Latvijas akmeņu dvēseles atdzīvina mūžīgo strīdu starp Ruso un Voltēru

Tā kā trīs pilnus gadus esmu nodarbojies ar Latvijas festivālu Pārsteidzošā Latvija, biju izlēmis nereaģēt rakstiski ne uz kādu kritiku, labi apzinoties, ka lielākie kritiķi reti ir lielākie darītāji. Esam pieraduši pie latviešu intelektuālās tīksmināšanās skatīties nihilistiski uz jebkuru norisi pasaulē, bet, ja tas vēl attiecas uz latviešiem, tad nihilismam parasti pievienojas arī deva paššaustīšanās prieka. Vienu vārdu sakot, gribējās klusēt, bet tomēr atbildēšu kaut vai daļēji uz Rīgas Laika rakstu Akmeņu dvēseles ceļo uz Franciju. ←-Šeit vajadzētu ielikt linku uz to rakstu (Renāte) Autore Agnese Gaile pazemīgi atzīstas, ka “pienākums uzrakstīt kopsavelkošo un vispārinošu komentāru par festivālu ir diezgan grūts un baismīgs. Latvietis būdams, rakstītājs nekad nevarēs to novērtēt objektīvi.” Viņa varētu sevi nomierināt, objektivitāte netiek gaidīta ne no viena cilvēka. Interesanta un pamatota subjektivitāte var lieti noderēt. No citas puses, līdz ar to autore nav uzskatījusi par svarīgu pārbaudīt dažus faktus un runāt ar cilvēkiem, kuru vārdus viņa arī piemin savā rakstā. Tā kā esmu viens tāds cilvēks, jūtos uzrunāts. Vispirms paldies Agnesei Gailei par labajiem vārdiem, par “pašu svarīgāko”, ka festivāls bija labs. Nezinu, vai tad būtu jāsecina, ka pārējais raksts ir mazsvarīgs. Tādā gadījumā mazsvarīgas būs arī manas piezīmes. Brazīlijas sezona notika no 2005. gada marta līdz decembrim un aizņēma franču pusei daudz laika un finansu līdzekļu, ko arī konstatējām, rīkojot Latvijas festivālu, kas pilnībā iekrita tajā laikā. Latvijas festivāls ir pirmais, kuram vairs netika piešķirts sezonas apzīmējums. Pirmais, kā latvieši pārsteidza franču pusi, bija spēja pielāgoties šim jaunajam modelim un meklēt mazāk formālu veidu, kā sadarboties, neiesaistot tik lielu un finansiāli smagu birokrātisku aparātu. Salīdzinot brazīliešu sezonu un Latvijas festivālu, autore pieskaras interesantai un būtiskai atziņai par izklaidi. Kamēr brazīlieši “dejoja” (un daudz franču budžeta naudas tā arī “nodejoja!”), latvieši tik tiešām uztvēra lietas ļoti nopietni. Pievienojos šim novērojumam, kas pelnītu plašāku analīzi, salīdzinot latīņu un ziemeļu tautas. Šajā kontekstā tomēr autore runā pati sev pretim, kad, iztirzājot franču valodas vārda spēli “Etonnante Lettonie”, prāto par to, vai nebūtu bijis labāk izvēlēties mazāk ambiciozu nosaukumu? Tā sakot, jābūt nopietnam arī ar nosaukumu, un jārīkojas precīzi atbilstoši vārdiem. Šeit saskaramies ar nosaukumu, kura rakstura vieglumu, izrādās, latvieši nevar būt pelnījuši, bet, kas kā reklāmas sauklis, cik zināms, labi patika latīņu tautai. Varam tikai minēt, kas apmierinātu raksta autori: Mazā Latvija, Banālā Latvija. Citi, “īstāki latvieši”, droši vien pārietu uzreiz uz Banānu Latviju. Es šos gudreļus jau dzirdu gardi smejamies. Nesaprotams ir arguments, ka, līdz ar to, ka paši francūži izvēlējās “ejošus” kultūras projektus, kas “atbilst gaidītajam”, nevar pastāvēt pārsteiguma efekts. Piemēram, ar brīdi, kad tika izvēlēta Jaunā Rīgas teātra luga Garā dzīve, kāpēc tā vairs nevarētu pārsteigt? Tā daudziem patika un dažiem nepatika, bet jebkurā gadījumā bija oriģināla, pārsteidzoša un labi apmeklēta. Strasburgas paziņa man pat rakstīja, ka gandrīz mēmā luga pēc tam lika ļaudīm jo vairāk par sevi runāt! Skaidrs, ka tās oriģinalitāte neslēpjas kādā latviskās identitātes pārsteigumā. Labi, ka tas, kas Latvijā notiek, var būt arī pasaulīgs. Autorei taisnība ir, ka pārsteigums bija Runājošie akmeņi. Nepamatots ir apgalvojums, ka tas bija tomēr ”nejaušs un neplānots”. Runājošo akmeņu jautājumā autore atkal aizraujas ar pārlieku nopietnību un vienkāršotu maniheistisku attieksmi, sakot, ja Latvijā akmeņiem piemītot dvēseles, tad “viens no diviem – vai nu tā bija tikai tāda runāšana, kas nav jāņem nopietni, vai arī tā izteica projekta pieteicēju pārliecību”. Pats savās runās retoriski esmu attīstījis akmeņu simboliku, pieminot, piemēram, ka tie varētu simbolizēt latviešu izturības kodolu un pretestības spēju gadsimteņu gaitā zem svešajām varām. Ne brīdi nejutos aicināts ievērot kādus rituālus, un nejutu, ka franču puse šādi varētu traktēt latviešu puses sacīto un aizdomāties par animismu. Gribētos izcelt citu Runājošo akmeņu dimensiju, par kuru es pārliecinājos četrās pilsētās, kur es tos piedzīvoju. Akmeņos bija izteikti dzejiska dimensija, kas aicināja garāmgājēju pakavēties pie tiem. Kas nav redzējis bērnu reakcijas akmeņu priekšā, nav īsti sapratis šī objekta, es teiktu, vienreizējo trāpīgumu. Starp citu, festivāla noslēguma dienā Lionas mēra vietnieks publikai stāstīja, kā iepriekšējā dienā viņa pavadītā četrgadīgā meitenīte ar akmeņiem sāka runāties. Lūk, šeit ir spilgta frančiem tīkama īpašība – “spēlēšanas” (ludique) dimensija – , kas piemīt šim latviešu mākslas priekšmetam. Šajā valstī nebaidās atzīt par tīkamu spēju sevī no jauna atrast “bērna prātu” un to piekopt pienācīgā vietā un mērā. Ne tikai latvieši, bet arī francūži atcerējās Ourslera darbus. Tā droši vien ir “cūkas laime”, ka francūži savā nemodrībā nesaredzēja plaģiātismu, bet toties spēja saredzēt, kāpēc tieši runa nav par plaģiātismu. Jo par to mēs runājāmies. Kāds pat atgādināja, ka visi kubisti pēc Pikaso un Braka būtu nodarbojušies ar plaģiātismu. Jebkurā gadījumā Runājošie akmeņi ir bijis spilgts panākums (nevis nejaušs) un oriģināls darbs ne tikai no mākslinieciskā viedokļa (par kuru man personīgi būtu tiešām grūtāk spriest), bet arī un sevišķi no komunikācijas viedokļa, jo tas spēja uzrunāt vairākas francūžu paaudzes. Jā, tas bija jauks pārsteigums – latvieši uzrunāja francūžus kaut vai ar akmeņu starpniecību. Tad autore piemin Latvijas vēstnieka Francijā teikto (patiesi, atbilstoši sacītā garam), ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, latviešiem piemītot zināma ingénuité. Autore, visu sapratusi un neprasot, ko vēstnieks ar to varētu būt domājis, spriedelē par to, ka “izglītotajai franču publikai gan laikam ir tā, ka vārds ingénuité uzreiz atsauc atmiņā filozofu Žanu Žaku Ruso, kurš to lietoja, rakstīdams par “labo mežoni” – likumu un aizliegumu nesamaitātu iezemieti”. Šoreiz ar vieglu roku tiek pretī statīts Latvijas vēstnieks, lai nu kāds viņš būtu, ar izglītotu franču publiku, par kuru, liekas, autore ir tik kompetenta. Pēc labākajiem mazvērtības kompleksa paraugiem: ja jau Latvijas pārstāvis, tad neizglītots? Vispirms, liekas dīvaina vēl viena pretruna, ka “Ourslera plaģiātisma” gadījumā franču tauta nebija tik atjautīga, kamēr pieminot Ruso, ko acīmredzot autore labi pārzina, franču publika ir izglītota un būs atjautīga atbilstoši autores kritērijiem. Otrkārt, meklējot atmiņā, ko uz skolas sola turpat pie Gutenbergas laukuma Strasburgā mācījos liceja priekšpēdējā klasē pirms kādiem 33 gadiem, patiesi prātā ataust gan Ruso “labais mežonis”, gan l’ingénu. “Mani sauc par l’ingénu un man šo vārdu apstiprināja Anglijā,” saka viņš, iebraucot Francijā, “jo vienmēr saku naivi to, ko domāju, kā arī daru visu, tā kā gribu.” Uz jautājumu, kādu no tām trim valodām – savējo (iezemiešu huroņu valodu), angļu vai franču – l’ingénu vislabprātāk lieto, viņš atbildēja, ka, bez šaubām, savējo, tā radot izbrīnu franču dāmā, kas vienmēr bijusi pārliecināta, ka “franču valoda ir visskaistākā valoda pēc lejasbretoņu valodas”. Bet Rīgas Laika lasītājs pēc stila būs atpazinis Voltēra stilu, jo grāmatas autors bija Voltērs, un Voltērs būs pirmais, kas atsauksies franču atmiņā, pieminot šo jēdzienu. Man šobrīd negribas sīkāk paskaidrot, ko pats biju domājis, runājot par l’ingénu latviešu sakarā, ne arī pierādīt šī jēdziena diferencēto pielietojumu starp Ruso un Voltēru. Ja autorei būtu bijusi patiesa interese par manām domām, viņa mani būtu uzrunājusi tieši. Konstatēju, ka viņas galvenās rūpes nebija interesēties par citu domām, bet izklāstīt pašai savas domas. Mēģinot sevi pieskaitīt pie gudrajiem, kas ir leģitīma un apsveicama ambīcija, dažiem (arī latviešiem) mazvērtības komplekss izpaužas lielībā. “Izglītotiem” cilvēkiem ir zināms, ka franču vārds vanité arī grūti tulkojams latviski, jo ir runa ne tikai par lielību. Vārda latīņu saknei piemīt arī nianse par tā veltīgo raksturu. Tukšu salmu kulšana piemīt arī gudriem cilvēkiem. Starp citu, ir vēl cita vārdu spēle franču valodā, ko ir grūti tulkot. Ir divi vārdi, kas skan vienādi – raisonner (1. lietot prātu, lai ko izzinātu, diskutētu, spriestu; 2. pāriet no viena sprieduma uz otru, lai nonāktu pie slēdziena) un résonner (1. skanēt; 2. atskaņot skaņu, pagarinot tās ilgumu vai pastiprinot tās skaļumu). Diemžēl latviski iznāk abus sajaukt un tikai rezonēt.