Lielais latviešu noslēpums

Šī pētījuma tapšanu nepārprotami ietekmējuši vairāki personiska rakstura notikumi, viens no svarīgākajiem — autores dziļā un patiesā mīlestība, kas vērsta jocīgās latviešu tautas virzienā. Teksta uzbūve ir diktējusi savus noteikumus, turklāt katra šīs mīlestības šķautne ir pelnījusi savu pasaules iedalījuma ailīti. Bet pasaules iedalījums, kā zināms, ir bezgalīgs. Tāpēc šeit ir atrodamas tikai dažas no nodaļām.004. ķimeņu siers: Saules kulta perversijas

Latviešiem piemīt kāda ārkārtīgi simpātiska un vienlaikus neizskaidrojama rakstura īpašība: reizi gadā viņi iemīl sieru, kas gatavots īpaši primitīvā veidā un bagātīgi papildināts ar garšauga ķimenes sēklām. Šādu sieru viņi dēvē par Jāņu sieru un  ir gatavi ēst viskarstākajā vasaras saulgriežu  laikā. Izturas pret to ar lielu godbijību, kaut arī  tas bieži vien ir bezgaršīgs, sauss, drupatains, ieķeras kaklā, nosprūst, smacē un traucē. Jāņu  sieru jūs neatradīsiet nevienā restorānā, lai arī  cik nacionālu virtuvi tie piedāvātu, Jāņu siera  nav strādnieku ēdnīcās, uzkodu bāros un alus dārzos. Tur neatradīsim arī kuldeņus, spētiķus, skuldurus, pontagus, balstiņas, skostiņas, stribekli, salabuku vai maizes ķuru, taču par tiem latvieši vismaz nerunā skaļi. Ārzemju tūrists var nodzīvot Latvijā nevaldāmi baudpilnu atvaļinājuma nogali un tā arī neuzzināt latviešu sakrālās virtuves vienkāršo noslēpumu.

Tajā pašā laikā pagatavot Jāņu sieru prot katra latviešu namamāte. Viņa samīca vai samaļ labu biezpienu un uzvāra verdošā vājpienā, uz katru kilogramu biezpiena 4-5 litrus vājpiena ņemot. Tad katlu noceļ no uguns, biezumus iepilda drānas kulītē, un ļauj sūkalām nost nosūkties. Iegūto siera biezeni iepilda spainītī vai kādā citā traukā ar šauru dibenu, un klāt pēc garšas piejauc ķimenes un sāli, kā arī 1-2 olas un 50-100 gramus sviesta uz katru kilogramu biezpiena. Ar stampu visu pamatīgi samīca, līdz biezenis viscaur vienāds, vijīgs, un tad to ieliek formā vai arī iesien drānā, kurai visus četrus stūrus vidū sasien kopā. Slodzīt Jāņu sieru nemaz nevajaga. (1)

Šādu darbību sakrālais aspekts ir viegli pamanāms — pat vairākus gadsimtus pēc kulta nostiprināšanās latvieši turpina veikalos iepirkt polietilēna plēvēs iesaiņotos dzeltenos rituālos rituļus, ritināt mājup, rotāt un rietināt, upurēt tos svētku galdam un dažkārt pat ēst, nenojaušot sakarību starp krāsu, formu, nosaukumu un būtību. Haralds Biezais uzskata, ka Jāņa Kristītāja mīts (siera ritulis dažkārt taču tiek saukts arī par siera galvu, vai ne?), kas 12. gadsimtā jau bija ieguvis sinkrētisku saistību ar grieķu, romiešu, ķeltu un ģermāņu saulgriežu tradīcijām, Latvijas teritorijā saplūda ar senāku un daudz lokālāku Saules kultu. (2) Notika Debesu dievību vienādošana, kas ļāva atraisīt centrālā saulgriežu rituāla teatrālo zemtekstu zemnieku sētas saimnieku un viesu uzvedībā. Jāņa sieva ir pati Saule, tā dala Jāņa bērniem sieru un vienlaikus pati ir siers.

Jānīšam balta sieva,
Sieru, pienu barojāsi,
Pēterami zila, melna,
pusi badu nomiruse.Ikgadējā pašupurēšanas un auglības bakhanālijā Saule ir tā, kas mirst (“Jāņam sieva izgaisusi pašā Jāņu vakarā”, citos variantos tiek dziedāts “pazudusi” vai “nomirusi”), bet Jānis tikai piedzeras un aizmieg “paparkstīšu krūmiņā”, kā jau tipiskam debesu panteona iemītniekam klājas. “No Jordānas askēta un atgriešanās no grēkiem sludinātāja  līdz krāšņajam debesu jātniekam, Saules preciniekam un dancotājam debesu kalnā ceļš ir ļoti garš, jo pārvaramā atšķirība ir radikāla,”  apgalvo Haralds Biezais. Latviešu identificēšanās ar debesu ģimeni daļēji izskaidro nemotivēto piedzeršanos Jāņu vakarā, grūti apēdamā siera ritināšanu un īstenībā neeksistējošā papardes zieda meklēšanu.

