Lielais

Cik daudz viņi zināja, kad viņi to zināja, vai viņiem bija iespēja zināt vairāk, ņemot vērā to, cik daudz toreiz vispār kādam bija zināms, un kā gan lai mēs uzzinām pietiekami daudz paši par saviem laikiem, lai nepieļautu tās pašas vecās kļūdas? Rietumu vēsturnieki, pētot Pirmo pasaules karu,  nonāk pie cīkstēšanās ar vēstures vērtējuma problēmu.  Pagājušais gadsimts caur savām varenajām kataklizmām piedāvā divas skaidras un nepārprotami saklausāmas, taču nelaimīgā kārtā savstarpēji pretrunīgas mācības. Pirmais pasaules karš māca, ka teritoriāli kompromisi ir labāki par globāla mēroga karu, ka saistības, ko lielvaras, liekot ķīlā savu godu, uzņemas pret mazākām nācijām, ir drošs ceļš uz masu slaktiņiem un ka ir neprāts ļaut aklajam armiju un alianšu mehānismam gūt virsroku pār veselo saprātu. Otrais pasaules karš māca, ka tiekties pēc mierīgas sadzīvošanas ar tirānijām, nododot mazākas nācijas, nozīmē tirānu tikai iedrošināt, ka atteikšanās cīnīties šobrīd noved pie jo smagāka kara vēlāk un ka, vienīgi stingri noraidot jebkādus kompromisus, var apturēt dabisko tendenci steigšus noslēgt sliktu mieru ar vēl sliktākiem cilvēkiem. Pirmais māca nemesties pa galvu pa kaklu cīņā, Otrais – nekad nepiekāpties agresīvas varas priekšā. Abas šīs mācības mūs uzrunā ne tik daudz ētikas principu, cik kolektīvās atmiņas formā: zināšanu kopums par Otro pasaules karu visumā saglabā heroikas auru, kurpretim Pirmais, ko izcīnīja tās pašas armijas un dažos gadījumos pat tie paši vīri, tiek tēlots kā pilnīgi veltīgs un bezjēdzīgs. (Salīdziniet Stīvena Spīlberga Glābjot ierindnieku Raienu un Pītera Vīra Gallipoli; abās filmās atainoti Čērčila plānoti iebrukumi.) Ikreiz, kad kāds Rietumu politiķis, kam piemīt kaut cik vēstures izjūtas, nonāk krīzes situācijā, viņam ir jāizlemj, vai pareizāk būtu atkāpties un censties atrast vienalga kādu kompromisu, lai tikai neatkārtotu 1914. gadu, vai arī palielināt spiedienu un sadot kādam sutu, bīstoties no jauna 1939. gada. Džons Kenedijs Kubas raķešu krīzes laikā kā brīdinājumu turēja uz naktsgaldiņa Barbaras Tukmanas grāmatu Augusta lielgabali, [1. Barbara Tuchman, The Guns of August] tomēr turpat tuvumā grozījās arī viņa ģenerāļi, purpinādami par Minheni. Revizionisma un vēstures uzspodrināšanas viļņi nākuši un aizgājuši, tagad sācis darboties lielāks spēks – un tā ir tendence aplūkot karu nevis kā visa esošā galu, bet tikai kā vienu notikumu starp daudziem citiem. 2004. gads atnesis garu šim tematam veltītu jaunu grāmatu virkni, un to lappušu stūrīšos jau iespējams saost vēsturiskās iebalzamēšanas šķidruma injekciju pirmo vēso dvaku. Deivida Fromkina Eiropas pēdējā vasara [2. David Fromkin, Europe’s Last Summer] piedāvā revizionisma piemēru, kam līdzīgus akadēmiskie vēsturnieki jau pazīst. Viņš uzveļ atbildību par karu ne tikai starptautiskajai sistēmai, bet it sevišķi pāris nejaukiem vācu militāriem valstsvīriem. Deivida Stīvensona Kataklizma: Pirmais pasaules karš kā politiska traģēdija, [3. David Stevenson, Cataclysm: The First World War as Political Tragedy] iespējams, līdz šim labākā izsmeļošā šī kara vēsture vienā sējumā, vaino abu pušu politiķus, kuri to iesāka un turpināja. Taču šī kara lielākā autoritāte ir Hjū Strakans, Oksfordas universitātes Visu Dvēseļu koledžas profesors, kurš pēdējo četru gadu laikā publicējis trīs grāmatas par Pirmo pasaules karu. Strakans gatavo izsmeļošu kara vēsturi trīs sējumos un, lai gan pagaidām pabeigts tikai pirmais no tiem, Pirmais pasaules karš: pie ieročiem, [4. Hew Strachan, The First World War: To Arms] viņš savus pētījumus koncentrētā veidā izklāstījis viena sējuma izdevumā Pirmais pasaules karš. [5. Hew Strachan, The First World War] Viņš dedzīgi vēlas nomainīt klišejisko priekšstatu par šo karu, kas īpaši raksturīga angļiem – par karu kā Montija Paitona slaktiņu, kurā kretīniski ģenerāļi sūta bezjēdzīgā nāvē neaptēstus kareivjus, – ar kaut ko tādu, kas krietni vairāk līdzinās amerikāņu priekšstatam par savas valsts Pilsoņu karu: protams, šaušalīgu asinspirti, taču šādā veidā izcīnītu tāpēc, ka nekādas citas iespējas nebija, un izcīnītu par mērķi, kas pats par sevi ir fundamentāli labs. Tas ir izaicinājums vispārpieņemtajam veidam, kā tiek domāts par Pirmo pasaules karu, un tam nevar novilkt robežas ar pierastajām kreisā–labā, cietā–mīkstā kategorijām. Pēdējais ar līdzvērtīgu prātu un ambīcijām sarakstītais militārās vēstures pētījums nāca klajā pirms pieciem gadiem, un tas pieder nepārspējami spilgtajai Džona Kīgana spalvai; šis autors ar iespaidīgi negantu sparu izdara tieši pretējus secinājumus. Kīgans, kurš pieder pie labējām aprindām un nav