — Mahketos, Tovzeņā, Selmentauzenā, Hotuņā. Vairāki simti cilvēku ļoti lūdza kaut kā palīdzēt, lai viņi pēc iespējas ātrāk varētu tikt pārvesti ārpus Čečenijas. Iemesli — pastāvīgs bads, neizturams aukstums, nekādas medicīniskās palīdzības, nekādu sakaru ar ārpasauli. Īpaši bija atzīmētas cietsirdīgās soda akcijas, ko īstenoja Hotuņas nomalē izvietotie militāristi. Fakti šķita fantastiski. Komandējums sākās 2001. gada 18. februārī.
Desmitiem šausmīgu stāstu, cilvēku izmocītās sejas, kuri bija izcietuši militāristu spīdzināšanu un izmeklētu ņirgāšanos, kad no šausmām par to, ko tev nākas pierakstīt, apstājas roka, kas visu fiksē piezīmju grāmatiņā… Un pēkšņi — tie paši stāsti, tikai jau ar tevi. Atdzīvojušās ainas kā dzirdētā pierādījums. Un tagad jau tev auro: “Stāt! Uz priekšu!” Un vēl puņķutapas vecuma vecākais leitnants no FDD jau tev — un nevis tavam nesenajam sarunbiedram — smaidot ar savu 37. gada profesionālo senču pretīgo muti, čukst: “Kaujiniece… Tu esi atnākusi no Basajeva… Nošaut tevi būtu par maz… Pārāk daudz mirkšķini acis, tātad melo…”Pirmā ainiņa: spīdzināšana ar strāvu
Rozita no Tovzeņas ciema gandrīz nespēj pakustināt lūpas. Viņas acis, it kā pārvarot dabisko sūtību, apstājušās un lūkojas kaut kur iekšpus. Rozitai pagaidām vēl grūti staigāt — sāp kājas un nieres. Pirms mēneša Rozitai nācās izciest filtrācijas nometni — tā viņa to sauc. Par to, ka “devusi patvērumu kaujiniekiem”. Tieši tā viņai kliedza militāristi.
Rozitai jau ir daudz gadu. Viņai ir daudz bērnu un vairāki mazbērni. Jaunākā mazmeita, kas iepriekš nebija runājusi krieviski, taču redzēja, kā pa grīdu vilka viņas vecmammu, tagad pastāvīgi kliedz: “Gulties! Uz grīdas!” Rozitu aizveda rītausmā, kad visi gulēja, aplenca māju un neļāva sagatavoties. Un iemeta bedrē kara daļas teritorijā.
“Grūstīja? Spārdīja?”
“Jā. Kā pie mums parasts.”
Tupus uz saliektām kājām, Rozita tieši uz zemes bedrē nosēdēja 12 diennaktis. Kareivis, kas apsargāja bedri, reiz naktī apžēlojās — pameta telts auduma gabalu.
“Es to paliku zem sevis. Kareivis — viņš taču arī ir cilvēks,” kustina lūpas Rozita.
“Viņas” bedre nebija dziļa. Metrs divdesmit, ne vairāk. Bez jumta, bet iztaisnoties nebija iespējams: bedri sedza baļķi. Tā ka 12 diennaktis — tupot vai sēžot uz tā paša brezenta. Pie tam ziemā! Pa visu šo laiku Rozitai tā arī neuzrādīja nekādu apsūdzību, lai gan trīs reizes veda uz nopratināšanu. Jauni virsnieki, kas varētu būt viņas dēli un kas nosauca sevi par FDD līdzstrādniekiem, Rozitai uzvilka “bērnu cimdiņus ar gumiju”: uz vienas rokas pirkstiem — vienu atkailinātu vada galu, uz otras pirkstiem — otru galu. Un paši vadi pārmesti pār kaklu, aiz muguras.
“Jā, es ļoti kliedzu, kad laida strāvu. Visu pārējo gan izcietu klusējot. Baidījos sakaitināt viņus vēl vairāk.”
Drošībnieki teikuši: “Slikti dejo. Nāksies piemest vēl,” par “dejām” dēvēdami Rozitas konvulsijas. Un piemeta.
“Bet ko viņi gribēja?”
“Viņi neko nejautāja.”
Pa to laiku Rozitas radinieki no starpniekiem saņēma uzdevumu, ko bija devuši tie paši virsnieki — meklēt naudu izpirkumam. Viņiem paskaidroja — ir jāpasteidzas — Rozita slikti panes bedri, var neizturēt. Vispirms militāristi pieprasīja summu, par kuru ciema iedzīvotāji (izpirkuma naudu tur pieņemts vākt visiem kopā) teica — pat ja pārdotu visu ciemu, vienalga nesamaksāt. Par brīnumu, militāristi izrādījās pierunājami un samazināja summu reizes desmit. Naudu atveda, un Rozita, ar grūtībām velkot kājas, netīra un nemazgājusies, tika izlaista brīvībā pie pulka caurlaides punkta. Un iekrita saviem bērniem rokās.
