Lattive ka piesta*

Kustības virziens, ko mēģināju dot savām domām, lai uzrakstītu par Katrīnas Neiburgas radošās grupas projektu “Alvoda”, kādā Pētera Brūvera tekstā sauktos “ārup” – it kā es pati atrastos iekšpusē. Proti, esmu mākslas darba sastāvdaļa, atrodos rāmī, ekrānā, es esmu atdzīvojusies, objektivizējusies ideja, vai, teiksim – sermuliņš idejas rokās, izvietota starp vecmeistaru gleznām Mākslas muzejā.

Fiziski es, protams, atrodos tepat, ar kājām uz grīdas, vasaras kurpes ir gaiši brūnganas, ar sprādzēm, pastaigājos ar šīm kurpēm pa muzeja grīdu no vienas zāles otrā, pārmaiņus vērojot te vienu, te otru ekrānu, abos runā cilvēki – balsis viena otrai traucē – tad izņemu mobilo telefonu, piezvanu ekrānā redzamajam cilvēkam un parunāju ar viņu par kaut ko citu. “Dzīvajā”. Ekrānā četri cilvēki imitētā Streipa raidījumā diskutē par imitētu latviešu valodu. Diskutē gana sirdīgi, lomas atbilst īstenībai, tikai uzsvērti korektās uzrunas un daži pārlieku tīši naivi jautājumi nodod iepriekšēju norunu. Otrā pusē Jānis Rokpelnis lasa savu dzejoli par Rundāli, “Man prātā ceļojums uz daudzināto pili”, atdzejotu alvodā: “Am krātā Rundāle/kai slātie pieļu blāķi/ dur pērkenes kā galaktiķi ļied/ un slātās mieļes/ pieļu mieļes naisās/ as sprotis sālās turlik tālam iet./ Am krātā lopojums uz drābināto ļīmi... Šis ir stilizēts dzejolis – un es skatos, ka stilizēti un ironiski vārdi pārtop arī... kaut kādos tādos pašos... lopojums, šajā kontekstā...” Rokpelņa nestilizēti ironiskais smīns. Dzejnieki izteiksmīgi lasa savus alvodā atdzejotos darbus, runā tik droši un ar tādiem loģiskajiem uzsvariem, tik dziedoši un ritmiski, it kā viņi paši būtu rakstījuši alvodā un jau sen prastu šo valodu; komentējot viņi meklē šajos matemātiskas nejaušības un mākslinieku subjektivitātes atrastajos vārdos semantiskas nojausmas, asociācijas, saprotamo, interpretējamo, visiem spēkiem, pat talantīgi cenšas atrast alvodā nevis valodu kā tādu, nevis valodu vispār, nevis vienkārši latviešu valodu, atbrīvotu no nozīmes un kā svešinieka ausī pārvērstu tīrā mūzikā, viņi meklē alvodā latviešu valodas jaunās iespējas, jaunas parādības, kas noteikti pastāv – vai noteikti pastāvēs, ja vien tām būs vārds. Viņi dara tieši to, ko vienmēr.

Kad astoņdesmito gadu sākumā, ar puķēm rokā ejot pa Slokas ielu uz zagsa pusi, uz kādām politiski svarīgām kāzām, Uldis Bērziņš man pavēstīja, ka atdzejos Veļimiru Hļebņikovu latviski, es jutos kā bildināta līgava, kura uzskata savu bildinātāju par viltvārdi. To nevar, es teicu. To nevar izdarīt. Jocīgi, tagad kārtīgi izpētot 1985. gadā izdoto grāmatiņu, es skaidri saprotu, ka daudz ko – tieši visneparastāko – Hļebņikova dzejoļos izdarīt ir visvieglāk, visaizraujošāk, jo tas, kā nav, pats čukst, kādam tam būt. Tas – vārdā vēl nedzimis vai zudis un neatdzimis – jau pats alkst tapt, jau raujas un spraucas uz esības pusi. Plikači un dīkacis, sauldega, virpata, patgalvīgs, labesis (sieviešu dzimtes daudzskaitlinieks), necere, drosvaidži, ruņinieks (“Tilde”, protams atkal izlabo – bruņinieks, tāpat kā alvodu nemitīgi pārvērš alvotā), paļaude, dzēles, glizma (nu, nav, nav klizma, sasodīts – tas jāpavēsta Kronbergam, viņš ar “Tildi” kopā dzejo, pārvēršot dusmas smalkos jokos – glizma ir tās duļķes aizmiglotā skatienā). Nemēratne. Kliegsme – un te Bērziņš uzreiz bija aizsvilies degsmē, pat vairāk nekā pats Hļebņikovs: liegsme, gulsme, klusme, mulsme!
Tad vēl daži verbi: lokot, vienināt, talkšķināt, spārniķoties, leģendārie smejoņi, zozivejā zaļie zari, popeōpas šalcās lūpas, un – ak, gulbjatne, ak, apskaidro. “Priekšmetu smarža skaitliskā/ koku starpās stāv.”