noskaņots kritizēt militārpersonas vai viņu metodes, savu 1999. gadā izdoto Pirmo pasaules karu [6. John Keegan, The First World War] sāk ar deklarāciju, ka šis karš bija “traģisks un nevajadzīgs konflikts”, kas “iznīcināja Eiropas kontinenta labdabīgo un optimistisko kultūru” – bezjēdzīga katastrofa, no kuras izrietēja viss sekojošais 20. gadsimta posts. Pēdējā laika lasāmvielas sarakstā atrodama arī konservatīvā Nīla Fērgusona teicami uzrakstītā agresīvi revizionistiskā vēsture Nožēlojamais karš, [7. Niall Ferguson, The Pity of War] kurā karš tiek apraudāts ne tik daudz kā imperiālisma katastrofa, cik katastrofa imperiālismam. Fērgusonam karš bija katastrofa tāpēc, ka Vācijas draudu pārvērtēšana liedza britu imperiālismam turpināt savu dziļākajā būtībā labu nesošo un nepieciešamo pasaules misiju. Tas bija nepareizs karš, kas tika nepareizi izcīnīts nepareizā vietā un nepareizu iemeslu dēļ – nevis Pilsoņu karš plus iprīts, bet Vjetnama desmitajā pakāpē. Visi šie vēsturnieki nonāk pie cīkstēšanās ar vēstures vērtējuma problēmu: cik lielā mērā var vainot pagātnes cilvēkus par to, ka viņi pieļāvuši kļūdu, ja viņi paši tolaik nevarēja zināt, ka pieļauj kļūdu? Jājautā – cik daudz viņi zināja, kad viņi to zināja, vai viņiem bija iespēja zināt vairāk, ņemot vērā to, cik daudz toreiz vispār kādam bija zināms, un kā gan lai mēs uzzinām pietiekami daudz paši par saviem laikiem, lai nepieļautu tās pašas vecās kļūdas? Citiem vārdiem izsakoties – vai vēsture vispār mums piedāvā kādu mācību, vai arī tie ir tikai stāsti – lielākoties skumji? Par kara pirmsākumiem, kas sešās 1914. gada vasaras nedēļās noveda Eiropu no ilgstoša miera līdz savstarpējam slaktiņam, ir visai nogurdinoši lasīt, daļēji tāpēc, ka šajā stāstā nav īsta galvenā varoņa. Tajā nav neviena Linkolna, Napoleona, Bismarka vai Hitlera. Tāpat kā tas gadās auto avārijās, visas darbojošās personas reaģē uz notiekošo, un pat tie, uz kuriem gulstas vislielākā vaina, liekas tikai skatītāji vispārējā katastrofā. Visiem labi zināmos faktus galvenajos vilcienos neviens nav mēģinājis apstrīdēt: Bosnijas serbu terorists vārdā Gavrila Princips, domājams, ar zināmu Serbijas valdības elementu atbalstu, sarīkoja atentāta mēģinājumu pret erchercogu Ferdinandu un viņa sievu, kad viņi 1914. gada 28. jūnijā oficiālā vizītē apmeklēja Sarajevu, Austroungārijai piederošās, nesen anektētās Bosnijas galvaspilsētu. Princips, dzejnieks un krampjains nacionālists, kuru A.Dž.P. Teilors neaizmirstami raksturojis kā Čehova varoni, kas nelaimīgā kārtā prot šaut, piedzīvoja to, kā izgāzās sazvērestības rīta plāns, kas paredzēja apmētāt Ferdinandu ar spridzekļiem, gluži kā ar ķegļu bumbām komēdijā. Tās pašas dienas pēcpusdienā, kad viņš apjukuma un vilšanās pilns slaistījās pa pilsētu, šaušalīgas nejaušības rezultātā tieši viņa priekšā ielā iegriezās erchercoga auto.

Mirušie visai uzkrītošā kārtā netika apraudāti; Ferdinands, sarežģīta un nepopulāra figūra, nebija nekāds Dž.F.K. Vienīgais ietekmīgais personāžs, kurš, šķiet, patiešām ņēma notikušo ļaunā, bija Vācijas ķeizars Vilhelms – šķiras intereses viņu mudināja sargāt vācu izcelsmes karaļnama locekļus no slāvu teroristiem. Tomēr Austroungārijas monarhija atzina, ka nepieciešams rīkoties, un nolēma pa īstam klupt virsū serbiem; vācieši, seni sabiedrotie, piedāvājās kautiņa laikā paturēt Austrijai mēteli. Jūlija vidū Austrijas valdība sastādīja ultimātu; lielāko daļu no prasībām serbi pieņēma. Taču dokuments nevienu brīdi nebija visā nopietnībā iecerēts kā kaut kas vairāk par priekšspēli iebrukumam. Krievi, kas bija nesen atjaunojuši savu armiju, paziņoja, ka aizstāvēs savus slāvu brāļus, un franči, neilgi pirms tam noslēguši savienību ar krieviem, arī jutās spiesti izsludināt mobilizāciju. Vēl 2. augustā briti, lai gan būdami Francijas sabiedrotie, nebija noskaņoti piedalīties karā kontinentā. Taču tad kļuva skaidrs, ka vācu militārā atbilde Francijai pārkāptu Beļģijas neitralitāti, ko gandrīz gadsimtu vecā līgumā briti bija apņēmušies garantēt kopā ar vairākām citām valstīm. Praktiski vienas dienas laikā britu valdības līdzcietīgie humānisti un nocietinātie imperiālisti atrada kopīgu valodu; valsts mainīja savu kursu, izteica vāciešiem brīdinājumu un iesaistījās karā. Jūnija pirmajā nedēļā visā Eiropā valdīja miers un labklājība, un likās visai ticami, ka tas turpināsies mūžīgi; augusta pirmajā nedēļā jau bija sākusies asinspirts. Ilgus gadus kā skaidrojumi šīs katastrofas dziļākajiem cēloņiem valdījuši divi pieņēmumi par notikušā nenovēršamību. Pirmais, ko padarīja slavenu Ļeņins un ko vēl joprojām bieži citē kreisie vēsturnieki, ir tāds, ka karš bija