Lielā saruna ar mirušajiem

Bija laiks, kad es iztēlojos, ka labākais pasaules iekārtojums būtu tāds, kurā man ir tikai galva un labā roka, ar kuru pāršķirt grāmatas lappuses. Lai cik pretīgi tāds radījums varētu izskatīties, šīs ilūzijas galvenais trūkums nav estētisks, bet loģisks un sociāls. Kā līdz manai galvai nonāktu grāmatas, kuras lasīt? Kur tā galva atrastos un kas to uzturētu pie dzīvības? Vienvārdsakot, mazliet padomājot, var pamanīt dažādu prātā ienākošu priekšstatu stulbumu, jo izrādās, ka neviens priekšstats un neviens jēdziens nenāk viens, tam līdzi nāk vesela virtene citu jēdzienu un priekšstatu, bez kuriem atsevišķajai idejai nav ne jēgas, ne satura. Nevar izvairīties no nojausmas, ka pastāv sakarības, ar kurām nerēķinoties, nekas netiek ne padomāts, ne pateikts, ne saprasts, pat ja es šīs sakarības neapzinos. Mazākais, kas no tā izriet – ka tā ir iekārtots prāts; drosmīgākais, ko šajā sakarā varētu teikt – ka tā ir iekārtota pasaule. Tajā viss ir saistīts, pat ja kādam šķiet, ka kaut kas pastāv atsevišķi.

Pat pieņemot, ka pasaule ir pilna ar brīnišķīgām lietām, sajūtām un pārdzīvojumiem, neko sakarīgāku par sarunām ļaudis nav izdomājuši. Tikai sarunās var parādīties prāta un pasaules sakarīgums, kurā viss ir saķēdēts un savilkts mezglā un kura atrišana var nozīmēt tikai pasaules galu. Par to arī stāsts.

1950. gada 13. martā dzimušais Pitsburgas universitātes filozofijas profesors Roberts Brendoms, kuru, piemēram, viņa skolotājs Ričards Rortijs uzskata par nākotnei nozīmīgāko mūsdienu amerikāņu filozofu, jau vairākus gadu desmitus domā par to, kā mēs, saprātīgie radījumi, visu esam sasējuši, kā mūsu teiktais un darītais mūs pašus sasien, saista un satur. Viņā nav viegli klausīties, viņu nav viegli lasīt, viņš ir tā iegrožojis savu domu, ka tā virzās tikai pa iepriekšdomātā nospraustajiem ceļiem. Tā ir stingra doma un cieta valoda, kurā tiek mēģināts pateikt, kā viss turas kopā. Taču tas ir cilvēcīgs, runājams un domājams “viss”, kurš nemeklē pamatojumus ne pārcilvēciskos liktens lēmējos, ne tā saucamajā ārējā pasaulē, bet tikai un vienīgi tajā, ko var pateikt un kas tiek teikts. Viņa teiktajam nav sakara ar tiem, kas klusē, ar būtnēm, kas nerunā, ar radījumiem, kuri nedomā par to, ko saka. Par savu uzdevumu viņš uzskata ne vairāk ne mazāk, kā saprast valodu.

Filozofijas fakultātēs Vācijā, Japānā, Savienotajās Valstīs un pat Francijā Roberta Brendoma galveno darbu, vairāk nekā 700 lappušu biezo grāmatu Padarot to skaidru (Making it Explicit, 1994),apspriež jau desmit gadus. Protams, ka vajadzīga zināma drosme, lai šajā laikā rakstītu tik biezas grāmatas, turklāt, kā esot teicis kāds Brendoma citēts vecs filozofs, viņš nespēj saprast, kāpēc kādam vajadzētu tērēt gadus, lai uzrakstītu kādu romānu, ja par desmit dolāriem var nopirkt jau uzrakstītu.

Taču Brendomam gribas piedalīties sarunā, kura sākās pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Viņa līdzdalība lielajā sarunā sākas ar Henrija Džeimsa vārdiem: “Mēs strādājam tumsā, mēs darām, ko varam, un dodam, kas mums ir. Šaubas ir mūsu kaislība, un kaislība ir mūsu uzdevums. Pārējais ir mākslas neprāts.”

2004. gadā Robertam Brendomam piešķīra pusotru miljonu dolāru lielo Endrjū V. Melouna fonda balvu par izciliem sasniegumiem humanitārajās zinātnēs.

A.R.

Rīgas Laiks:Kas ir “es” tad, kad es domāju?