Deviņdesmito gadu sākumā Pēters Brūveris atnesa uz “Dienas” redakciju “Rudens laidavas” un citus dzejoļus, kur bija iedvesmota panbaltista brīvībā jaucis baltu valodu daļiņas, mērcēdams otu arī indoeiropiešu pirmvalodas dziļumos, un, tāpat kā slāvisko pirmskaitļu virknētājs Hļebņikovs, paļāvies uz to, ka esamība atsauksies vārdiem, nebaidoties izklausīties smieklīgs. Kad man uznāk skumjas un ilgas pēc iepriekšējās gadsimtu mijas, pēc Raiņa un Johannesa Āvika (igauņi raksta, ka no viņa daudzajiem jaunajiem, drosmīgi radītajiem vārdiem stabili valodā esot 16), un pēc Endzelīna (diakritiskās zīmes es iztēlojos glītā kārbiņā, atvestas no Čehijas kā eglīšu mantiņas uz Ziemsvētkiem), tad es saku sev – kāpēc ne šajā gadsimtā?

“Man gribētos, lai “izstādot” šo valodu, nemaz nebūtu vizuālu bilžu, lai cilvēks ietu cauri kaut kādiem gaiteņiem, kuros skaņa būtu norobežota, lai skaņas sajūtas rada viņā asociācijas un tēlus, kas mainās, ieejot citā skaņas laukā, un lai apkārt pārvietojas skaņu lodes...” – kad es pirms vairākiem mēnešiem dzirdēju šos Katrīnas vārdus, es nodomāju – vārdi ir izsaukuši pasaulē arī Katrīnu.

Muzejā no visām pusēm plūst ierakstītas aktieru un diktoru balsis, kas pārklājas ar manējo un tām citām no ekrāniem, latviešu valoda sajaucas ar alvodu. Es iegrimstu htoniskajā jezgā, ko veido mīļā un pazīstamā Oļģerta Šusta balss – un ir skaidrs, ka tas, ko viņš runā, ir pasaka vai leģenda; Āris Rozentāls, kurš runā nesaprotamo Raini tik rainiski, ka man atliek vien piekrist ekrāna Tīrona apgalvojumam: Rainis lielā mērā ir radījis Rozentāla pasauli; dzied koris, ūjina ūpis; meksikāņu seriāla tulkojumā mijas spāņu un alvodas vidžināšana, viss ir, kā ejot pa lielas mājas gaiteņiem vai stāvot pagalmā, kur tevi apņem nesaprotamas, tomēr pazīstamas, mājīgas skaņas. Latviešu valoda ir pati sev atskaldījusi vai nobružājusi, ieekonomējusi lielu daļu dzīvīgā raupjuma, kas piemīt leišu valodai. Arī alvoda tajos tekstos, kur datoram pievienots cilvēciskais, ir ticama caur savu skaidro šķīstumu, arī tā atgādina līniju, nevis triepienu, šķiet uzzīmēta, nevis izmīcīta, nav slapja, mikla, šķiet pavirši, tomēr slīpēta. Un arī es pati sev šķietu apžuvusi, kā zīmējums, no kura nopūšot vēl paceļas sauss grafīta puteklītis. Mans patriotisms attiecībā pret latvietību ir iemiesots burtā l, tās ir liepu lapas, lauks, lēns, laiva un laipa, skaistuma ideāls, ko es attiecinu uz savu valodu, uz savu zemi un visu labāko, kas ir cilvēkā. Bet Eko – šis stāstiņš, ko mēs paši esam palaiduši pasaulē ar Rītupa interviju kādā “Rīgas Laika” numurā – profesors Eko, būdams mazs itāļu bērns, groza pogas pulētā koka radiouztvērējā ar zaļu kaķa aci, klausās svešas stacijas un pazīst starp tām Rīgu: tā ir tā stacija, kur dzirdama dīvaina valoda, ss, zs, ņš, sš, žs, šņāceņi, šņāceņi... Es mēģinu paklausīties alvodu ar Eko ausīm: šņāceņu ir par maz. Kad klausos ar savām – jūtu, ka pietrūkst deminutīvu. Viss tomēr ir tikai it kā – mani nevar tik viegli apmānīt, es sen jau klausos valodā ar divējām ausīm, dzeja vienmēr runā cauri esošajam to, kā nav, un ar svešo meklē savējo. Taču es jau piedalos šajā alvodas spēlē, kaut kādā ziņā tas vairs nekad nebeigsies, un es rīkojos tā, kā droši vien būtu izdarījis pavisam cits raksta autors. Es apskatos internetā.

Parādās zili brīnumi. Alvodai ir sava dzīve. Pirmā valoda, kurā atrodu vārdu “alvoda”, ir čehu: Podrobné informace o subjektu ALVODA, s.r.o. CZ25834916:kontakty, ekonomické informace a vazby. Adresy: Erbenova 627, 74221 Koprivnice. Aktivity: Maloobchod se smíšen˘m zbožím, cik saprotu, dažādu preču mazumtirdzniecība, nu, kāda piparbode laukos. Alvoda izrādās populārs čehu (vai, iespējams, morāvu) un attiecīgas cilmes amerikāņu uzvārds, kas sastopams ģeodēzijas, ģeogrāfijas, matemātikas, fizikas, ķīmijas kontekstos, viņi visi ir ļoti izglītoti. Viens no Alvodām pētījis Eiropas čigānu marginalizāciju, bet kāds cits uzrakstījis darbu Virtual Reality Meets Medicine.Speciāli apkopota ģenealoģiska informācija par amerikāņu Alvodām: “Where Alvoda Families lived in the US in 1920. View many different Alvoda family history facts from birth, marriage, and death records, military records, census records, immigration records, etc.”Seko spāņu alvoda, kuras adrese ir www.lamarihuana.com: “por cada persona de las q alvoda y perdona hay 100 de las otras , no es politicamente correcto pero es asi , y cambiar llos instintos humanos es algo...” Pat nesāku meklēt vārdnīcu, ja nu kaut kas bīstams.Horvātu alvoda uzrodaskaut kādā GamePlay forumā: “radje dodji u novigrad, uzasno je hladno, alvoda te grije...”Tamilu alvoda mani nomierina, nesaprotu arī to, bet patīk mūzika, un ļoti pieklājīga interneta adrese, www.tamilclassics.com: “ethuvum alvoda irukkanum pa...” Tādu kā triecienu ar iepriekšparedzamību, kā ielienot būdiņā ar uzrakstu “Nekāp, nositīs!”, dod The Library of Babel , kur uzklikšķinātie paskaidrojumi satur lakonisku paziņojumu: “ar šīs mākslas starpniecību jūs varat vērot 23 burtu variācijas.” Laikmetīgās mākslas teorijas diskursā laikam būtu bijis labāk tulkot ar svešvārdu: kontemplēt. Kaut kā pieklājīgāk. “Jūs atrodaties heksagonā 227656, 129487, 341339 un lasāt divi simti divdesmit devīto lappusi divpadsmitā plaukta astoņpadsmitajā grāmatā: “omeb s uuq ite pnolesufaiglobnotoue loaenaear aoie o gdvtc drnie b eerltop iiveggrneo alvoda.t gcesne aeatv saon oe f oidbreamlai, iptc etoudsl edrrares...” Alvodas parādīšanās katrā ziņā ir bijusi matemātiski neizbēgama. Un, visbeidzot, lai ļautu man nostāties punktā, no kura varētu jau sākt spriedelēt par likumsakarībām, rakņājoties kāda lost_in_net lietotāja un triju Maskavas augstskolu absolventa Dvorkina – gribējās teikt: “papīros”, jo nezinu, kā viņi, tur, virtualitātē, apzīmē savus informācijas blāķus, uzeju vārdu “alvoda” starp astaldo, abkhaziawar, aetheri, agasha, anfiska, antigona, aspirantus, avemari un citiem nikiem, kas uzskaitīti laikam kā viņa saziņas partneri konkrētā datumā, tā nu ir noslēpumaini sagadījies – 18. novembrī.