imperiālistiskās pārstiepšanās un koloniālās konkurences neizbēgamās sekas: Vācijas Weltpolitik [8. Pasaules politika (vācu val.).] lika sacensties ar Franciju, bet galvenais – ar Lielbritāniju par kolonijām un impērijas varu, un dzīšanās pēc jauna tirgus un jauniem resursiem pārvērta šo pamatā ekonomisko sāncensību par militāru mērošanos spēkiem. No šīs hipotēzes nekas daudz pāri nav palicis. Jaunie vēsturnieki mums stāsta, ka vācu Weltpolitik Vāciju lielākoties veda prom no Eiropas vidienes un lika tai iesaistīties sīkās sadursmēs perifērijā. Pasaules ekonomikas globalizācija, kas pagājušā gadsimta pirmajā gadu desmitā bija sasniegusi tādus augstumus, kādi no jauna pieredzēti tikai mūsu dienās, bija atkarīga no miera. Eiropas baņķieri un ražotāji bija pēdējie, kas varētu vēlēties karu. Vairāk par visu kapitāls ilgojās pēc miera un globalizācijas turpināšanās. Lords Rotšilds apelēja pie Londonas Times, mudinot laikrakstu pieklusināt savu rakstu kareivīgo toni, un Anglijas bankas pārvaldnieks līdz pašam pēdējam brīdim “ar asarām acīs” lūdzās liberāļu valdības ministru Loidu Džordžu nepieļaut Lielbritānijas iesaistīšanos karā. No kreiso teorētiķu teorijas pāri paliek krietni pieticīgāks un kodolīgāks arguments: jebkurā Eiropas valstī centriski labējās valdošās aprindas, saduroties ar kaut kāda veida sociāldemokrātisku vai sociālistisku izaicinājumu, sprieda, ka aicinājums visai nācijai ķerties pie ieročiem būs droša pretinde iekšējās šķelšanās tendencēm. Visos gadījumos – pat Francijā, kur šķelšanās sakņojās visdziļāk – šis pieņēmums izrādījās patiess, un “šķiru šķelšanās kusa kā sviests nacionālisma cepešpannā,” kā to apraksta vēsturnieks Džons Lukāčs.

Otrs nenovēršamības arguments, ko Barbara Tukmana padarījusi slavenu Augusta lielgabalos un kam viņa vēlāk devusi neaizmirstamu apzīmējumu savā grāmatā Muļķības maršs, [9. Barbara Tuchman, March of Folly] ir tāds, ka karu neizbēgamu padarīja līgumu, alianšu un militārās mobilizācijas plānu pineklis, kas atgādina Lāokoontu čūsku žņaugus. Piedevām jau sen tiek uzskatīts, ka vācu Šlīfena plāna rezultātā visi tika ierauti cīņā, pirms vēl kāds bija skaidri izlēmis karā doties. Plāni bija tik detalizēti un paredzēja mobilizēt tik daudz vīru, ka, ja reiz vilcieni jau bija devušies ceļā (un, reaģējot uz to, izbraukuši bija arī vilcieni ar pretējās puses karaspēkiem), nekas vairs nebija darāms, lai tos apturētu. Eiropas valdnieki devās uz saviem iemīļotajiem kūrortiem izvēdināt prātus jūlija brīvdienās, bet fonā tikmēr turpināja ritēt karaspēku vilcienu riteņi. Čūskas apvijās ap liberālās civilizācijas kaklu, pirms kāds bija paguvis skaidri apjēgt, kas tad īsti notiek. Šis, pats slavenākais nenovēršamības arguments, ir ticis pārskatīts tik pamatīgi, ka tagad arī tas būtībā ir tikpat kā likvidēts. Daļēji tas noticis, pateicoties izcilā vācu vēsturnieka Frica Fišera 1961. gada pētījumam. Fišers, kuru vadīja vēlēšanās panākt, lai vācieši sāk apzināties skarbo patiesību par savas zemes militārismu, kura pirmsākumi nebūt nav meklējami 1933. gadā, apgalvoja, ka tiešie kara vaininieki ir vācu ģenerālštāba galva Helmūts fon Moltke un austroungāru ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs. Viņi bija cieši nolēmuši karot, Fišers apgalvoja, un viņi tīšuprāt manipulēja ar situāciju, tai skaitā atbalstot visas šīs brīvdienas no vācu puses –  šādi nedodot nevienam iespēju izlēmīgi rīkoties, lai viņus apturētu. Deivida Fromkina Eiropas pēdējā vasara būtībā ir Fišera uzskati, kas izklāstīti dzīvīgā angļu valodā. Strakans un Stīvensons – Londonas Ekonomikas skolas vēsturnieks – šo viedokli skata komplicētāk. Vācieši varbūt tiešām vēlējās karu, taču nav šaubu, ka tas, ko viņi gribēja, nebija šis karš. Konrādam padomā bija daudz ierobežotāks karš – karš ar Serbiju. Pat, ja Moltke un Konrāds atbalstīja karu pēc vācu un austriešu noteikumiem, viņiem nebija varas pār izšķirošo casus belli – atentātu pret erchercogu, – un viņi nevarēja paši saviem spēkiem piespiest tik daudzas darbojošās personas spēlēt pēc viņu noteikumiem. Vienlaikus jaunie vēstures pētnieki ir pilnīgi nolīdzinājuši līdz ar zemi ideju, ka Šlīfena plāns vispār bija kaut kam derīgs, kur nu vēl – ka tas būtu bijis labi ieeļļots pasaules gala mehānisms. Tas bija vecs, akadēmisks un kancelejisks apcerējums par iespējamo rīcību gadījumā, ja sāktos karš ar Franciju, un tikpat kā neko nekonkretizēja praktiskā aspektā, vēl mazāk tas noteica, kā apģērbt karaspēku un sastādīt vilcienu maršrutus. Vācieši nebūt akli nesekoja iepriekš izstrādātam plānam, viņi to veidoja notikumu gaitā, reizēm plāna trūkuma dēļ ļaujoties pilnīgai panikai.

