Ļeņins un citi zvēri

Neatceros, kad manā klātbūtnē šajos gados kāds būtu runājis par Ļeņinu. Ja atmiņa mani neviļ, pēdējo reizi pirms gadiem pieciem Ļeņinu pieminēja Iļja, filologs no Pēterburgas, kurš kā anekdoti pastāstīja, ka Ļeņina sekretāres piezīmēs aprakstīta Ļeņina pēdējā vizīte Kremlī pirms aizvešanas atpakaļ uz Gorkiem. Viņš bijis jau kā augs, bet tad, braucot prom, mašīnas logā ieraudzījis Kremli, mazliet atdzīvojies un pateicis:
“Lūk, lūk.” [1. Krieviski – “vot, vot”.  Krievu partikula “vot” acīmredzami tiek lietota biežāk nekā latviešu izsauksmes vārds “lūk”, taču šķiet, ka krievu valodas ietekmē arī “lūk” lietojums ir paplašinājies.]

Šis “lūk, lūk” man ļoti iepatikās, un es iesāku to lietot sarunās, tiesa gan – kā valodas svešķermeni, kas nes sev līdzi arī pašu oriģinālu, proti, Ļeņinu. Ļeņina valoda bija visu padomju ideoloģisko konstrukciju pamatā, turklāt tā tika izmantota tik bieži, ka kļuva gandrīz nedzirdama, lai gan galējos gadījumos, teiksim, lasot Ļeņina veiktos Hēgeļa konspektus, nebija iespējams atturēties no sajūsmas par nepārspējamajām vadoņa piezīmēm: “sic!”, “dieviņa žēl!”, “dziļi!”, “ūdens!”, “migla=reliģiski aizspriedumi”, “tādas blēņas!” vai “ha-ha”. Arī “lūk, lūk” ļoti ticami iekļāvās Ļeņina stilā, pie tam – ko gan viņš citu būtu varējis teikt, pēdējo reizi atskatīdamies uz savu kāršu namiņu.

Pirms vairākiem mēnešiem, gatavodamies braukt uz laukiem, es piegāju pie grāmatplaukta un ieraudzīju kādu apdriskātu grāmatu, kuru nekad nebiju lasījis un kuru vēl astoņdesmitajos gados man bija iedāvinājuši paziņas Maskavā. Tas bija Parīzes krievu emigrantu izdotais vēstures almanahs Minuvšeje, un manu uzmanību piesaistīja kāda N. Petrenko raksts Ļeņins Gorkos – slimība un nāve. Diez vai es spēju pateikt, kāpēc šis raksts saistīja manu uzmanību, katrā ziņā viens no iemesliem bija parastais – lasīt vienalga ko, lai novērstu uzmanību no tā, kas būtu jādara. Īsāk sakot, jau pirmajās lappusēs bija lasāms: “Iļjičs sāka uzmanīgi ieklausīties un ar vienīgo vārdu “lūk, lūk”, kuru labi pārvaldīja, stāsta laikā sāka izteikt piezīmes.” Un turpat: “1923. gada 10. marta triekas sekas bija arī praktiski pilnīga runas spēju zušana. Kopš tā laika Ļeņina vārdu krājums aprobežojās ar vārdiem: “lūk”, “vai”, “ejiet”, “ved”, “oļa-ļā” un dažiem citiem, tajā skaitā svešvalodās (“gut morgen”). Visas šīs runas paliekas slimnieks izrunāja patvaļīgi, tām nebija nekādas semantiskās slodzes, daudzreiz atkārtojot tās ārpus jebkādas saistības ar to leksisko saturu. (Citiem vārdiem sakot, šiem izsaucieniem nebija nekāda sakara ar situāciju, kurā tie tika izteikti – U.T.)… Ļeņina runas atmiņā bija iestrēguši daži zīmīgi vārdi. Doktors Rozanovs dažus no tiem piemin: “Loids Džordžs”, “konference”, “neiespējamība” – un paskaidro, ka tie izsprukuši pilnīgi patvaļīgi.” Lūk, lūk.

Nekāda sakara ar situāciju nebija arī tam, ka es “pilnīgi patvaļīgi” sāku lasīt grāmatas par Ļeņinu. Izlasījis rakstu par Ļeņina nāvi, atcerējos, ka pirms dažiem gadiem Maskavā nopirku grāmatu par Ļeņinu sērijā Ievērojamu cilvēku dzīve. Tā izrādījās Roberta Peina grāmata Ļeņins: dzīve un nāve. [2. Robert Pein. Ļeņin – žizņ i smertj. –  M., 2002.] Jau grāmatas ievadā redakcija izsaka izbrīnu par to, ka līdz šim Ļeņina biogrāfijas šajā sērijā vispār nav bijis, apsverot, kāpēc priekšroka būtu jādod ārzemju autoram, un norādot uz Peina grāmatas popularitāti aiz Krievijas robežām (tā izdota Londonā 1964. gadā). Lieki teikt, ka pēc Peina grāmatas izlasīšanas (667 lappuses) mana mazā ļeņiniāna vēl kādu laiku turpinājās, noslēdzoties ar Atēnas vēsturisko biogrāfiju sērijā iznākošo Roberta Sērvisa darbu Ļeņins: patiesā biogrāfija (545 lappuses). Un visu lasīšanas laiku mani neatstāja jautājums: kāpēc es to daru?

Ieskatos izrakstos, ko esmu izdarījis, lasot par Ļeņinu, teiksim: “Sākumā viņus pavadīja jauna sieviete, partijas loceklis, kuras pagrīdes segvārds bija Zvērs. Īstais viņas vārds bija Marija Moisejevna Esena.” [3. Vispār boļševikiem iztēles trūkumu, izdomājot pagrīdes pseidonīmus, nevar noliegt. Piemēram: “Pirms došanās trimdā viņa it nemaz neizskatījās labi. Revolucionāru vidū viņa bija pazīstama ar segvārdu “Zivs”” (runa ir par Krupskaju, kurai Bazedova slimības dēļ bija izvelbtas acis un kakla pietūkums.)] (Citātu tulkojums, atskaitot latviski iznākušo Sērvisa grāmatu, mans – U.T.) Vai: “Zinovjevu īpaši pārsteidza, cik daudz siltuma bija šajā viņa smaidā” (par slimo Ļeņinu Gorkos). Vai: “Viņai bija augsti, izcilni vaigukauli, deguns ar nelielu kūkumiņu un jutekliskām nāsīm, augšlūpa mazliet izvirzīta uz priekšu, zobi balti un līdzeni, uzacis spīdīgi tumšas…” (Par Inesi Armandu – U.T.[4. Papildināsim šo romantisko Ļeņina iemīļotās aprakstu ar kādu no retajiem “objektīvistiskajiem” aprakstiem, ko sastādījis Maskavas ohrankas aģents Ļeņina Lonžimo partijas skolā, kas atradās netālu no Parīzes: “Sociālistiskās kustības Beļģijā vēsture – 3 lekcijas; tās lasīja emigrante Inese, kas izrādījās ļoti vāja lektore un neko klausītājiem dot nespēja. Inese (partijas pseidonīms, speciāli piešķirts pasniegšanas laikā skolā) – inteleģente ar augstāko izglītību, ko ieguvusi ārzemēs; lai arī labi runā krieviski, taču jādomā, ka pēc nacionalitātes ir ebrejiete; brīvi pārvalda Eiropas valodas; viņas pazīmes: apmēram 26 – 28 gadus veca, vidēja auguma, kalsna, garena, tīra un balta seja; tumši brūngani mati ar rudu nokrāsu; uz galvas ļoti kupla veģetācija, lai gan bize atstāj piesaistītības iespaidu; precējusies, dēlam 7 gadi; izskatās visai interesanti.” Pielabosim 3 neprecizitātes: Inese bija Armandas īstais vārds, nevis pseidonīms; viņa nebija ebrejiete, bet francūziete; tajā brīdī viņai nebija vis 26 – 28 gadi, bet 37 (no A. Latiševa grāmatas Rassekrečennij Ļeņin. M., Mart, 1996).]) “Staļins par Ļeņina slimību izrādīja lielu interesi un pat lasīja atbilstošu medicīnisko literatūru. 1922. gada beigās viņš nonāca pie slēdziena, ka Ļeņina slimība ir neizārstējama, un sarunās ar biedriem paredzēja viņa drīzo galu (“Ļeņinam kaput.”)”. [5. Cit. no grāmatas Ņina Tumarkin. Ļeņin živ!  Kuļt Ļeņina v sovetskoi Rossiji. – Sanktpēterburga, 1997.]

