Lielais terors

1988. gada 16. marta vēlā rīta stundā virs Halabdžas pilsētas, aptuveni  15 jūdzes no robežas ar Irānu, parādījās Irākas  Gaisa spēku helikopters. Ritēja Irānas—Irākas  kara astotais gads, un Halabdža atradās tuvu  frontes līnijai. Tolaik pilsētā dzīvoja aptuveni 80 tūkstoši kurdu, kuri bija jau pieraduši, ka ikdienas dzīvi laiku pa laikam pārtrauc vardarbība. Kā lielākajā daļā Irākas Kurdistānas arī Halabdžas iedzīvotāji bija pret Sadama Huseina režīmu un atbalstīja pešmergus, kurdu kaujiniekus, kuru nosaukums nozīmē —“tie, kuri skata nāvi vaigā”.

Jauna sieviete, vārdā Nasrīna Abdela Kādira Muhammada, rosījās savas ģimenes mājas ārpusē — viņa gatavoja pusdienas —, kad parādījās helikopters. Irāņi un pešmergi nupat bija uzbrukuši irākiešu militārajiem posteņiem ap Halabdžu, piespiežot Sadama karavīrus atkāpties. Pilsētā ieplūda irāņu revolucionārās gvardes kareivji, un iedzīvotāji saprata, ka irākiešu pretuzbrukums nebūs ilgi jāgaida. Nasrīna un viņas ģimene gatavojās pavadīt vēl vienu dienu pagrabā, kas bija visai primitīvi darināts un tumšs, tomēr pietiekami stiprs, lai tam nekaitētu ne tikai artilērijas apšaudes, bet pat napalms.

“Ap desmitiem no rīta — varbūt nāca jau uz pusvienpadsmitiem — es ieraudzīju helikopteru,” man stāstīja Nasrīna. “Taču tas neuzbruka. Helikopterā sēdēja vīri, kas fotografēja. Vienam rokā bija parasts fotoaparāts, otram — kaut kas līdzīgs videokamerai. Viņi bija ļoti tuvu. Un tad viņi pazuda.”

Nasrīnai šis skats šķita dīvains, taču viņa bija aizņemta ar pusdienu gatavošanu — kopā ar māsu Randžīnu viņa vārīja rīsus un pupas, cepa maizi tiem trīsdesmit četrdesmit radiniekiem, kuri bija raduši patvērumu pagrabā. Randžīnai tolaik bija piecpadsmit gadu. Nasrīnai bija tikai par gadu vairāk, taču tēvs viņu jau pirms vairākiem mēnešiem bija izprecinājis trīsdesmit piecus gadus vecam ārsta asistentam, Bahtijāram Abdulam Azīzam. Halabdža ir konservatīva pilsēta, sieviešu skaits, kuras valkā plīvuru, ir daudz lielāks nekā kosmopolītiskajās kurdu pilsētās ziemeļrietumos un arābu pilsētās dienvidos.

Bombardēšana sākās īsi pirms vienpadsmitiem. Irākiešu armija raidīja pret Halabdžu artilērijas lādiņus, bet aviācija bombardēja pilsētu ar napalmu. Nasrīna un Randžīna steidzās uz pagrabu. Nasrīna lūdza Dievu, kaut Bahtijārs, kurš tobrīd atradās ārpus pilsētas, spētu paslēpties.

Ap diviem uzbrukums aprima, un Nasrīna piesardzīgi devās augšā uz virtuvi, lai paņemtu ģimenei ēdienu. “Bombardēšanas beigās troksnis mainījās,” viņa atceras. “Tas vairs nebija tik skaļš. Izklausījās, it kā tiktu mesti metāla gabali, taču tie neeksplodē. Mēs nesapratām, kāpēc tāds klusums.”

Pavisam netālu, rajonā, ko joprojām sauca par Džulakanu jeb Ebreju kvartālu, kaut gan Halabdžas ebreji bija emigrējuši uz Izraēlu jau 50. gados, pusmūža vīrs, vārdā Muhammads, uzkāpa augšā no pagraba un ieraudzīja neparastu skatu: “Bija atgriezies viens no helikopteriem, un tajā sēdošie karavīri meta arā baltas papīra lapas.” Tikai vēlāk viņš saprata, ka tā tika noteikts vēja ātrums un virziens. Cits vīrs, Avats Omers, pēkšņi sajuta neciešami spēcīgu ķiploku un ābolu aromātu.

Nasrīna ātri vien savāca ēdamo, bet arī viņa saoda dīvainus aromātus, kas piepeši ievēdīja mājā: “Sākumā tā bija riebīga atkritumu smaka. To nomainīja patīkama saldu ābolu smarža. Tad sāka ost pēc olām.” Viņa gluži neviļus pameta skatienu uz būri, kurā viņas tēvs turēja irbi. “Putns bija tuvu nāvei,” viņa stāsta. “Tas gulēja uz sāniem.” Viņa palūkojās ārā pa logu: “Joprojām bija ļoti kluss, bet pagalmā beidzās nost mājlopi, aitas un kazas.” Nasrīna skrēja uz pagrabu. “Es teicu, ka kaut kas nav kārtībā. Kaut kas nav kārtībā ar gaisu.”

Pagrabā valdīja panika. “Mēs gribējām palikt slēptuvē, kaut arī sākām justies ļoti slikti,” Nasrīna atceras. Viņa bija sajutusi acīs asas sāpes, it kā kāds tajās durtu ar adatām. “Māsa pienāca man cieši klāt un teica: “Tavas acis ir stipri sasarkušas.” Tad bērni sāka vemt. Viņi vēma un vēma. Viņiem stipri sāpēja, un viņi raudāja. Viņi raudāja visu laiku. Raudāja arī mana māte. Tad sāka vemt arī vecie cilvēki.”

Irākas kara aviācija bija bombardējusi Halabdžu ar ķīmiskajiem ieročiem, saprotot, ka jebkurš pazemes patvērums kļūs par gāzes kameru. “Mans tēvocis teica, ka vajadzētu doties laukā,” stāsta Nasrīna. “Mēs sapratām, ka gaisā ir ķimikālijas. Mums visiem bija sarkanas acis, dažiem no tām izdalījās šķidrums. Mēs nolēmām bēgt.” Nasrīna kopā ar radiniekiem piesardzīgi atstāja māju. “Mūsu govs gulēja uz sāniem,” viņa atceras. “Tā ļoti strauji elpoja, it kā būtu skrējusi. No kokiem bira lapas, kaut gan bija pavasaris. Irbe bija pagalam. Tuvu zemei vērpās dūmu mākoņi. Gāze bija smagāka par gaisu, tā iekļuva akās.”

Ģimene nolēma bēgt vējam pretējā virzienā. Skriet izrādījās grūti. “Bērni nevarēja pat paiet, viņiem bija ļoti slikti. Viņi bija paguruši no vemšanas. Mēs viņus nesām uz rokām.” Visapkārt bija miruši cilvēki. Kad kāds bērns vairs nevarēja turpināt ceļu, panikas pārņemtie vecāki viņu vienkārši pameta. Nasrīnas ģimene panikā skrēja cauri pilsētai uz Anabu. Virs galvas riņķoja Irākas gaisa spēku lidmašīnas, ar pārtraukumiem turpinājās bombardēšana. “Mēs redzējām zemē gulošus sastingušus cilvēkus,” stāsta Nasrīna. “Mazliet atstatu no mātes gulēja mazs bērniņš. Sākumā man likās, ka viņi vienkārši iemiguši. Taču māte bija nometusi zīdainīti zemē un nomirusi. Un, man šķiet, bērniņš bija mēģinājis aizrāpot projām, taču arī viņš bija miris. Izskatījās, ka visi vienkārši iemiguši.”

Nasrīnas vīrs nekur nebija atrodams, un viņai sāka likties, ka viss pagalam. Bērnus, kuri vēl varēja pakustēties, viņa veda tālāk pa ceļu.  Nasrīna saka, ka pa ceļam uz Anabu viņu pārņēmis apjukums. Kopā ar bērniem viņa skrējusi uz kalniem, taču viņi visi pamazām zaudējuši redzi. “Bērni kliedza: “Es neko neredzu! Man tek asinis no acīm!” Visā šai haosā ģimenes locekļi cits citu pazaudēja. Nasrīnas māte un tēvs tā arī neatradās. Nasrīna un vairākas viņas māsīcas un māsas, kas veda mazākos bērnus, neviļus bija sākušas soļot pa apli un atkal atgriezās pilsētā. Kāds — viņa līdz pat šim brīdim nezina, kas tas bijis par cilvēku, — izvadījis viņus no pilsētas un uzvedis kalnā, kur nelielā mošejā viņi raduši patvērumu.