Tātad tas nemaz nebija muļķības maršs. Tas bija muļķu maršs. Proti, tā nebija kļūdu un pārpratumu traģēdija, kas nestu neziņā grimstošus dalībniekus pretim galam, ko viņi nespēj paredzēt. Tas bija apzināts lēmums, ko pieņēma indivīdi, kuriem likās, ka viņi lieliski zina, uz ko ielaižas. Jaunākā vēstures zinātne bieži liek noprast, ka Pirmā pasaules kara cēloņus var izskaidrot ar klasiskās spēļu teorijas terminiem, paturot prātā, ka visi spēlētāji centās pēc iespējas aizstāvēt paši savas intereses. Tikai šai spēlē piedalījās satriecoši nemākulīgi spēlmaņi. Daļēji tā bija personāliju problēma. Nebūtu iespējams izvēlēties vēl nepiemērotāku bariņu cilvēku, kam uzticēt Eiropas likteni. Starp viņiem ir ķeizars Vilhelms, kroplīgs un ne pārāk ietekmīgs Eiropas dominējošā karaļnama loceklis, kurš ir kvēli greizsirdīgs uz savu brālēnu Edvardu VII un viņa frankofilo politiku (lai gan Edvards nomira jau 1910. gadā, viņa leģenda vēl joprojām bija spoža) un cieši apņēmies rīkoties vīrišķīgi un karavīra cienīgi, taču iestidzis dīvainā untumu, karojošas mazvērtības apziņas un māņticīga fatālisma lokā; pēdējo viņš pats uzskatīja par “reliģiozitāti”. Tālāk – grāfs Konrāds, kura rīcību, pēc visa spriežot, daļēji tik tiešām noteica tas, ka viņš mīlēja precētu sievieti un iedomājās, ka panākumi karā varētu veicināt šo romānu. Pat Herberts Askvits, britu premjerministrs, kurš kaut kāda iemesla dēļ britu vēstures grāmatās tiek cauri visai viegli, šķiet,  bija situācijai bezcerīgi neatbilstoša persona. Lai nu kam, bet viņam gan vajadzēja būt apveltītam ar smadzenēm un veselo saprātu un aptvert, kas sagaidāms (un viņš to tik tiešām arī aptvēra; dienā, kad sākās karš, viņš “skumju pilns” devās vientulīgā izbraucienā). Askvits pielāgojās valdības kabineta tikumiem, nododot iniciatīvu lordam Grejam, savam ārlietu sekretāram, un visu izšķirošo jūlija dienu laikā saglabāja uzkrītošu pasivitāti. (Par šo kļūdu viņš samaksāja visdārgāko maksu, kāda vien iespējama, zaudējot karā savu vecāko dēlu.)

Vēl viena problēma šajā spēlē attiecas uz procedūras jautājumiem. Kīgans norāda, ka nenotika nekādas izšķirošas apspriedes, nekādas būtiskas kabineta sanāksmes, kurās karavīri un politiķi satiktos un brutāli iztirzātu visus iespējamos iznākumus un draudošās briesmas. Un, atšķirībā no Aukstā kara laikiem, kad “spēlētājiem” tieši acu priekšā bija Hirosima un Nagasaki, toreiz trūka uzskatāma priekšstata par posta ainu, kas liktu skaidri saprast, kas notiks, ja lielas armijas pašā Eiropas sirdī sāks cīnīties ar automātiem rokās. Tiesa, Moltke 1906. gadā bija izteicies, ka nākotnē karš varētu būt “gara, nogurdinoša cīņa ar valsti, kas netiks pieveikta, kamēr netiks salauzts viss tās nācijas spēks.” Taču tik un tā valdīja plānprātīgs militārs optimisms.

Viss iepriekšējais gadsimts bija pilns ar kariem, un neviens no tiem aiz sevis nebija atstājis neko vairāk par kādu rētu un atmiņām par godu. Visnesenākais militārais konflikts Eiropā, 1870.–1871. gada franču–prūšu karš, bija atstājis dziļas pēdas franču psihē, taču tam sekoja desmitgade, kas mūsu iztēlē, pateicoties gan impresionistiem, gan arī faktiem, iesakņojusies kā idillisks laiks. Nu, cik briesmīgs var būt viens karš? Vācieši domāja, ka tas būs vairāk vai mazāk tāds pats kā 1870. gadā; franči domāja, ka ar angļu palīdzību tas nebūs tāds kā 1870. gadā; angļi domāja, ka tas būs modernizēts 1814. gada karš – kontinentāls bruņots konflikts, kurā visu izšķirs britu profesionālo militārpersonu iejaukšanās; krievi domāja, ka tas nevar būt ļaunāk, nekā vienkārši sēdēt un noskatīties. Traģiskākais bija tas, ka viņu galvenais mērķis bija neizskatīties vārgiem. Pat Strakana sausajā un neemocionālajā stāstījumā atkal un atkal noskan viens sulīgs un emocionāls vārds, un tas ir – “pazemojums”. Spēles mērķis bija nevis gūt virsroku – visi spēlētāji, varbūt izņemot vienīgi dažus vāciešus, zināja, ka to nevar izdarīt neviens no viņiem –, bet netikt uztvertiem kā zaudētājiem. Rakstos iemūžinātajos vārdos ir visai maz atsauču uz kaut kādiem racionāliem šī kara mērķiem, pat ne uz zemiskākajiem un mantrausīgākajiem; tā vietā mēs atrodam nemitīgu uzsvaru uz “kaunu” un “seju”, pozīciju un reputāciju, vājuma izrādīšanu un bailēm no izsmiekla. “Šoreiz es nepiekāpšos,” ķeizars Vilhelms kā robots atkārtoja (ieroču rūpniekam Krupam) 1914. gada jūlijā. Britu pusē Loids Džordžs, viens no galvenajiem kara atbalstītājiem, aicināja izsludināt miljons vīru mobilizāciju, citādi Lielbritāniju Eiropas padomēs neuztveršot nopietni. Kara mašīnu uz priekšu rāva nevis neapturams vilciens, bet bailes tikt pazemotiem, “pazeminātiem par otrās šķiras valsti”. Vadmotīvs ir nedrošība – nedrošība, kas vispirmām kārtām radās no vācu paranoiskajām bailēm atrasties aplenkumā, un tai līdzvērtīga bija arī britu nedrošība par savas flotes spēku. Mūsdienās, protams, ir grūti aptvert, kā tas iespējams, ka diža lielvara, kas atrodas savas ietekmes virsotnē, nekur tuvumā nerēgojoties nevienam sāncensim (briti negribēja pieļaut konkurējošu kara floti, bet bija vairāk vai mazāk samierinājušies ar mazāk spēcīgo vācu impēriju), nonāca pie pārliecības, ka to apsēdušas nepārvaramas eksistenciālas briesmas, taču notika tieši tā. Pagājušajā gadsimtā bija pierasts uzskatīt šo karu