Laiks runāt atklāti — karadaļas teritorijā, kas izvietojusies Vedenas rajona Hotuņas ciema nomalē, kur dislocējies Aizsardzības ministrijas 45. gaisa desanta un 119. izpletņlēcēju desanta pulks, kā arī Iekšlietu ministrijas, Tieslietu ministrijas un FDD apakšvienības, pastāv koncentrācijas nometne. Ar komerciālu novirzienu.
Otrā ainiņa: sivēnu audzinātājs
45. pulka komandieris Aleksejs Romanovs ir ļoti interesants cilvēks ar stipru gribu. Pulkvedis ir bijis Afganistānā un “pirmajā” Čečenijā. Kā lielākā daļa virsnieku, kas karo “otrajā”, viņš sunī karu, skaļi prāto par saviem bērniem, kas aug bez tēva, un ir gatavs beigt otro Čečenijas karu tūlīt pat — tas viņam apnicis ne pa jokam. Taču pagaidām, 2001. gada februāra beigās, īsi pirms Tēvzemes aizstāvja dienas, mēs pastaigājamies pa pulku. Komandieris rāda ēdnīcu — lauka apstākļiem itin simpātisku. Aizved līdz noliktavai, kas pielādēta ar gaļas konserviem un visādu citādu ēdamo, kas, pēc viņa domām, pilnīgi izslēdz viņam uzticēto karavīru tieksmi zagt vietējiem lopus.
Tā mēs nonākam līdz galvenajam — pulka komandieris rāda bedres, kurās pēc “tīrīšanām” samet čečenus. Pulkvedis ir gādīgs — viņš pietur pie elkoņa, lai es dubļos nepaslīdētu un neieveltos sešmetrīgajā dziļumā. Bedre izskatās tieši tā, kā to aprakstījuši daudzi tajā sēdējušie cilvēki. Apmēram trīs reiz trīs metri, nesaskatāmā peklē stiepjas virve — pa to jārāpjas ārā uz nopratināšanu. Par spīti salam no bedres nāk specifiska smaka. Tā nu te nolikts — čečeniem jānokārtojas sev pie kājām. Un cauru diennakti jāturpina stāvēt uz tās pašas zemes. Ja gribas — var sēdēt.
Pulkvedis pastāstīs apbrīnojamas lietas — reiz uz pārbaudi atlidojis pats grupējuma komandieris ģenerālis Baranovs, ieraudzījis uz lauka stāvošos aizturētos čečenus un pavēlējis turēt tos bedrēs, kas sākotnēji bija izraktas sadzīves atkritumiem. Kopš tā laika arī tā iegājies. Viņam par notiekošo ir ļoti neērti:
“Taču mēs tur sēdinām tikai kaujiniekus.”
“Kāpēc tad atbrīvojat? Ja jau kaujinieki?”
Pulkvedis izspiež:
“Tu taču pati saproti…”
Es personiski — nesaprotu.Trešā ainiņa: gaidot arestu
Spēcīgais piecdesmitgadīgais kalnietis Vaha no Tovzeņas ciema patlaban ir sabiedrisks aktīvists, bet agrāk strādājis drošības orgānos un bijis arī vietējās skolas skolotājs. Tagad viņš pēc savas iniciatīvas vāc ziņas par Krievijas karaspēka zvērībām un tādēļ gaida arestu un savu “bedri” ik nakti.
Vaha zina atbildi uz jautājumu, uz kuru neatbildēja pulkvedis. Un stāsta ļoti pamācošus gadījumus par laiku, kad viņu ciemā īsu brīdi uzturējies Basajevs ar savu brigādi. Kā visi ciema iemītnieki toreiz cerējuši, ka Basajevu beidzot arestēs. Basajevs bijis novārdzis, tāpat kā visi viņa kaujinieki, un ja vien kāds būtu gribējis… Taču krievu armijas daļas, kas pirms tam bija cieši aplenkušas ciemu, tika negaidīti atvilktas — tieši uz Basajeva uzturēšanās laiku.
Un viņš aizgāja. Gribat — ticiet, gribat — neticiet… Toties tikko bandīti bija aizgājuši kalnos, krievu karaspēks sāka grābt ciet un mocīt tos ciematniekus, kam nebija nekāda sakara ar bandītiskajām vienībām, atstājot brīvībā tos, kas patiešām bija saistīti… Ciemā taču visi par visiem visu zina.