Roberts Brendoms:Manuprāt, valodas spēle, kurā tiek lietots “es”, ir saistību uzņemšanās un atzīšana, tā ir nostājas ieņemšana, atbildības atzīšana, pilnvaru uzņemšanās. Es nedomāju, ka teikums “es sēžu” ir jebkādā nozīmē centrāls “es” lietojums. Ja gribat saprast, kas tiek teikts, sakot “es”, tad jāsaprot, ko nozīmē “es apgalvoju”, “es uzskatu, ka ir tā un tā”. Kā teica Kants, “es domāju” ir pati tukšākā no visām frāzēm, tā var pavadīt visu, ko mēs sakām, jo tā neizsaka neko citu, kā to, ka kaut ko apgalvojot, es uzņemos noteiktas saistības un atzīstu, ka esmu tās uzņēmies.

RL:Par kurām saistībām jūs runājat?

Brendoms:Tas, ko es saku un daru, ir atkarīgs tikai no manis, bet tad, kad esmu kaut ko pateicis, teiktais satur saistības, kuru saturu es nevaru ietekmēt. Ja es saku, ka šī ir alumīnija krūzīte, tā ir mana darīšana, vai es to saku, vai nē, bet, ja es to jau esmu pateicis, es nevaru izmainīt to, ka alumīnijs, piemēram, ir metāls, kurš kūst pie tik un tik grādiem, vienalga – zinu es to vai nezinu.

RL:Vai jūs esat cilvēks?

Brendoms:Jā.

RL:Kādas saistības jūs esat uzņēmies, pasakot, ka esat cilvēks?

Brendoms:Ja mēs taisāmies runāt par specifisku jēdzienu, es dotu priekšroku runāt par “personu”, nevis par cilvēku, jo “cilvēks” ir bioloģiska kategorija, un es maz zinu, ko tā ietver. Viena no valodas īpatnībām ir spēja runāt, nezinot, ko mēs sakām, nezinot, par ko mēs runājam. Pasakot, ka tas ir varš, es, pats to nenojaušot, esmu sevi saistījis ar visdažādākajām lietām. Bez šī fona, bez spējas teikt, nezinot, ko mēs sakām, ir tikai plāna kārtiņa, kurā peld saprotamais, tas, ko mēs sakām un kam varam piešķirt jēgu. Tā ir visas klasiskās filozofijas nelaime, ka tā redz apziņas būtību tajā, ko mēs apzināmies, jo šo plāno apzināšanās kārtiņu padara iespējamu tikai tas viss, ko mēs nezinām un nesaprotam. Jebkura mūsu izteikuma saturs saista mūs ar veselu virkni lietu, kas secināšanas un pamatošanas mehānisma ietvaros nav atkarīgas no tā, ko mēs domājam, bet no tā, kā pasaule tiešām ir.

RL:Ko jūs pateicāt, sevi nosaucot par personu?

Brendoms:Persona ir normatīvs statuss, persona ir kaut kas tāds, kas var uzņemties saistības, atbildības un pilnvaras. Manu personīgumu veido saistības, kuras esmu uzņēmies, neatkarīgi no tā, vai es to atzīstu vai nē.

RL:Kam tas ir normatīvs un saistošs?

Brendoms:Kad es saku, tas ir normatīvs, es ar to domāju, ka tas tiek artikulēts saistībās, atbildībās, pilnvarās un autoritātes atzīšanā. Es domāju, ka viena no lielajām konceptuālajām revolūcijām bija Kanta, es gribētu teikt – atklājums, ka rīcības un spriedumus raksturo tas, ka mēs ļoti tiešā nozīmē esam atbildīgi par tiem, tie izsaka mūsu saistības un apņemšanās. Tādēļ Kants filozofiskās skatuves priekšplānā izvirzīja uzdevumu saprast saistības, atbildību un pilnvaras. Dekarts domāja, ka svarīgākais jautājums ir, kā mēs tveram savas uztveres saturu. Vai tas ir skaidrs, vai mana ideja atbilst savam priekšmetam? Kanta jautājums drīzāk bija: kā mēs sevi sasaistām ar jēdzieniem, kā jēdzieni mūs tur ciet; kā, sakot “tas ir varš”, es jau esmu sevi sasējis ar visām citām no tā izrietošām un ar to saistītām lietām. Šīs konceptuālās revolūcijas svarīgums nav aprēķināms. Hēgeļa ieguldījums bija tas, ka šie normatīvie spriedumu un rīcību statusi ir sociāli. Runāt par saistībām, atbildību un autoritāti nozīmē runāt par lomu, kādu mēs izpildām kādā kopienā.

RL:Jūs teicāt, ka mēs reti zinām, par ko runājam…

Brendoms:… mēs ļoti maz zinām, ko mēs sakām.