par rupju kļūdu, līdz kurai masas tika aizdzītas kā aitu bars, kamēr dzejnieki un filozofi velti gremdējās sērās. Jaunākie vēstures apcerējumi izsaka pieņēmumu, ka 1914. gadā briti, īpaši izglītotās šķiras, karu apsveica kā nepieciešamu higiēnas aktu, iespēju atgriezties pie nopietnas mērķtiecības pēc divām triviālajām Edvarda laikmeta Belle Époque desmitgadēm. Buržuāziskās sabiedrības atomizāciju, kam tik raksturīga dzīšanās pēc personīgām baudām uz kopīgo mērķu rēķina un mantu apjūsmošana uz goda rēķina, par labu vērsīs jauna vienojoša nacionālā griba. Čestertons un Arturs Konans Doils katrs savā veidā atsauc atmiņā šo noskaņojumu, kuru raksturo neapmierinātība ar visu buržuāzisko, dekadentisko, nenozīmīgo un sīkumaino. Pēdējā iznācienā, [10. Arthur Conan-Doyle, His Last Bow] stāstā par Holmsa pēdējo piedzīvojumu, kura darbība norit 1914. gada vasarā, Holmss saka Vatsonam: “Vējš būs salts un griezīgs, Vatson, un daudzi no mums var iznīkt tā aukās. Tomēr tas tik un tā ir paša Dieva vējš, un, kad vētra pāries, saules stari apspīdēs tīrāku, labāku un stiprāku zemi.” Tie nav vārdi, kas uzspiesti padevīgam iedzīvotāju pūlim, tie ir vārdi, kas dzimst no dinamiskas ideoloģijas. Pat Tomass Manns, runājot par karu, vārdus izvēlējās iejūtīgi: tā bija morāla nepieciešamība, “tiklab šķīstīšana, kā atbrīvošanās”. Īpaši Anglijā dominēja pārliecība, ka beidzot tiks aizslaucītas visas Vailda ēras paliekas, un netraucēti varēs valdīt Kiplings. 1914. gada intelektuāļi nevēlējās kara morālo ekvivalentu; viņi vēlējās karu kā iespēju padzīt morālo ekvivalenci – pielikt punktu relatīvismam, dekadencei, materiālismam un visiem citiem labi pazīstamajiem pirkšanai un baudas meklējumiem nodevušās sabiedrības ļaunumiem. Viņi līksmoja par gaidāmās konfrontācijas morālo skaidrību pēc samaitātību sējošajām buržuāzisko baudu desmitgadēm un sumināja faktu, ka pienācis gals viņu garajām brīvdienām no vēstures. Dzejnieks Rūperts Bruks, dodamies karā, rakstīja: “Lai slavēts Dievs, kura stunda situsi mūsu laikā,/kurš notvēris mūsu jaunību un pamodinājis mūs no miega,/un licis mums drošu roku, skaidrām acīm un saspringtu spēku/kā peldētājiem ienirt dzidrajās dzīlēs.” Protams, peldētāji ienira nevis dzidros ūdeņos, bet gan asinīs. Mūs vēl joprojām spēj satriekt tajā vasarā sākušās slepkavošanas mērogi un pēkšņums. Karš sākās 4. augustā. Līdz 29. augustam frančiem bija jau 260 tūkstoši kritušo. Pirmās kaujas bija tikpat asiņainas, cik pēdējās. Tomēnes kāds vācu leitnants pie Lorēnas veda kaujā savu jaunavīgi nepieredzējušo divīziju, un, pirmo reizi nonācis franču apšaudes zonā, pēc minūtes paskatījās visapkārt, “lai redzētu, cik daudzi vēl spējīgi cīnīties. Taurētājs, kurš visu laiku turējās man pie sāniem kā tāda ēna, skumji saka: “Herr Leutnant, neviena jau vairs nav!”” Gandrīz visa divīzija tika iznīcināta jau pirmajā sadursmē. Ložmetējs radīja nāves zonu, kas gluži vienkārši pārzāģēja uz pusēm jebkuru karavīru, kurš tajā ienāca. Pie Vaterlo kājnieks varēja izšaut divreiz minūtē. Ložmetējs izšāva sešsimt ložu minūtē. Pat kājnieku šautene tagad šāva divpadsmit reizes minūtē un vairāk nekā pusotra kilometra rādiusā. Lai gan Marnas kauja bija klasiska manevru cīņa, Rietumu fronte, kas pēc tās izveidojās Ziemeļfrancijā, kļuva par vislielāko un briesmīgāko ieilgušo neizšķirtu vēsturē. Gan Strakans, gan Stīvensons vēlas mums atgādināt, ka tas patiešām bija pasaules karš, kas sniedzās daudz tālāk par Sommu un Verdēnu, un viņi uzstājīgi apmeklē kara daudzās pārējās frontes, no Maskavas līdz Gallipoli. Taču, kā pirms daudziem gadiem atzīmēja Pols Fasels savā grāmatā Lielais karš un mūsdienu atmiņa, [11. Paul Fussell, The Great War and Modern Memory] mūs atkal un atkal piesaista tieši Rietumu fronte: visas pārējās, kā to konstatēja vācu militārās domāšanas brutālā loģika, bija perifēras. Rietumu fronte bija kaut kas pilnīgi jauns cilvēces vēsturē: gadiem ilgs divpusējs visas civilizācijas aplenkums. Fronte stiepās 746 kilometru garumā, ar desmit tūkstošiem karavīru uz aptuveni pusotru kilometru. Nebija nekādas iespējas to apiet, nepārkāpjot šveiciešu vai holandiešu neitralitāti. Frontes līnija sastāvēja no trīs tranšeju rindām, un tās bija līdz 9 metrus dziļas. No neitrālās zonas tranšejas reizēm šķīra tikai 5 vai 10 metri. Aizsardzības priekšrocības, ko piedāvāja automāti un tranšeju sistēma, bija nomācošas, un vienīgais, ko tām varēja likt pretī, bija kājnieku uzbrukumi, kuru laikā karavīri izkāpa no tranšejām un tuvojās pretējai pusei. Teorētiski šos uzbrukumus “sagatavoja” artilērijas sprostuguns. Taču vismaz pirmajos divos kara gados artilērija nebija pietiekami attīstīta, lai panāktu kaut ko vairāk par dzeloņstiepļu saraustīšanu pretējās puses ierakumos. 1916. gada vasarā Sommas kaujā vienas dienas laikā vairāk nekā 50 tūkstoši britu karavīru gāja bojā, iesoļojot taisnā ceļā vācu apšaudes zonā, nepavirzījuši frontes līniju ne par pēdas tiesu uz priekšu. Patiesībā trīs gadu laikā visa fronte, kas prasīja vairāk nekā trīs miljonus cilvēku dzīvību, pārvietojās uz priekšu par nieka 8 kilometriem. Slepkavošana ideoloģiskā ziņā bija katoliska. Radjarda Kiplinga dēls Džons gāja bojā Rietumu frontē 1915. gadā; Oskara Vailda dēls Sirils nomira turpat deviņus mēnešus vēlāk.