Kad sākās bombardēšana, Nasrīnas vīrs Bahtijārs atradās ārpus pilsētas, bet pārējo dienas daļu viņš pavadīja, meklējot savu sievu un pārējos ģimenes locekļus. No kādas klīnikas viņš bija dabūjis divas ar atropīnu pildītas šļirces — atropīns palīdz neitralizēt nervu gāzes iedarbību. Injicējis vienu devu sev, viņš sāka meklēt Nasrīnu. Nekādas cerības viņš gan neloloja: “Es vienkārši gribēju viņu apbedīt. Vismaz apbedīt savu jauno sievu.”

Izmeklējies vairākas stundas, Bahtijārs beidzot sastapa dažus kaimiņus, kuri teicās redzējuši Nasrīnu kopā ar bērniem ejam uz mošeju kalna galotnē. “Es saucu viņas vārdu,” viņš atceras. “Tad izdzirdēju raudas un gāju iekšā mājā. Nasrīna bija gan dzīva, taču zaudējusi redzi. Visi bija akli.”

Nasrīna bija zaudējusi redzi kādas pāris stundas pirms tam, kad Bahtijārs viņu atrada. Viņa bija pārmeklējusi māju, lai atrastu bērniem ko ēdamu, un tad piepeši kļuvusi pavisam akla. “Es atradu pienu, aiztaustījos līdz bērniem, sataustīju viņu mutes un ielēju tajās pienu,” viņa stāsta.

Tagad rūpes par bērniem uzņēmās Bahtijārs. “Gribēju viņus aizvest pie akas. Es viņiem nomazgāju mutes. Vedu viņus pa pāriem pie akas un mazgāju. Daži gan nevarēja pakustēties. Viņiem neklausīja muskuļi.”

Bahtijāram vēl bija palikusi viena atropīna deva, taču viņš to neinjicēja sievai; viņa nebija tā, kurai klātos visgrūtāk. “Tur bija viena sieviete, vārdā Asme, mana kaimiņiene,” atceras Bahtijārs. “Viņa nevarēja paelpot. Viņa kliedza un skrēja sienā, dauzīja pret to galvu. Atropīnu es iešļircināju viņai.” Drīz pēc tam Asme nomira. “Es būtu varējis injicēt zāles Nasrīnai,” saka Bahtijārs. “Būtu gan varējis.”

Drīz pēc tam, kad irākieši bombardēšanu pārtrauca, Halabdžu izdevās ieņemt irāņiem, un viņi slimniekus, to skaitā Nasrīnu un citus viņas ģimenes locekļus, evakuēja uz Teherānas slimnīcām. Kā jau ārsti bija paredzējuši, Nasrīna izdzīvoja, taču viņa kaut ko slēpa no Bahtijāra: “Kamēr biju slimnīcā, man sākās menstruācijas. Un nebeidzās. Es asiņoju un asiņoju. Mūsu sabiedrībā par tādām lietām nav pieņemts runāt, taču pamazām daudzas sievietes, kas veseļojās tai slimnīcā, sāka atzīties, ka viņām ir nepārtraukta asiņošana.” Ārsti viņai iedeva zāles, kas asiņošanu pārtrauca, taču arī paziņoja, ka viņai nekad nebūs bērnu.

Nasrīna pavadīja Irānā vairākus mēnešus, tad viņa kopā ar Bahtijāru atgriezās Kurdistānā. Viņa neticēja ārstu apgalvojumam, ka būs neauglīga. Un tiešām — 1991. gadā viņa dzemdēja dēlu. “Mēs viņu nosaucām par Arazū,” viņa saka. Arazū kurdu valodā nozīmē “cerība”. “Sākumā viņš likās gluži vesels, bet tad izrādījās, ka viņam sirdī ir caurums. Viņš nomira, kad viņam bija trīs mēneši.”

Ar Nasrīnu es iepazinos šī gada februārī Erbīlā, Irākas Kurdistānas lielākajā pilsētā. Viņai tagad ir trīsdesmit gadu, viņa ir glīta sieviete ar brūnām acīm un augstiem vaigu kauliem, taču viņas seja ir bez jebkādas izteiksmes. Viņa neprasa, lai viņu žēlo, taču gribētu, lai kāds ārsts palīdzētu atbrīvoties no klepus, kas viņu moka jau četrpadsmit gadus un sākās tūlīt pēc uzbrukuma. Kā daudzi Sadama Huseina upuri, viņa savu stāstu stāsta bez jebkādām emocijām.

Kurdistānas apmeklējuma laikā es runāju ar vairāk nekā 100 Sadama pretkurdu kampaņas upuriem; Sadams vajā kurdus jau kopš nākšanas pie varas pirms vairāk nekā 20 gadiem. Vecas sievietes, kuru vīri krituši par upuri Sadama drošības dienestam, pauda gandrīz vai dzīvniecisku naidu pret viņu, taču, gluži kā Nasrīna, šausminošas nežēlības piemērus atstāstīja bezkaislīgi un ar precizitāti, kas šos stāstus padarīja vēl ticamākus. Preicizitātei kurdi piešķir lielu nozīmi — arī pēc visiem šiem gadiem viņiem tā vien liekas, ka pasaule viņiem netic.

Nedēļu pēc sastapšanās ar Nasrīnu es apmeklēju nelielu ciematiņu Goktapu, kas atrodas zaļā, sniegotu kalnu ieskautā ielejā. Ciemats sastāv no zemām kleķa būdām, kas izvietojušās ap nebruģētām ielām. Vecs vīrs, vārdā Ahmeds Raza Šerīfs, man pastāstīja, ka uzbrukuma dienā, 1988. gada 3. maijā, viņš strādājis tuvējā laukā. Viņš redzējis, kā eksplodē lādiņi, izplatot gāzi, saodis saldo ābolu smaržu. Viņa tolaik sešpadsmitgadīgo dēlu Osmanu Ahmedu gāze pieveica netālu no ciemata mošejas. Viņš bija norāpojis lejā no pakalna un nomiris starp niedrēm, ar ko apaugusi Mazā Zāba, upe, kas tek garām ciematam. Osmana tēvs zināja, ka dēls ir miris, taču nevarēja nokļūt pie līķa. Uzbrukuma laikā gāja bojā ap 150 cilvēku; tie, kuri palika dzīvi, metās bēgt no irākiešu armijas, kura, iebrūkot ciematā, nolīdzināja to līdz ar zemi. Ahmeds Raza Šerīfs neatgriezās ciemā trīs gadus. Kad tas kļuva iespējams, viņš nekavējoties devās uzmeklēt sava dēla līķi. Izrādījās, ka tas joprojām guļ niedrēs. “Viņa ķermeni es pazinu uzreiz,” Ahmeds saka.

Vasaras saule Irākā ir kveldējoši karsta, un trīs gadus pēc nāves cilvēku nav ne mazāko cerību pazīt. Meklēju pēc iespējas saudzīgāku veidu, kā likt Ahmedam noprast, ka mazliet apšaubu viņa teikto, taču mans tulks, lieki netērējot laiku, skaidri un gaiši pateica, ka viņam neticu.

Tobrīd mēs stāvējām cita veca vīra, Ibrāhīma Abdula Rahmāna pagalmā. Tur bija sapulcējušies kādi 20 cilvēki, starp tiem ducis zēnu. Daži šķita sarūgtināti, ka es šaubos par dzirdētā stāsta patiesīgumu, taču Ahmeds viņus apklusināja. “Taisnība, no miesas nekas nebija palicis pāri,” viņš teica. “Bija tikai skelets. Taču drēbes bija viņējās, tās joprojām sedza viņa kaulus. Krekla kabatā es atradu mūsu traktora atslēgu. Viņš to vienmēr glabāja krekla kabatā.”