Ak jā, aizmirsu – vēlreiz izlasīju arī Venedikta Jerofejeva Manu mazo ļeņiniānu, un šis lasījums, kā teiktu Vladimirs Iļjičs, bija man “ļoti noderīgs”.[6. Krieviski atpazīstamāk – “s boļšoi poļzoi dļa sebja”. Vērtējot Maksima Gorkija romānu Māte, Ļeņins esot teicis: “…daudzi strādnieki revolucionārajā kustībā piedalījās neapzināti, stihiski, tagad viņi izlasīs Māti un tas viņiem būs ļoti noderīgi. Ļoti savlaicīga grāmata.”] Atgādināšu, ka Jerofejeva darbs sastāv gandrīz tikai no Ļeņina citātiem un Ineses Armandas un Nadeždas Krupskajas vēstuļu fragmentiem – tas ir tāds 11 lappušu literārs nieciņš, tomēr iespaids no tā, iespējams, ir lielāks nekā no abu biogrāfiju 1212 lappusēm kopā. Labākās vietas es nespēju pārtulkot, nu bet piemēram: “Un tas ir Gorkijs! O, teļš!” Vai: “Cieši, cieši spiežu roku, mans dārgais draugs” (no vēstules Inesei Armandai). [7. Ļeņins vēstulēs Inesei Armandai parasti sauc viņu par “dārgo draugu” un  “cieši, cieši spiež roku”, Inese Armanda vēstulēs Ļeņinu parasti “cieši skūpsta”.] “Vai neatceraties Kobas uzvārdu? Sveiciens. Uļjanovs” (zīmīte Zinovjevam 1915. gadā par Staļinu). Vai: “Kāpēc kavējas? (Runa ir par Ļeņina brošūras Tēzes par ārējo tirdzniecību iespiešanu.) Es taču noteicu termiņu 2 – 3 dienas! Kristus dēļ, iesēdiniet cietumā vismaz kādu. Jūsu Ļeņins.”

Būtu netaisnīgi nepieminēt arī kādu no sieviešu izteikumiem, kas piesaistījuši Jerofejeva uzmanību, teiksim, Inese Armanda 1907. gadā raksta tā: “Mani gribēja aizsūtīt vēl simt verstis uz ziemeļiem, Koidas ciemu. Bet, pirmkārt, tur pavisam nav politiķu, un, otrkārt, tur, runā, viss ciems ir aplipis ar sifilisu, bet man tas ne sevišķi spīd.”

Interesanti, ka no Jerofejeva citētajiem Ļeņina un viņa sieviešu izteikumiem, šķiet, ir tikai viens, ko minējis savās lielformāta biogrāfijās gan Sērviss, gan Peins, un tā ir pavēle b. Fjodorovam, Ņižņijnovgorodas guberņas izpildkomitejas priekšsēdētājam: “Ņižā acīmredzami gatavojas baltgvardu sacelšanās. Vajag sasprindzināt visus spēkus, tūlīt pat ieviest masu teroru, nošaut un izvest simtiem prostitūtu, kas nodzirda zaldātus, bijušos virsniekus utml. Ne minūtes kavēšanās” (1918. gada 9. augustā). Protams, ka angļu vēsturnieki nepievērsa vai nespēja pievērst uzmanību zīmītes stilam un gramatiskai neskaidrībai, kas toties interesēja Jerofejevu: “Nav īsti skaidrs, ko tad īsti nogalināt. Prostitūtas, kas nodzirda zaldātus un bijušos virsniekus? Vai prostitūtas, kas nodzirda virsniekus, bet jau atsevišķi – bijušos virsniekus? Un kuru šaut, bet kuru izvest? Vai izvest jau pēc nošaušanas? Un ko nozīmē “utml.”?” Tagad, kad Ļeņina nežēlība un terorkāre jau ir kļuvusi vispārzināma, Jerofejeva “gramatiskā” izvaicāšana izskatās daudz efektīgāka par vēsturnieku secinājumiem, kas pierāda valodiski acīmredzamo.

