Lai top gaisma!

Kādu dienu manā darba vietā, valstij piederošā psihiatriskajā klīnikā ar nosaukumu Kalns, ieradās rabīns Šternglancs. Viņš meklēja psihiatru. Ne sev, bet Vajehi Or — rabīns to tulkoja “Lai top gaisma!” —, kas esot “tikai otrā garīgās veselības aprūpes iestāde, kas jebkad apkalpojusi hasīdu kopienu”.

Man jau pašā sākumā radās neuzticība. To izraisīja gan rabīna gļēvais rokasspiediens, gan garā baltā bārda, kas klāja visu viņa seju, izņemot nelielu bālu laukumiņu, kas pēc izmēriem un formas atgādināja aizsargbrilles.

Dievs bija vēlējis rabīnam radīt Vajehi Or, toties Ņujorkas štata Garīgās veselības aprūpes pārvalde bija piedraudējusi atņemt iestādei darbības licenci, ja tā vismaz astoņas stundas nedēļā nesāks piedāvāt psihiatra konsultācijas. Rabīnam bija nepieciešams konsultējošs psihiatrs turklāt nekavējoties. Droši vien rabīnam būtu paticis, ja psihiatrs būtu hasīds, taču tāds neeksistēja. Ārstu-hasīdu vispār nav, jo laicīgā izglītība kopienā aizliegta.

Pirmais impulss man bija teikt nē. Ne tikai tādēļ, ka rabīns man šķita glums tips, bet arī tādēļ, ka, manuprāt, hasīdi nebūt pēc manis neilgojās. Šāda pārliecība man bija jau no bērnības vasarām Katskiļu kalnos.

“Ah see dem!” [1. Vārdu spēle. Frāzes I see them (“Es viņus redzu”) kropļojums, kas izklausās pēc hassidim — “hasīdi” (angļu val.).] mēs ar Džefriju Benderu kliedzām ikreiz, kad redzējām kādu hasīdu ejam pa ceļu gar Balto ezeru, kas atradās netālu no viņu vasarnīcu kolonijas. Viņi bija tik melni un baismīgi, līdzīgi vampīrsikspārņiem — atšķirība tikai tā, ka no asinīm viņi paniski baidījās— tā vismaz bijām dzirdējuši. Šī iemesla dēļ hasīdu sievietes desmit dienas mēnesī pavadot karstā vannā — lai atbrīvotos no pēdējā asins piliena. Un šī paša iemesla dēļ hasīdu vīrieši nekad nespiežot sievietei roku — jo uz tās taču varētu būt patvēries kāds sīks asins traipiņš.

Šo faktu mēs uzzinājām no Džefrija Bendera vecākā brāļa Hauarda — tieši viņš mums bija atklājis visus hasīdu noslēpumus. Tā piemēram, Hauards ziņoja, ka hasīdu vīrieši nekad neskujas un negriež matus, savukārt sievietes noskuj galvas un tad paslēpj tās zem parūkām. Viņš mums arī darīja zināmu, ka hasīdi nekad nenovelk drēbes — arī peldoties vai ejot gulēt. Taču vissatriecošākais, ko dzirdējām no Hauarda, bija, ka hasīdi drātējas caur palagā izgrieztu caurumu. “Viņi nedrīkst viens otru redzēt.”

Tolaik mani priekšstati par seksu — to pirmais un galvenais avots bija pornogrāfiskie komiksi, ar kuriem mūs bija iepazīstinājis tas pats Hauards — bija pietiekami miglaini, lai drātēšanās caur palagā izgrieztu caurumu liktos gluži saprotama lieta. Ja jau jānodarbojas ar kaut ko tik pretīgu, tad skaidrs, ka drošāk un pieklājīgāk ir neskatīties.

Hasīdu noslēpumi, vismaz Džefrija Bendera vecākā brāļa Hauarda interpretācijā, mūsu acīs viņus padarīja vēl noslēpumainākus nekā agrāk. Bija gluži skaidrs, ka hasīdi par mani netaisās likties ne zinis, un tas viņus padarīja jo interesantākus. Kas viņiem vainas? es sev jautāju. Taču īstais jautājums bija: kas vainas man? Kāpēc viņi uz mani raugās tā, it kā es būtu tikai niecīgs pīslis un puteklis?