Ceturtā ainiņa: smukās pakaļiņas
Isa dzīvo Selmentauzenā. Februāra sākumā viņš arī nokļuva koncentrācijas nometnē Hotuņas nomalē. Pret viņa miesu dzēsa cigaretes, viņam sita pa nierēm ar pepsikolas plastmasas pudelēm, kas piepildītas ar ūdeni. Pēc tam iemeta bedrē, sauktā par “vannu”. Tā bijusi pilna ar ūdeni (starp citu, ziemā), un pakaļ tur sagrūstajiem čečeniem mestas dūmu sveces.
Bedrē viņi esot bijuši seši. Izdzīvojuši daži.
Jaunākie virsnieki, kas veikuši kolektīvās pratināšanas, teikuši čečeniem, ka viņiem esot smukas pakaļiņas, un viņus izvarojuši. Pie tam piebilstot, ka tas esot tādēļ, ka “jūsu vecenes ar mums negrib”. Izdzīvojušie čečeni tagad saka, ka atriebties par “smukajām pakaļiņām” ir visas viņu atlikušās dzīves mērķis.
Isa tā arī nav atguvies no šoka — tas ir redzams. Tāpat kā Rozitu, viņu atbrīvoja par izpirkumu, ko savāca visa Selmentauzena. Pirms tam vēl kārtīgi izņirgājoties par radiniekiem, kas bija sanākuši pie pulka caurlaides punkta, cerot uzzināt kaut ko par savējiem, kas arī atradušies bedrē.
Marodierisma un reketa konveijers, ko dēvē par “bandītu atklāšanu”, Čečenijā darbojas bez apstājas. Un te var pagaidām pavilkt svītru: otrais karš tikai nomainīja šeit notiekošo noziegumu izpildītājus. To, pret ko tika pieteikta “antiteroristiskā operācija”, — vispārēja ķīlnieku sagrābšana, verdzība un dzīvās preces izpirkšana — to visu tagad īsteno pašreizējie stāvokļa saimnieki, militāristi, izmantojot ieročus un fizisko un psihisko vardarbību. Mēs sēžam Isas vienīgajā mazītiņajā istabiņā, kur atrodas tikai gulta un krāsns, ģimene ir ļoti nabadzīga. Isas četrgadīgā meitiņa ar šausmām, neatraujot acis, skatās uz mani. Isas sieva paskaidro:
— Viņa redz, ka jūs neesat mūsējie, bet no tās pašas sugas kā tie, kas viņas klātbūtnē sita viņas tēvu. Un aizveda prom.Piektā ainiņa: pārbaudīts uz savas ādas
Tikai divas minūtes pagājušas kopš brīža, kad mēs šķīrāmies ar 45. desanta pulka komandieri, un mani aizturēja.
Vispirms vairāk nekā stundu lika stāvēt tieši izbraukāta lauka vidū. Pēc tam atripoja bruņumašīna ar apbruņotiem kaujiniekiem un nenosakāmas militāras piederības vecāko leitnantu. “Dokumenti tev ir viltoti, tavs Jastržembskis ir Basajeva rokaspuisis, bet tu esi kaujiniece,” tika paziņots.
Tad iesākās pratināšanas daudzu stundu garumā. Jaunie virsnieki nomainīja cits citu, priekšā nestādoties, vienīgi atgādinot, ka viņi ir no FDD un viņu komandieris ir tikai Putins, lika saprast, ka brīvība beigusies — zvanīt un kaut kur iet ir aizliegts, lietas — uz galda… Pašas pretīgākās pratināšanu detaļas tomēr labāk izlaižu, to pilnīgas nepieklājības dēļ. Tomēr tieši šīs detaļas skaidri apliecināja, ka viss, kas man tika stāstīts par mocībām un spīdzināšanām 45. pulkā, nav meli.
Periodiski centīgajiem jaunākajiem pievienojās vecākais — apakšpulkvedis ar tumsnēju seju un tumšām pastulbām izvalbītām acīm. Viņš izsūtīja pienapuikas ārā no telts, ieslēdza mūziku, ko uzskatīja par lirisku, un deva mājienus par pasākuma “labvēlīgu iznākumu”, ja es būšu paklausīgāka.
Pārtraukumos starp pulkvedi “jaunuvji” ņirgājās, veikli atrodot sāpīgākos punktus: pētīja manu bērnu fotogrāfijas, neaizmirstot pieminēt, ko ar viņiem vajadzētu izdarīt… Tā apmēram trīs stundas.