RL:Manuprāt, ka šāda pieņēmuma fonā ir noteikts priekšstats par absolūtu zināšanu. Jo, lai teiktu, ka ir visādas saistības, kuras es pat neapzinos, ir jāpieņem vismaz hipotētisks punkts, kurā ir zināms viss.

Brendoms:Jā un nē. Nē, jo nav nepieciešamības pēc visaptverošas perspektīvas, kurā viss ir redzams. Mūsu izpratni par to, ka visas lietas ir kaut kādā noteiktā veidā, kas nav identisks ar to, kā es tās uztveru vai kā jūs tās uztverat, es uzskatu par strukturālu elementu mūsu mēģinājumos orientēties starp to perspektīvu, kas izriet no manām saistībām, un to perspektīvu, kas izriet no jūsu saistībām. Viena no teorijām, kas skaidro situāciju, kurā mēs strīdamies par kādu empīrisku faktu, kas nav atkarīgs no tā, ko uzskatu es un ko uzskatāt jūs, ir tāda, ka – ā, labi, tas nozīmē, ka ir kaut kāda īstenības perspektīva, kurā viss ir tā, kā ir. Taču var saprast arī citādi, turklāt, manuprāt, labāk un pareizāk. Spēja sarunāties nozīmē spēju savstarpēji uzturēt normatīvu rēķinu, piemēram, man saprast, kādas saistības izriet no tā, ka jūs sakāt “spīd saule”. Un mēs to darām savstarpēji. Tā kā es zinu, ka mums ir atšķirīgi uzskati, man nākas vienlaicīgi vest divas grāmatvedības. Vienā ir tas, ar ko, jūsuprāt, esat sevi saistījis…

RL:Bet es taču nezinu, kādas saistības es esmu uzņēmies, sakot…

Brendoms:Es zinu tikai to, ko jūs sakāt.

RL:Tātad jūs nezināt un nevarat zināt, ko es domāju. Varbūt es runāju ironiski.

Brendoms:Tas nozīmē tikai, ka es varu kļūdīties, es varu izsecināt aplamas saistības, kuras jūs nemaz neesat uzņēmies. Manu sapratni par jūsu teikto jebkurā gadījumā veido tas, ko es uzskatu, ka jūs esat teicis. Tam man vajag divas grāmatvedības - vienā ir tas, ko jūs uzskatāt par izrietošu no šī apgalvojuma, otrajā - tas, ko es. Pirmā man ir vajadzīga, lai es rēķinātos, ko vēl jūs varētu teikt vai darīt saskaņā ar jau teikto. Ja jūs domājat, ka jūsu priekšā ir briedis un esat devies briežu medībās, es varu secināt, ka jūs to, kas atrodas jūsu priekšā, šausiet nost. Bet, ja es zinu, ka tā ir govs, man ir jārēķinās arī ar to, kas īstenībā izriet no tā, ko jūs taisāties darīt – ja jūs uz viņu šausiet, jūs nenošausiet briedi, bet govi.

RL:Bet viss, ko jūs sakāt un domājat, būs īsts tikai no jūsu redzes viedokļa.

Brendoms:Tiesa.

RL:To nevarētu saukt par sevišķi lielu sasniegumu.

Brendoms:Es varu rēķināt tikai no sava redzes viedokļa. Tad, kad mani uztrauc, kas no tā tiešām izrietēs, vienīgais man pieejamais standarts ir citi mani uzskati. Taču tas nenozīmē, ka es patieso identificēju ar to, ko pats esmu uzņēmies, nekādā gadījumā. Jo es labi zinu, ka – pat ja kaut ko zinu labāk par jums, var būt vēl kāds, kurš zina labāk par mani. Turklāt, katru mirkli, kad mainu savas domas, es uzskatu, ka esmu šādā labākzināšanas stāvoklī attiecībā pret sevi minūti iepriekš. Tāpēc es saku, ka atsaukties uz to, kā ir īstenībā, kas no kā tiešām seko, nenozīmē piesaukt kādu sevišķu, noteiktu skatījumu, tas nozīmē runāt par strukturālu elementu virzībā starp manu un jūsu skatījumu. Šajā spēlē iebūvēts, ka ir kaut kāds veids, kā patiešām kaut kas no kaut kā izriet un mēs ar jums to mēģinām noskaidrot, mēs labojam savus ieskatus, vedot šo otru grāmatvedību.

RL:Vai jūs kaut ko zināt?