Ņemot vērā šī slaktiņa mērogus un bezjēdzīgumu, pieņemts vainu par to uzvelt nekompetentajiem un stulbajiem ģenerāļiem, kas turpināja sūtīt savus vīrus nāvē, lai gan apzinājās, ka šī taktika ir bezcerīga. Konservatīvais britu politiķis Alans Klarks sešdesmitajos gados sarakstīja grāmatu Ēzeļi [12. Alan Clark, The Donkeys] , noveļot visu vainu uz britu komandieriem, tomēr jaunie Pirmā pasaules kara vēsturnieki secina, ka ģenerāļi darīja visu, kas bija viņu spēkos, stājoties pretim aizsardzības priekšrocībām, ko sniedza ložmetēji un ātršāvējas šautenes, nemaz nerunājot par taktiski mazāk nozīmīgo, taču tik un tā nāvējošo gāzi un liesmu metēju. Ja sabiedroto komandēšanai būtu sasaukta rīcības komisija, kuras sastāvā ietilptu Grānts, Montgomerijs, Napoleons un Agamemnons, iznākums būtu aptuveni tāds pats. (Turklāt izrādās, ka arī ģenerāļi karā krituši vairāk nekā cienījamos daudzumos: 34 britu ģenerāļus nogalināja artilērija, 22 – vieglie šaujamieroči.) Beigu galā, tāda pati augstākās pavēlniecības pārgalvība bija izpaudusies arī amerikāņu Pilsoņu karā, kur masveida apšaudēs parastās šautenes panāca līdzīgu efektu kā automāti Pirmajā pasaules karā, tikai mazākā mērogā. Taču Grāntu neviens neiedomājas saukt par sliktu ģenerāli tāpēc, ka viņš sūtījis savus vīrus uzbrukumā; patiesībā Grānts bija tik izcils ģenerālis tieši tāpēc, ka, lietojot Linkolna auksto, bet precīzo frāzi, viņš bija gatavs “rēķināties ar aritmētiku”. (Šo aritmētiku nepatīkamāku padarīja modernā medicīna, un tas ir teikts bez kādas ironijas. Pagātnē vairuma kara upuru nāvē bija vainīgas slimības un infekcija, bet šajā konfliktā ievainotos varēja aši izglābt un nosūtīt atpakaļ uz fronti. Tikām otrs, ne tik varens modernās dzīves brīnums – konservēta pārtika – gādāja par to, lai nebūtu nepieciešamības ziemas laikā kaujas pārtraukt vai atkāpties.) Racionāli spriežot, varētu sagaidīt, ka šī kara šausmas un bezjēdzīgums, ko varēja skaidri saskatīt jau 1914. gada ziemā, novedīs pie sarunām un vienošanās. Taču, sekojot asiņainajai karalaika loģikai, 1914. gada strupceļš tikai palīdzēja padarīt spēcīgāku šī kara ideoloģisko attaisnojumu. Brīdī, kad bija pienācis laiks sirdsapziņas pārmetumiem un nožēlai, dzima vienīgi jauni un no vēl augstākiem plauktiem pagrābti racionalizēšanas mēģinājumi. Jo vairāk vīru gāja bojā, jo steidzīgāk vajadzēja atrast ideju, kuras vārdā viņi atdevuši dzīvību. Sākotnējo morālo kalkulāciju (aša uzvara pārmācīs vācu militāristus vai, no otras puses, izsitīs no ierindas Francijas impēriju) acīmredzamais absurdums tikai pamudināja cilvēkus tverties pie jaunām un gluži izmisīgām. Lielbritānijā tikai pēc pirmajām tranšeju kaujām šis kļuva par “karu, kas pieliks punktu visiem kariem” – karu par liberālām brīvībām, pret autoritārismu un militārismu. Vācijā tas kļuva par karu nevis par franču teritoriju, bet gan par organisko Kultur un pret kosmopolītisko Civilisation. Nav pārsteidzoši, ka intelektuāļi spēja atrast racionālu pamatojumu šim karam, kam sākties bija palīdzējusi viņu pašu grāmatu tārpu asinskāre. Bet kāpēc karavīri turpināja atgriezties kaujā? Daļēji tā bija selektīva amnēzija un lipīga afektācija. Reti kurš karavīrs vai virsnieks par savām izredzēm izdzīvot sprieda nolemtības apziņā; kā Zigfrīds Sasūns to tik skaisti iemūžinājis savos lieliskajos memuāros Kājnieku virsnieka atmiņas,[13. Siegfried Sasoon, Memories of an Infantry Officer.] rotācija starp tranšejām un aizmuguri, ierakumiem un Parīzi radīja sava veida sapņu telpu, liekot bailēm dezorientējoši mīties ar atgūtu drošības sajūtu. Vēl spēcīgākas bija tās primātu saites, kas izveidojās vienības locekļu starpā un, ignorējot jebkādu sociālo loģiku, vienoja vīrus no dažādiem dienesta pakāpju hierarhijas poliem. Daļēji to izskaidro arī tas, ka izredzes saņemt lodi no paša armijas virsniekiem, ja tu neatradies savā vietā, bija lielākas, nekā iet bojā, ja tu pildīji savu pienākumu. Jau no paša kara sākuma tika stingri īstenota dezertieru vai “gļēvuļu” nošaušana: franči notiesāja aptuveni tūkstoš astoņsimt karavīru un nošāva sešsimt; briti nošāva aptuveni četrsimt. Un, kad kļuva skaidrs, ka jebkādas cerības ir tīri himeriskas, armijas tiešām sabruka. 1917. gadā, kad upuru skaits kļuva neciešams, beidzot sākās atsevišķu franču armijas elementu sacelšanās – franču poilu[14. “Pluskainis”(franču val.), žargona apzīmējums franču karavīram Pirmajā pasaules karā.] saprāta paliekas pārspēja pat viņa naidu pret “bošiem”. Populāri vēsturnieki, meklējot veiklu atrisinājumu ķēpīgam konfliktam, mīl piešķirt karam pierasto batāliju apraksta struktūru, neaizmirstot pieminēt izšķirošos momentus un lūzuma punktus. Par Pirmā pasaules kara lūzuma punktiem tradicionāli nosauc amerikāņu armijas ierašanos 1917. gadā un britu izgudrojuma – tanka – ieviešanu; pirmo reizi plašos mērogos tas tika izmantots Kambrē kaujā, tajā pašā gadā. Taču ne uz Strakanu, ne Stīvensonu īpaši lielu iespaidu amerikāņu iejaukšanās neatstāj, un agrīnie tanki, šķiet, bojājušies pārāk bieži, lai būtu patiesi iedarbīgi. Realitāte ir tāda, ka karš nesasniedza asiņainu kulmināciju, bet drīzāk gan noplaka spēku izsīkuma dēļ. 1917. un 1918. gadā visas frontes šķiet uz sabrukuma robežas, visas nācijas šķiet gatavas salūzt un visas armijas – noskaņotas pārraut fronti. “Pirmais pasaules karš pēdīgi nonāca līdz savam noslēgumam, pateicoties ne jau kādam atklājumam vai kādas armijas virspavēlniecības pielietotai jaunai militārai tehnikai, bet gan tam, ka industriālā ražošana nežēlīgi nokausēja darbaspēku,” raksta Kīgans. “Tas, ka šajā Materialschlacht [15. Resursu kauja (vācu val.).]sakāvi cieta Vācija, bija gandrīz vai nejaušība; gandrīz tikpat labi tas varēja būt kāds no tās ienaidniekiem.” Kad gals beidzot pienāca, Vācijas ķeizars pēc iekšēja apvērsuma valstī bija izraidīts no Berlīnes, bet Krievijā pie varas bija boļševiki, un pamiers tika uzņemts ar gurdenu pateicību. Neviena no lielajām valstīm, kā teiktu briti, neticēja, ka būtu sasniegusi kādu “rezultātu”. Tomēr gan Strakans, gan Stīvensons uzsver, ka tagadējais standartpriekšstats par šo karu un spriedums, kam Kīgans piekrīt vēl šodien – ka tas bija pilnīgi un galīgi veltīgs slaktiņš, piedevām pieminot arī tā industrializēto absurdumu un apsūdzot visu civilizāciju, kas to pieļāvusi, – parādījās visai vēlu. Ievērojamākie pretkara literārie darbi – Remarka romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām, R.S. Šerifa luga Ceļojuma gals, kā arī Sasūna un Roberta Greivza kara memuāri, tāpat arī Renuāra filma Lielās ilūzijas un Hemingveja Ardievas ieročiem – tapa tikai 20. gadu beigās. Strakans uzstājīgi apgalvo, ka šie darbi atspoguļo karu caur 20. gadu prizmu, nevis tādu, kā to saprata laikā, kad tas notika – galvenokārt kā traģisku nepieciešamību, kā liberālas civilizācijas cildeno cīņu par izdzīvošanu. Cik vērā ņemams ir šis apsvērums? Vienmēr vajadzīgs kāds brīdis, lai atskatītos un ieraudzītu, kurā punktā vēstures svarīgākās līnijas saplūst – tāpēc jau to sauc par perspektīvu. Holokausts un nāves nometnes kā unikāli velnišķīgais Otrā pasaules kara izgudrojums nenonāca uzmanības centrā līdz sešdesmitajiem gadiem. Turklāt jebkurā gadījumā, Pirmais pasaules karš kā bezjēdzīgas šausmas bija tā dalībnieku izdzīvotā pieredze, taču tā kļuva skaļāka un skaidrāk saklausāma tikai tad, kad norima pirmais uzspiestais organizētās retorikas koris. Stīvensons nobeidz ar skaidri izteiktu pārliecību, ka karš nebija cīnīšanās vērts. Strakans nav gatavs iet gluži tik tālu; viņam tomēr šķiet, ka tas “pilnīgi noteikti nebija karš bez jēgas vai mērķa.” Brīžiem šķiet, ka viņš tik ilgi raudzījies uz tranšejām, līdz tās viņa prātā uzsākušas pašas savu dzīvi. Viņš nav gluži kara atbalstītājs; drīzāk jau Rietumu fronte viņam kļuvusi par raibu un cilvēcīgu pinumu, kurā sadursmes saaužas kopā ar labiem un cildeniem nodomiem. Nelaime nav tā, ka Strakana rakstītais būtu kaut kādā ziņā nepatiess; nelaime ir tā, ka itin viss un jebkas var tikt “normalizēts”, ja vien tiek pietiekami detalizēti vēsturiski apstrādāts. Ja nelabais gribēs, viņš uzvilks taisnu svītru arī, vilkdams līkloci.

Un tā nu paliek jautājums: vai viņi rīkojās pareizi, cīnoties šajā karā? Kas būtu noticis, ja britu neitrālie 3. augustā būtu noturējuši savas pozīcijas un panākuši neiesaistīšanos karā? Triumfējoša vācu militārisma pārņemta Eiropa ir tikai viena iespēja. Komunistiskā revolūcija Francijā – otra iespēja, turklāt ar nezināmām sekām. Vēl viena iespēja ir tāda, ka 1914. gada nogale bez britiem būtu radījusi tieši tādu pašu situāciju, kāda radās ar viņu līdzdalību: ātru asiņainu spēku līdzsvaru un iejaukšanās un drīza pamiera iespēju. Tomēr grūti iztēloties, ka, pat svinot uzvaru, vācu reihs liberālajai cilvēcei varētu izmaksāt tik dārgi kā tā sakāve. Vilhelma Vācija bija, ja ne gluži liberāla, tad vismaz plurālistiska: iekšējie spēki, kas plucināja vācu militārismu – demokrātiskie, liberālie, sociālistiskie un it sevišķi zinātniskie, – bija ārkārtīgi spēcīgi. Iespējams, vācu militārisma loģika noteiktu, ka karam agri vai vēlu jāpienāk. Taču ir iespējams pieļaut, ka vācu pilsoniskās sabiedrības zinātnes un saprāta spēki šajā Einšteina, Freida, Planka un Varburga laikmetā būtu iegrožojuši militārisma varu. Šim eksperimentam tā arī nebija lemts notikt. Grūti iztēloties ļaunākas sekas: Lielbritānija un Francija – demoralizētas un izsmeltas, Vācija – pazemota, taču ne pieveikta, Krievija – zaudējusi jebkādas liberālu reformu izredzes un nonākusi psihopātisku fanātiķu bandas rokās. Kas gan varētu būt vēl ļaunāk? Un tas viss, protams, vienīgi, runājot hēgeliskās megavēstures dižajā, vienaldzīgajā valodā. Pilnīgi iespējams, ka neviens nav spējīgs sarakstīt kara vēsturi, nerunājot birokrātisko eifēmismu valodā; kad Šelbijs Futsraksta par “sīvām cīņām” ģenerāļa Džeksona flangā vai Strakans – par “asiņainām kaujām”, nepieciešama apņēmīga garīga piepūle, lai atcerētos, ka notikušais ir nevis ieraksts uzskaites lapā, bet gan vardarbīga nāve, kādā mirusi cilvēciska būtne – mātes un tēva mīlēta un aprūpēta, cerību un iespēju pilna; tas ir cilvēks, kuru saplosījušas metāla lodītes vai asas metāla šķembas – viņa zarnas izrautas, un viņa mute pēdējā sāpju un baiļu lēkmē spļauj asinis. Un pēc tam jāatceras, ka jebkuram kara attaisnojumam jāattaisno arī šī realitāte. Jebkādiem citiem spriedelējumiem par vācu militārismu vai franču koloniju iespējamo likteni šī aina jāietver sevī un jāpieņem kā attaisnota. Vēsture mums neko nemāca; tās unikālās nejaušību plejādes nekad neatkārtojas. Taču dzīve gan vēl un vēlreiz uzskaita tos pašus secinājumu punktus. Katru mācību var aplūkot no dažādām šķautnēm; punktam ir tikai viena šķautne, toties asa kā adatas smaile. Un secinājums, ko mēs tomēr varam izdarīt par Pirmo pasaules karu, ir tas pats vecais – karš vienmēr ir, lietojot Linkolna nevainojami izvēlēto apzīmējumu, pārsteidzošs. Tas vienmēr rada iznākumu, ko mēs diez vai spētu iztēloties kara sākumā. Nav jau tā, ka kari vienmēr būtu kļūda. Taču kari vienmēr ir kari – derīgi, lai iznīcinātu to, kas jāiznīcina, kā 1864. vai 1944. gadā, nepiemēroti nevienam citam nolūkam un pilnīgi nederīgi, lai paveiktu jebkādu kultūras darbu – glābtu nacionālo godu, pierādītu, ka “mēs neesam otrās šķiras valsts”, atriebtu senus pazemojumus, demonstrētu apņēmību vai īstenotu jebko citu no tukšā vārdu krājuma, kas apraksta pilnveidošanos ar savstarpēja slaktiņa palīdzību. Kiplings to saprata, lai arī viņa sekotājiem tas vēl joprojām nav izdevies. Nīls Fērgusons savu nesen sarakstīto neoimperiālistisko polemisko rakstu Koloss nobeidz, piesaucot Kiplingu “Baltā cilvēka nastas sakarā” [16. Par idiomu kļuvusi atsauce uz Kiplinga 1899. gadā sarakstīto dzejoli The White Man, pēc spāņu-amerikāņu kara, kurā ASV ieguva Filipīnas, kurā autors mudina amerikāņus pildīt savu Baltā cilvēka pienākumu pret “mežoņiem”.] (ko viņš noliedz), un citējot viņa vārdus par impērijas trauslumu (par šo viedokli viņš ir sajūsmā), taču atstāj nepieminētu pašu labāko dzejoli par karu un tā sekām, kādu Kiplings jebkad sacerējis, to vienkāršo divrindi, ko viņš sarakstīja pēc sava dēla bojāejas: “Un, ja kāds jautā, kāpēc mēs kritām, tad saki – mūsu tēvu melu dēļ.” Nevienam nekad nav licies, ka Pirmais pasaules karš būtu bijis bezjēdzīgs – tādā ziņā, ka tas nebūtu ietekmējis visu, kas noticis pēc tam, vai ka tam nav bijis mērķa – šis karš notika tāpēc, ka cilvēki to uzskatīja par vajadzīgu. Vai šis mērķis un šī jēga bija tā vērti, lai par to samaksātu ar dzīvību, ar visu šo deviņpadsmitgadīgo zēnu nāvi? Vai viss, kas Eiropā tika panākts līdz 1919. gadam, atsver apziņu, ka tavs dēls savu pēdējo elpu ievilka, gulēdams dubļos – kā to nācās apzināties Kiplingam un astoņiem miljoniem citu tēvu? Vai liberālās civilizācijas autoritāte bija liberālās civilizācijas pašnāvības vērta? Viena no lietām, ko pēc šī kara saprata 20. gadsimta filozofija, ir tas, ka skaļi vārdi ir tukšas uniformas bez vīriem, kas izdzīvotu šo vārdu jēgu, un ka augstiem morāliem mērķiem nav nekādas vērtības ārpus seku konteksta. Jaunajā gadsimtā Pirmais pasaules karš liekas tikpat šodienīgs un tikpat nožēlas vērts notikums kā jebkad agrāk.

 Raksta pirmpublicējums žurnāla The New Yorker 2004. gada 23. augusta numurā. No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola