Tālis Tisenkopfs

Lietaina vasara, pelēka ziema

Reiz domāju, ka ideāla fotogrāfija iznāk, ja kadrā ieslīgst rozes zars. Ziemas ainavu grezno ar kameras augšējo stūri tverta lazdas skara, kāds smilgu kušķis tuvplānā. Tad man paskaidroja, ka vislabākie attēli izdodas, ja fotografē caur logu un ekspozīcijas laiku iestāda uz vislielāko ilgumu, tad objekti izplūst, un vienīgais, kas paliek, ir ietvars un rāmja spraišļi. Tā nu es sēžu ceļmalas krogā, atspiedies pret dēļu sienu, un caur pakešu logu vēroju ūdenskritumu, es attiecinu rāmja filozofiju uz ainavu. Logam nav vertikālu spraišļu, tikai horizontāli, un tas mani pārsteidz - laikam arhitekts mēģinājis turēties līdzi upes tecējumam; es sāku pētīt apkārtni. Tā ir gluži neparasta - es atrodos vecu dzirnavu drupās, kur izbūvēts jauns ceļmalas krogs. Vecie pamati atrodas kādus divus metrus zem loga, no tiem palikušas tikai sarkanu ķieģeļu drupas un kails skurstenis. Zemāk plūst upe, bet, raugoties pa teci uz augšu, redzama tāda kā slīpa platforma, pa kuru šurp skrien ūdens un tad gāžas uz leju, augšā droši vien ir dambis. Loga stūrī redzams vecs koka tilts, aiz tā jauns asfaltbetona pārvads, pa kuru aiztraucas mašīnas, bet no vecā tilta uz ūdenskritumu lejā ved stāvas kāpnes. Elegantais loga rāmis ar vakuumpildījumu slāpē skaņas un izveido perfektu kadrējumu - ainavā ik pa laikam iesoļo cilvēki, šodien lielākoties kāzinieki un ļaudis cerību stāvoklī. Vēlā pēcpusdienā laulību ceremonijas šajā reģionā ir beigušās un jaunie pāri izpušķotos eskortos pārvietojas pa ceļiem, piestāj pie tiltiem, izkāpj gleznainās vietās, fotografējas. Visos piekrastes restorānos gatavojas viesu uzņemšanai, ierodas muzikanti ar ģitārām un pagalmos izkārto kafijas galdus. Lūk, mazajā laukumā piestāj milzīgs puķēm rotāts limuzīns, līgava izkāpj pa aizmugurējām durvīm, un šķiet, ka viņa iznāk no bagāžnieka, jo mašīnas priekšgals atrodas tik tālu; tad ārā raušas jaunais vīrs, vedējpāris, draugi, fotogrāfi. Viņi mirkli gatavojas un tad dodas lejā uz upi, līgava viegli pacēlusi kuplo tērpu. Viņas pleci ir atkailināti, visu laiku smidzina sīks lietus. Varbūt vēl labāka ir tāda fotogrāfija, kurai pārslīd līgavas plīvura ēna? Lai gan - kas tur labs var sanākt, ja precas šādā lietainā dienā?

Kurzemē jau kuro nedēļu līst. Lietus pagarina vasaru, sevišķi šādās ēnainās vietās, kur tumšās pazares pasargā tevi pat no pelēkām debesīm. Lietus iztukšo arī telpu - jūras malā izgrauzts stāvkrasts, lejā sakritušas priedes, tālajā pilsētā - tukšas, taisnas ielas, pa kurām plūst rēna gaisma. Dīvainas, klejojošas domas, ideāls laiks perfektām fotogrāfijām. Blūza skaņas norimst, inaugurācijas ceremonijas beigušās, referendums nav noticis, un es dzirdu, kā divi cilvēki, atspiedušies pret bāra leti, pārmij vārdus. Tagad līgava un līgavainis ir nostājušies pie izdrupušās velves un pastiepj uz priekšu rokas. Cauri troksni slāpējošajam stiklam es nedzirdu, kā noklakšķ fotoaparāta slēdzis, bet fotogrāfs maina pozas, it kā fotografēšana būtu kāda apvaldīta deja. Oficiante paziņo, ka ēdiens beidzies, labi, ka neesmu izsalcis. Arī visi darbi apstājušies pat bez atvaļinājuma un streika. Vienīgais, ko gribas darīt, ir iekadrēt un knipsēt.