Brendoms:Jā, pilnīgi noteikti. Es tikai domāju par to, ko mēs sakām, kad mēs to sakām. Jo es teicu, ka mēs vedam grāmatvedību, piestādām, tā teikt, viens otram rēķinus un jēdziena “zināšana” svarīgums sakņojas tā nozīmībā, šos rēķinus veidojot. Teikt, ka jūs kaut ko zināt, starp citu, ir primārais šī jēdziena lietojums – nevis apgalvot, ka es zinu, bet sacīt, ka jūs kaut ko zināt. Tikai pēc tam es to varu attiecināt uz sevi.

RL:Kāpēc tā?

Brendoms:Klasiskā platoniskā izpratnē zināšana ir attaisnots patiess uzskats.

RL:Tas nu gan nav taisnība.

Brendoms:Ko es daru, kad pieņemu, ka jūs kaut ko zināt? Nu, es pieņemu, ka jūs esat uzņēmies saistības, ka jūs esat saistījies ar to, ko apgalvojat, ka zināt. Ja es neuzskatītu, ka jūs esat uzņēmies kādas saistības pret to, es nevarētu pieņemt, ka jūs to zināt. Tas ir klasiskās uzskata izpratnes tulkojums normatīvas idiomas ietvaros. “Attaisnotam” klasiskā nozīmē atbilst apgalvojums, ka jūs esat tā saistīts ar šīm saistībām, ka jums ir jāspēj dot sava apgalvojuma pamatojumus kā premises, no kurām to var izsecināt. Runāt par jēdzienisku saturu nozīmē runāt par šī jēdziena lomu secināšanas mehānismā. Kas atbilst nosacījumam “patiess”? Ko es daru, kad saku: “Turklāt tas, ko viņš saka, ir patiess”? Būtu pārpratums domāt, ka es tādā veidā piedēvēju izteikumam kādu īpašību. Tas tieši nozīmētu nedomāt par normatīvo stāvokļu sociālo artikulāciju. Kad es saku “un tas ir patiess”, es jums neko nepiedēvēju, es pats uzņemos saistības, es pats to apstiprinu, es nepieņemu, ka jums ir jābūt labam pamatojumam, lai tā teiktu, jo tas esmu es, kas apstiprina patiesumu. Klasiskā rotaļu gadījumā jūs, piemēram, esat tumšā istabā un jūs man sakāt, ka jūsu priekšā desmit pēdu attālumā ir svece, jūs esat uzņēmies no šī priekšstata izrietošās saistības, bet es tajā pašā brīdī redzu, ka piecu pēdu attālumā no jums ir spogulis un svece īstenībā deg piecas pēdas jums aiz muguras. Šādā situācijā es netaisos teikt, ka jūs zināt, ka svece ir desmit pēdas no jums; lai arī jūs ar šo priekšstatu esat saistījies, es šo apgalvojumu neapstiprināšu. Piedēvējot jums zināšanas, es daru trīs lietas: es piedēvēju jums no jūsu teiktā izrietošas saistības, es jums piedēvēju ar to saistītas pilnvaras to pamatot un es pats uzņemos saistības, uzskatot jūsu teikto par patiesu. Šī sociālās perspektīvas atšķirība ir zināšanu piedēvēšanas gadījumu esence. Tieši tādēļ zināšana pēc būtības ir otrās personas kategorizācija, tas nozīmē zināmu attiecību nodibināšanu starp jūsu un manām saistībām.

RL:Un kas no tā izriet? Vai jūs, piemēram, varat zināt savas domas?

Brendoms:Man ir privileģēta pieeja saistībām, kuras esmu uzņēmies, tajā nozīmē, ka no manis ir atkarīgs, kādas saistības es atzīstu un kādas ne. Es varu uzņemties saistības, kaut ko darot, piemēram, dodot solījumu vai izsakot apgalvojumu. Mana privileģētā pieeja manām domām ir līdzīga manai privileģētajai pieejai maniem solījumiem. Jūs nevarat izdarīt neko, kas man būtu tik saistošs kā mani solījumi, manas apņemšanās. Man ir sevišķa pieeja manām saistībām, kuras jums nevar būt. Tā ir pirmās personas specifika, taču tā nav zināšana, tā drīzāk ir mana autoritāte, manas pilnvaras un manas saistības attiecībā uz manām domām.

RL:Kad kāds piecpadsmit minūšu laikā atkārto vienu un to pašu vārdu divdesmit reizes, man bieži mēdz rasties šaubas.

Brendoms:Kad es pasniedzu Japānā, viņi tulkoja manas sarunas, un tur pastāvīgi parādījās vārds gainen, kas nozīmē “jēdziens”, un studenti mani pēc tam tā arī sauca – gainen-san.

RL:Es gribēju jautāt par saistībām. Kas tas ir?

Brendoms:Es pateikšu vispārīgu lietu. Filozofi mēdz lietot savu žargonu, piemēram, Djūijs lietoja jēdzienu “pieredze” kā sava veida piedziedājumu, viņš to monotoni skandēja ikreiz, kad saskārās ar kādu grūtu problēmu. Es cenšos būt sistemātisks filozofs. Es domāju, ka skaidras domas būtība ir tā, ka jūs kontrolējat, kādas saistības jūs uzņematies, lietojot kādu izteikumu, jums ir jāsaprot, ar ko to var pamatot, ar ko tas nav savienojams. Sistemātiskas domas mērķis ir atvirzīties no tā, ko mēs darām valodā, tajā virzienā, kur tas, ko tu gribēji teikt, vairs nav atkarīgs no tevis, savā ziņā tehnisku terminu virzienā, par kuriem kļūst galvenie jēdzieni, ap kuriem mana doma grozās. Tā var skaidrāk iezīmēt aprises tam, kādas saistības es uzņemos kaut ko sakot, kāda ir šo jēdzienu loma secināšanas mehānismā. Šajā nozīmē “saistības” man, protams, ir svarīgs jēdziens, kuru es lietoju tehniskā nozīmē, un šāds precizēts, stingrs lietojums ir domas skaidrības instruments.

RL:Es jums jautāju, kas ir saistības?

Brendoms:To nevar noskaidrot atsevišķi, tas var dzīvot kādā valodas spēlē tikai saistībā ar citiem jēdzieniem. “Saistības” ir normatīvs stāvoklis. Normatīvi stāvokļi ir sociāli iekārtoti, tas ir, tos veido kopienas locekļu attieksmes.

RL:Vai jūs esat filozofs?

Brendoms:Jā.

RL:Ko tas nozīmē?

Brendoms:Es domāju, ka tas ir apgalvojums par tradīciju, kurā es rakstu, par to, kuri teksti man ir svarīgi, kurus apgalvojumus un argumentus es uzskatu par noteicošiem, uz kuriem jautājumiem, manuprāt, ir vērts atbildēt. Es domāju, ka mēs retrospektīvi veidojam tradīciju, izdalot kanoniskus soļus, kas tajā ir sperti. Viens no tādiem ir Kanta izpratne par mums kā būtnēm, kuru darbībām piemīt normatīvs raksturs. Hēgeļa un Vitgenšteina izpratne par šo normatīvo nozīmīgumu kā sociālu nozīmīgumu ir vēl viens tāds kanonisks solis. Teikt, ka esmu filozofs, nozīmē teikt, ka es gribu darīt to pašu – es gribu spert soļus, radīt tekstus, kas sniedz tāda paša veida apgaismojumu. Ja pietiekams daudzums no tiem ir kanoniski, tad tas, kurš tos dara, ir filozofs, ja nē, tad viņš raksta citā literārāžanrā un tradīcijā. To, ko es daru, nosaka mani lielie mirušie filozofi.

RL:Jūs pieminējāt dažus konceptuālus pavērsienus šajā tradīcijā. Vai jūs varētu aprakstīt, kas raksturo visu šo tradīciju un kas to atšķir, teiksim, no reliģiskas vai kādas citas tradīcijas?

Brendoms:Es domāju, ka tas sākās ar grieķiem, kurus uztrauca īpašais un mīklainais spēks, kurš piemīt labākam pamatojumam, labākam argumentam, spēks, kas liek runāt noteiktā veidā. Viņu paraugs bija ģeometrisks pierādījums – ne tikai, protams, bet viņi ievēroja, ka tam piemīt īpašs jābūtības spēks. Es domāju, ka mūs par personām, par homo sapiens, par “saprātīgiem” padara tieši tas, ka mēs dzīvojam un kustamies pamatojumu telpā. Sociālā prakse, kas mūs padara par tām būtnēm, kas mēs esam, proti, diskursīvām, jēdzienus lietojošām būtnēm, ir spēle, kurā tiek doti un prasīti pamatojumi teiktajam un darītajam. Specifiski filozofisks jautājums ir – kā saprast spēku, kas piemīt labākam pamatojumam. To var saukt par sava veida racionālismu, jo es uzskatu, ka mēs ne tikai esam atbildīgi par saviem apgalvojumiem un rīcībām, kā uzsvēra Kants, mūsu atbildības specifika ir tā, ka mums ir jāspēj pamatot tas, ko mēs darām un sakām. Tā ka te ir gan normatīvā dimensija, atbildība un saistības, kuras mēs uzņemamies runājot un rīkojoties, un racionālā dimensija, kas saistīta ar secināšanas mehānisma artikulāciju, pieņēmumu un slēdzienu artikulāciju, izsakot minētās atbildības un saistības. Šādā nozīmē es domāju, ka Vitgenšteins maldījās, sakot, ka valodā nav centra, ka ir tikai piepilsētas.

