Lo ihpat lī*

“Lo ihpat lī,” teica Etgara Kereta stāsta varonis, kuram skolotāja holokausta muzejā aizliedza aiztikt ar rokām priekšmetus, kas izlikti aplūkošanai. “Velns lai rauj!” Ja reiz mans vectēvs un vecāmāte ir gājuši bojā nacistu nāves nometnēs, tad man ir pilnas tiesības aiztikt ar rokām auduma stērbeles, kas palikušas pāri no kāda ieslodzītā formas tērpa. Līdzīgas sajūtas mani pārņem ikreiz, kad kāds painteresējas par Izraēlas galu. “Ja reiz ebreju valsts kaut kad ir sākusies, tad reiz tai arī būtu jābeidzas, tā taču nevar mūžīgi turpināties,” satraukti mēdz sacīt ieinteresētie miera mīļotāji. Taču nevaru viņus iepriecināt. Gluži kā tajā anekdotē, kur uz jautājumu, kā tad ir ar veselību, seko atbilde: “Nesagaidīsiet!”

Pārstaigājot kājām “parastās” Izraēlas pilsētas un laukus, pārņem neparasta trausluma sajūta – šķiet, ka ebreju valsts ir līdzīga kaņepes stādam, kurš novītīs, ja kāds nevērīgi izraus tam pievienoto ūdens vai mēslojuma caurulīti. Taču raugoties no jūdu mistikas dzīlēm, Izraēla šķiet bezgalīga burtu un skaitļu kombinācija, skaņu un vārdu plūsma, kas nav sākusies un arī nestās plūst, kamēr būs dzīvi tie, kas tos izrunā un murmina, puskrēslā ieslīguši biezu grāmatu vākos. Sāls jūras ieplakā, iepretī Masadai, kur desmitiem jūdu cīnītāju labāk uzšķērda sevi, nekā padevās romiešiem, likās, ka Izraēlas zemei piemīt sievietes ķermenis. Dzīle, kas aprij svešinieku, bet nesmādē arī savējo. Zeme kā agresīva mute, pārbriedusi vagīna, kuras iznīcinošais spēks pavēl cilvēkam nonievāt visu pārējo, atstājot vietu vienīgi tekstiem. Bet šāda izjūta nebija uz ilgu laiku – ziemeļos, Merona kalnā, iepretim mistiķu un kabalistu pilsētai Cfatai, kur kalni no vienas vietas nosēti ar taisnajo kapiem, kam kupoli izmālēti zilā krāsā, lai no putna lidojuma izskatītos pēc ezeriem, pavisam netālu no vietas, kur reiz nāks Mesija, ienāca prātā, ka Izraēlas zeme drīzāk ir vīrišķa, falliski vertikāla. Tik stāva, ka viss miesiskais no tās vienkārši nokrīt zemē, atkal jau atstājot vietu vienīgi tekstiem un to autoriem.

Divi rabīni, četras kājas un tā tālāk

Es nofotografēju abus rabīnus mirkli, pirms tie pustukša klajuma vidū, nikni iešņākdamies, paspraucās viens otram garām. Vienam rokā cepures kārba, garais vilnas svārks un uzvalka bikses, otram satīna halāts un garās zeķes, abiem – spalvainas apaļās cepures, it kā zem tām būtu vieglāk nobriedināt domas. “Dievbijīgāks droši vien ir tas ar zeķbiksēm un spīdīgo halātu,” man pajautāja paziņa, ieraudzījusi bildi. “Mhm,” piekrītoši pamāju, kaut gan nebiju par to pārliecināts. Man rabīnu tērpu nianses nozīmē krietni vairāk par vieglāk vai grūtāk iegaumējamu, dažādām reliģiskām un sociālām grupām raksturīgu dresscode, kas Izraēlā ir tik nozīmīgs. Rabīnu tērpu nianses var salīdzināt ar neredzamu magnētisku centrbēdzes spēku, kas abiem nekad neļaus nostāties vienā punktā, nedz arī sadurties, pārvietojoties pa vienu līniju. Viņiem ir četras kājas, un kopā divdesmit kāju pirksti, taču vienmēr steigā pieliektie augumi liecina, ka rabīni nemitīgi attālinās viens no otra, un tas pats attiecas arī uz visiem citiem. Grūti iedomāties vietu, kur sabiedrība būtu vēl vairāk sašķelta nekā Izraēlā, taču vienlaikus tā ir vienots un koordinēts ķermenis, kas lieliski prot sevi aizstāvēt.

Ienaidnieki

Iespējams, ka par to jāpateicas palestīniešu karotājiem un citiem “kaimiņiem”, kuri nepārtraukti apdraud Izraēlas valsts pastāvēšanu. Daudzi domā, ka m.ē. 70. gadā, pēc Otrā tempļa nopostīšanas, romieši visus ebrejus padzina no Izraēlas, un apmēram 1800 gadus vēlāk viņi tur piepeši uzradās 1948. gadā, kad tika nodibināta Izraēlas valsts. Taču ebreju saistība ar Izraēlu nekad nav tikusi sarauta. Pēdējo gadu pētījumi liecina par intensīvu ebreju kopienu dzīvi 9. gadsimtā, kad uzplauka ebreju kopienas Jeruzālemē un Tibērijā, vai 11. gadsimtā, kad līdzīgs process bija vērojams Gazā, Aškelonā, Jafā un Cezarejā. Kaut arī 12. gadsimtā krustneši iznīcināja lielāko daļu ebreju iedzīvotāju, daudzas kopienas Izraēlas ziemeļos un dienvidos nekad nepārtrauca savu eksistenci, nedz arī zaudēja garīgo autoritāti trimdas ebrejiem. Jau ilgi, pirms cionistiem ienāca prātā doma par masveida atgriešanos Izraēlā, tur dzīvoja desmitiem tūkstošu ebreju, un Izraēlas valstiskuma atjaunošanas politiskais process drīzāk uzskatāms par jau gadsimtiem pastāvošās atgriešanās tradīcijas nostiprināšanu.

Turklāt ienaidnieki iet vairumā. Tie ir palestīnieši, kurus neviens nekad tā arī nespēs saskaitīt, jo viņu skaits nepārtraukti pieaug. Arābu pētnieki uzsver, ka pirmajos Izraēlas valsts pastāvēšanas gados bēgļu gaitās devušies apmēram 800 tūkstoši, pat līdz miljonam palestīniešu. Pēdējā tautas skaitīšana, ko britu valdība veica 1945. gadā, liecina, ka palestīniešu skaits bijis apmēram 1,2 miljoni. Pēc ebreju datiem 1947. gadā, pirms valsts dibināšanas, tur dzīvoja apmēram 809 tūkstoši arābu, bet 1949. gadā, pēc dibināšanas kariem, palestīniešu skaits bija sarucis līdz 160 000. Tātad, saskaņā ar ebreju datiem, bēgļu gaitās bija devušies apmēram 650 000 cilvēku. Pēc ANO datiem šis skaitlis ir vēl mazāks.

Jāpiebilst, ka bēgļu straume bija divpusēja. Arābu nacionālistu propagandas rezultātā arābu valstis bija spiesti atstāt apmēram miljons ebreju. Aptuveni rēķinot, ebreju bēgļu skaits bija divtik lielāks. Līdz pagājušā gada beigām Apvienotās Nācijas pieņēma 681 rezolūciju par Tuvo Austrumu jautājumiem. Simtviena no tām bija veltīta palestīniešu bēgļu jautājumam. Nevienā pat ar pušplēstu vārdu netika pieminēti ebreju bēgļi, kuri bija spiesti atstāt arābu valstis, pametot tur visu savu iedzīvi, un bieži vien pat nenojaušot, kas tas cionisms tāds ir un kāpēc viņiem būtu kaut kur jādodas.

Kaut arī vēsturiski nekorekti ir spriest, kā būtu bijis tagad, ja toreiz notiktu šā vai tā – palestīniešu bēgļu problēma sākās ar 1947. gada arābu histēriju par Palestīnas dalīšanu. Toreiz aptuveni 30 000 bagātnieku izlēma pārlaist juku laikus blakus valstīs, bet vienkāršie ļaudis to uztvēra kā bēgšanas signālu. Kaut gan tā laika arābu laikraksti saukāja bēgļus par “piekto kolonnu, kas mūs visus dzen kaunā”, tieši masu histērijas dēļ tagad palestīniešiem nav savas neatkarīgas valsts.

Mūsdienās nereti izskan prasība, ka visiem palestīniešiem būtu jāatļauj atgriezties Izraēlā. Taču tas praktiski nav iespējams, jo pašreizējais palestīniešu skaits tiek lēsts uz 3,9 miljoniem. Ebreju skaits ir apmēram 6 miljoni. Ņemot vērā to, ka palestīniešiem ir lielāka dzimstība, viņi drīz vien būtu apmēram puse no Izraēlas iedzīvotājiem. 1948. gada rezolūcijā par Palestīnas sadalīšanu bija sacīts, ka ebreju daļā iedzīvotāju vairākumam būtu jābūt ebrejiem... – un tā bez gala.

Naivi būtu iedomāties, ka līdz ar palestīniešu bēgļu atgriešanos Tuvajos Austrumos sāktos mūžīgs miers. Galvenais bēgļu jautājuma iemesls ir arābu valstu un palestīniešu organizāciju kategoriska nevēlēšanās darīt jebko, kas varētu tikt uztverts kā Izraēlas valsts atzīšana. Tieši no šādas politikas arī izriet pastāvošā konflikta bezgalība.

Vēlreiz lo ihpat lī

Es sēdēju olīvkoka ēnā Jeruzālemes dienvidos, no kurienes var redzēt kādas trīs ceturtdaļas pilsētas, un dzēru ar ūdeni atšķaidītu sulu, kad tur parādījās apaļīga gide ar veselu grupu nepaklausīgu ebreju pusaudžu, kuri blenza uz manu gigantisko fotoaparāta objektīvu un izteica indīgas piezīmes, kuru galvenā ideja bija objektīva samērojamība ar manu locekli. Gide uztraucās, ka es varētu būt apvainojies, un pajautāja, ko es domāju par tālumā redzamo sienu, kurai jānodala palestīniešu autonomijas un ebreju teritorijas. Es atbildēju, ka man pie pakaļas sienas, un tādā garā (lo ihpat lī!), pusaudži sāka brēkt, ka esmu valstī ieradies nelegāli, gide piesarka, bet kāda meitene ar krekliņu, uz kura bija rakstīts cofee shop of peace, iekliedzās: “Peace!” – un visi uz viņu paskatījās.

Blakus sēdēja matains vīrietis un noraudzījās, kā akmens izlietnē draiskojas viņa bērnelis. Bija atlikušas pāris stundas līdz Tiša-be-Av: sēru dienai, kad tauta sēro un lasa Jeremijas Vaimanu dziesmu rulli, un man nebūt negribējās strīdēties par to, vai mūris ir vajadzīgs vai nav. Galu galā tas mūris nodala Izraēlas valstij lojālos arābus no sliktajiem arābiem, bet arābu dēļ celt mūri ir absurds – pasaules vēsturē taču ir pierādījies, ka Ķīnas mūris izrādījās tikpat nefunkcionāls kā Berlīnes, un no mūriem vispār nav nekāda labuma.

Bet tūristiem pēc tam, būtībā jau tagad, ir ko redzēt, – klusi piebilda matainis, nenovērsdams acu no bērneļa, kurš ņēmās pa izlietni. Pusaudži klaigādami devās prom. Viens no viņiem iebrēcās: “Cimcum katan!” (“Mazāku blendi!”) – Es atcerējos, ka kabalistiskajā tradīcijā jēdziens cimcum nozīmē D-va vai dievišķās enerģijas saraušanos līdz bezgalībai, un es varētu, ja vien ļoti gribētu, līdz nāvīgi mazam mēslu kunkulim samazināt arābu un ebreju konfliktu. Taču drīz vien norietēja saule, matainais aizgāja, paņēmis sīko pie rokas, un man viss aizmirsās.

Jeruzālemes pazeme, templis un mesijas nākšana

2000. gada 28. septembrī palestīniešu avīzes rakstīja, ka “Ariels Šarons ieradies Tempļa kalnā tūkstošiem ebreju kareivju pavadībā”. Lai gan tagad zināms, ka Šarona vizīte bija plānota jau jūlijā, toreiz tā bija formālais iemesls intifadai, kura turpinās vēl šodien. Vardarbība sākās jau dažas dienas iepriekš. Palestīniešu radio aicināja “doties aizstāvēt Al-Aksas mošeju. Tuvojās ebreju Jaunais gads, un desmitiem dievlūdzēju pulcējās pie Tempļa sienas. No augšas arābi viņus apmētāja ar ķieģeļiem. Izraēlas drošības dienesti sazinājās ar palestīniešu drošībnieku Džabrīlu Radžūbu un painteresējās, vai Šarona vizīte neradīs problēmas. Viņš apgalvoja, ka nekas īpašs nenotiks, kamēr vien Šarons neies iekšā mošejās. To viņš arī nedarīja. 34 minūtēs, kas tika pavadītas Tempļa kalnā, jūdaismam un islāmam svētā vietā, nenotika nekas īpašs, ja neskaita 1500 palestīniešu demonstrantus un apmēram tikpat policistus, kuri mēģināja nepieļaut situācijas saasināšanos. Pašlaik daudzi uzskata, ka galvenā kļūda bija Šarona apsardzes ieroču žvadzināšana blakus musulmaņu svētvietām – Korāns aizliedz ieiet mošejā ar ieroci.

Ja mēģinātu lietu paskaidrot no reliģiskās puses, atmetot politiku un propagandu, tad konflikta cēlonis ir Jeruzālemes svētuma izpratnē. Musulmaņi, tāpat arī kristieši mēdz apgalvot, ka tā ir arī viņu svētā pilsēta. Tur atrodas viņu svētvietas – taču tās ir tikai dažas, atsevišķi objekti. Ebreju tradīcijā un jūdaismā Jeruzāleme ir svēta visa. Trīs reizes dienā tai tiek veltītas lūgšanas. “Lai nokalst mana labā roka, ja es tevi aizmirsīšu, Jeruzāleme,” teikts senā zvērestā. Tautas jūdaismā nereti mēdz pārspriest, cik tālu ārpus pilsētas robežām plešas Jeruzālemes svētums.

Šogad rit jau ceturtais intifadas gads. Vakara krēslā, kad saule spīd pavisam slīpi, Tempļa sienās manāmas jaunas plaisas. Izskatās, ka tas pavisam drīz sabruks, un iespējams, ka Mesijas nākšanas dienā tā arī būs, bet pagaidām sabrukšanas iemesls ir pavisam cits. Visus intifadas gadus Tempļa kalna iekšienē notika intensīvi būvdarbi. Izmēžot gružos tūkstošus gadus ebreju vēstures, musulmaņu padomes Waqf vadībā tur apakšā uzcelta viena no lielākajām pazemes mošejām pasaulē. Tempļa kalns pārvērties par klēpi, kurā nobriedis kaut kas svešs un bīstams.

Izraēlai nav gala, tur tikai viss sākas no jauna. Taču kārtējais jaunais sākums noteikti būs saistīts ar Tempļa atlieku sabrukšanu. Pie viena sabruks arī tā pazemes mošeja. Tīrā vietā, bruģētā ar balto Jeruzālemes akmeni, tad beidzot tiks uzbūvēts Trešais Templis. Tad jau redzēs.

*Lo ihpat lī (ebreju val.), vienkāršrunas idioma ar nozīmi "man vienalga".