Daži vīri joprojām šķita noraizējušies, ka aizbraukšu no Goktapas šaubīdamies par to, vai viņi runājuši taisnību. Ibrāhīms, vīrs, kura pagalmā bijām sapulcējušies, deva zēniem kādu rīkojumu. Viņi izklīda, bet pēc neilga brīža bija atpakaļ ar robainiem metāla gabaliem — tās bija Goktapu saindējušo bumbu paliekas. Ar ceremoniālu žestu zēni nometa metāla gabalus man pie kājām. “Tādas, lūk, ir tēvoča Sadama dāvanas.”

Izmēģinājuma trusīši 

Halabdžas stāsts nebeidzās naktī, kad Irākas Gaisa spēku lidmašīnas atgriezās savās bāzēs. Irāņi uzaicināja ārzemju preses pārstāvjus reģistrēt postījumus. Pasauli satrieca upuru fotogrāfijas — čokurā sarāvušies, zaudējuši cilvēka miesas krāsu, viņi pildīja pilsētas notekas un pagalmus. Sadama Huseina uzbrukums savas valsts pilsoņiem bija pirmā reize kopš holokausta, kad indīgas gāzes lietotas, iznīcinot sievietes un bērnus.

Saglabājies magnetofona ieraksts, kurā Sadama brālēns Alī Hasans al Mādžids, kas 80. gadu beigās vadīja kampaņas pret kurdiem, uzrunā Irākas valdošās Baath partijas biedrus, pievēršoties arī kurdu jautājumam. “Es viņus visus iznīcināšu ar ķīmiskajiem ieročiem!” viņš saka. “Kam gan tur būs kas iebilstams? Starptautiskajai sabiedrībai? Man pie pakaļas ij starptautiskā sabiedrība, ij visi, kas uz to klausās!”

Alī Hasanam al Mādžidam, kuram kurdi devuši iesauku “Alī Ķimikālija”, patiesībā nebūtu ko raizēties par starptautiskās sabiedrības viedokli, jo tolaik pasaule uzskatīja, ka daudz svarīgāk par jaukšanos Sadama darīšanās ir cīnīties pret Irānu, Irākas ienaidnieci. Irānas—Irākas karā, kas ilga no 1980. līdz 1988. gadam un kurā gāja bojā pusotrs miljons cilvēku, Rietumi netieši atbalstīja Sadamu. Šis atbalsts izbeidzās tikai 1990. gada augustā, kad Irāka iebruka Kuveitā.

ASV kongresa mēģinājumiem 1988. gadā uzsākt pret Irāku sankcijas, pretojās gan Reigana, gan Buša administrācija, un Sadama upuru stāsti būtu pagaisuši nebūtībā, ja ziņot par tiem neuzņemtos žurnālisti un zinātnieki.

Kristīne Gosdena ir ģenētiķe un Liverpūles universitātes medicīnas profesore. Pēc trim Kurdistānas slimnīcās pavadītām nedēļām viņa cieši nolēma darīt visu iespējamo, lai palīdzētu kurdiem. Gosdena man pastāstīja, ka viņas tēvs bijis Karalisko gaisa spēku augsta ranga virsnieks un ka bērnību viņa pavadījusi Vācijā, netālu no Bergenas-Belzenes. “Bērnība tiešā koncentrācijas nometnes tuvumā atstāj neizdzēšamu iespaidu,” viņa sacīja. “Irākas valdība pielietoja ķīmiju, lai samazinātu kurdu skaitu,” viņa teica. “Holokausta sekas turpinās vēl šodien. Patlaban pasaulē ir mazāk ebreju nekā 1939. gadā. Tur nav nekā dabiska. Savukārt, ja no Kurdistānas pazūd 200 tūkstoši vīru un zēnu” — tas ir to kurdu aptuvenais skaits, kuri kampaņas laikā tika nogalināti vai nu ar gāzi vai kādā citā ceļā ––, “tiek izjaukta iedzīvotāju struktūra. Tur ir daudz bezbērnu atraitņu.”

Gosdena uzskata, ka Rietumu valstīm pastāv liela iespēja drīzumā pieredzēt nesalīdzināmi nopietnākus ķīmisko un bioloģisko ieroču uzbrukumus nekā Sibīrijas mēra incidenti pērnruden un nervu gāzes izplatīšana Tokijas metro pirms vairākiem gadiem. Kurdistānas notikumi esot tikai pirmā bezdelīga. “Sadama zinātniekiem kurdi ir eksperimenta objekts, izmēģinājuma trusīši. Viņš vienkārši noskaidroja, kuras ķīmiskās vielas visefektīvāk iedarbojas uz civiliedzīvotājiem un kā vislabāk tās izplatīt.”

Šādam apgalvojumam piekrīt arī citi. Irākiešu pārbēdzējs Hidirs Hamza, kas savulaik vadīja Sadama kodolieroču programmu, man nesen pastāstīja, ka pirms uzbrukuma Halabdžai kara ārsti sastādījuši pilsētas karti, bet pēc tam viņi aizsargtērpos ieradušies pilsētā, lai izpētītu, kur guļ mirušie. “Tas bija mēģinājums. Eksperiments ar veselu pilsētu,” Hamza sacīja. Viņam esot precīza informācija par to, kādas todien Halabdžā bijušas armijas darbības. “Ārstiem tika iedotas rūtiņpapīra lapas, un viņiem vajadzēja ierakstīt atbildes uz jautājumiem, piemēram: “Cik tālu no lādiņiem atrodas mirušie?”

Saskaņā ar aptauju, ko veikuši kurdu ārsti, 17 mēnešu laikā indīgās gāzes uzbrukumus pārcietušas vairāk nekā 200 Kurdistānas pilsētas un ciemati — tas ir daudz vairāk, nekā tika uzskatīts agrāk. Upuru skaits nav precīzi zināms, taču ārsti, kurus satiku Kurdistānā, uzskata, ka līdz pat 10% Irākas ziemeļu rajonu iedzīvotāju — gandrīz 4 miljoni cilvēku — bijuši pakļauti ķīmisko ieroču iedarbībai.

Demokrātijas patvērums

Nereti saka, ka kurdi ir lielākā nācija pasaulē bez savas valsts. Pasaulē ir aptuveni 25 miljoni kurdu, lielākā daļa dzīvo četrās dienvidrietumu Āzijas valstīs: Turcijā, Irānā, Irākā un Sīrijā. Kurdi nav ne arābi, ne persieši, ne turki; tā ir savrupa etniskā grupa ar savu kultūru un valodu. Lielais vairums kurdu ir musulmaņi (visslavenākais musulmaņu varonis Saladīns, kurš savulaik sakāva krustnešus, pēc izcelsmes bija kurds), taču starp viņiem ir arī jūdi un kristieši, kā arī sūfismā un zoroastrismā sakņotā jezidisma piekritēji. Kurdi ir pieredzējuši kalnu partizāni, viņiem raksturīga stūrgalvība un viņi cieš no biežām iekšējām ķildām.

Pēc gadsimtiem svešu varu apspiestībā vislabākās izredzes uz neatkarību kurdiem parādījās pēc Pirmā pasaules kara, kad prezidents Vudro Vilsons vairākām tautām, kas pēc Osmaņu impērijas sabrukuma bija palikušas savā vaļā, solīja plašu autonomiju. Taču lielvaru mahināciju rezultātā — bija parādījusies interese par Kurdistānas milzīgajām naftas atradnēm Mosulā un Kirkūkā — kurdi pie savas valsts tā arī netika.

70. gadu teritoriālajā strīdā starp Irāku un Irānu Irākas kurdi atbalstīja Irānas šāhu. Šāha aizbildne Amerika kārtējo reizi atcerējās par kurdiem un piegādāja tiem ieročus, lai veicinātu sacelšanos pret Bagdādi. Taču slepena vienošanās starp irākiešiem un šāhu, kuru 1975. gadā noorganizēja valsts sekretārs Kisindžers, izslēdza kurdus no spēles un sacelšanās cieta krahu.