RL:Un kas ir valodas centrs?

Brendoms:Tas, bez kā valoda vispār nebūtu lingvistiska prakse, bet gan kaut kas cits, manuprāt, ir pamatojumu došanas un pieprasīšanas spēle. Tas liek mūsu apgalvojumiem nozīmēt to, ko tie nozīmē, un ļauj mums spēlēt visas pārējās spēles.

RL:Iznāk, ka jūs kā filozofs dzīvojat valodas centrā, bet visi pārējie nabadziņi, piemēram, politiķi vispār nezina, ko viņi dara?

Brendoms:Ņemiet vērā, ka, manuprāt, nezināt, ko tu dari, ir cienījams stāvoklis, zināšana par to, ko tu dari, ir plāna kārtiņa, kas to visu piesedz. No otras puses, protams, tie, kas nodarbojas ar politikas teoriju, dod un prasa pamatojumus…

RL:Es nedomāju par politikas teoriju, bet, piemēram, par Džordžu Bušu. Viņš, ja es jūs pareizi saprotu, dzīvo valodas piepilsētā.

Brendoms:Viņš vienkārši parazitē uz pamatojumu došanas un prasīšanas spēles. Es gribu teikt, ka viņš šo spēli nespēlē sevišķi labi, bet viss, ko viņš dara, ir ar to saistīts – piemēram, izdod rīkojumus, kuriem piemīt to saturs, tikai pateicoties tam, kas no tiem izriet, kas ar tiem nav savietojams, kāda ir to loma un saistības ar citiem izteikumiem. Filozofu īpatnība ir tā, ka mēs pētām, mēģinām eksplicēt, dodam un prasām pamatojumus pašai šai pamatojumu došanas un prasīšanas praksei. Mēs mēģinām saprast, kas to padara par diskursīvu praksi, kam tajā ir jābūt patiesam, lai tās secinājumi būtu artikulējami. Mēs mēģinām saprast šīs lietas normatīvo dimensiju. Es patiešām domāju, ka šie divi aspekti, pragmatiskais, tas ir – normatīvais, un semantiskais, tas ir – ar secināšanas mehāniku saistītais, raksturo filozofijas tradīciju no pašiem tās sākumiem. Gan rīcības, gan tādu vai citādu uzskatu pamatojumi attiecas uz spēku, kas piemīt noteiktām saistībām, kas izriet no tā, ka mēs lietojam saturiski noteiktus jēdzienus, kuriem piemīt noteikta loma secināšanas mehānismos. Nodarbošanās ar to mūs atšķir no dzīvniekiem, kuriem mēs citādi esam tik radniecīgi. Nedomāju, ka mūs par īpašiem padara tas, kas ir starp ausīm – šīs brīnišķīgās smadzenes, bet tas, ko mēs darām tur, ārā, praksē.

RL:Skudras arī rīkojas sabiedriski. Kā mēs atšķiramies no skudrām?

Brendoms:Skudrām nav normatīvas prakses, skudras nedod un neprasa pamatojumus…

RL:Kādā ziņā skudrām nav normatīvas prakses?

Brendoms:Tur ir regularitāte, bet nav normu. Normatīvus stāvokļus veido tādu lietu darīšana, kurām piemīt specifiska sociāla nozīmība, proti, tā ir noteiktu saistību uzņemšanās, pieņemot atbildību par teikto un darīto.

RL:Kāpēc lai to nevarētu attiecināt uz skudrām?