Papardes zieds ir vēl kāds mīts, kas turpina eksistēt dubulto standartu līmenī — aizbildinoties ar seksuālo, orģiastisko aktu iederību saulgriežu kontekstā (ir taču dzirdēts, ka citām tautām tādās naktīs notiek trakas lietas, kas šajā pētījumā būtu pieminamas vienīgi kaunīgos latīņu terminos), tāpat arī latvieši skaidru sirdsapziņu turpina apgalvot, ka Jāņu naktī pieņemts mīlēties, kopoties, meņģēties, drāzties un kniebties, darīt to brīvā dabā, ērču un zirnekļu pilnajos brikšņos, darīt  to ātri un neizvēlīgi, neizsargājoties no gadījuma rakstura grūtniecības un  šādi apliecinot latviskās erotikas zemniecisko raksturu. Patiesības vārdā jāatklāj arī šis mazais un sirsnīgais latviešu ģimenes noslēpums: pirmkārt, papardes nezied,  jo vairojas ar sporu palīdzību, otrkārt, latvieši Jāņu naktī ir tik ļoti piedzērušies, ka tālāk par priekšlaicīgu ejakulāciju un vispārēju organisma saindēšanos ar alkoholu parasti netiek. Vienlaikus jāatzīst, atsaucoties uz Paulu Jureviču, ka: “Latvietis visumā būtu uzlūkojams par cilvēku ar stipri attīstītu tieksmju dzīvi; tas ir liels gribētājs,  liels vērtību iekarotājs, un Platons to, varbūt, raksturotu kā “Erotiķi”, jo Erots Platonam vispāri simbolizē tiekšanos pēc tā, ko mēs tagad sauktu par vērtību.” (3)

Taču latviešu erotiskās tieksmes ir vērstas daudz rafinētākos nostūros. To vienkāršots uzskaitījums var vienīgi radīt priekšstatu par juceklīgu un nenopietnu latvieša smeceles sistēmu. Kā saka  Paula Bankovska romāna Bumba, čeka un rokenrols varone Eva: “Man patīk gari un slaidi vīrieši ar spēcīgām kājām un pamatīgu zodu; man patīk importa lietas; patīk uzvarēt; ēst šokolādes konfektes (Vāverītes un Sarkanās magones)  un iet vannā; patīk malkas dūmu smarža, suņi,  kaķi un dzīvnieki vispār; man patīk Raimonda  Paula dziesmas un pavasaris, arī saulainas dienas. Man nepatīk resni vīrieši un tukli dibeni; izkrāsojušās sievietes un dīzeļdegvielas smaka; mēnešreizes un cilvēki, kas spļauj uz ielas vai melo; galvassāpes, iesnas un migla, armijnieki un augstpapēžu kurpes, ilgviļņi un puķainas  rītakleitas; melna kafija un šņabis, kefīrs un  jēla gaļa, paģiru smaka un zobārsts.” Latviešu erotisms ir ekstensīvs, vērsts uz apjoma palielināšanu, reizēm riskējot zaudēt dziļumu, reizēm riskējot principā. Latviešu tieksmju galvenais priekšmets — telpas un attīstības nodrošināšana savai personībai. Kāda ir šī personība? Par to — nākamajās nodaļās.053. strēlnieki un leģionāri:  dziedāt un šaut

