Londona — jaunā Bābele?

Tas bija Viljams Bleiks, kurš pateica savā nemirstīgajā himnā: “Mēs Jeruzalemi sev celsim, savā zaļajā Anglijā”. Pēc pusgadsimta Fjodors Dostojevskis Ziemas piezīmēs par vasaras iespaidiem aprakstīja Londonu kā Bābeli. Bet kas ir Bābele? — atļaušos jums vaicāt. Simbols? — Banāli. Metafora? — Mazliet labāk. Taču kam ir šī metafora? Šajā rakstā man metafora būs metafora nesapratnei, precīzāk sakot, tam, ka vienā vietā dzīvojoši cilvēki nesaprot cits citu. Taču vai viņi saprot paši sevi? Un vai tāda sapratne ir nepieciešama, lai saprastu citus? — mēs jautāsim.

Vispārējs skats uz Londonu nav iespējams, tāpat kā nav iespējama tās “kopēja aina” — atšķirībā, teiksim, no Pēterburgas, Parīzes, pat Maskavas, nerunājot nemaz par Jeruzalemi. Un tas ir saprotams ikvienam, kurš kaut vai mazliet pazīst vai izjūt Londonu. Jo lai kā mēs arī censtos, par to nevar teikt, ka tā ir kaut kas vēl tajā pašā, kā to var teikt par Ņujorku: “Tā ir Manhetena,” vai par Jeruzalemi: “Tā ir vecpilsēta.”

To apdzīvojošās ciltis (“valodas”, saskaņā ar Bībeles skaidrojumu) pašas to uztver tikai kā katra no savas apdzīvotās vietas iekšpuses, savas piepilsētas, rajona vai pat kvartāla. Viņiem Londona ir ne-centralizēta, tā nerada asi, ap kuru veidojas vai var veidoties vienota uztvere, tāpat kā angļu valoda nerada asi, ap kuru veidotos vai varētu veidoties viena visiem kopīga valoda. Nerada pat savā vienkāršākajā, žargona versijā, kas jau gadsimtiem ir slavenais Londonas koknijs.

Tā ir Bābeles daudzvalodība ar tai atbilstošo “daudzsapratni”. Tieši daudzvalodība, mani dārgie rīdzinieki, bet nevis divvalodība kā jūsu pilsētā vai, piemēram, Briselē, Madrasā vai Singapūrā. Tikmēr Londonā katrai no “tur esošajām valodām” (tas ir, tautām, ciltīm — citāts no Puškina) angļu valoda ir lielākoties šauri funkcionāla, tas ir, tikai sev un tikai katrai savai individuālajai un konkrētajai lietai, nodarbībai.

Sāksim no “augšas”. Jauns kenijietis, Londonas universitātes Imperiālkoledžas absolvents, jaunās “pār-datoriskās” industrijas spīdeklis. Lasa referātu par finansu matemātiku. Visi runā, ka referāts ir lielisks. Referātā izmantoti apmēram 200 vārdu un izteikumu. Referāts ir angļu valodā, protams, taču tajā nav angļu valodas, jo tajā nav nekādas valodas, nav valodas vispār. Par referātu izsakās angļi, kuri, atšķirībā no kenijieša, ir audzināti labās angļu ģimenēs un skolās, bet runā tieši tādā pašā “ne-valodā”. Un vispār, kā pazīstamajā angļu anekdotē, “kāpēc runāt, ja arī tāpat viss ir kārtībā?”

Labi, tagad — “lejup”. Simt soļus aiz Kingskrosas stacijas gadus četrpadsmit veca meitene ceļ augšup svārku malu un zemā balsī saka vienu vārdu — kant (“peža”), taču uzreiz, acīmredzot baidoties, ka pretimnācējs varētu slikti zināt angļu valodu, drošs paliek nedrošs, pievieno fuck (“pist”), nu, lai viss būtu savā vietā. Viņai aiz muguras iznirst kārns jauns cilvēks ar nāvīgi bālu seju: “O, ko jūs, ser! Viņa nav tāda, kā liekas (valoda, kas cienīga skanēt agrīnajās Džordža Bernarda Šova lugās), šeit iespējamas dažādas variācijas. Un viņai nav vairāk par divpadsmit, zvēru jums, ser. Un to var vienlaikus apvienot ar lezbisku aktu ar desmitgadīgu indieti, kura pilnībā pārvalda Kama-sūtru, kura (indiete, ne Kama-sūtra) arī ir jūsu rīcībā. Ir vieta. Kopā simt divdesmit mārciņas.” Jaunais cilvēks, kura angļu valoda ir tālu priekšā visiem melnajiem, baltajiem un brūnajiem datoristiem no Imperiālkoledžas, vairāk šķita režisors nevis suteners. Tātad — Bābele? Taču te man Bābeles tēmā nākas izdarīt vienu atkāpi.

Briti pēc rakstura un dzīves stila ir apbrīnojami vienvalodīgi. Iespējams, savā acīmredzamajā tieksmē nemācīties citas valodas un aktīvajā (reizēm pat agresīvajā) negribēšanā saprast runājošu citā valodā, viņi revanšējas par sakšu franču divvalodību, kuru 11. gadsimtā ar spēku ieviesa Vilhelms Iekarotājs un kuras pēdas labi saskatāmas robežā, kas atšķir “augstāko” šķiru valodu (un kultūru!) no “zemāko” un “zemāko par vidējo” šķiru valodas (un atkal — kultūras!), kas ir britu vienvalodības pēdējais bastions. “Manā laikā labākās prostitūtas un īsti, kvalificēti blēži lieliski runāja franciski,” ar skumjām atceras viens no Agatas Kristi varoņiem.

Taču Bābele nav tikai dažādu valodu un cilšu sajaukums, bet arī, iespējams, pirmām kārtām, to sadalītība, atdalītība citai no citas. Tādēļ, paskatoties uz Londonas situāciju no imigrantu viedokļa, kuri atnākuši, tā teikt, pabeigt “jau sen uzcelto torni”, kļūst neapšaubāma arī viņu iekšējā ievirze uz pašnodalīšanos, kas visai neparasti savienojas ar ievirzi uz adaptāciju vēl pavisam nesaprastajā valstī ar tās valodu un kultūru. Un tā — no veciem ķīniešiem līdz “jaunajiem” krieviem, no sīkiem bodniekiem līdz itin ievērojamiem intelektuāļiem. Ķīniešu restorāna īpašnieks Soho man reiz pavēstīja, ka viņa dzīves mērķis esot aizsūtīt savus dēlus uz Oksfordu vai Kembridžu, lai viņi tur mācītos kopā ar īstiem britiem, bet nevis ar visādiem tur “baltajiem šmurguļiem” (tieši tā viņš arī teica) un melnajiem dauzoņām, kas piepilda tā saucamās “jaunās” universitātes. Pie kāda man pazīstama krievu profesora atbrauca ciemos meita, kura nākošajā dienā paziņoja, ka viņam nepiedien dzīvot rajonā, kur ir gluži melns no nēģeriem, tā ka uz ielas iziet bail. Mans augsti mācītais kolēģis indietis lauza līgumu par mājas iegādi Oksfordā un atklāti paziņoja mājas īpašniekam, ka viņš tādēļ nav aizbraucis no Kalkutas, lai dzīvotu starp visiem šiem “Bangladešas neliešiem”. Bet, lūk, divi man pazīstami “jaunie krievi”. Viens speciāli nopirka māju mazā skaistā rajonā, kur nav nekāda sabiedriskā transporta (“es negribu, lai mana sieva elpotu smaku no melnajiem”). Cits, mazliet vairāk “pavirzīts”, teica, ka viņa meita mācīsies tikai tādā skolā, kur nav burtiski neviena melnā skolnieka un skolotāja. Skarbi! — jūs teiksiet. Taču arī bābelieši bija skarba tauta, katrā ziņā spriežot pēc nesen publicētu privātu vēstuļu un juridisku dokumentu tūkstošiem. Bet iegaumējiet, Londona ir horizontāla pilsēta, atšķirībā no, teiksim, Ņujorkas, Tokijas un Bābeles. Horizontāli notiek iedzīvotāju slāņu un grupu sadalīšanās. Un arī demokrātija šeit ir galvenokārt horizontāla. (“Viņš dzīvo šī slavenā trīsdesmit divu stāvu nama sešpadsmitajā stāvā, kamēr es — divreiz tālāk no centra, mazas mājeles pirmajā stāvā, ziniet, tur tālu lejā, starp dīķi un mežu.”) Kad minētajā namā-tornī notika mežonīgs kautiņš starp karību un indiešu imigrantiem, tad “baltajai” policijai nācās izmantot četras ugunsdzēsēju komandas ar brandspoitiem un garām kāpnēm, lai apdzēstu starpnacionālo kaislību ugunsgrēku.

“Mūsu ielā ir brīnišķīgi nēģeri,” man teica kaimiņš, vietējās bankas vadītājs, “viņi man ir pavisam savējie. Svešus nēģerus gan es nemīlu. No viņiem var sagaidīt visu.” Tā arī mums izpaužas cilšu un valodu atšķirtība Londonā, polarizējoties starp “savu” un “svešu”. Taču “sava” un “sveša” kritēriji ir galēji netverami un mainīgi: gan politika, gan ekonomika un vecums, vispār — jebkas var vienā pašā brīdī tos izmainīt vai pat nomainīt. Vienlaikus var palielināties haoss, radot sevī lokālus “sprieguma laukus”. Te diezgan būtiska loma ir agresīvajam antirasisma fenomenam, ko pēdējos divdesmit piecos gados pastiprināti attīsta visas valdības. Turklāt bieži notiek amizanti pārpratumi, kas var notikt vienīgi Anglijā. Tā pirms dažiem gadiem policija atklāja lielu organizāciju, kas komercializēja bērnu prostitūciju kādā no ziemeļaustrumu Londonas priekšpilsētām. Tāpat arī izrādījās, ka ar šo organizāciju bijuši saistīti visai kreisās vietējās municipalitātes locekļi. Un jūs domājat, netiklība tika sodīta, bet netiklības tirgoņi savaņģoti, nogādāti tiesā un vēl, tā teikt, “pienagloti pie kauna staba”? — Nekas tamlīdzīgs. Tiesa, policijas virsnieks, kurš rakstīja atskaiti par izmeklēšanu, aiz neuzmanības izmantoja izteikumu “melnā bērnu prostitūcija”. Sākās šausmīgs skandāls, vispārējs sašutums. Policijas virsnieku apsūdzēja rasismā un atlaida no darba, lietu paklusām pārtrauca, bet vienam municipalitātes loceklim, kas bija saistīts ar to “labdarības” organizāciju, pat atvainojās. Viņš, stāsta, tagad esot saistīts ar itin “baltu” organizāciju, kas nodarbojas ar zēnu (nezinu, balto vai melno) tirdzniecību un aktīvi cīnās par homoseksuālistu tiesībām.

Es domāju, ka briti kā neviena cita tauta prot haosu pārvērst diezgan stabilā status quo. Un tā visā: izglītībā, veselības aizsardzībā, vietējā administrācijā, pilsētplānošanā un, protams (pirmām kārtām!), transportā. Stāsta, ka viena darbības sfēra esot gan, kurā valda absolūta kārtība — tā esot ugunsdzēsība. Taču man līdz šim nav bijis iespēju pārliecināties, vai tas tiešām tā ir.

No krievu valodas tulkojis U. T.