Brendoms:Skudras nesauc pie atbildības par to, ko viņas ir apņēmušās darīt. Redziet, šī diskursīvā normatīvā prakse, kas raksturo cilvēkus, neradās tukšā vietā no nekā. Nav tā, ka pirms tam tās nebija un pēkšņi tā parādījās. Ir jābūt kaut kam, ko cits jūsu kopienā uzskata par piedienīgu un ko par nepiedienīgu. Neviena kopiena nevar pastāvēt, ja tajā netiek noteikts, kas ir piedienīgs, kas nav, kas ir okei, kas nav. Pat visprimitīvākajā līmenī tiek sankcionētas noteiktas rīcības, kuras tiek apbalvotas un tiek uzskatītas par vēlamām, kurpretim citas tiek sodītas. Tikko pārādās priekšstats, ka ir kaut kas tāds, ko nemēdz darīt, kopā ar soda mehānismu, kas traucēs šādu uzvedību atkārtot, tā var runāt par protonormatīva aspekta parādīšanos. Ja tev ir līdzi kāda noteikta koka lapiņa, tu drīksti ienākt šajā būdā, ja tu nāc bez pareizās lapiņas, tevi sitīs tikmēr, kamēr tu aizbēgsi. Bet mani interesē augstāki mērķi – kas notiek, kad nākamajā stadijā kādu citu var par kaut ko apbalvot, iedodot viņam pareizo lapiņu, lai viņš varētu tur ienākt. Apbalvojums pats par sevi ir normatīvi nozīmīga lieta, tajā brīdī vairs nav svarīgi, vai tu gribi ieiet tai būdā, vai negribi, pietiek ar to, ka noteikta rīcība tiek novērtēta kā atbilstoša un atlīdzināta ar noteiktu atļauju. Nav svarīgi, vai cilvēki tiecas darīt to, ko kopiena paredz kā atbilstošu, norma vienalga pastāv, pat ja neviens nedara to, ko tā prasa.

RL:Kāpēc nodokļu maksātājiem jāmaksā filozofiem par to, ko viņi dara?

Brendoms:Pirmkārt, mums pārsvarā maksā par to, ka mēs mācām, un mācām nevis nākamo filozofu paaudzi, bet mācām plašā nozīmē izglītotiem cilvēkiem personas konstitūcijai būtiskas pazīmes. Pārsvarā mums maksā par to, ka mēs izglītojam jauniešus. Dažiem, laimīgākajiem maksā par to, ka viņi raksta un domā par šīm lietām. Šīs prakses pamatā ir tas, ka cilvēkiem ir svarīgi saprast, kas viņi ir. Tā ir specifiska pašizziņas forma, kas ir vērtīga visiem, kas domā par to, ar ko mēs atšķiramies no nerunājošiem dzīvniekiem un kā mums ir jārīkojas. No sapratnes par mums kā būtnēm, kas dod un prasa pamatojumus un sazinās savā starpā, izriet arī tālējošas politiskas sekas. Bez tam, piemēram, saprašana par to, ko mēs darām – vissekmīgākajā pēdējo trīssimt gadu iestādījumā, proti, dabaszinātnēs –, nenāk no zinātniekiem, bet no zinātnes filozofiem, kuri mēģina saprast šo specifisko pamatojumu došanas un prasīšanas praksi, mēģina paskaidrot, kā dabas zinātnes ļauj mums noķert lietas tā, kā tās ir. Un tas, manuprāt, ir sekmējis ne tikai rūpīgāku attieksmi pret zinātnes darbu, bet arī zinātnes kā sociālas institūcijas integrēšanu mūsu dzīvē.

RL:Vai jūsu filozofija jums ir palīdzējusi saprast sevi un attiecības ar tuviniekiem?

Brendoms:Domāju, ka jā. Mīlestības un laulības saturs ir saistības, bērnu audzināšana ir viņu veidošana par personām, par būtnēm, kas domā normatīvos jēdzienos un saprot nepieciešamību pamatot teikto un darīto.
RL:Vai jūs kādreiz esat strīdējies ar savu sievu?

Brendoms:Protams.

RL:Vai jūsu pieradums meklēt pamatojumus ir palīdzējis atrisināt konfliktu?

Brendoms:Domāju, ka jā, jo pamatojumu došanas un prasīšanas spēles praktizēšana rada noteiktu bezpartejiskumu, kas ļauj redzēt, ka nav svarīgi, kura mute ir to vai citu lietu teikusi, bet svarīgi, kā to var pamatot. Viss sagāžas tad, kad mēs nonākam situācijā, kurā svarīgāk ir tas, ka es to saku, nevis tas, ko es saku. Tam tiek pāri vienīgi pieņemot, ka tas tā ir tikai tad, ja manis dotie pamatojumi ir labāki. Es domāju, ka vienmēr pastāv cīņa – rīkoties saskaņā ar pamatojumiem vai rīkoties saskaņā ar impulsiem. Daudzējādā ziņā mūsu motivācijas struktūra ir pieāķēta pamatojumiem, bet citos gadījumos mūs kaut kas mudina rīkoties bez jebkāda pamatojuma. Tas ir bioloģiskais cilvēks, kas spiež uz normatīvo personu. Ar šo cīņu nākas dzīvot, bet mēs vismaz zinām, kurā pusē mums būtu jābūt.