Latvieši ir visbrīnišķīgākie karotāji pasaulē. Viņi negrib nevienu iekarot. Viņiem nav svarīgs nogalināto ienaidnieku skaits vai salaupīto rokaspulksteņu smagnējā gaita. Viņi grib dziedāt un šaut. Kā romānā Migla raksta Antuāns Robežnieks: “Latviešu nometnes tuvumā nebija putnu.” Vismaz divas reizes pasaules vēsturē latviešu bruņotie grupējumi ir iekļuvuši kolektīvajā atmiņā. Pirmā reize bija 1917. gadā: “Revolūcijas laikā, kad sākās Krievijas armijas sabrukums, latviešu pulki palika vienīgās disciplinētās karaspēka vienības. Zaudējuši tēviju — jo  ar Brest-Ļitovskas miera līgumu lielākā Latvijas  daļa tika atstāta ienaidniekam — tie, dziļi sarūgtināti un izmisuši, ļāva sevi izmantot revolūcijas vadoņiem, cīnījās ar lielu niknumu, un galu galā bija tie, kas izšķīra krievu revolūcijas likteņus. Bez latviešu kareivjiem kā Krievijas, tā līdz ar to visas Eiropas jaunākā vēsture būtu bijusi citāda.” (2) Otrā reize — SS leģiona rindās cīnoties pret savu tēvu nosargātās revolūcijas dēliem. Nedz pirmo, nedz otro reizi latviešiem nekad nepiedos, taču šīs ļaunatmiņas cēlonis viņiem pašiem paliks mūžam neatminama mīkla. Pašu grāmatās,  dziesmās un leģendās brašie strēlnieki un leģionāri ir lāga zēni, iznesīgi puikas, normāli čaļi, vareni zeļļi.

Turklāt viņu ir tik maz, ka brīžiem paliek bail. “Domādams vienmēr par iešanu uz priekšu, par lielākas pilnības sasniegšanu, vienalga kādā nozarē tas strādā, latvietis allaž ir strādājis un mācījies, nerēķinoties ne ar kādām darba un  laika normām un nedomādams nedz par sevi, nedz bieži vien arī par citu saudzēšanu. Vai taisni  šīs īpašības dēļ latvieši nebija agrāk sevišķi iecienīti Krievijā  kā pārvaldītāji, vadītāji un  darba organizatori, jo latvietis jau tieši pēc dabas centās, lai tas, pie kā viņš ķertos, tuvotos zināmam ideālam, lai tas  celtos un vienmēr progresētu labumā.” (2) Tumsā, briesmās, ienaidniekos latvietis jutās vislabāk. Brīžiem šķiet, ka latvietis labprātāk izvēlētos simbolisku eksistenci,  jo tā varētu vairāk tuvoties neaizsniedzamajam ideālam, kura saturs viņam pašam nebūt nav tik svarīgs.  Kārlis Skalbe vienā no spēcīgākajiem arhetipu tēlojumiem zīmē šādu latvieša un Ziemeļmeitas dialogu:

“Padari mani ar par kāvu!”  es dedzīgi saucu. “Es ar gribu liesmot un zobenu vēcināt!”

“Nē,” viņa, manu roku silti saspiezdama, teica, “es negribu, ka tumsa tevi norij. Priekš tevis man  cits darbs. Nāc, iesim tālāk!” Kur tālāk? Mēģinot definēt latviskās dvēseles pamatiezīmes, Pauls Jurevičs sāk skaitīt: “Neapmierinātība, revolucionārisms, brīvības gars, gribasspēks, pienākuma apziņa, taisnības kults, materiālisms, lepnība, lielība, skaudība, nesabiedriskums, individuālisms.” Bet kāda jaunā dzejniece, kas ar pseidonīmu Puma lasāma interneta portālā DELFI, nevilšus raksta to pašu:

balts latvietis pie apvāršņa
pūkainas ausis kustina
ne miņas no mulsuma

mīlestība viņam tikai viena
valsti izvaro septiņreiz dienā

kā trusis tā radinieks nepiepildāmais
ikviens te ir rāmais

neskaties latvieti citos skatīties vērīgais
manī tu nerocies, nelien tur
mākoņausainais latvieti

To, ka latvietis savos intīmajos sapņos redz sevi baltu (pareizāk sakot — bāli dzeltenu kā Saule vai siers), mēs lieliski zinām jau no tautasdziesmām. Īpaši uzsvērta tiek balto latviešu atšķirība pat no vistuvākajiem kaimiņiem:

Aizej, lietiņ, rūkdams, kaukdams
Pie tiem melniem igauņiem,
Nāc, saulīte, silta, balta,
Pie tiem baltiem latviešiem.

