Laiks svinēt

Šāda mude sagaida katru ceļotāju, kas šobrīd tuvojas Stokholmai. Ceļmalu lielie uzraksti, kas piemēroti parasto ceļu zīmju izskatam, šķiet nevietā. Ne tie vēsta par nākošo nobrauktuvi, ne tie brīdina par paredzamajiem būvdarbiem un ceļu ierobežojumiem vai par ceļa policijas paaugstināto modrību. Tie aicina pagriezt muguru ikdienišķajam un nodoties svinībām.

Pirmo reizi pabraucis garām šādam uzrakstam, vispirms uzsmaidīju un tad pēkšņi apmulsu. Vai varētu iedomāties šīs mudes pretstatu? Aristotelis, galu galā, taču rakstījis, ka apgalvojumam nav ne mazākās jēgas, ja tā pretstats nav nopietni vērā ņemams. Vai varētu vispār kādā Stokholmas ceļmalā iedomāties mudi, kura mani aicinātu strādāt centīgāk, nodoties kam nopietnākam? Tāds uzaicinājums ārpus izbijušās Padomju Savienības ir laikam neiedomājams.

Šī mude tomēr man nedeva mieru. Uz brīdi apsveru, kāda vispār tai varētu būt jēga. Vai tā izsaka kaut ko par šīs karaļvalsts iedzīvotāju raksturu? Vai veco Bergmana filmu prototipam, drūmajam zviedram, kas sevī ierāvies spriedelē par dvēseles būtību, kuram, dabas pasaules aplenktam, nepieciešams pamudinājums nodoties svinībām? Bet pirms šo domu varēju tālāk risināt, iedomājos, ka pats Bergmans uz vecuma dienām ir kļuvis rotaļīgs un pieiet pat dzīves grūtajiem pārbaudījumiem ar zināmu vieglumu. To apliecinātu katrs, kam ir bijusi iespēja noskatīties viņa šī gada meistardarbu, Ibsena Spoku inscenējumu Karaliskajā Drāmas teātrī. Šādas mudes patiešām nav vajadzīgas, jo paša tulkotajos Ibsena Spokos viņš smagnējā vidē atklāj savu rotaļīgumu. Un domas virzījās tālāk — prātā nāca tēva stāstītais par pirmo krievu gadu, kad 2. Pilsētas vidusskolas audzēkņiem skolotājs esot stāstījis, ka Maksims Gorkijs savā Dibenā atklājis dzīves jēgu. Ja jau Gorkijs to var savā Dibenā, kāpēc gan ne Bergmans savos Spokos.
Laiks svinēt.
Vai patiešām nepieciešams šāds atgādinājums?  Vai zviedru tauta būtu piemirsusi māku svinēt? Vai varbūt mude ir nepilnīga? Vai tā nebūtu jāpapildina ar vārdiem “pulkā”? Jo galu galā, ir  reta kāda sabiedrība kā zviedru, kur atklātas svinības mudžeklīgas, bet slēgtā sabiedrībā  svinību rituāls tik izsmalcināts, ka katra kustība, katrs žests iekļauts kopējā uzvedumā. Atceros labi savu pirmo saskarsmi ar šo ritualizēto dzīves svinēšanu. Tā ir kā sava veida baroka teātra izrāde vai kantāte, kur reizē pastāv stingri groži, bet arī atvēlēts laiks improvizācijai. Un katrai kustībai — vai nu tā būtu piesēšanās pie galda, glāzes pacelšana vai vienkārši saskatīšanās –– ir sava stilizēta estētiska nozīme. Ne par velti Zviedrijā iepazinos ar jaunu amatu: svinību lietpratēju, kura galvenais mērķis ir, viesiem nemanot, gādāt, ka svinību “deja” plūstu gludi.

Kad jau biju paskrējis mudei garām un vēl paguvis izlasīt nākošo, kura vēstīja, ka es jau sen būtu sasniedzis savu gala mērķi, ja es tik vien būtu izmantojis sabiedriskā transporta pakalpojumus, sapratu, ka uzraksts pagatavots, lai vēstītu, ka Rīgas mazajai māsai, Stokholmai, šogad aprit 750 gadi. Un tad man patiešām kļuva skaidrs, kāpēc šāds uzraksts nepieciešams. Atgādinājums vietā, jo šīs karaļvalsts iedzīvotājiem ir ļoti pretrunīga attieksme pret savu lielpilsētu. Šo attieksmi spilgti atspoguļoja Mikaels Niemi savā ir tematiski, ir valodnieciski savdabīgajā grāmatā par Zviedriju ārpus Stokholmas. Niemi darbs nenoliedzami iekaroja dažu labu sirdi. Tas pārdots tādos metienos, kādu reti piedzīvo moderns zviedru daiļliteratūras darbs. Savā Grāvējā no Pezvales, kura darbība risinās Tornes upes ielejā tālu aiz Polārā loka, kur saplūst šī apgabala somu dialekts ar sāmu valodu, bet kur valsts valoda ir un paliek zviedru, Niemi apraksta Stokholmu un visu, ko tā pārstāv, kā varbūt to vissvešāko, ko cilvēks vispār varētu iedomāties. Un tā tas arī varbūt ir. Retais Stokholmas iedzīvotājs atzīst sevi par stokholmieti. Vārdam “stokholmietis” šajā valstī nav visai glaimojoša pieskaņa.

Tas jau arī daļēji izskaidro, kāpēc ne tikai gadījuma rakstura viesim, bet arī vietējam ir nepieciešams šis atgādinājums atzīmēt Stokholmas jubileju. Varbūt šī mude būtu jāizprot pat ļoti konkrētā veidā: šajā jubilejas vasarā nepametiet savu pilsētu, nododot to vācu, amerikāņu un japāņu tūristiem, kā jūs to vasaras mēnešos parasti mēdzat darīt. Īpatnējo attieksmi pret pilsētu vēl padziļina fakts, ka pilsētas 700. jubileju atzīmēja nevis pirms 50, bet 49 gadiem. Pat pilsētas jubileju varēja pabīdīt gadu uz priekšu, lai neiztraucētu ziemeļnieku sabiedrisko garu un nenovērstu uzmanību no Elsingforsas (kā mūsu senči to apzīmēja), kur 1952. gadā notika vasaras olimpiāde.

Šogad svinības notiks īstajā gadā, ja pilsētas pirmsākumus varam saistīt ar 1252. gadu. Šogad arī ir blakus agenda. Svinību kulminācija risināsies jūnija pirmajā nedēļā un tā sevī ietvers topošo valstssvētku dienu, kura pēc pāris gadiem varētu pat kļūt par brīvdienu. Nav vēl tik izlemts, kuru esošo brīvdienu šī jaunā svinamā diena atvietotu. Pievienot brīvdienu sarakstam jaunu ir skaisti, atņemt esošo ir ķēpīgi.

Ja vairumam Latvijas iedzīvotāju tagad drošvien ir skaidrs, ka Rīgas pirmsākums vienkāršības labad tiek saistīts ar 1201. gadu, retais stokholmietis ir sevišķi lielā skaidrībā par savas pilsētas tapšanas posmu. Tas jau arī ir miglā tīts. Stokholmas sākums ir saistīts ar tās vārda minēšanu, nevis ar konkrētiem faktiem par tās būtību. Iesākumā bija vārds. Ir zināms tikai, ka 1252. gadā lielkungam Birgerim, tautā pazīstamajam kā Birgerim jārlam, kopā ar karali Valdemāru uzņemoties patronu pienākumus iepretim Fugde klosterim, tiek pieminēts arī Stokholmas vārds. To visu var uzzināt tagad pie brokastu galda, kur uz piena iesaiņojumiem ir sākuši parādīties saistoši stāstiņi iz Stokholmas vēstures. Mūsmājās pie brokastu galda tagad ir iestājies klusums. To pārtrauc tikai cīņa par to, kurā virzienā tiks pagriezts iesaiņojums.

Mani pašu šī jubileja skars ar mīlestības spēku. Savu skatu vērsīšu Stokholmas pils virzienā, kur pirmo reizi 80 gadu laikā plašākai publikai izrādīs karaļnama austās tapetes, kuras bieži vien maldīgi apzīmē par gobelēniem. Karš un mīlestība. Un šai spilgtākajā gada laikā Krēsliņa uzmanību saistīs krēsliņa, kura nepieciešama, jo šo audumu krāsas izbāl, tiklīdz gaismas stiprums pārsniedz 50 luksus. Kā jau bieži, arī šis sveiciens Ziemeļu Venēcijai nav ne sevišķi stokholmisks, ne zviedrisks. Šie monumentālie mākslas darbi ir austi Anglijas Montleikā, Briselē, Antverpenē, Parīzē un citur. Tajos atspoguļojas laikmeta mode. Tie ir milzīgi, bet nesver daudz vairāk par 25 kilogramiem katrs, un tādā ziņā tie ir salīdzināmi ar šodienas klēpīšu datoriem. Pārnesami, šie audumi pārveidoja kuru katru graustu par iespaidīgu, estētiski pievilcīgu vidi, kur vēstures notikumi mijas ar mitoloģijas simbolisko pasauli. Man ir jāliecas uz priekšu pie brokastu galda, lasot uz piena iesaiņojuma izklāstītās gudrības. Šo audumu priekšā varēja tikai atspiesties pret krēsla atzveltni un baudīt to, kas skar aci un dvēseli.

Šai jubilejas gadā mani skars arī cits estētisks pārdzīvojums. Proti, 2002. gadā, pilnīgi nepakļaujoties itin jebkādai jubilejas histērijai, Stokholma daudzinās Nikodēmu Tesīnu jaunāko (1654-1728), kurš varbūt vairāk kā jebkurš cits ir izveidojis šīs ziemeļzemes vidi. Tesīns bija eklektiska būtība. Sevī apvienodams vēlīno Itālijas baroku un franču klasicismu, viņš kļuva par vesela stila iedvesmotāju — kā arhitekts, kā notikumu idejiskā dvēsele, kā hepeningu diriģents. Jau minētā Stokholmas pils ir lielā mērā viņa darbs — itāliskās fasādes, spranciskais iekšējais iekārtojums. Viņa slava tālu, tālu visās malās izpaudās.

Galu galā, šajā jubilejas gadā, par spīti uzmanībai  un interesei, ko veltīs Stokholmas pilsētai, skati jau vēršas kādā citā virzienā, uz būtni, kuras slava arī tālu, tālu visās malās izpaudās. 2003. gadā paies 700 gadi kopš šīs ziemeļzemes varbūt visspilgtākās zvaigznes, Svētās Birgitas, dzimšanas. Gan jau arī viņa drīz parādīsies uz piena iesaiņojumiem, un tad klusums pie brokastīm būs tāds, kādu Birgita bija iecerējusi saviem ordeņa dalībniekiem. Un drošvien zviedram būs lielāks prieks pavadīt klusuma brīdi ar sievieti, nekā ar savu galvaspilsētu. Laiks svinēt.