RL:Vai jums no kaut kā ir bail?

Brendoms:Man ir bail no daudz kā. Visvairāk man ir bail, ka beigsies saruna, ka pārtrauks darboties arhīvs, kurā tiek fiksētas mūsu sarunas, mūsu teksti, tas, ko cilvēki ir teikuši – pats vērtīgākais no tā, ko esam radījuši. Šīs lielās sarunas beigas, sarunas iepriekšējo epizožu pazaudēšana mani biedē visvairāk. Un, protams, organisms, tur arī ir daudz baiļu, bet man šķiet svarīgi atcerēties, ka morāli nosodāmas ir nevis, teiksim, zīdītājiem raksturīgas sāpes, vienalga – manas vai kāda cita, bet tas, kādu iespaidu šīs sāpes var atstāt uz sarunu. Sāpes mūs iesakņo bioloģiskajā veselumā un traucē dot un prasīt pamatojumus. Nav nekā morāli sliktāka kā tas, kas traucē mums īstenot sevi kā personas, kā būtnes, kas uzņemas atbildību, saistības un pilnvaras.

RL:Ja kāds mūs visus pēc pāris dienām uzlaistu gaisā, par lielāko zaudējumu jūs vienalga uzskatītu to, ka ir pārtrūkusi saruna?

Brendoms:Jā. Es nedomāju, ka organismi ir tikai epizode biosfēras attīstībā, svarīgi ir tas, ko mēs varam pateikt.

RL:Kam tas ir svarīgi?

Brendoms:Mums. Mums kā domājošām personām, nevis mums kā cilvēkiem, kas ir bioloģiski radījumi.

RL:Vai jums bail no savas nāves?

Brendoms:Mēreni, bet galvenokārt tāpēc, ka mana daļa sarunā būs pabeigta, lai gan man vēl varētu būt, ko teikt. Taču es sevi mierinu ar to, ka visi filozofi, ar kuriem sarunājoties es pavadu lielāko daļu sava laika, ir jau miruši, tā ka pāriet miruša filozofa statusā ir cienījams stāvoklis.

RL:Un tās tad nav arī sarunas beigas, ja jūs turpināt sarunāties ar jau mirušajiem?

Brendoms:Citi ļaudis turpinās sarunu ar mani. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es domāju, ka filozofija ir sava veida rakstīšana, saruna var turpināties arī pēc tam. Tādēļ arī nekas no pateiktā nekad nav pilnīgi veltīgs.

RL:Un pats jūs izgaisīsiet?

Brendoms:Bioloģiskais organisms ir nepieciešams sarunas nosacījums, bet par sarunu nevar neko sevišķi daudz uzzināt, koncentrējoties uz šo nepieciešamo nosacījumu. Mēs zinām, ka skābekļa klātbūtne atmosfērā ir nepieciešams nosacījums runāšanai, bet, pētījot skābekli, neko nevar uzzināt par sarunu.

RL:Vai jūs ticat Dievam?

Brendoms:Nē, lai gan es varu izstāstīt stāstu, galēji neortodoksālu, sava veida hēgelisku stāstu, kurā “Dievs” ir kopība, kuras ietvaros indivīds kļūst par normatīvu būtni. Es atbalstu lielāko daļu no tā, ko Kants saka par reliģiju tikai prāta ietvaros, un lielāko daļu no tā, kā Hēgelis to tālāk attīstīja pietiskā garā, tas ir, identificējot “garīgo” tā vāciskajā geistig nozīmē ar visu, kas mūs paceļ pāri vienkārši bioloģiskām būtnēm. Taču, to sakot, es domāju, ka teistu vārdu krājums, ar kā palīdzību par to tiek runāts, ir bezcerīgi maldinošs, un es to nekad nelietotu, runājot par šīm lietām, lai gan savā ziņā, man šķiet, tieši par šīm lietām teisti vienmēr ir runājuši, lai arīļoti maldinošā un nepilnīgā veidā.

RL:Kas ir personīgās dzīves mērķis?

Brendoms:Attīstīties un izteikt sevi individuāli un kopīgi, turpinot vienu, lielu sarunu.

RL:Un pēc kā jūs tiecaties?

Brendoms:Pēc skaidras lietu izteikšanas.

RL:Varbūt gudrāk ir atstāt kaut ko neizteiktu?

Brendoms:Mums kā diskursīvām būtnēm, globāli runājot, nav tādas izvēles. Runāt nozīmē lietas izteikt skaidri. Mēs varam, protams, pārtraukt runāt, bet par to būs jāmaksā ar to, ka mums vairs nebūs, ko teikt.