Kurdu “drošā patvēruma zona” Irākas ziemeļos ir citas amerikāņu nodevības rezultāts. 1991. gadā, pēc tam, kad Savienotās Valstis bija palīdzējušas padzīt irākiešus no Kuveitas, prezidents Džordžs Bušs nolēma ignorēt sacelšanos, kuru viņš pats bija palīdzējis izraisīt. Rezultātā tika noslepkavoti tūkstošiem Irākas kurdu un šiītu. Tūkstošiem cilvēku pameta valsti un meklēja patvērumu Turcijā, izraisot sociālu katastrofu. Buša administrācija, kura šo traģēdiju vēroja galvenokārt televīzijas ekrānos, pasludināja Irākas ziemeļus par zonu, kuru aizliegts izmantot Irākas aviācijai, līdz ar to tie kļuva par “drošu patvērumu”, kurp varēja atgriezties bēgļi. Un tā nu Savienoto Valstu un britu gaisa spēku vairoga aizsegā sākās neplānotais kurdu pašpārvaldes eksperiments. Kaut gan kurdu drošais patvērums ir tikai virtuāla valsts, tās pirmsākumi ir balstīti demokrātijā un tā ir progresīvās islāma domas mājvieta, kur turklāt valda amerikāņiem labvēlīgs noskaņojums.

Šodien Irākas Kurdistānu ietekmes zonās sadalījušas divas galvenās partijas: Kurdistānas Demokrātiskā partija, ko vada Masūds Barzani, un Kurdistānas Patriotiskā savienība, kuras ģenerālsekretārs ir Dželāls Talabani. Starp abām partijām nereti norisinājušies nikni ķīviņi, un 90. gadu vidū tās uzsāka atklātu karu, kurā krita ap tūkstoš karavīru. Saprotot, ka kopā valdīt neizdosies, partijas nolēma valdīt atsevišķi. Iekšējie politiskie konflikti kurdiem nav nākuši par labu, turklāt jebkuru šķelšanos savās interesēs izmantojušas kaimiņvalstis, kas baidās, ka vienota kurdu tauta varētu pieprasīt neatkarību.

Turcija nepavisam nevēlas, lai kurdi pievērstu sev pasaules uzmanību. Šī iemesla dēļ Ankaras varas iestādes atteicās atļaut man pāriet robežu, lai nokļūtu Irākas Kurdistānā. Nekādu atsaucību neizrādīja arī Irāna, kuras kurdu iedzīvotāju skaits ir 6-8 miljoni, līdz ar to man atlika viens vienīgs ceļš — caur Kurdistānas trešo kaimiņieni Sīriju. Kurdistānas demokrātiskā partija bija nokārtojusi, lai Damaskā satiekos ar kādu cilvēku, kurš tad mani pavada uz tuksneša pilsētu Kāmišlī. No turienes tiku nogādāts pie Tigras upes, kur mani jau gaidīja koka laiva ar apkalpi viena cilvēka sastāvā un ārpusē piekarinātu motoru. Dzinējs niķojās; kad uzzināju, ka Irākas armijas frontes līnija ir tikai divas jūdzes lejup pa upi, arī es sparīgi ķēros pie airiem. Otrā upes pusē atradās Kurdistānas Demokrātiskās partijas pārstāvji un pešmergi, kurdu partizāni, kuriem kājās bija platas bikses, galvās turbāni un rokās Kalašņikova automāti — AK-47.

“Welcome to Kurdistan” vēstīja pie pašas upes novietots plakāts, laipni apsveicot apmeklētājus zemē, kuras nemaz nav.

Halabdža atrodas pārsimt jūdžu no Sīrijas robežas, un es pavadīju veselu nedēļu, klejojot pa Ziemeļirāku, pa ceļam apmeklējot Dahūkas un Erbīlas pilsētas. Demilitarizētā zonā, kas atrodas rietumos no Koisindžakas pilsētiņas, mani nodeva Halabdžu kontrolējošās Patriotiskās savienības pārstāvju ziņā. No turienes bija divu stundu brauciens pāri stāviem kalniem uz Suleimāniju, pilsētu ar 650 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir Irākas Kurdistānas galvaspilsēta. Suleimānijā es iepazinos ar Fuādu Babanu, vienu no Kurdistānas vadošajiem ārstiem, kurš solījās mani izvadīt cauri Halabdžas zinātniskajiem un politiskajiem džungļiem.

“Šķiet visai svarīgi apzināties ķīmisko un bioloģisko ieroču izraisītās tūlītējās un ilgtermiņa sekas,” Babans sāka mani mācīt. “Mums ir civiliedzīvotāji, kas tikuši pakļauti ķīmisko un varbūt arī bioloģisko ieroču iedarbībai, un viņiem attīstās daudzu paveidu vēzis un iedzimti defekti. Amerikāņi nepavisam nav pasargāti no šiem ieročiem — tie ir lēti un ir teroristiem pieejami. Pēc Sibīrijas mēra uzbrukumiem ASV, manuprāt, būtu steidzīgi jāsāk zinātniski pētījumi šeit.”

Šobrīd eksperti uzskata, ka Halabdža un citas Kurdistānas apdzīvotās vietas tikušas pakļautas sinepju gāzes, kā arī nervu gāzu — to skaitā zarīna un ārkārtīgi postošās VX — iedarbībai. Babana izteikums, ka, iespējams, lietoti arī bioloģiskie ieroči, man nāca kā pārsteigums. Babans pieļāva, ka viens no šiem bioloģiskajiem ieročiem varētu būt aflatoksīns, kas izraisa ilgtermiņa bojājumus aknās.

Pastāv vēl citas anomālijas. Pēc pirmajiem aptaujas datiem, spontānā aborta gadījumi Halabdžā četrpadsmit reižu pārsniedz Čamčamalas līmeni; tāpat milzīgi augusi neauglība kā vīriešu, tā sieviešu vidū. “Mēs te redzam Hirosimai raksturīgus sterilitātes līmeņus.”

Un tad vēl aizdomas par čūskām. “Vai par čūskām esat jau dzirdējis?” viņš man jautāja, kamēr braucām pa ceļu. Atbildēju, ka esmu dzirdējis tikai baumas. “Mēs nezinām, vai čūsku populācijā notikusi ģenētiska mutācija, un tās kļuvušas indīgākas,” Babans turpināja, “vai putni, kas pārtiek no čūskām, gājuši bojā uzbrukumos, taču Halabdžā nez kāpēc čūskas sākušas kost biežāk un indīgāk.”

Halabdžā valda apātija, pat tās tirgus šķiet mazliet par rāmu un tukšu — pretēji citu kurdu pilsētu tirgiem, ko pilda importa preces (vēsture un apstākļu sagadīšanās padarījusi kurdus par veikliem kontrabandistiem), troksnis un aktivitāte. “Te visi ir slimi,” man saka kāds Halabdžas ārsts. Ārsts ir tievs, nervozs vīriņš tvīda žaketē, viņš bez apstājas smēķē. Viņi ar Babanu man izrāda slimnīcu. Pēc tam mēs sēžam kādā tukšā kabinetā un tajā tiek ievesta kāda sieviete ratiņos. Sievietei var dot gadus septiņdesmit, taču viņai esot tikai piecdesmit; dakteri mani informē, ka plaušas viņai ir tik sarētotas, ka viņu varētu glābt tikai plaušu pārstādīšana, taču Kurdistānā nav orgānu pārstādīšanas centru. Sieviete, kuras vārds ir Džeirana Muhammada, uzbrukumā zaudējusi astoņus radiniekus. Viņas balss ir tikko dzirdama: “Es gribēju ticēt, ka mani bērni ir dzīvi.” Babans man sacīja, ka nepaies ilgs laiks, un viņas plaušas atteiksies kalpot pavisam. “Viņa gaida nāvi,” viņš piemetināja. Satiku citu sievieti, Čiu Hammasaru, kurai uzbrukuma laikā bija astoņi gadi un kura kopš tā laika ir akla. Viņas māte, stāstīja Čia, pirms dažiem gadiem mirusi ar taisnās zarnas vēzi, brālis ciešot no hroniska elpas trūkuma. “Nav nekādu cerību, ka man atjaunosies redze,” viņa neizteiksmīgā balsī stāsta. “Es biju precējusies, taču nevarēju pildīt sievas pienākumus, jo esmu akla. Tad vīrs mani pameta.”

Babans stāsta, ka Halabdžā esot “vairāk jaundzimušo ar defektiem nekā normālu,” arī citi kurdu ārsti man stāstīja, ka viņiem regulāri iznākot darīšana ar jaundzimušajiem, kam ir muguras smadzeņu bojājumi, nenoslīdējuši sēklinieki, trūkst anālās atveres. Tāpat viņi bieži redz — un rādīja arī man — bērnus, kam katrai kājai ir seši vai septiņi pirksti, roku vai kāju pirksti saauguši kopā, bērnus, kas cieš no leikēmijas vai aknu vēža.

