Ļeņins ar Zapas seju

Neesmu pavadījis Latvijā tik ilgu laiku, lai runātu par to atsevišķi, man ir izveidojies kaut kāds kopīgu priekšstatu mudžeklis no pasena un tikai nedēļu ilga ceļojuma, kas aptvēra Lietuvu, Latviju un Baltkrieviju, un šie iespaidi ir mudžeklīgi ne tikai tāpēc, ka es neesmu centies tos galvā salikt pa plauktiņiem, bet daļēji arī tāpēc, ka pati Baltija man šķita visai samudžināta. Protams, biju lasījis Česlava Miloša vārdus, ka baltiešiem dziedāšana pieder svētuma sfērai un savu ceļu uz brīvību viņi ir izdziedājuši. Savā ziņā es meklēju apstiprinājumu tam, ka baltiešu kultūrai piemīt īpašs spēks, bet varbūt nebiju īsti gatavs tam, ko man izdevās ieraudzīt.

Viļņā paziņas man iedeva kādas B&B viesnīcas adresi un īpašnieka mobilā telefona numuru. Mani ļoti aizrāva doma par palikšanu tieši tur, jo viesnīciņa piederēja tēlniekam, par kuru man tika teikts, ka viņš ir viens no jaunās paaudzes mākslas līderiem un viesnīca viņam ir tikai blakus ienākumu avots. Es jau iztēlojos kaut ko līdzīgu romantiskai mākslinieku kolonijai un sapņoju, kā nolikšu savu nogurušo galvu pie lietuviešu mākslas altāra. Taču vienīgais mākslas darbs, ko atradu līdzās savai gultai, bija bezgaumīga ģipša sievietes figūra, neveikla atsauce uz Dāvidu. Kad jaunais mākslinieks izrakstīja man rēķinu, es apjautājos, vai viņš ir skulptūras autors. Viņš plati smaidot atteica — nē, nē, es strādāju pavisam citādi, bet šeit es turu to, ko vēlas mani klienti, mani darbi viņiem nepatīk.

Popkorna kultūra Baltijā, šķiet, ienākusi ļoti strauji un paspējusi no ķinīšiem un makdonaldiem izplatīties arī citās sfērās, apvienojoties ar veco sociālistisko lozungu “māksla pieder tautai” un formējot diezgan cinisku patērēšanas modeli. Viļņā Nacionālajā teātrī man priekšā sēdēja kāda jauna meitene, kas jocīgākajās vietās ļoti skaļi smējās. Laiku pa laikam viņa izvilka no somas viskija pudelīti un ieņēma kārtīgu malciņu. Cits skatītājs mierīgi nolocīja sviestmaizi. Bet aktrises, ar kurām es iepazinos, man pastāstīja, ka viņu mīļākais kokteilis esot Čurļonis, tas esot ļoti populārs lietuviešu teātra aprindās, nosaukts par Čurļoni tāpēc, ka viskija, Malibu liķiera un saldā krējuma maisījums, no kā tas sastāv, krāsu ziņā ļoti atgādinot lietuviešu klasiķa Mīkolaja Konstantina Čurļoņa gleznu kolorītu. Es jutos mazliet šokēts par šādu svētumu zaimošanu, bet aktrises apgalvoja, ka patiesībā šis esot vienīgais veids, kā tik depresīvu mākslinieku vispār iedzīvināt mūsdienu cilvēka apziņā. Kad nokļuvu Rīgā, ieraudzīju tur krogu Pulkvedim neviens neraksta, taču tam būtībā nav nekāda sakara ne ar Gabrielu Garsiju Markesu, ne viņa romānu, un baidos, ka arī jauniešiem, kas iet uz šo populāro tikšanās vietu, Markess tāpēc apziņā neienāk.

Gandrīz vai ik uz soļa, ko es spēru Rīgas un Viļņas ielās, sastapos ar kaut ko pretrunīgu, samaisītu. Ejot pa Vecrīgas centrālo promenādi, iegriezos kādā kafejnīcā, to sauca Nostalģija un tā bija dekorēta vecmodīgā pirmskara stilā, kas acīmredzot pauda latviešu nostalģiju pēc vecās buržuāziskās greznības. Taču, kad pieminēju šo vietu sarunā ar kādu latviešu žurnālisti, viņa sašutusi iesaucās — ko tu, tas taču ir Staļina baroks, pēckara padomju, nevis pirmskara laiku stils, un vispār — ko tu tur meklēji, tur iet tikai krievi! Rīgas Zinātnes pilī, kuru es pareizi identificēju kā Staļina stila debesskrāpi, jo tāda pati izskatās Kultūras pils Varšavā, svētdienās notiek amerikāniski dievkalpojumi ar muzikantiem un vispārīgu dziedāšanu. Vai, piemēram, piemineklis Frenkam Zapam, ko Zapas fanu klubs 1995. gadā uzstādījis Viļņā pie Kaļinauska ielas. Tā autors ir Konstantins Bogdanovs, tas pats tēlnieks, kas 1979. gadā bija izgatavojis Ļeņinu, lai tas tiktu novietots pie Viļņas universitātes par godu tās dibināšanas 400. gadadienai. Lietuviešu Zapa ir vairāk nekā 4 metrus augsts, viņa ārkārtīgi reālistiski taisītā seja un vispār viss veidols atgādina padomju laiku monumentu. Šis Ļeņins ar Zapas seju dīvaini kontrastē ar psihodēlisko sienas gleznojumu, kas atrodas fonā. Daudz kas no Baltijā redzētā man atsauca atmiņā leģendas par mičuriniešu neticamajiem eksperimentiem vai doktora Moro darinātajiem saliniekiem.

