Latviešu politiķi - āksti vai līderi?

Latviešu politiķi ir šausmīgi. Glumi, oportūnistiski, nekompetenti, īsti āksti. Latvijai vajag varoni, patiesu vadoni, cilvēku, kurš tic pats saviem vārdiem. Gada laikā, kuru esmu pavadījis Rīgā, esmu to dzirdējis gan no taksometru šoferiem, gan no intelektuāļiem un ārzemju diplomātiem. Latvija, viņi saka, ir pelnījusi ko labāku.

Bet patiesībā ir gluži otrādi. Ar politiķiem Latvijai laimējies. Nē, savu darbu viņi nepavisam nedara labi, tas tiesa. Taču sabiedrībā, kas ir tik savstarpēji nodalīta un trausla kā Latvijas sabiedrība, āksti un maza mēroga blēži nav tie bīstamākie, turklāt alternatīva nebūt nav veselīgi domājoši, savai lietai uzticīgi līderi.

Latvijas politiskā elite vismaz atbilst čehu līdera Vāclava Havela izvirzītajam atvērtas sabiedrības locekļu kritērijam: viņus grūti uztvert nopietni. Šo kritēriju Havels pieminēja pirms diviem gadiem, īsi pēc tam, kad Čehijas hokeja komanda bija uzvarējusi pasaules čempionātā. Prezidents redzēja svētlaimīgu hokeja fanu pūļus veļamies pa Prāgas ielām — viņi svinēja savas komandas uzvaru. Tā vien rādās, ka viņam tie vairāk asociējās ar Nirnbergas mītiņiem, nevis ar Samta revolūciju. Sajūsminātos čehu komandas fanus viņš uztvēra kā “pūli bez jebkādām domām un bez jebkādas personīgās atbildības sajūtas.” Viņš bažījās par draudiem, ko šāds pūlis un tā līderi varētu radīt “atvērtai sabiedrībai” un kā pretlīdzekļus ieteica ironiju, humoru un absurda izjūtu. Kad pērn Pēterburgā Latvijas hokeja izlase uzvarēja krievus un neizšķirti nospēlēja ar amerikāņiem, sarkanbaltsarkani krāsots pūlis drāzās cauri Vecrīgai ar plīvojošiem karogiem un klaigāja pie Amerikas un Krievijas vēstniecībām. Tā dalībnieki pat dziedāja Latvijas himnu — kuru daudzi mani draugi izliekas neprotam. Kāds pusmūža emigrants man izteicās, ka viņam tas atgādinot brīnišķīgās barikāžu dienas un liekot ticēt Latvijas nākotnei. Kas attiecas uz mani, tad, jo retāk karogu plivinošs pūlis brāžas pa pilsētas ielām, jo labāk. Alga viena, vai karogs ir zvaigžņoti svītrots vai sarkanbaltsarkans — mani biedē piedzēruši, izkrāsojušies vīrieši, kas, kaut ko apliecinot, sit sev pa krūtīm. Un labākais, ko var sacīt par Latvijas politiķiem — kā arī par lielāko daļu Rietumu demokrātiju politiķu — ir tas, ka starp viņiem nebūs tikpat kā neviena, kurš varētu pārliecināt kādu paņemt rokā karogu. Zemē, kurai trūkst ilgstošu demokrātisku tradīciju, Šķēles-Lemberga jociņi piedāvā ātro kursu tai ironijas, distancētības un absurda izjūtā, kura, kā apgalvo Havels, ir laba demokrātijas pilsoņa pirmais priekšnoteikums.

Distanci, kāda pastāv starp Latvijas pilsoņiem un politiķiem, man atgādināja šī gada 20. janvāris, kad es salu Doma laukumā kopā ar nelielu grupiņu citu, atzīmējot desmito gadadienu kopš notikumiem, kuri, šķiet, ir viens no dižākajiem brīžiem Latvijas vēsturē.

Ja tā arī nenokļuvāt līdz piemiņas pasākumiem, jūs neesat neko daudz zaudējis. Maniem latviešu draugiem šīs norises uzdzina dziļu depresiju. Tā patiesi bija skumja, tomēr savā ziņā uzmundrinoša aina — vismaz no tā viedokļa, kuru varētu mēģināt aizstāvēt tikai kāds ārzemnieks vai tāds, kuram neiznāca piedalīties barikādēs — tā bija apliecinājums visam, kas šai zemē noticis pareizi, par spīti tam, kā varēja notikt — proti, kā Dienvidslāvijā.

20. janvārī es piezvanīju kādam krievvalodīgam draugam, lai noskaidrotu, vai viņš nevēlētos piedalīties barikāžu piemiņas pasākumos kopā ar mani un manu latviešu draudzeni. “Nē, tie nav mūsu svētki,” skanēja atbilde.

Kad mēs ar Lienu sasniedzām Doma laukumu, radās iespaids, ka gluži tāpat jūtas arī valsts iedzīvotāju lielākā daļa. Atzīmētāju pulciņš bija mazs un kluss. Ļaudis pastaigājās pa divi un pa trīs, iegriezās biržā, lai sasildītos un paklausītos elektroniskas tautas dziesmas, un tad atgriezās pie vārgajiem ugunskuriem. Viņi sarunājās tikai ar saviem draugiem, vīriem, sievām un bērniem. Ja gadījās uzgrūsties citam cilvēkam, netika izrādīta lielāka pieklājība, kādu nākas piedzīvot, iekāpjot trolejbusā vai izkāpjot no tā. Solidaritātes gars nebija lielāks par to, kāds valda, piemēram, lidostas uzgaidāmajās telpās. Pasākuma organizētāji nebija neko palīdzīgāki. Laukumā bija sakurti četri lieli ugunskuri, taču zaļā malka dega slikti, un tai virsū izlaistītais benzīns līdzēja tikai īslaicīgi.

Vienīgais izņēmums bija dažas grupiņas padzīvojušu vīru novalkātās cepurēs. Sizdami cimdos tērptās plaukstas un mīņādamies, lai sasildītos, viņi laiku pa laikam aizsmakušās balsīs uzsāka kādu trīsdesmito gadu dziesmu. Izskatījās, ka Rīgas mirdzošajā centrā viņi neuzturas bieži — katrā ziņā kopš tā laika, kad 1991. gadā viņiem te nācās pavadīt divas nedēļas. Visvairāk mani aizkustināja kāds vīrs, kurš starp diviem gruzdošiem baļķiem ievietoja nelielu vainagu. Tad viņš atkāpās un salutēja. Un tad ātriem soļiem devās prom.

No 1991. gada Liena galvenokārt atceras dziedāšanu. To, kā visi dziedāja tautas un citas dziesmas, melodiskas, vienkāršas, viegli atkārtojamas. Šī gada janvārī uz skatuves kāpa vīru koris, kas nodziedāja divas skaistas, bet sarežģītas dziesmas. Mēs mīņājāmies no vienas kājas uz otru, bet dziedātājiem neviens nepievienojās. “Tā taču bija dziesmotā revolūcija,” Liena vīlusies sacīja. “Tiem, pie ugunskuriem, vajadzēja pievienoties.” Jā, bet kopš barikādēm laikam šis tas būs mainījies. Vakara galvenais notikums bija pārītis runu. Vienu teica prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura barikāžu laikā nemaz nebija Latvijā, otru — Ivars Godmanis, viens no Tautas frontes dibinātājiem. Runas kā jau runas, arī aplausi nebija ilgi.

Viss šis pasākums šķita kā ilustrācija šobrīd pastāvošajai distancei starp valdību un tautu. Nav grūti saprast, kāpēc politiskā aina ideālistiski noskaņotajiem latviešiem uzdzen dziļu depresiju. Tomēr jāatceras, ka demokrātiskā politika nekad nav bijusi labs ideālisma instruments. Pietiek paskatīties kaut vai uz ASV, Francijas, Vācijas vai Lielbritānijas līderiem — visur jūs redzēsit visai kompromitējušās figūras. Ja Latvijai palaimēsies, tā pieradīs pie līderiem, kas nav atcerēšanās vērti — kaut arī varētu cerēt, ka ar laiku tie kaut nedaudz attīrīsies.

Pirms neilga laika es sastapu alternatīvu. Tas bija kādā dzīvojamā namā Pērnavas ielā, kur atrodas jaunatnes grupas Klubs 415 štābs. Telpā parādījās kāds dzīves paguris, vecs vīrs, kurš izskatījās pazīstams no fotoattēliem. Kāds no grupas līderiem stādīja viņu priekšā kā draugu un atbalstītāju Eduardu Berklavu — vienu no senākajiem latviešu tiesību aizstāvjiem, kurš kopā ar pašreizējo Latvijas Bankas prezidentu Einaru Repši savā laikā nodibināja LNNK.

Tad Kluba 415 jaunieši un es atgriezāmies pie diskusijām par to, ko pelnījuši žīdi (nāvi) un par to, kad krievvalodīgos vajadzētu ievietot vagonos un nosūtīt uz austrumiem (cik ātri vien iespējams).

Žēl, protams, ka daļa Latvijas politiķu ir pērkami. Taču viņi vismaz ir vāji. Viņi nenoklausās tavas telefona sarunas, nekonfiscē tavu īpašumu, neaizliedz tev ceļot. Ar to vien nepietiek, lai valdība būtu laba, taču pietiek, lai tā būtu labāka par komunistiem. Būtu jau jauki, ja ar laiku to nomainītu kompetenti tehnokrāti, kuru rokas ir pilnīgi tīras, taču tas var arī nenotikt — Latviju, gluži tāpat kā Itāliju, var turpināt pastāvīgi vajāt korupcijas skandāli. Taču no visām iespējām tā nebūt nav pati ļaunākā. Un arī tā ir svinēšanas vērta uzvara, ka drosmīgi, harismātiski un vājprātīgi līderi kā Berklavs ir atbīdīti malā. Žēl, protams, ka viņus nomainījuši glumi biznesmeņi. Tomēr, kā Budapeštā atzīmēja Havels, demokrātijas īstenais ienaidnieks nebūt nav tas, kam prasītos nomazgāt rokas. “Ienaidnieks ir cilvēks, no kura sejas nenozūd ietiepīgi nopietna izteiksme un acīs turpina spīdēt uguns.”