Mēs ar dakteri drīz vien atstājām slimnīcu un devāmies pastaigā pa Halabdžas ziemeļu rajoniem, kuri uzbrukumā cieta visvairāk. Mums sekoja ar AK-47 bruņoti pešmergi. Kamēr mēs sarunājāmies, dakteris smēķēja, un es viņu par šo paradumu mazliet pazoboju. “Smēķēšana atstāj arī pozitīvu ietekmi uz plaušām,” viņš bez mazākās ironijas sacīja. “Uzbrukumos mazāk cieta smēķētāji. Viņu plaušas sinepju gāzei bija labāk sagatavotas.”

Al-Anfal

Sadams pretkurdu kampaņai deva nosaukumu al-Anfal — pēc Korāna nodaļas, kas atļauj musulmaņu iekarotājiem piesavināties savu ienaidnieku labumus. Anfala kampaņa nebija pašmērķīga kā holokausts — tai bija konkrēts mērķis — sagraut kurdu morāli un pārliecināt viņus, ka jebkāda tieksme pēc neatkarības ir muļķīga. Lielāko daļu kurdu, kuri tika noslepkavoti Anfala kampaņas ietvaros, nenogalināja indīgās gāzes; genocīds tika lielā mērā īstenots ar tradicionālām metodēm — naktī kopā sadzīti gūstekņu bari, masu slepkavība, anonīms masu kaps. Kurdi apgalvo, ka gājuši bojā aptuveni divsimt tūkstoši cilvēku.

Kādu dienu es iepazinos ar vienu no tūkstošiem kurdu sieviešu, kas pazīstamas kā Anfala atraitnes: viņas vārds ir Selīma Azīza Babana. Selīmas māja ir gandrīz tukša — bez mēbelēm, bez apsildes, ar vienu vienīgu nodriskātu paklāju. Apsēdāmies uz paklāja un viņa man pastāstīja par savu ģimeni. Viņa nāk no Kirkūkas rajona, un 1987. gadā viņas ciemata iedzīvotājus līdz ar tūkstošiem citu kurdu sadzina kolektīvā apmetnē. Tad, kādā 1988. gada aprīļa naktī, ciematā ieradās karavīri un saņēma ciet vīriešus un vecākos zēnus. Selīmas vīrs un trīs vecākie dēli tika ievietoti mašīnu kravas kastēs. Mātes sāka karavīrus lūgties. “Mēs kliedzām: “Dariet, ko gribat ar mums, dariet, ko gribat!” Selīma man stāstīja. “Mani dēli bija pārbijušies. Viņi raudāja.”

Pēc tam, kad vīri bija aizvesti projām, kravas mašīnās tika sadzītas sievietes un bērni. Tika iedots tikai nedaudz ūdens un maizes, un viņi bijuši sablīvēti tik cieši kopā, ka dabiskās vajadzības viņiem nācās kārtot tāpat stāvus. Selīma, viņas trīs meitas un sešgadīgais dēls tika aizvesti uz Topzavas armijas bāzi un tad uz cietumu Nugra Salmāna, uz tā saucamo Salmānas Bedri, kuru Cilvēktiesību uzraudzības organizācija 1995. gadā apraksta sekojoši: “Tā bija veca ēka, celta irākiešu monarhijas laikos vai pat agrāk. Daudzus gadus tā bija stāvējusi tukša, to par patvērumu saviem ganāmpulkiem izmantoja arābu klejotāji. Uz kailajām sienām bija uzskrīpātas politieslodzīto dienasgrāmatas. Uz kādas kameras durvīm sargs bija uzšņāpis: “Homeini ēd sūdus.” Virs galvenajiem vārtiem kāds cits bija atstājis uzrakstu: “Laipni lūdzam ellē.”

Ieslodzītajiem gandrīz nemaz netika dots ēst, ūdeni sprauslāja viens vienīgs stāvvads. Cilvēki sāka mirt no bada un slimībām. Kad kāds nomira, irākiešu sargi pieprasīja, lai līķis tiktu izbīdīts caur durvju lūku durvīs. Pirmajās Nugra Salmānā pavadītajās dienās “nomira trīsdesmit cilvēku, varbūt vairāk.” Saslima Selīmas sešgadīgais dēlēns Rebvars. “Viņam bija caureja,” viņa stāsta. “Viņš bija smagi slims. Viņš zināja, ka mirst. Nebija nekādu zāļu vai ārsta. Viņš tik gauži raudāja.” Dēls nomira Selīmai klēpī. “Es kliedzu un raudāju,” viņa stāstīja. “Manas meitas raudāja. Mēs atdevām viņa ķermeni. Tas tika izbīdīts pa lūku, kareivji viņu paņēma.”

Drīz pēc tam viņa pietrausās kājās un aizgāja pie loga, lai paskatītos, vai karavīri aizveduši dēlu apglabāt. “Pie cietuma bija kādi divdesmit suņi. Bara vadonis bija liels un melns,” viņa teica. Izrādījās, ka mirušie nosviesti laukā turpat pie cietuma. “Es paskatījos ārā un suņiem zobos ieraudzīju sava dēla kājas un rokas. Suņi ēda manu dēlu.” Viņa uz mirkli apklust. “Tad es zaudēju prātu.”

Septembrī, kad karš ar Irānu bija beidzies, Sadams izsludināja kurdiem — tautai, kura, viņaprāt, bija viņu nodevusi, atbalstot Teherānu, — vispārēju amnestiju. Nugra Salmānā ieslodzītās sievietes, bērni un vecie ļaudis tika atbrīvoti. Taču lielākā daļa nevarēja doties mājās; irākiešu armija bija ar buldozeriem nolīdzinājusi līdz ar zemi apmēram 40 tūkstošus ciematu, arī to, kur bija dzīvojusi Selīma.

Dienās pēc atbrīvošanas viņa centās uzzināt sava vīra un trīs vecāko dēlu likteni. Taču vīrieši, kas pazuda Anfala kampaņas laikā, tā arī nav atradušies. Runā, ka viņi nogalināti un tad aprakti masu kapos tuksnesī pie Kuveitas robežas, taču skaidru ziņu trūkst. Man stāstīja, ka daudzas Anfalas atraitnes joprojām tic, ka viņu dēli un vīri smok Sadama cietumos. “Mēs domājam, ka viņi ir dzīvi,” Selīma sacīja par savu vīru un dēliem. “Divdesmit četras stundas diennaktī mēs domājam, ka varbūt tomēr viņi ir dzīvi. Ja viņi ir dzīvi, tad viņus spīdzina, to es zinu skaidri.”

Selīma arī saka, ka kopš brīža, kad viņai atņemti dēli, viņa nav labi gulējusi. “Mēs domājam: “Lūdzu, pasakiet, ka viņi ir miruši, tad es varēšu gulēt mierīgi,” viņa teica. “Mana galva ir pilna šausmīgām domām. Tikai tad, kad būšu mirusi, es vairs neatcerēšos, ka suņi aprija manu dēlu.”

Iekams mēs atvadījāmies, Selīma lūdza, lai pierakstu viņas trīs vecāko dēlu vārdus. Tie ir Šerzads, kuram tagad būtu četrdesmit; Rizgars, kuram būtu trīsdesmit viens un Muhammads, kuram būtu trīsdesmit. Viņa lūdza, lai mēģinu uzmeklēt viņas dēlus, vai griežos ar šādu lūgumu pie prezidenta Buša. “Ar vienu pietiktu,” viņa teica. “Ja atgrieztos kaut viens, ar to būtu diezgan.”

 Amerika klusē

Pasaules intereses trūkumu kurdi uztver diezgan stoiski. “Esmu iemācījies nebrīnīties par civilizētās pasaules vienaldzību,” kādu vakaru Suleimānijā man sacīja Barhams Sālihs. Sālihs ir tās Kurdistānas daļas premjerministrs, kuru pārvalda Patriotiskā savienība, un viņa balss tonī jautās kas tāds, kas liecināja — arī man nevajadzētu brīnīties. “Būdams kurds, es dzīvoju ar briesmīgajām kārtīm, ko vēsture un ģeogrāfija iedalījušas manai tautai.”

41 gadu vecais Sālihs labi apzinās, ka Sadama Huseina režīma krišana būtu Vašingtonas interesēs. Izvairīdamies publiski mudināt Savienotās Valstis uz militāru iejaukšanos, Sālihs tomēr zina, ka pešmergi amerikāņiem būtu patiesi sabiedrotie, ja vien tie izšķirtos dot Irākai militāru triecienu; kurdu sabiedrībā par to runā jau gadiem. Kaut gan Vašingtonas politiskās aprindas to īpaši neņem vērā, kurdi jau kontrolē lielu Irākas teritorijas daļu — ieskaitot divus nozīmīgus aizsprostus, kurus iznīcinot, tiktu appludināta Bagdāde, — un viņu rīcībā ir vismaz 70 tūkstoši bruņotu vīru.

“Mēs gribētu būt suverēna nācija,” Sālihs man sacīja. “Taču mēs esam reālisti. Viss, ko mēs gribam, ir kļūt par Irākas arābu partneriem, veidojot sekulāru, demokrātisku, federālu valsti.” Mirkli vēlāk viņš piebilda: “Mēs esam lepni. Mantojumā mēs esam saņēmuši izpostītu zemi. Tas, ko mēs mēģinām panākt, nenākas viegli. Iepriekš mums nebija nekādu demokrātisku institūciju, nebija juridiskās kultūras, nebija stipras armijas. No šī viedokļa mēs esam panākuši pārsteidzoši daudz.”

Kurdu reģionālā valdība, protams, nav nekāda tautas sapulce Vermontas mazpilsētā. Tomēr viņu teritorijā pastāv preses brīvība, mošeja ir nodalīta no valsts, tiek celtas skolas un izmaksātas pensijas. Erbīlā un Suleimānijā kurdi irākiešu armijas spīdzināšanas centru vietā ierīkojuši bērnu rotaļlaukumus. “Ja Amerika patiesi meklē tādus musulmaņus, kuri dedzīgi vēlas demokrātiju un ir gatavi stāties pretī islāmiskajam fundamentālismam, tad šī ir īstā vieta,” sacīja Sālihs.

Kādu dienu es aizbraucu uz kurdu frontes līnijām pie Erbīlas, jo vēlējos aplūkot irākiešu armijas priekšējās pozīcijas. Robeža starp armijas kontrolēto teritoriju un kurdu reģionu ir poraina. Kopā ar manu pešmergu pavadoni uzkāpām uz kādas ēkas jumta, no kura bija redzams Kalakas tilts un aiz tā — irākiešu pozīcijas. Pat nelietojot binokli, varējām redzēt irākiešu tankus, kas bija izkārtojušies uz pakalniem taisni mums priekšā. Mums pievienojās vietējā amatpersona, vārdā Muhammads Nedžārs; viņš pastāstīja, ka priekšā redzamie irākiešu spēki ir piederīgi armijas Jeruzalemes brigādei — tā ir rezervistu vienība, ko Sadams izveidojis ar nolūku atsvabināt Jeruzalemi no ebrejiem. Mums pievienojās vēl citi pešmergi. Bija spoža, saulaina diena un mēs priecājāmies par jauko laiku. Kāds vīrs, vārdā Azīzs Haders, domīgi lūkojās uz klajumu, kas pavērās mums zem kājām, un teica: “Kad es skatos uz šo vietu, es iedomājos, kā šo līdzenumu pa ceļam uz Bagdādi šķērso amerikāņu tanki.” Klātesošie pasmaidīja un noteica: “Inshallah.”

Runīgie cietumnieki

Nedēļu vēlāk es Šinves kalnu grēdā netālu no Halabdžas apmeklēju citu pešmergu vienību. Kopā ar pavadoņiem bijām uzbraukuši augšā lielāko ceļa daļu, tad briduši pa svaigu sniegu. No vienas galotnes bija saskatāms Bijāras ciemats, kas atrodas ielejā starp Halabdžu un kalnu sienu, kas iezīmē Irānas robežu. Sadama tanki atradās dienvidos, stundas brauciena attālumā, ainava, kas pavērās mūsu acu priekšā, jau bija Irāna. Bijāru un deviņus citus tās apkārtnes ciematus ieņēmis teroristu grupējums Ansar al-Islam jeb Islāma atbalstītāji. Šinvi īstenībā varētu dēvēt par “ļaunuma asi”.

Mēs bijām pietiekami tuvu, lai redzētu starp ciematiem Ansar al-Islam piederošās kravas mašīnas. Bijāru ielenkušo pešmergu kaujinieku komandieris, partizānu kustības veterāns, vārdā Ramadans Dekone, sacīja, ka Ansar al-Islam sastāvā esot kurdu islāmisti un nezināms skaits tā saucamo arābu-afgāņu, tie ir arābi no Irākas dienvidiem un citiem reģioniem, kas apmācīti Al Qaeda nometnēs.

Pastāv aizdomas, ka Ansar al-Islam finansējumu saņem tieši no Al Qaeda, un ka šis grupējums atrodas Sadama un Al Qaeda vadības pakļautībā, ka 1992. gadā Sadams Huseins Bagdādē sarīkojis tikšanos ar vienu no galvenajiem Al Qaeda līderiem; ka zināms skaits no Afganistānas aizbēgušo Al Qaeda dalībnieku slepeni nogādāti Ansar al-Islam kontrolētajā teritorijā un ka Irākas izlūkdienesta aģenti nelegāli ieveduši Afganistānā parastos, kā arī, iespējams, ķīmiskos un bioloģiskos ieročus. Ja šīs aizdomas ir pamatotas, tas nozīmē, ka starp Sadama režīmu un Al Qaeda pastāv daudz ciešākas saites, nekā domāts līdz šim.

Pavirši raugoties, Sadama Baata partijas sekulārā režīma laulība ar fundamentālistu Al Qaeda neliekas ticama. Nevienam nav noslēpums viņa attiecības ar sekulārajiem palestīniešu grupējumiem, taču pirms aptuveni desmit gadiem Sadamu piepeši, gandrīz vai kaujas karstumā, pārņēma apskaidrība un viņš pieslējās islāma fundamentālistiskajam atzaram. Lai cik ciniska, šī pievēršanās ticībai Sadamam pavērusi daudzas durvis fundamentālistu pasaulē. Tagad viņš ir galvenais palestīniešu grupējumu Islāmiskais džihāds un Hamas atbalstītājs — tieši viņš maksā spridzinātāju-pašnāvnieku ģimenēm desmit tūkstošus dolāru par dēla došanos mocekļa nāvē. Sadams tiecas pārņemt kontroli pār islāmisko ekstrēmismu un pavērst to pret saviem ienaidniekiem.

No kurdu amatpersonu teiktā, Ansar al-Islam saknes meklējamas idejās, ko izplatījis Ajmans al Zavahiri, Ēģiptes Islāmiskā džihāda bijušais vadītājs un tagad Osamas bin Lādena vietnieks Al Qaeda. “Al Qaeda iekšienē pastāv divas skolas,” man sacīja Kurdistānas Demokrātiskās partijas kontrolētā reģiona iekšlietu ministrs Kerīms Sindžari. “Osama bin Lādens uzskata, ka neticīgajiem jāsit tieši pa galvu — ar to viņš saprot Savienotās Valstis. Savukārt Zavahiri ir pārliecināts, ka pret neticīgajiem jākaro visur, pat visniecīgākajā ciematiņā, ka itin visur jāmēģina veidot islāmiskās armijas. Kurdu fundamentālisti atrodas Zavahiri ietekmē.”

Pirmais islāmisko teroristu vilnis pārvēlās Irānas robežai 1998. gadā, un Kurdistānā mēģināja ieņemt Hadžomranas pilsētu. Kurdu amatpersonas apgalvo, ka tas noticis ar Irānas ziņu, jo arī tā ieinteresēta nepieļaut sekulāras musulmaņu valdības pastāvēšanu. “Teroristi bloķēja ceļu, slepkavoja Kurdistānas Demokrātiskās partijas biedrus, draudēja ciemu iedzīvotājiem,” sacīja Sindžari. “Mēs ar viņiem cīnījāmies, un viņi metās bēgt.”