Jerofejevs citē Ļeņinu: “Bet par sieviešu orgānu uzrakstīs Nadežda Konst-na.” Nadežda Konst-na: “Jaungadu sagaidījām divatā ar Volodju, sēžam pie šķīvjiem ar rūgušpienu.” Ko gan pie šiem valodiski ievērotajiem izteikumiem var pievienot Roberts Sērviss, izdarot savus zinātnieka secinājumus: “Jebkurā gadījumā personiskās attiecības nekad nebija spēlējušas galveno lomu viņu dzīvē. Abi dzīvoja revolūcijai…” Lūk, vēsturnieka pārdomas par Ļeņina pārdzīvojumiem sakarā ar Ineses Armandas nāvi: “Jā, satriekts viņš jutās, tomēr viņa griba palika tikpat stipra.” Vai arī, teiksim, tāds secinājums: “Mirstīguma ēna stiepās aizvien garāka. Ļeņins arvien nepacietīgāk steidzās paveikt revolūcijas labā pēc iespējas vairāk.”

Starp citu, es īsti nezinu, kam par to pateikties – autoram vai tulkotājai (Sērvisa grāmatas tulkotāja ir Silvija Brice), jo viena Sērvisa biogrāfijas lappuse man uzdāvināja gan mirstīguma ēnu, gan arī tautas komisārus un meža iemītniekus. (“Tautas komisāri brauca uz Piemaskavu un šāva meža iemītniekus.”) Revolucionārā vienkāršruna ne sevišķi labi padodas tulkošanai, bet kad vairākas reizes nākas lasīt par Ļeņina “rāšanos”, visa boļševiku padarīšana sāk stipri atgādināt leļļu teātri ar Buratino un Karabasu Barabasu. (“Kamēr Ļeņins rāja Staļinu par atkāpšanos no internacionālajiem principiem…” “1920. gadā Ļeņins bija sarājis Ordžonikidzi par žūpošanu un dauzīšanos ar vieglas uzvedības sievietēm.” Un vēl man patīk tāds: “Terorā, kuru viņš posās sākt, bija arī tīras izpriecas elements.” Ļeņins? “Posās sākt”?!) Un ja padomā, Sērvisa pārskats par Ļeņina dzīvi patiešām arī atgādina tādu teātrīti ar frāzes runājošiem boļševiku jampampiņiem.

Roberts Peins pamanījis Ļeņina rakstu stilā kādu īpatnību, ko tikpat labi varētu attiecināt uz viņa britu kolēģa grāmatu. “Līdz sava mūža galam viņš rakstīja tā, kā zēna vecumā: vispirms punktu pa punktam, sanumurējot pēc kārtas, uzmeta galvenās domas, lai tās iekļautos zināmā loģiskā konstrukcijā, neizejot ārpus tās robežām. (..) Viņš izrīkojās ar vārdiem tāpat, kā bieži vien arī ar cilvēkiem – iedzina tos stingrās spīlēs, precīzi noteica to vietu, kuru pats tiem bija nozīmējis. (..) Viņš pedantiski sekoja katram vārdam un nelaida to vaļā, līdz nepārliecinājās, ka tas klausa viņa gribai.” Vārdiņš “nekavējoties” viņa dekrētos nozīmēja, ka tūlīt pat kaut kam bija jānotiek, citādi būs slikti. “Vārds “nošaut” viņam kļuva tik pierasts, ka gandrīz vai zaudēja savu jēgu. Nošaut visus vai kādus – tas viņam bija kā izdot rīkojumu apslaktēt mušas. Pats viņš šausmīgi baidījās no nāves, sairšanas procesa, pie tam tik ļoti, ka savā kabinetā neļāva likt ziedus – nevēlējās redzēt novīšanas procesu.” Vai jums nešķiet arī, ka Peina novērotā Ļeņina attieksme pret vārdu “nošaut” ļoti atgādina ārstu novērojumus par runu bez “jebkādas saistības ar tās leksisko saturu”, kāda Ļeņinam bija raksturīga pirms nāves?

Jekburš biogrāfs ir apsēsts ar vēlēšanos atklāt sava aprakstāmā personību, un, lai to izdarītu, viņi cenšas aizpildīt personības struktūras iedaļu “cilvēciskais”, kas reizēm tiek vienādots ar “personisko”. Ļeņina gadījumā viņiem ne parāk labi veicas, jo par “iekšējo” dzīvi, kas pēc definīcijas vajadzīga priekšstata atdzīvināšanai, Ļeņinam tikpat kā nekas neliecina. Toties Ļeņins labi padodas ārējam aprakstam, jo viņa rīcību izraisa galvenokārt ārēji faktori.

Vēsturnieku darbošanos ap Ļeņina iekšējo pasauli varētu salīdzināt ar tēlnieku pūliņiem pēc Ļeņina nāves iemūžināt viņa “dzīvo tēlu”. Kad pēc Ļeņina nāves vēl nebija instances, kas direktīvi noteiktu, kādam Ļeņinam jāizskatās, Leonīds Krasins, Ļeņina bēru komisijas loceklis, kas bija atbildīgs par Ļeņina pieminekļu uzstādīšanu, sašutis rakstīja: “Kad tēlniekam izdevies uztaustīt kādu vienu vai pāris līnijas, kas atgādina Vladimiru Iļjiču, bet citādāk atveidojums nekādi viņam nav līdzīgs, reizēm iznāk vārdiem nepasakāma pliekanība un nejēdzība: Vladimira Iļjiča nesalīdzināmā lieliskā galvaskausa vietā, kas pēc savām aprisēm ir interesantāks nekā līdz mūsdienām saglabājušies Sokrata atveidojumi, mūsu priekšā atrodas galva, kas varētu piederēt kaut kādam bodniekam vai provinciālam advokātam.”[8. Cit. no grāmatas Ņina Tumarkin. Ļeņin živ!  – 86. lpp.] Smieklīgākais ir tas, ka tēlnieki bija uzminējuši, kamēr Krasins – iztēlojies: Ļeņins pēc profesijas arī bija provinciāls advokāts.

Starp citu, pat nerunājot par personiskās dzīves peripetijām, arī tīri “objektīvi” notikumi it kā prasa, lai tajos ieviestu jel kādu motivāciju. Piemēram, runājot par Fanijas Kaplānes izdarīto atentātu pret Ļeņinu. (Starp citu, Fanija Kaplāne bija viena no iecienītākajām vēstures varonēm Venediktam Jerofejevam. Roberts Sērviss viņu nepiemin vispār, varbūt tādēļ, ka viņas vaina nepavisam nav viennozīmīgi pierādīta, bet varbūt arī tādēļ, ka vēsturnieks koncentrējas uz Ļeņinu.) Roberts Peins, aprakstot notikumu, atļaujas zināmu mākslu: “Ļeņina acis bija atvērtas, un viņš bija pie apziņas. “Vai viņu noķēra?” pajautāja Ļeņins, tikko izrunādams vārdus.” Viņš nevarēja iedomāties, ka uz viņu varēja būt šāvusi sieviete. “Jūs nedrīkstat runāt,” teica Giļs. “Jūs vēl vairāk zaudēsiet spēkus.” Bet tie ir nieki salīdzinājumā ar šādu aprakstu: “Kad nogranda šāviens, strādniekus pārņēma panika, bet Vladimirs Iļjičs viņiem uzsauca: “Biedri, mieru! tas nav svarīgi, – izturieties organizēti” (1920. gadā izdotā Ļeņina biogrāfijā Lauku nabadzīgo iedzīvotāju vadonis V.I. Ļeņins).[9. Turpat, 209. lpp.]

Acīmredzams, ka, lasot biogrāfijas, mēs par vēsturisku personību uzzinām tikai to, kas ietilpst biogrāfa priekšstatā par “cilvēku vispār”. Ņemsim tik banālu gadījumu kā 4. padomju kongresu 1918. gada martā. Sērviss to piemin tikai kopējā notikumu kontekstā: “1918. gada martā, 4. padomju kongresā attaisnodams Brestļitovskas miera līgumu, viņš bija apgalvojis: “Mēs zinām, ka Lībknehts uzvarēs tik un tā, ka tas ir neizbēgami strādnieku kustības attīstībā.” Peins uzskata par nepieciešamu izmantot Ļeņina runas aprakstu, vienlaikus mēģinot atklāt viņa dusmu cēloņus: “Ļeņins runāja ilgi. Viņš metās virsū pretiniekiem, nežēlīgi tos lamājot; viņš salīdzināja tos ar skolniekiem, kas slikti apguvuši vēstures galvenās mācības. Īpaši dabūja ciest Martovs, kurš, pēc Ļeņina vārdiem, gribēja pagriezt atpakaļ vēstures ratu, izdzēst no atmiņas Oktobra revolūcijas mācības. Bet pašu niknāko kritiku viņš vērsa pret kreisajiem eseriem; uz viņiem viņš izgāza visu savu sarkasma indi par to, ka viņi bija saskatījuši viņā nodevēju, kas apkauno revolucionārā kara karogu. “Tādus frāžu revolucionārus pieredzējusi visu revolūciju vēsture, un nekas, izņemot smaku un dūmus, no viņiem nav palicis.””