Un pasargi Dievs mani no saules, kuru drīz varbūt pavēstīs laika ziņas.

Ja varētu dzīvot vienkāršu dzīvi - celties, iet, aprobežoties un priecāties, ja nebūtu jātraucas, jāsapņo, jābaidās un vienmēr jājūt šis iekšējais nemiers. Ja varētu kavēties lapotnē un tajā pašā brīdī domas neaiztrauktos tūkstošiem kilometru tālu. Bet arī tur tām nebūtu miera, un tās tūdaļ meklētu sāņus ceļus. Ja vēlmi traukties varētu aizstāt sadošanās rokās, lūk, kā šim pārim, kas tagad iesoļo redzamības zonā. Viņa ir tērpusies bēškrāsas kostīmā, viņam ir pliks galvvidus un mugurā tamborēta veste. Viņus nepavada fotogrāfi un viesi, viņi ir saķērušies elkoņos un lēni virzās gar krastu. Šis promenādes žests kaut ko nozīmē, kaut kas dzīvē lēni virzās uz priekšu kā pašsaprotama inerce pat šādos apturētos brīžos. Un tad viņi atraisās - sieviete kaut ko dedzīgi stāsta, vēzē rokas, rāda uz ūdenskritumu un pretējo krastu; vīrietis cenšas neatpalikt, taču ir rāmāks, grib izlikties zinošs. Tad sieviete pēkšņi pašauj roku sānis un pagriež galvu, viņas vaļā palaistie mati noplīvo, un viņa droši vien iesaucas: “Dārgais, vai tur neaizskrēja briedis?” Un viņš droši vien zinoši paskaidro: “Jā, mīļā, spriežot pēc zaru šūpošanās tam vajadzēja būt lielam briedim ar žuburainiem ragiem.” Viņai ir pāri piecdesmit, viņš ir vecāks, un viņi abi mēģina ieraudzīt visu no jauna. Tad viņa saņem matus aizmugurē, pasviež tos uz augšu kā izpletni, un tie lēni nolaižas atpakaļ pār pleciem. Šajā pusē stiklam es varu būt vienīgi žestu vērotājs.

Bet kā man atrast būtību redzamajam, ja neviens to nepasaka priekšā? Vai nepieviļot cilvēkus, kuri man teikuši komplimentus, un vairojot viņu skaitu? Vai tāda varētu būt dzīves filozofija? Un vai šie garāmgājēji varētu būt viņu vidū? Taču tad man būtu jāmēģina atvērt aizdarītais logs un jāsaka viņiem kas smieklīgs. Nē, labāk, nekā teikt cilvēkiem ko smieklīgu, ir uz viņiem skatīties. Un kur gan mūsdienās jūs varat vairs dabūt šādus tamborētus bezročus? Izvilkt no skapja labāko kostīmiņu, uzkrāsot lūpas un pagaidīt, kamēr apstājas vējš. Viņš šogad ir atpūtis jocīgu vasaru. Un tad beidzot mēģināt saņemties.