Teroristu grupējumi atkārtoti sadalījušies. Pēc Londonā iznākošā arābu laikraksta Al-Sharq al-Awsat ziņām, Ansar al-Islam izveidojās pērnā gada 1. septembrī, saplūstot divām frakcijām — al Tawhid, kas palīdzēja organizēt atentātu pret Kurdistānas ievērojamāko kristiešu politiķi un kura dalībnieki uzsāka neplīvuroto sieviešu apliešanu ar skābi, un vienība Otrais Sorans, kas saistīta ar vienu no kurdu islāmiskajām partijām. Kurdu amatpersonas apgalvo, ka grupējumā ir ap 600 dalībnieku, to skaitā Afganistānas arābi un vismaz 30 Afganistānā apmācīti Irākas kurdi.

Starp islāma kaujiniekiem todien bija arī Rekuts Hiva Huseins, slaids divdesmitgadīgs zēns, kuru pešmergi notvēra pēc slaktiņa un kuru es satiku Suleimānijas cietumā. Viņš bija ārkārtīgi kautrīgs un runājot visu laiku skatījās uz savām rokām. Rokas viņam nebija saslēgtas, uz ķermeņa redzamajām daļām nebija nekādu spīdzināšanas pazīmju. Mēs sēdējām izmeklētāja kabinetā, kas atradās izlūkdienesta ēkā. Kā vairumu Suleimānijas ēku, arī šo apsildīja viena vienīga petrolejas plītiņa, un temperatūra istabā noteikti nebija daudz virs nulles. Rekuts man pastāstīja, kā viņš un viņa Ansar al-Islam biedri pieveikuši pešmergus.

“Viņi domāja, ka spēkā ir uguns pārtraukšana, tā ka mēs viņus pārsteidzām, ieejot ciematā un atklājot uguni,” viņš teica. “Viņi nesaprata, kas notiek. Mēs likām lietā granātas un automātus. Daudzus nogalinājām, citi padevās.” Teroristi savus gūstekņus sasēja un neuzklausīja nedaudzo ciematā palikušo civiliedzīvotāju lūgumus likt viņus mierā. “Iedzīvotāji lūdzās, lai gūstekņus nenogalinām,” Rekuts stāstīja. Taču tas saniknojis kādu no Ansar al-Islam līderiem Abdullu al Šāfī. Viņš teica: “Kas to saka? Es viņus nogalināšu.”

Rekuts sacīja, ka pešmergi nogalināti rituālā veidā: “Mēs viņiem aizbāzām mutes ar lupatām. Tad mēs viņus noguldījām rindā kā aitas. Un tad pārgriezām viņiem rīkles.” Pešmergu komandieri apgalvo, ka pēc tam, kad vīri nogalināti, viņiem nogrieztas galvas. Rekuts to noliedza. “Dažiem no viņiem galvas bija norāvušas granātas, bet mēs tās negriezām,” viņš sacīja.

Jautāju Rekutam, kāpēc viņš pievienojies Ansar al-Islam. “Tāpēc, ka tur iestājās viens no maniem draugiem,” viņš klusi atbildēja. Tūlīt pēc tam sargs viņu saņēma aiz elkoņa un aizveda uz kameru.

“Nerunāsim par morāli!”

Paradoksāli, ka par spīti ķīmiskā uzbrukuma sekām, ko simtiem, varbūt tūkstošiem bērnu cieš pēc ķīmiskajiem uzbrukumiem, bērnu mirstības līmenis kurdu zonā pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies. Premjerministrs Sālihs to saista ar sankcijām, ko Apvienotās Nācijas vērsušas pret Irākas režīmu pēc Līča kara, kad Irāka atteikusies pārtraukt savu nekonvencionālo ieroču programmu. Vislielākie nopelni, pēc viņa domām, pienākoties 1997. gadā uzsāktajai programmai, kura pazīstama ar nosaukumu “naftu par pārtiku” un kuras mērķis ir mazināt sankciju smagumu civiliedzīvotājiem, ļaujot Irākai iegādāties pārtiku un medikamentus par procentiem, kas tiek pelnīti no pārdotās naftas. Nosaucis šo programmu par “pilnīgi fantastisku”, Sālihs sacīja: “Pirmo reizi vēsturē Irākas pilsoņiem — visiem pilsoņiem — tiek nodrošināta daļa no valsts naftas bagātībām. Tas, kas notiek ziemeļos, liecina, ka šī programma ir veiksmīga. Tiek pārdota nafta un iegādāta pārtika.”

Jautāju Sāliham, ko viņš domā par Rietumos izplatīto kritiku, ka sankcijas izraisījušas tūkstošiem bērnu nāvi. “Sankcijas Irākas bērnus nenogalina,” viņš atbildēja. “Bērnus nogalina režīms.”

Tas mani mazliet samulsināja. Visā Kurdistānā, katrā slimnīcā, ko apmeklēju, sūdzības bija vienas un tās pašas — trūkst aparatūras, trūkst bērnu ķirurgu, trūkst pat ķirurģisko cimdu. Jautāju Sāliham, kāpēc ANO kurdiem piešķirtā nauda netiek izmantota mūsdienīgai medicīniskajai aprūpei. “Naftu par pārtiku” programmai piemīt viens milzīgs trūkums, viņš atbildēja. Kad programma tika ieviesta, kurdiem tika apsolīti 13% valsts ienākumu par naftu, taču pēc Bagdādes un ANO vienošanās noteikumiem valdība kontrolē pārtikas, medikamentu un medicīnas tehnikas plūsmu to ļaužu virzienā, kurus šī valdība mēģina iznīcināt. Pārtika ierodas, viņš atzina, vienkāršākie medikamenti tāpat, taču saskaņā ar Sadama diktētajiem tempiem.

Attiecībā uz Apvienoto Nāciju un to aģentūru darba izvērtējumu konkurējošās kurdu partijas ir vienisprātis. “Mēs jau trīs gadus lūdzam slimnīcu ar 400 gultām Suleimānijai,” teica Demokrātiskās partijas kontrolētā reģiona premjerministrs Barzani. Suleimānija gan atrodas Sāliha kontrolētajā teritorijā, taču šoreiz ģeogrāfijai nav nozīmes. “Tā ir mūsu nauda,” Barzani sacīja. “Taču mums nepieciešama irākiešu piekrišana. Viņi pieņem lēmumu. Pasaules Veselības aizsardzības organizācija pilda irākiešu pavēles. Tas ir absurds.”

Kā Barzani, tā Sālihs apgalvoja, ka Pasaules Veselības aizsardzības organizācija piedāvā izdevīgus līgumus tikai tām firmām, kuras patīk Sadamam. “Katrreiz, kad man iznāk darīšana ar ANO,” Sālihs sacīja, “es domāju: ak Dievs, ja ANO nevar palīdzēt mums, šai nabadzīgajai, beztiesiskajai musulmaņu nācijai, tad kādam nolūkam gan tā domāta?”

Ņujorkā tikos ar Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra vietnieku Benonu Sevanu, kura pārziņā ir “naftu par pārtiku” programma. Viņš ātri vien lika man noprast, ka kurdu prasības viņu neaizkustina. “Ja viņiem ir kāda raksturīga meldija, tad tā ir: “Dodiet, dodiet, dodiet!” Sevans sacīja. “Man viņu sūdzēšanās sāk apnikt. Varat viņiem to pateikt.” Viņš arī apgalvo, ka programmas ietvaros “trīs ziemeļu provincēm” — ANO amatpersonas izvairās lietot vārdu “Kurdistāna” — preču un pakalpojumu veidā piešķirti miljardiem dolāru. “Nez vai viņiem jebkad klājies tik labi, kā tagad,” viņš piebilda.

Pieminēju kurdu sūdzību, ka viņiem nav pieejama moderna medicīnas tehnika. Uz to Sevans atbildēja: “Neviens viņiem neliedz to pieprasīt. Lai viņi griežas pie Pasaules veselības aizsardzības organizācijas” — šī organizācija Sevanam pakļauta jautājumos, kas skar Irāku. Kad iebildu, ka kurdi atkārtoti griezušies pie PVAO, viņš atteica: “Netaisos apspriest PVAO rīcību.” Intervijai tuvojoties noslēgumam, pajautāju Sevanam, kā viņš no morālā viedokļa vērtē to, ka Irākas režīmam atļauts kontrolēt pārtikas un medikamentu piegādes Kurdistānai. “Neviens nav bez vainas,” viņš sacīja. “Lūdzu nerunājiet ar mani par morāli.”