Cilvēks > ivaisks, laiks > koloks, latvietis > vadītsaukais, māksla > grodaļala, dzeja >undusja, dzejnieks >tanuks, dzert >tājart, domāšu >varšu, valoda >cijaida, kāja > latvija, strādāt > prepšāt, lācis >izbriekis, vilks >vijasks, zaķis > šīsis, uz redzēšanos > misos. Lattive tājīgsav rožu tiekresks. Dzīve nav rožu lauks.

Alvoda ir mākslas darbs. Ar robota palīdzību radīta latviešu valodas imitācija, kas nezinātājam spēj radīt pilnīgu iespaidu, ka tā ir latviešu valoda. Mūsdienu mākslas kvalitātes vērtē kā spēju reaģēt uz aktualitātēm vai spēju materializēt kādas aktuālas idejas un kaut kādā veidā nokomunicēt uz sabiedrību, sarunāties ar skatītāju par šīm tēmām. Neiburgas projekts iedarbojas uz skatītāja tādām citām uztveres zonām – vienkārši ir interesanti un aizraujoši staigāt pa šīm zālēm, kurās skan izgudrotās alvodas atskaņojumi un mēģināt kaut kādā veidā reflektēt, vai tas ir kaut kas atpazīstams vai nav, un kas tas vispār ir.
(Solvita Krese)

Katrs alvodas vārds ir gadījuma rakstura latviešu burtu virknīte. Tomēr pastāv zināmi nejaušības ierobežojumi, lai alvodas vārdi būtu līdzīgi latviešu valodas vārdiem. (Edgars Brālītis)

Alvoda ir latviešu valodas nospiedums. Šī Neiburgas un robota valoda ir kalka no latviešu pasaules, lai kas tas arī būtu – “latviskums”. (Uldis Tīrons)

Alvoda ir vērienīgs darbs, kas aicina uz sociālu pašanalīzi. Institūcija – valoda, kas līdz šim pedantiski analizēta no iekšpuses, tagad var tikt pakļauta skatam no malas – tverta pēc būtības. (Anda Kļaviņa)

Alvoda – kā fons, reizē ar Latvijas ainavām vai citiem tēliem, kā pavadapstāklis – tas varētu būt interesanti. Skaniskā un ritmiskā puse tiešām ļauj mums izjust to, kā cits uztver mūsu valodu, bet semantiskā puse – tikai nojausmas. Katrā ziņā tas ir tā – atslodzes brīdim. (Valentīna Skujiņa)

Alvodai kā valodai vienīgās izdzīvošanas izredzes ir tādas, ka kāds tos vārdus būs ar mieru lietot. Vitgenšteins runāja par privāto valodu – alvoda ir privātā valoda, kas veidota, patvaļīgi skaņu sakopojumiem piestiprinot nozīmes. (Ieva Kolmane)

Alvoda ir unikāla valoda, kuru neviens nesaprot. Arī datorprogramma, kas lielā mērā šo valodu ir radījusi, taču viņu nesaprot. Tā vienkārši liek burtiņus kopā. Arī Katrīna Neiburga to nesaprot, neviens visā pasaulē. Tas nozīmē, ka šis valodas komponents – ka mēs varam saprast valodu – šeit vispār nestrādā. Šis projekts ir izgāzies vienā ziņā – lai latvietis varētu sadzirdēt savu valodu kā svešvalodu, mums ir jāpārstāj saprast šī valoda. Un izrādās, ka tas nav iespējams. Ka valoda nepastāv nesaprastā veidā. Tādas valodas nav. (Uldis Tīrons)

Bieži vien tieši mākslinieki ir tie stalkeri, kas iet nezināmā zonā un rada – nu, piemēram, jaunu valodu. Varbūt kaut ko tādu, par ko dzejnieki ir reflektējuši daudzreiz biežāk un it kā iekārojuši vai gribējuši radīt – bet mākslinieki vienkārši lec tā kā ar izpletni, ar daudz mazākām referencēm. (Solvita Krese)

Alvoda ir šausmīgi arhaisks, atvainojos par izteicienu, projekts. Arhaisks no tā viedokļa, ka mēs bez grūtībām iedomājamies to, ka Dievs ir radījis pasauli un ka Dievs ir radījis arī valodu. Tas ir mēģinājums nokļūt sākumā. Un tas pat nav mūsdienīgs projekts, tas ir mūžīgs. (Uldis Tīrons)

* Dzīve ir skaista - "mākslīgajā latviešu valodā" (alvodā).