Savā ziņā baltums liecina arī par subjektīvā vērtējumā konstatēto krāsas un savdabīgā  rakstura trūkumu: “Kamēr citu tautu metalls,  ja tā var teikt, jau sen kā izkausēts un ieliets  formās un tur jau atdzisis un sastindzis, pie  mums tas patlaban vēl ir uz uguns un tiek kausēts; dažas formas vēl tikai tiek veidotas, bet citās patlaban tikai sāk liet.” (3) Latvietis savu tautu labprāt redz kā vēl neizveidotu, jaunavīgu,  tīru. Cerības, kas vērstas nākotnē, latvietim ir spilgtākas par rītdienas darāmo. “Ļaudis skauž, bet Dieviņš līksmo, ieraugot meitu, kas pie melniem lindrakiem valkā baltas zeķes,” rakstīja Zenta Mauriņa (4), pat nenojaušot, ka pusgadsimtu vēlāk kļūs populārs mīts par “baltajām zeķubiksēm” — latviešu snaiperiem-algotņiem Čečenijas karā. Baltā krāsa kā latviskā dzīvesstila iezīme arī globālu notikumu ietvaros redzama vairākās latviešu pasakās, kuru tuvākais ekvivalents ir tibetiešu mīts par Šambalu vai dienvidkrievu Belovodje. Šādu pasaku ir izstāstījis Jānis Krēsliņš Alsviķos:  “Tāļu aiz desmit ķēniņu zemēm atrodas liela  smilšu jūra, kur ūdens vietā tek smiltis. Aiz jūras  ir jauka zeme, pār kuru valda Baltais ķēniņš.  Tur akmeņu vietā ir  tīrs zelts, un ūdens vietā tek medus. Ķēniņš jau dzīvo tūkstoš gadus un nekad nemirs. Naktīm guļot, putni no debesīm nes vēstis,  kas nākamās dienās notiks, kā arī grāmatas,  ko Dieviņš uzrakstījis. Ar suņiem viņš sūta  vēstis pie citiem ķēniņiem, jo tekošai smilšu  jūrai cilvēki pāri netiek. Bet reizi, kad smilšu  jūra mitēsies tecēt, tad Baltais ķēniņš nāks ar  lielu kara spēku šurp, un jātnieki zelta pakaviem  apklās visu zemi. Pēc šī kara pasaulē dzims  tik mazi cilvēciņi, ka septiņi varēs rijas  krāsnī labību kult. Pēc tam tad drīzi būs pasaulei gals.” (5)

Jau citētajā esejā Zenta Mauriņa raksta: “Skaistu daimonu latvietis tikai grūti var iedomāties.  Viņa velns ir smirdīgs, neglīts, nožēlojams,  turpretim Dieviņš ir balts, reizē daiļš un labs.”  Tik cieša ētiskā un estētiskā vērtējuma sasaiste latvietim dod iespēju arī par sevi domāt vienīgi  labo, bet par citiem — līdzsvaram — vienīgi slikto. Augsta morālo prasību latiņa un vienlaikus — neiecietība pret svešo (palasiet Paula Bankovska eseju 15. maija laikrakstā Diena) ir radījusi norobežošanos un, būsim atklāti, neuzticību pret latviešiem. “Ja nu neņemtu arī pārāk nopietni raksturojumus, ko dažkārt nākas dzirdēt no ekspansīvo krievu (it sevišķi dāmu) puses, ka mēs esam čerstvij narod (tas ir, sīksta, cietsirdīga, pašlabumam pievērsta tauta), tad tomēr arī tādi novērotāji, kas grib būt objektīvi, piemēram, grāfs Keizerlings savā grāmatā Das Spektrum Europas raksturo baltiešus kā pasausus un paskarbus, — un šis raksturojums, liekas, arī atbilst tam iespaidam, kādu mēs, vismaz pirmajā brīdī, atstājam uz ārzemniekiem.” (3)096. darba tikums:  kāda mīta metamorfozes

Mēģinot ieskatīties paši savā dvēselē, latvieši reti kad ir kritiski. Viens no skaistākajiem mītiem ir saistīts ar latviešu neparasto strādīgumu, pareizāk sakot — ar bailēm no slinkuma. Populāri patriotiskā dziesma Nevis slinkojot un pūstot atklāj pētnieka acīm divus centrālos latviešu nacionālās fobijas objektus: nestrādāšanu un sapūšanu pārlieku mitrajā un purvainajā Latvijas augsnē. Latvietim šķiet, ka apstājoties kaut uz mirkli, viņš iestigs tēvu zemes rāvā, kājas satvers staipekņi un brūklenāji, čūskas un rāpuļi. Dvēsele mitra, teiktu Heraklīts un smiedamies aizdejotu iedzert vīnu.

Latvieši, savukārt, kaunās no tā, ka dzer. Jau pārlieku pieminētais Pauls Jurevičs rakstīja: “Rafinētie baudas cilvēki dzer, piemēram, smalkus vīnus un aromatiskus konjakus mazām lāsītēm, baudīdami pašu dzērienu, — mēs dzeram vienkāršo degvīnu lieliem malkiem un steidzīgi, domādami tikai par to, kā ātrāk sasniegt gribēto rezultātu — apreibināšanos, cīņā un pūliņos apspiesto dzīves pušu atbrīvošanos. Mūsu dzīres ir sasprindzinājuma atslābums, “atskrūvēšanās”, augstspiediena pazemināšanās brīži, tās nav pašmērķis, bet īsti kalpo tikai vēlākai darbības sasprindzināšanai.” (3) Atšķirībā no dzeršanas, kas prasa zināmu ķīmisku elementu klātbūtni, darīta var tikt ikviena lieta. Jau Imants Ziedonis rakstīja: “Daina prasa būt darāma.” Latviešiem darbs ir agresīva darbība. Maskulīna invāzija. Indoeiropiešu pirmvalodā sakne “der-” nozīmējusi plēst, raut, šķelt, un darbs pirmām kārtām bijis zemes darbs, kas saistīts ar lauksaimnieciski apstrādājamās zemes atkarošanu mežiem, līduma plēšanu, pūstošās stihijas uzveikšanu. Arī sinonīms “strādāt” sākotnēji nozīmējis tos pašus lauka darbus, taču senkrievu valodas ietekme piešķīrusi tam papildus nozīmes (censties, ciest), indoeiropiešu “ster-” nozīmē stīvs, stings — tāds, kas pārstrādājies. Iespējams, te rodams izskaidrojums latviešu mūžīgajām bailēm: bez darba sapūsi, bet strādājot paliksi stīvs. Kā latvieši patiesībā darbu dara? Viņi to apdienē, atstiepjas, bīģelē, borē, bosē, brudierē, buktē, cērt, diriģē, drākelē, mēķelē, finglierē, fīrē, forsē, haltūrē, ieštellē, izsit rubuli, kniedē, ķellē, ķīlē, ķimerējas, laķierē, mahinē, mālē, munstierē, nogrūž, nolauž savas astoņas stundas, pečkā, pervē, pļeckā, rauj, ravē vaļā, rubī, rukā, šaltē, šancē, šaufelē, šeftē, šlepē, šrubē, štempelē, švuncīgi uzstellē, uzliek vāku, uz ātro, uz dullo, uz puņķiem, uz rasīti, uz zaķa... Neviens nevar saprast latviešu darba tikumu. Mums pašiem tas ir liels noslēpums. Bet ir.

Kuldeņi: kājas, galvas, aknas, pluncas, kuņģis, zarnas un citi krikumi, iztīrīti, nomērcēti, applaucēti, novārīti, nošķūmēti ar pipariem, pētersīli un lozberu lapām, nedaudz miežu putraimu, sviesta un drusciņ skāba krējuma. Dažviet putraimu vietā pielika smalki sagrieztus kartupeļus un burkānus.
Spētiķi: liellopa lielais kuņģis un gremokļa grāmata, nomērcēti vairākos ūdeņos, sagriezti un iesālīti. Pavasarī sakapāti zupā ar kartupeļiem, putraimiem, pupām, zirņiem vai kāpostiem.
Skuldurs: piestā grūsts miežu biezenis ar tauku piedevu, žāvētu cūkas asti un kājām.
Pontags: ugunskurā vārīts pieguļnieku svētku mielasts no olām, miltiem, gaļas, kartupeļiem un piena. Vārīja vīrieši, bet mielastā piedalīties varēja arī sievietes.
Balstiņas: bada ēdiens no mīkstām balandām un vēja kaņepēm.
Skostiņas: zupa no svaigām izlobītām kosu galviņām vārītā pienā, ietumējot ar miežu miltiem.
Stribeklis: saldā pienā iekulti putras milti, kas ietecināti vārītā pienā vai ar ūdeni vārītā virumā, kamēr mīkla paceļas viruma virsū.
Salabuks: ar sīrupu, medu vai cukuru sasaldinātā karstā ūdenī ieberzta rupja maize, kas nolikta vēsā vietā, kamēr maisījums ieskābst.
Maizes ķura: vārītā ūdenī iemestas maizes garozas, kas izjūk pabiezā putrā. Pievieno uz pannas iztaukšētas cūkgaļas gabaliņus un taukus, vēl uzkarsē un ēd ar rupju maizi.

(1) Mājturības leksikons Dr. agr. h. c. J. Mazvērsīša virsredakcijā, 1939
(2) Haralds Biezais Latviešu debesu dievu ģimene
(3) Pauls Jurevičs Šķitums un īstenība
(4) Zenta Mauriņa Baltās drānas — latviešu pasaules uzskats
(5) Ansis Lerhis-Puškaitis Latviešu  tautas teikas un pasakas, 2001