Ceļš uz Jeruzalemi

Virknē sanāksmju 1995. gada vasarā un rudenī ANO Speciālās komisijas UNSCOM — tagad vairs neeksistējošās ieroču inspekcijas — vadītāja vietnieks Čārlzs Delfers Bagdādē tikās ar Irākas valdības delegācijām. Sarunu tēma bija Irākas nekonvencionālo ieroču programmas.

Augusta sākumā uz Jordāniju bija pārbēdzis Sadama znots Huseins Kemāls un tur publiski izteicies par Irākas bioloģisko, ķīmisko un kodolieroču ražošanas kapacitāti. (Vēlāk Kemāls atgriezās Irākā un gandrīz nekavējoties pēc sava sievastēva pavēles tika nogalināts.) Kemāla izteikumi atklāja Sadama režīmu nelabvēlīgā gaismā, un šo sanāksmju laikā Irākas pārstāvji nolēma Delferam un viņa komandai atklāt vairāk nekā jebkad agrāk. “Šī bija pirmā reize, kad Irāka piekrita apspriest faktu, ka šo ieroču programmu ciltstēvs ir pats prezidents,” atcerējās Delfers. Viena no pārsteidzošākajām bija irākiešu atzīšanās, ka viņiem izdevies padarīt par ieroci bioloģisko aģentu aflatoksīnu.

Aflatoksīns, kuru satur sēnīte, kas sastopama sapelējušos graudos, ir bioloģiskais aģents, kas, pēc dažu kurdu ārstu domām, bija piejaukts ķimikālijām, kas tika nomestas Kurdistānā. Angļu ģenētiķe Kristīne Gosdena man sacīja: “Nav nekādu pierādījumu, ka Irākas ziemeļos jebkad pielietoti aflatoksīni, taču tam par iemeslu varbūt ir fakts, ka šai reģionā nekad nav veikti sistemātiski pētījumi.”

Delfers sacīja: “Mēs atkal un atkal mēģinājām piespiest irākiešus apspriest aflatoksīna izmantošanu. Mēs uzzinājām, ka bioloģisko ieroču programmas izcelsme meklējama drošības dienestos, nevis armijas aprindās, un tas nozīmē, ka tā ir daļa no atentātu programmas.” Taču irākieši atzina ko citu: viņi esot pielādējuši ar aflatoksīnu divas Scud tipa raķetes, kā arī piejaukuši to asaru gāzei. Kāpēc, to viņi nestāstīja.

Komentāru slejā, ko Delfers pērn publicēja Los Angeles Times par Irākas masu iznīcināšanas ieroču programmām, viņš piedāvā sekojošu hipotēzi: “Ja kāds režīms vēlētos apslēpt bioloģiskā uzbrukuma faktu, kas gan varētu būt vienāršāk? Upuri īslaicīgi ciestu no tā, ka ieelpojuši asaru gāzi, un uzskatītu, ka tas arī bijis viss uzbrukuma saturs. Audzēji, kas attīstītos vēlāk, netiktu saistīti ar šo notikumu.”

Apvienoto Nāciju inspektori ar bažām uzklausīja ziņas par aflatoksīna programmu. Ričards Spercels, UNSCOM bioloģisko ieroču inspektors to formulēja šādi: “Tas ir sātanisks ierocis. Irāka pavisam skaidri apzinās aflatoksīna ilgtermiņa kancerogēno efektu. Aflatoksīns darbojas tikai vienā virzienā — tas iznīcina aknas. Un man ir aizdomas, ka bērni pret to ir īpaši jūtīgi. No morālā viedokļa aflatoksīns ir viens no šaušalīgākajiem ieročiem — tas nozīmē vērot, kā bērni pamazām mirst no aknu vēža.”

Nav skaidri zināms, kādi bioloģiskie un ķīmiskie ieroči Sadama rīcībā ir šodien. Kad viņam izdevās izmanevrēt UNSCOM no valsts 1998. gadā, ieroču inspektori gan bija uzgājuši ievērojamu daļu viņa arsenāla, taču viņus mulsināja tas, kas nebija atrodams. Sadama zinātnieki pavisam noteikti spēj ražot un izmantot ieročos Sibīrijas mēri, viņiem izdevies izdalīt arī botulīna toksīnu, kas izraisa muskuļu paralīzi un nāvi. Viņi kultivējuši Clostridium perfigens, baktēriju, kas izraisa gāzu gangrēnu. Tāpat viņu rīcībā ir arī toksīni, ar kuriem iespējams saindēt labību, un ricīns, kurš, iekļuvis plaušās, izraisa to asiņošanu.

Gerijs Milhollins, Viskonsīnas Kodolieroču kontroles projekta direktors, kura Irākas novērošanas dienests seko Sadama ieroču kapacitātes attīstībai, saka, ka inspektori neesot varējuši piekļūt lielai daļai ieroču, par kuriem zināms, ka tie ir Irākas īpašumā, ieskaitot gandrīz četras tonnas nervu gāzes VX, 600 tonnu VX sastāvdaļu un 3000 tonnu indīgo gāzu aktīvo sastāvdaļu un vismaz 550 artilērijas lādiņu, kas pildīti ar sinepju gāzi. Tāpat arī inspektori neatrada ne miņas no aflatoksīna krājumiem.

Sadama masu iznīcināšanas ieroči nebūt nav domāti tikai lietošanai pašu mājās. Pirms vairākiem gadiem Bagdādē Ričards Batlers, tolaik UNSCOM  vadītājs, uzsāka sarunu ar Sadama uzticības personu un Irākas premjerministra vietnieku Tariku Azīzu. Batlers lūdza Azīzu pamatot Irākas bioloģisko ieroču projekta nepieciešamību, un viņš joprojām atceras Azīza atbildi: “Mēs izgatavojām bioieročus tālab, lai tiktu galā ar persiešiem un žīdiem.”

Irākiešu disidenti ir vienisprātis, ka Irākas masu iznīcināšanas ieroču projekti vērsti pret Izraēlu. “Izraēla ir spēles sākums un gals,” saka Irākas nacionālā kongresa vadītājs Ahmeds Čalabi. “Sadams vienmēr publiski jautā: “Kurš izšaus četrdesmito raķeti?” — Persijas Līča karā uz Izraēlu tika izšautas 39. “Viņš ir pārliecināts, ka ar bioloģisko ieroču palīdzību viņš vienā dienā nogalinās 100 tūkstoš izraēliešu. Tas ir vienīgais veids, kā viņam kļūt par Saladīnu.” Irākas un tās valdības pētnieki visumā ir vienisprātis, ka Sadamam patiktu sevi uzskatīt par visu arābu līderi un ka drošākais veids, kā to panākt, ir izaicināt Izraēlu.

Līča kara laikā, kad Sadams vērsa uzbrukumus pret Izraēlu, viņš cerēja izprovocēt izraēliešu reakciju, kas Amerikas arābu draugus piespiestu izstāties no tās sabiedroto rindām. Šodien, eksperti atzīst, Sadama karstākā vēlēšanās ir izdzēst ebrejus no vēstures lappusēm. 2000. gada oktobrī, arābu samita laikā Kairā, dzirdēju, kā Irākas Revolucionārās padomes vicepriekšsēdis Izats Ibrāhīms al Duri savā runā saka: “Tikai ar džihāda palīdzību iespējams atbrīvot Palestīnu un citas arābu teritorijas, ko ar sava kroplīgā cionistiskā veidojuma palīdzību okupējuši netīrie žīdi.”

Tas, ka šobrīd Sadams galvenokārt apsēsts ar ebrejiem, kurdiem ir vājš mierinājums. Kurdi, ar kuriem man iznāca runāt, pat tie, kuri piekrīt, ka savas atlikušās Scud raķetes Sadams notēmējis pret Izraēlu, uzskata, ka daži no “speciālajiem ieročiem” — Irākas režīma iekšienē populārs eifēmisms — tiek glabāti atkārtotai vizītei Halabdžā. Todien, kad apmeklēju Kalakas tiltu, kas šķir kurdus no Irākas armijas Jeruzalemes brigādes, pajautāju vietējam ierēdnim Muhammadam Nedžāram, kāpēc brigādes ieroči nav pavērsti uz rietumiem, uz tās mērķi. “Ceļš uz Jeruzalemi,” viņš atbildēja, “ved caur Kurdistānu.”

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska