Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Reiz sensenos laikos dzīvoja brīnumskaista nimfa Teimāra, zemes garu meita. Viņas mājas bija dziļā alā, kur viņai bija nolemts pavadīt visu mūžu, taču saules siltums un Dārtmūras zaļie pakalni viņu vilktin vilka, tādēļ Teimāra, vecākiem nemanot, reiz izzagās no alas. Virszemē viņa sastapa divus milžus — Teiviju un Toureidžu, kuriem jaunava acumirklī iekrita sirdī. Milži sekoja Teimārai it visur, kur vien viņa devās, un lūdzās, lai viņa dara galu viņu mokām un izvēlas, kurš viņai labāk tīk. Bet Teimārai patika milžus ķircināt un viņa turpināja virpuļot pa pakalniem, aicinot Teiviju un Toureidžu līdzi. Visbeidzot, kad milžus kājas vairs nespēja nest, Teimāra piekrita apdomāt viņu lūgumu.
Pa to laiku tēvs jau bija devies meitu meklēt. Atradis viņu tērzējam ar diviem virszemes radījumiem, saniknotais tēvs nobūra milžus, liekot viņiem iemigt dziļā miegā, un pavēlēja meitai atgriezties alā. Taču Teimāra nebija ar mieru atstāt savus pielūdzējus un saulaino virszemi. Tēva sods bija bargs — viņš pārvērta Teimāru burbuļojošā straumē. Kad milži atmodušies nimfas vietā ieraudzīja upi, viņu bēdām nebija gala. Viņi metās katrs pie sava tēva, lūgdamies, lai arī viņus pārvērš upē. Tā Teivijs kļuva par Teivijas upi, kas, savienojoties vienā straumē ar mīļoto Teimāru, traucas pretī jūrai. Arī Toureidžs tika noburts par Touas upi, taču ceļā uz Teimāru viņš apmaldījās un tādēļ tek pretējā virzienā.
Teimāra, līkumojot starp pakalniem, klintīm un laukiem, joprojām tek uz jūru, norobežojot divas pasaules — visu pārējo Angliju (dēvētu par upcountry jeb augšzemi) no zvejnieku, kontrabandistu un kalnraču zemes Kornvolas.Anglijas aste, pasaules mala
“Pēc mirkļa būsim Kornvolā,” priecīgā satraukumā saka mans ceļabiedrs, tiklīdz vilciens atstāj Plimutas staciju Devonšīrā. Vilcienā no Londonas pavadītas jau piecas stundas, bet nošķirtībā no Kornvolas — divi gadi, tādēļ nepacietība ir sasniegusi kritisko robežu. Mans ceļabiedrs ir audzis Kornvolā 400 gadu vecā vēju appūstā kotedžā, burājis Atlantijas okeānā, draudzējies ar krievu aristokrātu mazmeitu, mācījis darbu zaudējušo kalnraču bērnus, audzinājis trīs suņus un sapņojis par tālām zemēm. Tagad viņš dzīvo tālajās zemēs, turklāt tādās, par kurām nemaz netika sapņots, jo nebija zināms, ka tādas pastāv, bet Kornvola joprojām ir viņa mājas.
Pēc dažām minūtēm vilciens pietuvojas impērijas ziedu laiku inženieru meistardarbam — Karaliskajam Alberta tiltam pār Teimāru. Upe šajā vietā ir plata un rāma, jūra ir tepat ap stūri. Vilciens ripo uzmanīgi un pusjūdzi garā tilta šķērsošana prasa daudzas lēnas minūtes. Tilts ir ne vien garš, bet arī augsts un turklāt 150 gadus vecs. No sazin kādiem atmiņas kambariem pēkšņi uzpeld lasītais par britu dzelzceļa pēdējo gadu nedienām. Sasodīti ilgs būs kritiens, ja nāksies krist, es pieķeru sevi domājam.
Tikmēr ceļabiedra satraukums turpina pieaugt. “Skaties, skaties,” viņš iesaucas, tiklīdz esam šķērsojuši upi. Es vēroju garām slīdošo ainavu — mazas cita citai pieplakušas mājiņas ar kabatlakatiņa izmēra logiem, gariem skursteņiem, glītām puķu dobēm. Dažiem pagalmā — laivas, citiem — dubļiem apķepušas automašīnas, bet kopumā ainava īpaši neatšķiras no upes otrā krastā redzētās. Ja nu vienīgi mājas mazākas un automašīnas vecākas.
No Teimāras upes līdz mūsu pieturai — vienīgajai grāfistes pilsētai Trūro, vēl vairāki desmiti jūdžu un tādēļ, nespējot ainavā pagaidām saskatīt citādību, nolemju laiku izmantot, lasot līdzpaņemto Dafnes di Morjē grāmatu Wanishing Cornwall — Zūdošā Kornvola.
Kornvolu mīlošā rakstniece, kura pirmo reizi grāfistē nonāca piecu gadu vecumā un vēlāk atgriezās, lai paliktu līdz mūža galam, 1966. gadā raksta, ka viņas Kornvola lēnām izgaist. Bet vai tādēļ tiem, kas Kornvolu atklāj pirmo reizi, nebūs tur nekā, ko atrast? Rūpīgi izpētu grāmatai pievienoto karti. Gara un šaura, Kornvola iestiepjas Atlantijas okeānā kā rādītājpirksts. Uz turieni, jūrā, jums būs doties, tas šķiet norādām. Un kornvolieši patiešām devās — gan uz tuvo Franciju, gan tālajām Ameriku un Austrāliju.
Kad okeānā devās kuģi, uz katra Kornvolas pakalna kūpēja alvas raktuvju skursteņi un klusākajos līčos piestāja kontrabandistu laivas, Kornvolā bija ziedu laiki. Taču tagad tie ir beigušies un Kornvola kļuvusi par klusu provinci, iekšzemes (kornvolieši teiktu — augšzemes) tūristu atpūtas vietu, par Anglijas “asti”. “Kornvola, mazpazīstama un maznozīmīga, joprojām paliek Anglijas aste, brīnišķīgi atdalīta no tās rosīšanās Teimāras upes otrā krastā,” raksta di Morjē.
Aste, tātad. Mans skatiens apstājas pie suņa, kurš rātni sēž uz perona kādā miniatūrā stacijā. Vilciens apstājas, gar vagoniem svarīgi nosoļo formā tērpts vīrs ar svilpi. Suns acīmredzot gaida kādu pasažieri vai varbūt sargā staciju. Pēc minūtes atskan spalgs svilpiens un vilciens dodas tālāk. Suns paliek sēžam. “Nākamā pietura — Trūro,” paziņo mašīnists.Ārzemnieka mētelis
Izkāpšana no vilciena prasa zināmu veiklību, jo britu vilcienos durvju konstrukcija ir ārkārtīgi sarežģīta. Lai tās atvērtu, vispirms jāpagaida, līdz iedegas zaļā spuldzīte virs durvīm, tad jāattaisa logs un jānospiež kliņķis, kurš atrodas durvju ārpusē. Acīmredzot šādas konstrukcijas pamatā ir ļoti saprātīgi apsvērumi, taču neviens šobrīd vairs nespēj atcerēties, kādi.
Trūro mūs sagaida ar Kornvolā neizbēgamo lietu un jebkurā pasaules malā neizbēgamo McDonald’s ēdnīcu. Mans ceļabiedrs saviebjas. “Kad braucu prom, grāfistē bija tikai viens McDonald’s, tagad jau droši vien būs dučiem.” Vēlāk izrādās, ka dučiem tomēr nav, ir tikai trīs. Tad jau varēs izvairīties.
Lietus gan ir neizbēgams, tas šeit ir lijis gadu tūkstošiem. Zinātnieki skaidro, ka Kornvolu kādreiz apskalojušas tropiskās jūras un šeit bijis krietni siltāks, tad nācis Ledus laikmets ar stindzinošiem vējiem, un visbeidzot Kornvolas klimats nolēmis palikt kaut kur pa vidu — nerimstoši vēji un mūžīgs pavasaris. Mūžzaļo koku funkciju šeit veic palmas. Narcises un rododendri zied februārī.
Interesanti, ka Kornvolas lietus liekas slapjāks par jebkuru citu lietu, ko esmu piedzīvojusi, bet nešķiet, ka, izņemot mani, to kāds vispār ievērotu. Tikai retajam rokās ir lietussargs un, kā stāsta mans ceļabiedrs, pēc lietussarga var diezgan droši noteikt, ka tā īpašnieks ir “ārzemnieks”. (Par ārzemnieku uzskata ikvienu, kurš dzīvo pāri Teimārai, tā varētu būt Londona, Rīga vai Ulanbatora.) Vietējie ar lietussargiem neniekojas. Jo viņi zina, ka jebkurā mirklī var uznākt vēja brāzma un tad lietus līs horizontāli, padarot lietussargu par nekam nederīgu priekšmetu.
Arī apģērbs un apavi nodod “ārzemnieku”. Pilsētas kurpes burāšanai un kāpšanai piekrastes klintīs neder, bet pastaigās pa dubļainajām public footpath jeb sabiedriskajām taciņām tās vienkārši izjūk. Gumijas zābaki vai šņorzābaki ir vietējo izvēle. Bet mugurā jāvelk vaskadrānas jaka.
Ak, kā man tāda noderētu. Es jūtu, kā mans “ārzemnieka mētelis” pievelkas ar mitrumu un kļūst arvien smagāks. Sāku sajust slapja suņa smaku un baidos domāt, ka es pati varētu būt tās avots. Pār brillēm rit daudzas mazas straumītes, veidojot necaurredzamu ūdens sienu un liekot pasaulei apkārt izskatīties slapjākai par slapju.
Stāsta, ka dažiem ceļotājiem ir veicies un viņi Kornvolā nav piedzīvojuši lietu, arī vējš ir bijis saudzīgs. Tā 19. gadsimtā gadījies, piemēram, ceļotājam no Londonas Volteram Vaitam, kurš līdz vistālākajam Kornvolas punktam — Lendsendai nokļuva ar pilnīgi sausām kājām un vēlāk rakstīja jūsmas pilnus aprakstus par “saulaino un rāmo” Kornvolu.
Bet franču 19. gadsimta dzejnieku Alfonsu Eskiro Kornvola sagaidīja ar “melnu miglu”, kam sekoja vētra, kurā “vīram bija vajadzīgi divi citi vīri, lai noturētu viņa matus uz galvas.” Dzejnieks novēroja, ka vietējo cilvēku sejās redzama melanholiska nopietnība un “sieviešu vaibsti ir skarbi, ar dziļām, pāragrām grumbām uz pieres”. Eskiro no vietējiem dzirdēja arī daudz dramatisku stāstu par pazudušiem kuģiem un nāvējošo viesuli, kas nostiprināja viņā pārliecību, ka šis apvidus ir dzīvošanai pilnīgi nepiemērots.
Caur slapjajām brillēm vērojot apkārt valdošo rosību un smaidīgās sejas, manī šāda pārliecība nerodas. Tikmēr lietus jau izspiedies cauri vairākām apģērba kārtām un ķermeni pārņem drebuļi. Izslavētais ziemeļnieku rūdījums izrādās šajos apstākļos tikpat nederīgs kā lietussargs.
Pie vietējā supermārketa mūs sagaida mana ceļabiedra māte, kura, uzmetot mūsu “ārzemnieku mēteļiem” neizpratnes pilnu skatienu, neticamā ātrumā pa šaurajiem un līkumotajiem ceļiem mūs nogādā Tregollas kotedžā, kas kādreiz bija mana ceļabiedra mājas un kurās mēs pavadīsim četras dienas. Mājā omulīgi šņāc milzīgs kamīns, pie kura steidzam novietot piemirkušās miesas. Tiklīdz esam sakrituši maksimāli tuvu liesmām, saimnieks jautā: “Red or white?” [1. Sarkanvīnu vai baltvīnu? (angļu val.)] Pie sevis nodomājot, ka patiesībā ļoti noderētu mulled [2. Karstvīns (angļu val.).] , atbildu: “Rrred, please.”Progresa bēgļi
Nama saimnieki Kornvolā nodzīvojuši divdesmit gadus, kas īstu vietējo acīs gandrīz jau ļauj viņiem iziet no “ārzemnieku” kārtas. Jūras un miera vilināti, viņi uz Kornvolu savulaik pārcēlās no Jorkšīras. No “augšzemes” jezgas aizbēgušo šeit ir daudz. Viņi strādā tik maz, cik vien iespējams, neapgrūtina sevi ar hipotekārajiem kredītiem un sadzīves tehniku, cienī labu viskiju un dienas vada pie vai uz ūdens. Kādās pusdienās vietējā krogā mēs sastopam vairākus šādus “bēgļus”.
Krogs atrodas upes krastā mazā pilsētiņā Foijā, kuru aprakstot nevar iztikt bez deminutīviem. Šauras ieliņas līkločiem vijas pa pakalniem, gar tām sarindojušās nevainojami nokrāsotas mājiņas ar raksturīgi miniatūrajiem lodziņiem. Ielām ir nosaukumi, bet mājām nav numuru, jo katrai kotedžai ir savs vārds. Daži nami acīmredzami nosaukti par godu kādai sievietei, citiem doti pasaku iedvesmoti vārdi, piemēram — Zilo putnu kotedža.
Arī krogam interesants nosaukums, interesants un mulsinošs — Prūsijas karalis. Noskaidroju, ka nosaukums nav saistīts nedz ar vāciešiem, nedz prūšiem. Prūsijas karalis ir Kornvolas slavenākā kontrabandista iesauka. Viņa īstais vārds bijis Džons Kārters un viņš 18. gadsimtā vadīja ietekmīgo kontrabandistu kompāniju Carter brothers. Šeit jāpiebilst, ka tolaik kontrabanda bija viena no ienesīgākajām nozarēm un Kornvola bija kontrabandas centrs. Pazīstamāko kontrabandistu vārdus apvij romantiskas leģendas, kas atgādina stāstu par Robinu Hudu. Viņiem bijušas zelta sirdis un viņi sagādājuši trūcīgiem cilvēkiem tādas preces, kādas viņi citādi nekad nebūtu varējuši atļauties.
Kontrabanda, starp citu, Kornvolā nav izmirusi. Ja kādam roka neceļas maksāt 5 mārciņas par paciņu cigarešu, tad zināmās vietās var tikt pie franču cigaretēm, kas ir lētākas...
Prūsijas karalis, par spīti nosaukumam, nebūt nav viena no jaunākās paaudzes kontrabandistu pulcēšanās vietām. Apmeklētāju pulks ir raibs. Sirmas kundzes plisētos svārkos sēž pie galdiņa ar skatu uz upi un dzer tēju, daži tetovēti un auskaroti jaunieši spēlē biljardu, bet stūrī, dūmu ieskauts, sēž dažāda vecuma īpatņu pulciņš.
Pēc īsa brīža tiekam aicināti stūrī sēdošajiem pievienoties. Izrādās, ka viņi gandrīz visi ir nākuši no upper middle (tā tiek dēvēts vidusšķiras turīgākais slānis), un Kornvolā nokļuvuši, bēgot no labklājības un ar to saistītās jezgas.
Piemēram, Fērguss ir metālmākslinieks, kuru uz Kornvolu atvilinājušas alvas un vara raktuvju tradīcijas. Taču drīz pēc ierašanās viņš nolēmis, ka austeru zveja ir daudz interesantāka nodarbošanās. Par saviem ietaupījumiem viņš nopircis zvejnieku laivu, kas viņam kalpo arī par mitekli, nokārtojis nepieciešamās formalitātes licences saņemšanai un ķēries pie lietas. Viņš atzīstas, ka ar austerēm iet bēdīgi, bet šņaucamajai tabakai un viskijam pietiekot. Arī dzīvei laivas kajītē nav ne vainas, lai gan pēdējā laikā viņam parādījusies draudzene, kas grib, lai Fērguss pārceļas uz sauszemi.
Viņam blakus sēž Anna, kas smaida platu smaidu un par katru joku smejas līdz asarām. Annai savulaik bijis viss, ko droši vien vajadzētu vēlēties — māja Londonā, turīgs vīrs, banketi un dārga mašīna. Viņai nav bijis jāstrādā. Bet kaut kā tomēr pietrūcis. Dzīves, varbūt. Anna pieteica šķiršanos, ieguva no bijušā vīra žūksni naudas, sēdās mašīnā un devās uz rietumiem. Viņa apstājās tikai tad, kad tālāk vairs nebija, kur braukt — Kornvolā. Tagad viņai ir jauns vīrs — bijušais lidotājs, kura vienīgais ienākumu avots ir invaliditātes pensija. Anna dažas dienas nedēļā strādā veco ļaužu aprūpes iestādē, dzīvo mazā kotedžā, piemājas dārziņā audzē pupiņas un marihuānu. Izskatās laimīga.
Visbiezākais dūmu mākonis ieskauj Aleksu. Par savu pagātni viņš nerunā, dzer pinti pēc pintes, bet nereibst. Citi zina teikt, ka viņš ir šī kroga menedžeris. Bet vēlāk viņš atzīstas, ka patiesībā nav vis pastāvīgais menedžeris, bet gan tāds, kurš tiek izsaukts uz tādu krogu, kuram klājas slikti. “Es atrisinu problēmas,” viņš saka. Pasmaidu, atceroties tēlu no Tarantīno Lubenes. Bija tur tāds misters Vulfs, kurš risināja problēmas. Šķiet, ka filmā risināmā problēma bija pusaudža līķa novākšana un asiņainās mašīnas iztīrīšana līdz brīdim, kad no darba pārrodas Bonija. Snobiski nodomāju, ka diezin vai Kornvolas Alekss būs filmu redzējis, un tādēļ sava smaida iemeslu neatklāju. Alekss paskatās uz mani pāri alus kausam. “Jā, es esmu tāds kā misters Vulfs.”Nicināmais dzīves vieglums
“Misters Vulfs” un pārējie izstaro apbrīnojamu vieglumu. Viņi saka, ka strādā tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams, pārējo laiku viņi vienkārši ir,un Kornvola, viņuprāt, ir īstā vieta, kur to darīt. Sevišķi tad, ja nelīst.
Bet īsto, paaudžu paaudzēs šeit dzīvojušo kornvoliešu sejās gan nav ne miņas no “progresa bēgļu” nepiespiestības, tajās drīzāk var saskatīt franču dzejnieka aprakstītās vertikālās grumbas. Kornvolas eksperte di Morjē saka, ka īstie kornvolieši “nicina dzīvi, kurā par daudz viegluma”.
Nicinājumam pret vieglo patiešām jābūt, lai dzīvotu tādu dzīvi, kāda pirms simt gadiem bija tiem kornvoliešiem, kuri bija nodarbināti raktuvēs. Dodoties uz raktuvi, neviens nevarēja būt pārliecināts, ka atgriezīsies. Aprakstos par Kornvolas raktuvju vēsturi var atrast baisu statistiku — 19. gadsimta vidū kalnraču vidējais dzīves ilgums bija tikai 21 gads. Katrs piektais mira kādā negadījumā, vairāk nekā puse — no mitruma un sodrēju izraisītām plaušu slimībām.
Kalnračus raktuvē apdraudēja ne vien negadījumi, bet arī dažādi pazemes mošķi. Visizplatītākie un nejaukākie bijuši knockers jeb klauvētāji. Klauvētāji esot tādu cilvēku dvēseles, kas ir pārāk labi, lai tos sūtītu uz elli, bet paradīzei nav labi diezgan. Kad raktuves vēl strādāja pilnā sparā, klauvētāji slēpuši kalnraču darbarīkus, pūtuši nost lukturiem liesmas, zaguši pusdienu pīrāgus un, ja bijuši īpaši sliktā omā, uzmetuši kādam kalnracim akmens bluķi.
Skepsi par klauvētāju eksistenci izrādīt nav bijis prāta darbs. Kāds kalnracis vārdā Bārkers, kurš atļāvies paust šaubas, tika smagi sodīts. Viņš nolēma palikt raktuvē pēc maiņas beigām, lai pierādītu biedriem, ka nekādu klauvētāju tur nav. Pēkšņi viņš izdzirdējis vieglus klauvējienus. Sekojot skaņai, viņš nonācis pie nelielas alas, kur ieraudzījis daudzus sīkus radījumus strādājot, tieši tāpat, kā to dara kalnrači. Klauvētāji tobrīd gatavojušies maiņu beigt un kārtojuši darbarīkus. “Es nolikšu savus darbarīkus pie strauta,” teicis viens. “Es — uz tā lielā akmens,” teicis otrs. Bet trešais paziņoja: “Es savējo nolikšu uz Bārkera ceļgala.” Nākamajā mirklī milzīgs akmens bluķis uzkritis Bārkeram uz kājas. Viņš palicis klibs uz visu mūžu.Fish&Chips
Kalnračus Kornvolā vairs nesastapt, viņi dzīvo skumjos bezdarbnieku ciematos grāfistes vidū un viņu bērni nekad nav redzējuši jūru. Par klauvētājiem neņemos (neriskēšu) spriest. Bet zvejnieki gan joprojām zvejo, lai gan jūrā tagad retāk dodas mazās, pelēkzili krāsotās laivas. Ūdeņos un tirgū dominē lielie kuģi.
Nolemjam pēdējo ceļojuma dienu veltīt zvejnieku ciematam. Īstu zvejnieku ciematu gan Kornvolā tikpat kā nav. (“Zaudētā Kornvola,” nopūstos Dafne di Morjē.) Klintīm pieplakušās mazās zvejnieku mājiņas, no kurām paveras skats uz jūru, ir iecienījuši “augšzemes” tūristi, mākslinieki un turīgie pensionāri. Reti kuram zvejniekam tāda mītne ir pa kabatai. Bet piejūras ciematu gars un zivju smarža ir saglabājusies.
To dodamies baudīt uz dienvidu piekrastes ciematu Mauzolu, kur jūra burtiski apskalo māju sliekšņus. Osta ir ļoti maza, kā peles ala, tādēļ arī ciematam tāds nosaukums (Mousehole). Vietējie stāsta, ka kādreiz kāds zvejnieks, kurš bija jūrā devies kopā ar savu uzticamo kaķi, esot nokļuvis vētrā un nevarējis vairs trāpīt atpakaļ ”peles alā”. Tad visi ciemata iedzīvotāji iznākuši krastā ar lāpām rokās, lai rādītu viņam ceļu. Viss beidzies laimīgi.
Tādā vietā, protams, jāēd vistradicionālākais no tradicionālajiem ēdieniem — Fish&Chips (mīklā cepta zivs ar frī kartupeļiem). Pieostas zivju ēdnīcā mūs apkalpo ražena sieva sarkanā priekšautā. Viņa man uzdod dažus jautājumus, kas zinātājam neizraisītu mulsumu, bet manām ausīm izklausās pēc kodētiem uzsaukumiem. Atbildes cenšos uzminēt un, ceļabiedram par uzjautrinājumu un sev par pārsteigumu, tieku pie vislielākā izmēra porcijas.
Mēs apsēžamies ostas malā un lēnām tiesājam dāsno maltīti. Jūra nikni sitas pret molu, vējš laiku pa laikam no tūtas izrauj kādu kartupeli. Zivs ir bezgala garda. Jūra bezgala skaista. Nelīst.