Kaut kur cilvēki ceļ debesskrāpjus, savirknē domas garos teikumos, bet te šis rudens vasaras vidū un garas tukšas ielas. Var vienīgi just, kā asinis negribīgi plūst dzīslās. Aizvāciet šo vasaru un visu, kas to pavada - lietu, vēju, pelēkas debesis! Atstājiet man tikai vienu skaistu tās fotogrāfiju, un tā pati iesveļ vienīgi nebeidzamas sāpes - ēnains parka stūris, tikko caur mākoņiem uz brīdi izlauzusies saule. Vai kāds iekštelpas skats ar funkcijas zīmi, kura nekad nepiepildās. Ikviens attēls satur uzbāzīgu un nepiepildāmu nodomu, tāpēc aizvāciet arī to! Ļaujiet man piedzīvot pēkšņu aptumsumu, kas mazina klimata radītās ciešanas, pēc tam varbūt atkal ķeršos pie atjaunošanas darbiem un iedomāšu par cilvēkiem, kuriem nekas nebija par grūtu, kuri gādāja malku ziemai, laboja jumtu, ja vējš bija izkustinājis šīferi, visu prata izdarīt savām rokām un nedevās nekur tālu. Es jūtu viņu rāmos skatienus un kādā brīdī klēpī saliktās rokas. Ja varētu atgriezties tajā dienā un sasmelties spēku. Nelaimes mākoņi peld zemu, nemiera mākoņi ilgi ir reibinājuši prātu; es gribu sūdzēt tos cilvēktiesību tiesā par visiem pāridarījumiem - transcesiem, fantasmiem, pašhipnozēm, hiperbolīdiem, apoloģijām, cerībām un iedvesmojumiem. Es apsūdzu viņus bīstamības radīšanā mobilā sabiedrībā, kur tie skrien pretī trīsreiz lielākā ātrumā. No šiem platuma grādiem sen jau visiem vajadzēja aizbēgt mākoņu dēļ, un es pētītu, kā izveidot tirgu tukšā vietā, kur nekā vairs nav - ne rāma skatiena, ne siena gubu, ne klēpī saliktu roku. Vienīgi inflācija paskrietu garām pa lielceļu, kāri tverdama pēc atvērtas telpas ieelpošanas.

Un vēl es sūdzētu tiesā Ziemeļpolu un Dienvidpolu, kas sadzen sauli ar aukstumu kopā un rodas mākoņi, un Golfa straumi, kas piegādā tiem mitrumu, un ekvatoru, kas sadala laimi un iznāk nelaime. Es gribētu transportēt teritoriju pretī dienvidvējam. Un es liktu atcelt visus svētkus, jo nevarētu uz tiem pagūt. Un aizliegtu jebkādu garīgu nodarbi, kas ļauj pacelt skatienu un ieraudzīt šo nomācošo ainu, un vienīgā doktorantūra, kuru es atļautu, būtu klimatoloģijā. Un es sūdzēšu tiesā sauli, jo, kad tā spīd, tā vēsta lietu, kas neglābjami tuvojas. Es lūgšu pārcelties aiz horizonta visiem stipras gribas cilvēkiem, kuru kaitinošā māka dzīvot ir vēl mazāk panesama, un noslēpšos koku pazarēs no visiem labiem ļaudīm, kuri ir tik gļēvi. Un tajā pašā brīdī es lūgšu attālināties skuju kokiem, kuri pārāk asi svelpj, un lapu kokiem, kuri pārāk skaļi šalc. Jums jāzina, ka kopš šodienas aizliegto dziesmu sarakstā ir iekļauti visi virši zili.

Un tagad man atkal piešķirts laiks, par kuru citi nezina, ka tas ir brīvs. Tas nevar notikt citādi, kā vien apturot visas pasaules kustību. Tagad, kad apkārtne sastingusi, cilvēki pamiruši pozās, es viens dodos cauri mežiem, laukiem un pilsētām, lai iejustos, atgrieztos un pabeigtu. Man nav vajadzīgs nekāds piepildījums, vienīgi sajūta, ka esmu pabeidzis to, ko vēlējos. Un tam nepieciešams noskaņot pārējo pasauli gaidīšanas režīmā, lai varu bez pārmetumiem un sirds raizēm mērot kilometrus, piestāt kādā laukumā, vērot tīru formu. Un kam gan man vajadzīgs, lai ainava atkal atdzīvotos, kļūtu redzamas kustības, nojaušami nodomi. Es tāpat tos saprotu. Lai pasaule atpūšas snaudā, kamēr es lavos tai pāri. Tā dāvā man pēkšņu brīvības mirkli, kļūdama klusa un tāla. Es pārvēršos par vienīgo kustīgo personāžu filmā, kurā apstājušies kadri, somnambuliskā pasaule tiek pasniegta man kā dāvana, un es beidzot varu piepildīt saucienu “Kā man atkal gribētosaizbraukt uz... ” Tikai retā vietā pasaule atdzīvotos mehānisku kustību veidā - pastiepta roka sniedz man kafiju, oficiants atver durvis. Pasaule nezinātu, ka tā stāv. Tagad es esmu sagatavojies, tagad tikai jābrauc.

Man, kuram vienmēr bijis par maz brīvības, kuram nekad nav gribējies redzēt, skatīties un dzirdēt to, kas pats tuvojas, bet gan doties tālumā pretī vietai, kur pēc savas izvēles varu satuvināt objektus un izvilināt no tiem nozīmes, tagad ir pienācis laiks braukt. Visas pēcpusdienas un krēslas iesākumi - šie draudīgie paziņojumi, ka atkal būs jāpaliek uz vietas, tagad satecējuši vienkopus vienā trauksmainā kustībā, kurā es izraujos. Es esmu ļāvis vēstures dižajiem spēkiem rudenim un ziemai, kuri uzveic jebkuras pārmaiņas, ņemt vaļu un atbraucis uz šejieni vēlreiz. Kur tagad palikusi ēnotā lapotne, kur krāšņās lapas - tās guļ sakritušas ielejā. Kur aizskrējis briedis, kur tagad mīt sieviete ar kuplajiem matiem? Un viņas draugs ar pliko galvvidu? Atgriezies ģimenes klēpī un apvilcis siltāku vesti? Un švītīgais jauneklis, kurš piestāja krastmalā ar zemu vaļēju auto un aizslīdēja pa koridoru Dolčes un Gabanas biksēs? Viņam basās kājās bija sandales ar plānu zoli un pār plecu pārmesta garena soma platā siksnā. Vai tagad viņš sildās ar vilnas zeķēm, kuras nevienam nerāda? Varbūt tumšā istabā pieplacis ar muguru pie krāsns? Un satrauktie viesi un lepno auto straumes? Varbūt viņi, tāpat kā es, ilgi ir mērkuši savas domas netīrībā, bet ķermeni tīrībā, nodarbinājuši prātu kā slogu, lai pēc tam trenētos, kustētos un mazgātos? Kāzu lentes izirušas guļ pie tilta margām, ūdens trako zem dambja, ap saliņu vērpjas drūmas, baltas putas,- un no kurienes gan rodas tik daudz ūdens vēlā rudenī? Pār jauno tiltu aizdun rets kravas furgons. Un kur ir cerētais siltums? Krāsnī sīcošās liesmas? Varbūt silta tēja ar medu, rāms skats pa logu? Logu nav, tie aizsisti ar skaidu plātni, iekšā tumsa un aukstums, ārā tumšs, auksts gadalaiks. Neviena cilvēka un nekur. Liekas, ka tā nevar būt, bet tā ir. Laika ziņas un cerības uz sniegu nepiepildās jau kuru nedēļu, un kam gan tās domātas klajā vietā, kur viļņi vienkārši skrien uz priekšu. Ne žesta, ne apdoma, ne lapu, ne sniega, tikai kaili zari un vienmērīga trausla gaisma. Vasara sākas jūlijā, ziema drīz pēc tam, te tā plešas kā izmērcēta pelēka strēmele gar jūru. Kroplas zemas priedītes, uz brīdi sasalušas smilgas, klajš lauks, jūra, kura šalc arī bezvējā. Īss trauksmes brīdis vasarā, izpirkta, pamesta vieta ziemā. Un diez vai tur kāds tagad uzkāpj pa trepītēm uz jumta un raugās tālumā. 

Raksts no Janvāris, 2008 žurnāla