Un vēl – lai gan ārpus žanra – ieraksts Ivana Buņina 1918. gada dienasgrāmatā par to pašu notikumu: “Padomju kongress. Ļeņina runa. O, kāds tas ir dzīvnieks!” [10. Vēl 1990. gadā publicētajās Buņina dienasgrāmatās (I. Buņin. Ļiš slovu žizņj dana. M., Sovetskaja Rossija, 1990) Ļeņinu apzīmējošais epitets ir aizvietots ar daudzpunktu.]

Redzot haosu, kāds rodas, mēģinot notikumus aprakstīt “no ārpuses”, piešķirot tiem iekšēju jēgu, dabiski, ka ļoti gribas palikt “pie avotiem”, vislabāk paša varoņa rakstītā vai neapstrīdami teiktā un secinājumus izdarīt tikai par tekstu. Bet cik ilgi? Paņemiet Ļeņina saraksti ar sievietēm, un drīz vien kļūs skaidrs, ka runa nav par tekstoloģisku analīzi, bet kaut ko citu. Teiksim, vēstules Inesei. Pirmās vēstules Inesei Armandai, kas bija rakstītas kaislības sākumā, Ļeņins palūdza atdot atpakaļ un acīmredzot iznīcināja, tādēļ mums būs vien jāsamierinās ar uzrunu “mans dārgais un pats dārgākais [11. Ļeņina rakstu “pilnajā” izdevumā uzrunas daļa “un pats dārgākais” ir izņemta.] draugs” vēlāko vēstuļu sākumā un “cieši jo cieši spiežu Jūsu roku” vēstuļu beigās. Lai gan Inese ir viens no retajiem cilvēkiem, ar kuriem Ļeņins bija sarakstījies uz “tu”, tomēr diezgan drīz viņš pēkšņi atgriežas pie “Jūs” formas. Atceroties, ka runa acīmredzami ir par vienu no mīļākajām sievietēm Iļjiča mūžā, to stils var izraisīt pārdomas. Lielāko daļu no tām sastāda dalīšanās ar revolucionāra darba problēmām, tiesa, vienā no 1914. gada vēstulēm Ļeņins raksta: “O, man gribētos tevi noskūpstīt tūkstoš reižu, sveikt tevi un novēlēt panākumus: es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tu uzvarēsi. Patiesi tavs V. Ļ.”[12. Inese savukārt Iļjičam raksta: “Es arī tagad iztiktu bez skūpstiem, ja tikai varētu redzēt Tevi, reizēm parunāties ar Tevi būtu prieks – un tas nevienam nevarētu sagādāt sāpes.” Vēsturnieki nežēlīgi strīdas, bija vai nebija skūpsti starp Ļeņinu un Inesi. Žoress Trofimovs no Ineses vārdiem “arī tagad iztiktu bez skūpstiem” secina, ka to nav bijis arī iepriekš. – Sk. Latišev A.G. Rassekrečennij Ļeņin.] Daudzās vēlākās vēstules ir gandrīz vai aizkustinoša rūpēšanās par Armandas un viņas bērnu veselību. Tikai nevajag pārāk sadomāties. Tās ir un paliek vēstules mīļam, tomēr cīņu biedram, tādēļ: “Ja Maša izrādījusies tāda, tad es personiski esmu ļoti priecīgs, ka šī kuņa atteicās nākt uz mūsu žurnālu.” Vai: “Tādam sūdam kā Merheims nav vērts tērēt daudz laika: skaidrs, ka bezcerīgi.” Un visu mūžu Ļeņins pamācīja visus un visas: “Mans dārgais draugs! Vai jūs slēpojat? Noteikti iesaku: arhiderīgi. (..) Noteikti jāslēpo! Iemācieties, iegādājieties slēpes un pa kalniem – obligāti.”

Neaizvietojamus padomus Iļjičs sniedz arī kādai citai cīņu biedrenei – jau minētajai Marijai Moisejevnai Esenai, pagrīdē sauktai par Zvēru. Kad Esena devās uz Parīzi, viņa palūdza Ļeņinam padomu, ko skaistajā pilsētā apskatīt, un saņēma instrukciju, ka viņai pirmām kārtām jādodas uz Perlašēzas kapsētu, lai apciemotu “Komunāru sienu”, pēc tam jāapmeklē Franču revolūcijas muzejs un – nez kādēļ – Gravena vaska figūru muzejs. Zvērs, saprotams, bija sajūsmā no piedāvātā Parīzes brīnumu saraksta un apjautājās, kas vēl Parīzē būtu uzmanības cienīgs. “Noteikti aizejiet uz Zooloģisko dārzu,” piebilda Iļjičs. “Jums būs tāda sajūta, it kā jūs būtu veikusi ceļojumu apkārt pasaulei.”

Peina grāmatā lasāms arī par neilgo Vladimira Iļjiča romānu ar kādu skaistu, avantūristisku augstākās sabiedrības dāmu Jeļizavetu de K., kas iesākās 1905. gadā. (Jāsaka gan, ka tieši šajā vietā būtu ļoti gribējies saprast, uz kādiem dokumentiem Peins balstās, bet, tā kā viņš nedod atsauces vispār, lasītājam jāsamierinās ar šo ne sevišķi ērto situāciju jau iepriekš). Tomēr – nav runa par pašu šo attiecību intimitātes pakāpi, bet gan par sarunu gaitu starp abiem mīlētājiem, ja vien viņi tādi ir bijuši un tas viss nav izdomāts. Bet noticēt var, īpaši stāstam par to, kā Jeļizaveta Ļeņinam spēlējusi Bēthovena Patētisko, un Iļjičs palūdzis atkārtot tās sākumu. Uz Jeļizavetas de K. jautājumu, kas viņu tur tā ieinteresējis, viņš atbildējis, ka sonātes sākums viņam atgādina tās revolucionārās dziesmas melodiju, ko dzied ebreju partija Bund.

Bet atgriežoties pie vēstulēm: “Nē, tev jādzīvo tā, kā tev liek tava daba (..) pie nosacījuma, ka tu pastāvīgi augsi intelektuāli – tev taču arī aiz sevis jāatstāj kaut kādas pēdas tiem, kas nāks pēc tevis.” Jeļizaveta esot atbildējusi, ka viņa ir apņēmības pilna augt intelektuāli, tikai nesaprot, kādēļ šim nolūkam būtu jālasa Das Kapital vai jākļūst par partijas biedri.

Tagad klāt ir vieta, kuras nebija un nevarēja būt Sērvisa Ļeņinā: runa ir par kādu Ļeņina vēstuli Jeļizavetai de K. (vēlreiz uzsveru, ka Peins nav devis atsauces) sakarā ar viņas lūgumu izteikties par Tolstoja pirmsnāves bēgšanu. Un, lūk, ko it kā raksta Ļeņins: “Pirmkārt, es vienmēr sekoju likumam dzīt projām no sevis skumjas domas, pat ja tam nepieciešama gribas piepūle, un īpaši tajos gadījumos, kad tās ir tukšas domas vai skar manu personisko dzīvi. Tā dzīvot var tīri labi. Tagad par Tolstoju – man šķiet, ka (..) viņš ar cieņu pabeidza savu dzīvi.”[13. No šīs vēstules pilnīgi atšķiras Gorkija saražotais stāstiņš par Ļeņinu: “Smaidīdams, samiedzis acis, viņš ar baudu izstiepās krēslā un, pazeminājis balsi, ātri turpināja: “Kāds milzonis, ko? Kāds makans no cilvēka! (Atstāju saplosīšanai Gorkija/Ļeņina frāzi: “Kakoi matjorij čelovečišče!” – U. T.) Lūk tas, tētīt (batjenka – U. T.), ir mākslinieks… Un – ziniet, kas vēl ir apbrīnojami? Līdz šim grāfam īstena zemnieka literatūrā nav bijis.”] (Pavisam neticams pēc “cieši spiežu tavu roku” šķiet citas vēstules Jeļizavetai de K. noslēgums: “Baudi dzīvi, pieņemies resnumā un smej, cik spēka. Un esi laba.”)

Negaidījām, vai ne? Tas tik lielā mērā izkrīt no visas manas ļeņiniānas, ka ļoti gribas to uzskatīt par falsifikāciju. Taču vienlaikus tā ir iespēja pārlēkt citā domāšanas “režīmā”, kad pirmo reizi kāds Ļeņins ir atkarīgs arī no tevis. Padomāsim, kā turpināt šo epizodi. Zināms, ka Ļeņins nespēja samierināties ar Pola Lafarga un viņa sievas Lauras, Marksa meitas, pašnāvību. Tomēr domas par pašnāvību pie viņa atgriezās, īpaši pēdējos dzīves gados, un pastāv vairākas liecības, ka viņš Staļinam (!) lūdzis indi. 1923. gada aprīlī un maijā Ļeņina slimība pieņēmās spēkā, pēc tam viņa stāvoklis mazliet uzlabojās, bet jūnija beigās notika smaga psiholoģiska krīze, ko ārsti nosauca par “apziņas aptumšošanos”. Varam tikai minēt, kas šajā laikā notika Iļjiča galvā, bet visdrīzāk viņš saprata, ka ir, kā teiktu Staļins, “kaput”. Pēc šīs aptumšošanās, 21. jūlijā, Ļeņins izdara kaut ko viņa fiziskajā stāvoklī neiespējamu: lai gan paralizēts, viņš iemanījās no Gorku Lielās mājas nokļūt sētas mājā, kurā bija apmeties un ārstējās viņa sens paziņa Aleksandrs Preobraženskis. Iegājis vienā no istabām, Ļeņins atteicās to atstāt. Atlaidies gultā viņš esot izsaucies: “Es esmu pagalam!” Nekāda pierunāšana nelīdzēja – mazajā sētas namiņā viņš pavadīja trīs dienas.

1923. gada 18. oktobrī, dažus mēnešus pirms nāves, Ļeņins piespieda aizvest sevi uz Kremli un pavadīja tur apmēram diennakti. Tā arī nav skaidrs, ko viņš tur darīja – klīda baumas, ka viņš savā kabinetā atklājis slēgtās atvilktnes atvērtas, un ļeņiniānā šī diena ir daudzu falsifikāciju objekts, bet acīmredzami tieši par šo braucienu man raksta sākumā stāstīja Iļja.

Šo divu “bēgšanas” mēģinājumu kontekstā es ierakstu arī dažu sieviešu izteikumus par Ļeņinu Ineses Armandas bērēs: “Kaut kas neizsakāmi skumjš jautās viņa sagumušajos plecos un zemu noliektajā galvā.”

Šī Ļeņina dzīves tolstojiskā epizode varētu tikt ievietota biogrāfiskajā iedaļā “nekas cilvēcisks viņam nebija svešs”, [14. Starp citu, Krupskaja: “Ne tāds viņš bija. Viņš bija cilvēks, kuram nekas cilvēcisks nebija svešs. Viņš mīlēja dzīvi visā tās daudzšķautnainībā, kāri uzņēma to sevī.”] lai gan tas, šķiet, netiek darīts. Bet var uz to paskatīties arī savādāk: cilvēka biogrāfija ir fikcija, kas atkarīga no tā, kā par šo cilvēku domā viņš pats vai kāds cits. Bez šaubām, lai biogrāfija vispār būtu, ir nepieciešams, lai kāds par biogrāfisko cilvēku stāstītu, domātu, runātu – ar Ļeņinu šajā ziņā bija viss kārtībā. Biogrāfija ir literārs žanrs ar savām stila īpatnībām, kurā kāds piedzimst no vecākiem, ir bērns, iemīlas, noveco un nomirst. Un paliek ļaužu atmiņā. Kā par Vladimiru Iļjiču stāsta kāds bērns: “Ļeņinam patika makšķerēt. Karstā dienā viņš ņēma makšķeri un sēdēja upes krastā – un visu laiku domāja par to, kā strādnieku un zemnieku dzīvi padarīt labāku.” (Starp citu, Trockis esot par šo stāstiņu piebildis: “Tieši tā viņš arī darīja.”)

Bet ir arī tādi, kas sāk veidot savu biogrāfiju pēc saviem ieskatiem vai – pat atsakās no tās. Tad biogrāfi ir sprukās.