Visu šā ceļojuma laiku, lai kur es devos, visur priekšā bija Eiropas centrs. Lietuviešu studente, ar kuru kopā apskatīju Viļņas apkārtni, dēvēja savu pilsētu par jaunajām Atēnām, lietoja kardioloģisko poētismu “Šeit pukst Eiropas sirds” un, atsaucoties uz Francijas Nacionālo ģeogrāfijas biedrību, detalizēti skaidroja man nesaprotamus ģeogrāfiski matemātiskus aprēķinus par Eiropas centra atrašanās vietu. Lietuvā es redzēju vismaz divus — viens no tiem bija ļoti skaists mežs ar tajā izvietotām skulptūrām (un to starpā bija dažas tiešām ievērojamas), nosaukts par “Eiropas centra parku”, otrs — akmens stabs, kas atradās 23 kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas, paugurainā apkārtnē un to sauc vienkārši “Eiropas centrs”. Latvijā paziņas aizveda mani uz trešo “Eiropas centru”, kas atrodas jūrā izbīdīta smilšaina zemesraga galā, taču viņi stāstīja arī par ceturto, kas arī esot netālu no jūras, taču krietni uz dienvidiem, pie Latvijas un Lietuvas robežas — bet noteikti Latvijas pusē. Par to, ka centrs Kolkas ragā ir īstais, mani centās pārliecināt neizteiksmīga, oranži krāsota metāla konstrukcija ar paskaidrojošu tekstu. Atstājot Latviju, es mēģināju saskaitīt, ar cik Eiropas centriem un Eiropas sirdīm man dzīvē jau bijusi darīšana. Atceros, vēl sociālisma laikos bieži biju dzirdējis, ka Eiropas centrs esot Prāga. Kad Čehija un Slovākija atdalījās, Slovākijas valdība noteica, ka Eiropas centrs tagad ir Krahules kalns Slovākijā. Izkāpjot Budapeštas starptautiskajā lidostā, mani uzrunāja plakāts: “Sveicināti Eiropas sirdī Ungārijā!”, bet Slovēnijā uz mata tāds pats plakāts apgalvo, ka Eiropas sirds ir Adrijas jūra. Air France piedāvā savus lidojumus uz visām pusēm no Eiropas sirds Francijas. Visu to pašu esmu redzējis arī Luksemburgā un Nīderlandē, tad vēl kādā BBC radio politiskajā komentārā dzirdēju ekspertu izsakāmies, ka politiskajām turbulencēm Itālijā ir jāpievērš lielāka uzmanība, “jo Itālija ir Eiropas sirds”. Atceros arī rakstu par Bosniju Londonas The Times — tam bija virsraksts Eiropas sirds amerikāņu rokās. Varšavas Megastor plauktā es atradu kāda Deivisa sarakstītu grāmatu Heart of Europe — Short History of Poland...

Vilcienā, ar kuru devos uz Minsku, nokļuvu vienā kupejā ar Latvijas baltkrievu ģimeni, kas brauca ciemos pie radiem, bruņojušies ar kūpinātu vistu, pudeli degvīna, marinētu gurķu burku, pusmetru garu desu un diviem kukuļiem maizes. Tas nebūt nebija ciemkukulis, bet gan apēšanai vilcienā līdzi paņemtās vakariņas. Es piedalījos ar alus bundžu un šokolādes tāfelīti. Kad pudele jau bija noplakusi pāri pusei, sāku justies tā, it kā būtu nokļuvis vecā krievu filmā, jo jaunākais vīrietis mēģināja ievirzīt sarunu dziļdomīgā gultnē, uzdodot man jautājumu: ”Kas ir pasaules lielākais filozofs?” Viņam pašam bija arī gatava atbilde: “Protams, Gandijs.” Vairāk nekādu zināšanu par filozofiju viņam, šķiet, nebija. Jau manāmi iereibušajam vecākajam vīram, Gandija piekritēja sievastēvam, šis temats šķita nepietiekami patriotisks, viņš vēlējās runāt par Baltkrievijas daudz cietušo zemi. Un pirmais, ko viņš man pavēstīja svinīgā tonī, vēršoties pie manis vārdā un tēvavārdā, ko bija iepriekš noskaidrojis: “Stepan Augustinovič, vai jūs zināt, kur ir Eiropas sirds? Te tā ir. Tā ir Baltkrievijā. ”

Ja Eiropai ir tik daudz siržu, nav brīnums, ka tai gadās smagas sirdslēkmes.

Sagatavoja N.Ā.

Stefans Smilaničs - melnkalniešu teātra producents no Šveices