Mani novērotāji
Mani pamodina telefona zvans. Klausulē atskan mehāniska vīrieša balss, kas apsveic mani ar vārdiem: “Jūs esat laimīgais numurs.” Būtu tā cilvēka balss, ko es tik nespētu atbildēt. Ja logā spīdētu saule, es teiktu: “Paldies, lieciet mani mierā, paldies par pamodināšanu,” vai arī sakliegtu, ja aiz loga būtu miglainā pelēcība. Bet ko tu pateiksi robotam klausules otrā galā, kas stāsta par neskaitāmām laimesta iespējām un numuriem, kam jāzvana. Šai brīdī cilvēciskām emocijām pazūd jēga. It kā pašsaprotami, bet ar mani tas notika pirmo reizi. Es, protams, esmu pavadījusi garas stundas pie telefona, mēģinot sarunāt kaut ko ar automātisko bankas apkalpotāju vai pierunāt apdrošināšanas telefonisko aģentu sniegt man palīdzību. Tomēr tiem es biju zvanījusi pati, tā sakot, no brīvas gribas, atšķirībā no šī
robodude, kas atrada manu numuru un piezvanīja.
Atverot rīta pastā atrasto vēstuli no Vestminsteres rajona padomes, izkrīt melnbalta, faksam līdzīgas kvalitātes fotogrāfija. Starp daudzajiem melnajiem plankumiem tukšajā Temzas krasta ceļa krustojumā sazīmēju savas automašīnas kontūru. Ne numuru, ne luksofora gaismu īsti nevar saskatīt, bet bildi pavadošā vēstule man skaidro, ka manas mašīnas aizmugurējie riteņi ir šķērsojuši balto līniju 0,5 sekundes pēc sarkanās gaismas ieslēgšanās un, ja man ir kādi jautājumi, viņiem ir krāsains video. Lai to redzētu, man jāuzsāk tiesas process, vai arī jāpiekrīt samaksāt soda naudu. Ne mirkli nekavējoties, rakstu atbildes vēstuli. Pārtraucu rakstīt vēstuli, kad iedomājos par tiesas procesu, kurā man pretī ir vienīgais aculiecinieks – automātiskā ceļa kamera. Nākamajā vēstulē vēl viena bilde, šoreiz no Kemdanas rajona padomes, kas tāpat fiksējusi manas kustības tai dienā.
Kas vēro vērotāju? 21. gadsimta mehāniskie flanēri – novērošanas kameras. Tās ir pie indivīdu māju durvīm, garāžas vārtiem, veikalos, stacijās, sabiedriskās vietās, uzgaidāmās telpās, darba zālēs. Tās palīdz uzturēt kārtību un dod mums drošības sajūtu. Nesen viesojos daudzdzīvokļu mājā, kurā ir vietējais mājas kanāls, kas ļauj “pieskatīt” vai nu vienam otru vai savus mehāniskos īpašumus. Mājinieki stāsta, ka
cctv kanāls izraisot atkarību. Šī ir liela māja un notikumu netrūkstot. “Kas tā tāda? A ko viņš tur nes? Re kā, ne pazīt nevar…” Šī komunālā novērošana patiešām strādā un mājas vide kļūstot patīkamāka, nekā pirms tam, kad 26 stāvu augstās mājas kāpņutelpa esot pieredzējusi visādas šausmu lietas.
Londonā vien ir ap 500 tūkstošiem novērošanas kameru. Pa ceļam uz pilsētu pieķeru sevi skaitot ceļā satiktās vērotājas. Tā ir kā apsēstība – skaitīt lietas. Cik tornīšu, cik pieturu, cik reizes sarkanā gaisma, cik saules staru, cik sarkanu mašīnu. 200 metru garā gājienā no mājas saskaitīju 4 dažādas kameras. Tas ir, ja neskaita kameru, kas iemontēta garāmbraucošā autobusa logā. Pētnieki lēš, ka dienā lielpilsētas iemītnieks izstaigā cauri 300 kamerām. Šķiet, ka šādai pārredzamībai, vajadzētu garantēt vispārēju drošību, tomēr realitātē tas nestrādā – par to liecina arī iekšlietu ministra ziņojums, kas, pieminot 170 miljonus mārciņu, ko pilsēta ieguldījusi
cctv kamerās, atzīst, ka noziegumu skaits nav mazinājies.
Līdz ar centra cenas ieviešanu Londonas centrs papildinājās ar veseliem kameru kokiem. Uz viena es saskaitīju astoņas vērotājas. Šīs pēdējā izlaiduma skaistules ne tikai pazīst ciparus, bet arī apstrādā šo informāciju zināmās sistēmās un kategorijās. Jaunās paaudzes kameras atšķirībā no privātā īpašuma apsargātājām nebūt šeit nav tāpēc, lai mūs sargātu. 2004. gada novērošanas mehānismi lielākoties domāti nodokļu maksājumu piedzīšanai. Teiksim, izbrauciens uz pilsētu man ir izmaksājis 5£ par iebraukšanu, 100£ par bildēm, kas ilustrē manu klātbūtni pilsētā, un vēl kādas 50£ par apstāšanos. Var jau likties – labi vien ir, nav ko ar mašīnām braukāt, bet nedomāju, ka tas tik vienkārši. Ar antisociālā likuma stāšanos spēkā un nesen karalienes runā uzsvērto mazo noziegumu apkarošanu jaunie nodokļi būs saistīti ar ikviena klātbūtni pilsētā.
Autobusā sēžot, es smaidu, jo arī šeit esmu tieši kameras redzes laukā. Aiz muguras kāds skaļi runā pa telefonu. Tik skaļi runā tikai austrumeiropieši, pārsvarā tie, kas nesen iebraukuši un iedomājas, ka viņi ir vieni, neredzami un pūlis ir viņu fons. Šāds romantisms antisociālās darbības likumam diez vai būs saprotams. Kāpjot ārā, es uzsmaidu šoferītim, kas smaidīgs pamāj man ar roku.
Zinātnieki pirms pāris dienām ziņās izplatīja informāciju, ka beidzot esot atraduši atbildi, kā mūsu smadzenes pazīst sejas, pat ja tās bildē ir miglainas vai grūti saskatāmas. Izrādās, ka tas viss notiek, pateicoties kādai mūsu smadzeņu daļai, kas apstrādā objekta kontekstu. Varbūt jau pēc kāda pusgada urbānajiem vērotājiem nevajadzēs vairs numurus, tie pazīs mūsu sejas, pielīdzinās tās pases bildei, un es nebrīnīšos, ja rīt jau maksāšu 50£ par to, ka dusmās iesitu elektrības stabam vai vienkārši urbināju degunu.
Veids, kā šodien tiek noteiktas morālās normas, ir visai neskaidrs. Tikko bedzās viena no pirmajām tiesas prāvām, kas balstījās uz šo jauno likumu par morāles normu pārkāpšanu. 75 gadus vecs pensionārs, kurš, droši vien cenšoties pievērst sev uzmanību, bija vicinājis dūres un skaļi bubinājis, tādējādi maitājot dzīvi saviem jaunlaulātajiem kaimiņiem, tika sodīts ar 1500£ soda naudu, pie tam atkārtotu “noziedzīgo” darbību gadījumā viņam draud cietumsods.
Sasniegusi neirozinātnes laboratoriju, satieku ofisa sargus, kas liek man mazliet uzgaidīt. Es pārlaižu acis telpas augšējiem stūriem. Un tur tās ir, manas draudzenes! Sargs piezvana, noliek klausuli un, veroties ekrānos, atlaižas krēslā. Es vēroju viņu un redzu sevi. Viņš laikam ir pamanījis manu skatienu ekrānā, neveikli sarosās un, pacēlis acis, pasmaida. Lielpilsētas anonimitāte ir kļuvusi par ilūziju, un par ilūziju kļūst arī priekšstats par šajā zemē ievērotajām brīvībām. Pilsētas mērs, piemēram, joprojām atsakās atbildēt uz jautājumiem par šo kameru sniegtās informācijas pieejamību un privātuma aizsardzību. Sargs man māj ar roku un saka, ka mani jau gaidot. Zinātnieka pārliecinošais smaids tikai pastiprina manas aizdomas par to, ka mani šodienas gandrīz vai paranoidālie pārdzīvojumi ir nepamatots konservatīvisms.
“Mūsu priekšstati par cilvēku un cilvēci mainīsies tuvāko piecdesmit, simt gadu laikā.” Zinātnieka darbības lauks ir nanotehnoloģijas un to pielietojums neiroloģijā. Šie mazmazītiņie, numurus skaitošie mehānismi, kas spēs aizvietot vienu vai otru mūsu smadzeņu daļu, jau šodien eksperimentos uzrāda dzīvotspēju. Mūsu pagaidām negatīvā attieksme pret kiborgiem ir tas, kas manu neirozinātnieku satrauc, bet ne daudz. “Kā viss jaunais cilvēces vēsturē reiz ir bijis nepieņemams, tāpat arī cilvēka un mašīnas savstarpējā adaptācija ir neizbēgama, un mums to nāksies pieņemt.” Es neveikli mēģinu pieminēt savu sašutumu par pilsētas vērotājiem, bet viņš joko: “Mēs nākotnē skriesim vairāk un ātrāk.”
Patiesību sakot, šī cilvēka un mašīnu pielāgošanās jau ir notikusi. Tā mehāniskā balss, kas mani pamodināja no rīta, jau pēcpusdienā ir kļuvusi par manas dzīves sastāvdaļu. Novērošanas kameras jau sen neviens vairs neievēro. Mūs ne sevišķi interesē, kā un kur šī informācija tiek izmantota, un mēs esam pieņēmuši, ka tā tiek iegūta mūsu drošības vārdā. Mēs pieņemam soda mērus, pat ja tiem nepiekrītam. Šī mūs savā ziņā ierobežojošā, taču pašu pieņemtā iecietība ir Rietumu sabiedrības stūrakmens. Herberts Markuss jau rakstīja par demokrātiju kā visefektīvāko spēka dominances mehānismu, kas tiek uzturēts, pateicoties represīvajai iecietībai. Iecietībai, kas liek mums ticēt, ka nekam īsti nav jēgas vai nozīmes, jo viss ir pieņemams.
Ilze Strazdiņa
NIKE
Braucu ar autobusu, pareizāk sakot, no sākuma es braucu ar metro. Nu, no paša sākuma nedaudz pagājos kājām. Iegāju galerijā, paskatījos klasiķa darbus. Tie bija kāda fotogrāfa darbi, kurš bija ieraudzījis, ka šajā pasaulē ir daudz ēnu, ko no priekšmetiem met saules gaisma. Bija arī fotogrāfijas ar kailām sievietēm un ģeometriskiem priekšmetiem. Man iepatikās fotogrāfija ar sievieti un vingrošanas riņķi, kur no priekšpusē esošā baltā riņķa krita ēna uz sienas un veidoja vēl vienu lielāku riņķi. Pienāca galerijas uzraudze un piedāvāja nopirkt darbu par 700 eiro. Izgāju ārā, pagāju kājām, nokāpu tunelī, iekāpu metro. Aizbraucu vienu pieturu nepareizā virzienā.
Iekāpu autobusā. Apsēdos aizmugurējā sēdeklī. Bija jābrauc līdz lidostai. Tuvojoties lidostai, starp ārā kāpjošajiem cilvēkiem atklājās KAWASAKI, kas lieliem sarkaniem burtiem bija uzrakstīts uz kādas baltas jakas piedurknes. Šīs pašas jakas īpašniekam bija liela soma ar uzrakstu ADIDAS. Uz jakas muguras bija uzrakstīts SUZUKI un apakšā to pašu jaku noslēdza uzraksts MITSUBISHI. Zem jakas bija tēkrekls – LEVIS. Pat zeķu stūrītis, kas bija redzams starp PUMA apaviem un FILA treniņbiksēm, slēpa kādu nesalasāmu uzrakstu. Cilvēks pagriezās, lai kāptu ārā un pazustu industriālajā ainavā. Un tāpat kā ar mūkiem, es jau paspēju nodomāt, ka esmu par viņu gudrāks.
Cilvēks pagrieza man savu pakausi, uz kura līnijā, ko veidoja neredzams nogrieznis, starp ausīm bija izskūta NIKE zīme. Varbūt tā nebija izskūta; iespējams, viņš bija piedzimis ar šo zīmi.
Autobusa durvis aizvērās. Cilvēks ar ADIDAS somu rokās un NIKE zīmi pakausī stīvi attālinājās.
Bet es kā muļķis braucu tālāk; uzrādīju savu pasi, kurā es esmu nofotografēts tanī pašā džemperī, kurā ceļoju. Izgāju tos metāla detektorus; nekas nepīkstēja, tomēr man pārbrauca ar rokām kāds muitnieks. Viņš gan paskaidroja, ka izlases kārtībā viņi pārbauda arī bez pīkstēšanas; viņš teica, viņi meklē ne tikai metālu. Es zinu – viņi meklēja manī NIKE puisi, taču es to biju jau rūpīgi noglabājis starp citām svētbildēm.
Jānis Eglītis
