Ļaunprātīgā vēstures privatizācija

Publicists Māris Ruks apgalvo, ka ebreju šāvēji pēc būtības tika izaudzināti Lettonia. Tajā valdījis izteikti antisemītisks gars, un asiņainā Arāja brigāde bijusi korporācijas ideoloģijas radīts monstrs. Šo dažādos avotos un dokumentos balstīto secinājumu viņš nule transformējis literārā darbā “Arāja komandas Lettonia”. Ja viņa secinātais atbilst patiesībai, tad nav skaidrs, kādēļ tāda korporācija joprojām pastāv un ko tajā dara daudzie ietekmīgie cilvēki.

Imants Vīksne. Letoņi vairās no holokausta temata. Neatkarīgā Rīta Avīze, 28. janvārī

Runa nebūs par Māra Ruka daiļradi, Arāja komandu vai korporācijām. Par to jau rakstījis gan profesors Andrievs Ezergailis savā recenzijā, gan Ruka daiļrades apoloģēts Imants Vīksne NRA slejās – lai izprovocētu letoņus uz kašķi.[1. Ezergailis, Andrievs. Gribēja labu... ; Vīksne, Imants. Kāškrustu ēnas uz korporeļu mundiera. NRA, 2014. g. 21. janvārī; Vīksne, Imants. Letoņi vairās no holokausta temata. NRA, 2014. g. 28. janvārī.]

Klasiskā 19. gadsimta vēstures disciplīna, kas radās kopā vai pat pirms nacionālās valsts, par savu mērķi sprauda politikas apkalpošanu. Leopolds fon Ranke atzīmēja, ka vēstures uzdevums ir no iepriekš notikušu notikumu virknes izprast valsts būtību, savukārt politikas uzdevums ir šo izpratni tālāk attīstīt līdz pilnībai. Šādsskatījums uz vēsturi apšauba indivīda tiesības ne tikai pašam domāt, bet arī pašam rakstīt par pagātni; tas noraida tiesības uz savu personīgo pagātni, uz subjektīvām un unikālām atmiņām.

Pēc Otrā pasaules kara Eiropā par vēstures izpētes objektu nāciju vietā kļuva citi – pārnacionāli vai lokāli varoņi. Kolektīvās atmiņas, sociālo traumu, atmiņu vietu, kā arī holokausta pastiprināta pētniecība radījusi fenomenu, ko holandiešu vēsturnieks Franklins Ankersmits nodēvējis par “pagātnes privatizāciju”. Šī “privatizācija” pavērusi iespēju paplašināt pagātni ar individuālajām atmiņām un pieredzi; tā ļauj arī katram tikt uzklausītam un katram izstāstīt savu stāstu. Valsts vēsture top, šos stāstus atzīstot un tos vispārinot. Saskaņā ar šādu pieeju vēstures literatūras mērķis nav hroniku rakstīšana, bet tai jāatbild uz tiem jautājumiem, ko spēj uzdot nākotne.

Latvijā kā vēstures izpratne, tā arī pati vēsture nekur projām no 19. gadsimta gan nav tikusi. Faktu vākšana tiek uzskatīta par primāro vēsturnieka uzdevumu, bet interpretācijas mēs, vēsturnieki, vēl aizvien iedalām pareizās un nepareizās, dažkārt to veidošanu atstājot politiķu vai vēstures amatieru rokās. Arī mediju telpā, tuvojoties zīmīgiem datumiem, uzstājas vēsturnieki, demonstrējot iluzoru, ļoti šauru un politizētu skatījumu uz vēstures problēmām. Sabiedrībai tiek radīts iespaids, ka iespējams ir tikai viens, “valstisks” skatījums uz vēsturi; jebkurš cits tiek uzskatīts par naidīgās kaimiņvalsts “maigās varas” izpausmi. No šāda viedokļa vēsture tiek uzskatīta gan par ideoloģisku līdzekli, ar kuru iespējams pamatot tautas vienreizējumu, gan par ieroci, ar kura palīdzību apkarot citādi domājošos. Padomju varas gados šādi, aizsedzoties ar krāšņiem saukļiem par sabiedrības interesēm un cīņu pret buržuāzisko nacionālismu, ļaudis rakstīja sūdzības partijas komitejām, aicinot pārbaudīt, ar ko biedrs A., piemēram, nodarbojies “buržuāziskās Latvijas laikā”.

Atļaušos apgalvot, ka vēstures nozīme slēpjas nevis tās spējā atbildēt uz jautājumiem, bet iespējā uzdot jautājumus un mudināt sabiedrību meklēt uz tiem atbildes. Tādēļ arī vēstures interpretācijā pieļaujamas diskusijas un provokācijas. Šīs diskusijas nereti rada ar vēstures zinātni nesaistīti cilvēki, kuri spēj pamanīt, ko vēsturnieki nav izdarījuši. Iespējams, tas ir vienīgais aspekts, kurā M. Ruka daiļrade būtu vērtējama pozitīvi, ja vien tajā tiktu uzdoti jautājumi, nevis uzrādītas nepārprotamas apsūdzības. Pozitīvi, ja, pārfrāzējot F. Ankersmitu, nerastos aizdomas par “vēstures privatizēšanu” ar mērķi izkarot savus personīgos karus. Izmantojot sabiedrības kūtrumu un neinformētību par pagātni, ir ļoti vienkārši radīt konspiratīvus pagātnes stāstus sev vien zināmu mērķu realizācijai. Vēsturnieku šaubīgā kvalitāte, viņu kūtrums un finansējuma trūkums rada vidi, kas ļauj turpat vai ikvienam pašpārliecināti rotaļāties vēstures druvā.

Par pagātnes jautājumiem, kas sabiedrībā tiek uztverti sāpīgi, patiešām būtu jārunā atklāti, jo tā laikam gan ir vienīgā iespēja pārvarēt pagātnes kolektīvās traumas; šādas sarunas pastiprina kopienas atbildību, ļauj tai nostiprināties. Tomēr der atcerēties franču vēsturnieka un publicista Cvetana Todorova priekšstatu par kolektīvās traumas ļaunprātīgu izmantošanu, kad kopiena to izmanto, parazitējot uz pagātnes pārestībām. Tā ļauj žēloties, šodienas neveiksmes un kļūdas saistīt ar pagātnes netaisnībām, pieprasot sev kādus labumus. Savukārt indivīds var izmantot pagātni un tās traumas, vai nu lai izceltos, vai lai kādam atriebtos, pielīstu, un tā tālāk.

Ārēji pieņemot eiropeiskās, demokrātiskās vērtības, tai skaitā arī pagātnes skatījumu, vēstures uztverē Latvijā mēs tomēr slīgstam sava veida vēsturiskajā autoritārismā. Turklāt tāds “vienas, pareizās vēstures” skatījums nepavisam neizriet no M. Ruka literārās darbošanās, letoņiem vai šo rindu autora un citiem šejienes vēsturniekiem; runa ir par to, kāds priekšstats par vēsturi valda visā sabiedrībā.