Beidzot pieredzējušais apakšpulkvedis, kas pa laikam raustīja kreklu uz krūtīm — sak’, es te asinis leju, — paziņoja, lietišķi palūkojies pulkstenī: “Ejam. Šaušu tevi nost.”
Izveda no telts, bija jau pilnīga tumsa. Kaut acī dur. Mazliet pagājām, un apakšpulkvedis noteica: “Kas nav noslēpies — es neesmu vainīgs.” Tai pašā brīdī blakus viss ieliesmojās raustīgā ugunī, iesvilpās, šausmīgi iegaudojās un iedārdējās. Apakšpulkvedim ļoti patika, ka es šausmās pietupos. Izrādījās, ka viņš bija mani pievedis tieši pie reaktīvā mīnmetēja Grad, kad tas izšāva kaujas zalvi. “Nu, ejam tālāk.”
Drīz tumsā kļuva samanāmi pakāpieni, kas veda lejup. “Tā ir pirts. Izģērbies.” Sapratis, ka nav nekādu rezultātu, pārskaitās un nošņāca: “Īsts apakšpulkvedis pret tevi no visas sirds, bet tu, kaujinieku gnīda, vēl…”
Pirtī ienāca vēl viens virsnieks — no FDD, vismaz viņš pats tā teica. Apakšpulkvedis paziņoja: “Negrib mazgāties.” Otrs noskandināja uz galda atnestās pudeles un teica: “Nu tad es viņu vedu.” Un atkal ilgi vadāja pa tumšo pulka teritoriju. Beidzot pavēlēja kāpt lejā pa kāpnēm — tas bija bunkurs, kur es uzturējos līdz pat atbrīvošanai 22. februārī. Pie bunkura sienas bija piestiprināts plakāts: “119. izpletņlēcēju desanta pulks”. Un paskaidrojumi: 18 pulka cīnītājiem piešķirts Krievijas varoņa nosaukums.
No kaut kurienes atnesa tēju. Noriju malku — un tūlīt pat galva sagriezās, kājas kļuva kā no vates un vajadzēja prasīt iziet — stipri nāca vēmiens. Uz tualeti? Var, taču tikai pavadībā. “Vabolītes no ķermeņa iesi tualetē iemest,” tā tika paskaidrots.
Prasīju: “Uzrādiet beidzot apsūdzību, sastādiet protokolu, sūtiet uz cietumu, tur radinieki atnesīs kaut vai zobu suku…” Nedrīkst! Kaujiniece! Bedres atbrauci skatīties? Gnīda! Maita! Jastržembskim par tevi Basajevs samaksāja, un galvenais redaktors tevi atsūtīja šurp…
22. februāra rītā bunkurā ienāca virsnieks un teica, ka viņš mani pavadīs uz Hankalu un viņam esot visi mani dokumenti un lietas, ko “nodos FDD”. Pie helikoptera stāvēja tas pats apakšpulkvedis, kurš atvadījās sekojoši: “Ja būtu, kā es gribu, būtu tevi nolaidis no kājas.”
Kad helikopters nosēdās Hankalā, tieši pie durvīm saskrēja kaut kādi militāristi un sāka mani raut prom no pavadītāja. Virsnieki izrādījās Groznijas prokuratūras līdzstrādnieki, un es esmu viņiem ļoti pateicīga, citādi mani atkal uzraudzītu kārtējais FDD virsnieķelis, kas sabeidzis psihisko veselību “antiteroristiskajā operācijā”. Prokuratūrā sniedzu visus paskaidrojumus, tika nopratināts arī mans pavadonis, un izrādījās, ka pulkā man bija nozagts viss, atskaitot akreditācijas apliecību nr. 1258. Pavadītājam nekā nebija. Ne mantu, ne diktofona kasešu, ne fotofilmiņu.
Tādējādi šīs dažādās ainiņas savienojās vienotā veselumā, un ir laiks pavilkt svītru…
Tas viss notiek mūsu valstī. Kurā darbojas Konstitūcija. Ko garantē spēcīgas “gribas” prezidents. Ar Ģenerālprokuratūru, ar cilvēktiesību aizstāvjiem — sabiedriskajiem un oficiālajiem, ar sirmu skaistu lordu, kas nomocījies, trenkdamies no Strasbūras uz Čečeniju un atpakaļ… Bedres, “bērnu cimdiņi”, “slikti dejo”, “kas nav noslēpies — es neesmu vainīgs”… Un neviens neuzdrošināsies teikt, ka es to neesmu redzējusi. Pārbaudīts uz savas ādas.
No krievu valodas tulkojis U.T.
RL mājaslapā lasāma Ulda Tīrona saruna ar Annu Poļitkovsku Skarbā pieaugšana