Jo vairāk viņi mani ignorēja, jo vairāk laika es pavadīju, viņus izspiegojot. Es noklausījos viņu nesaprotamās sarunas un rūpīgi sekoju blarkšķošajiem paziņojumiem, kas atskanēja no viņu skaļruņa. Es novēroju, ko viņi pērk supermārketā Kosher Korner ceļa viņā pusē un fiksēju visus viņu bērnus, izpētot, kurš piederīgs kuram pieaugušajam. Interesantākajiem no hasīdiem es pat devu iesaukas: Smirdeklis, Sarkanbārdis, Mazgalvis, Picas ģīmis — tādā garā. Laika periodā starp Piemiņas un Darba dienu [2. Starp 27. maiju un pirmo septembra pirmdienu.] es biju savācis ķīpām datu, taču patiesībā joprojām zināju ļoti maz. Biju pārliecināts, ka visgardākie hasīdu noslēpumi rodami aiz augstās koka sētas, kas pilnībā iekļāva viņu vasarnīcu koloniju.

Bet nu manā priekšā bija šis hasīdu rabīns, kurš ne vien aicināja mani palūrēt caur koka sētu, bet pat nopūlējās, lai mani pierunātu to darīt. Hasīdiem, rabīns kārdināja, ir milzīga un neatliekama vajadzība pēc psihiatra pakalpojumiem — neārstētu garīgu slimību uzkrājums veselu divdesmit gadu garumā. Nu, piemēram, rabīns klāstīja, pavisam nesen viņam nācies noņemties ar kādu vecīgu hasīdu cepuru ražotāju, vārdā Goldbergs, kurš esot ieņēmis galvā, ka pirms daudziem gadiem viņam ieliktais mākslīgais sirds vārstulis neesot vis izgatavots no plastmasas, kā viņam centušies iegalvot dakteri, bet gan nogriezts no cūkas sirds. Trakajam cepurniekam nav likusi rimties pat rabīna Šternglanca speciāli vārstulim veltītā svētība — pēc neskaitāmiem mēģinājumiem panākt, lai šis cūkas orgāns tiktu aizvākts no viņa miesas, cepurnieks lūkojis to aizvākt pats — ar spalvu nazīša un ūdeņraža pārskābes palīdzību. Brūcei — kuras izcelsmi ātrās palīdzības ārstiem Goldberga ģimene skaidrojusi kā “negadījumu skujoties” — bijušas nepieciešamas vairāk nekā trīsdesmit šuves. Un šitais Goldbergs, lielījās rabīns Šternglancs, esot tikai pats aisberga galiņš.

Es biju gatavs padoties kārdinājumam. Kalns man jau labu laiku atgādināja līdzenumu. Bija pienācis laiks pārmaiņām, sāņsolim uz kaut ko eksotisku — un kas gan varēja būt eksotiskāks par Vajehi Or jeb Lai top gaisma!

“Man ir labas priekšnojautas par sadarbību ar dakteri Foieru,” rabīns Šternglancs man sacīja. “Esmu dzirdējis par viņu tikai labu.” Ko tieši rabīns bija dzirdējis un no kā, viņš neatklāja, un es paliku neziņā, taču skaidrs bija viens: mēs ar rabīnu bijām gluži pretējos ieskatos par manu kvalifikāciju strādāt ar hasīdiem. Nolēmu, ka tālab, lai nākotnē nerastos kādi pārpratumi, labāk spēlēt ar atklātām kārtīm. “Es neko nezinu par hasīdu sektas ebrejiem,” es atzinos — un, ja neskaita manas zināšanas par viņu bailēm no asinīm un caurumu palagā, tas bija tiesa. Taču rabīnam mana ignorance nelikās vērā ņemama problēma. Patiesībā, viņš man apgalvoja, tā pat varētu būt priekšrocība. “Tādējādi viņiem neliksies, ka jūs viņus tiesājat,” viņš sacīja.

“Bet es neesmu praktizējošs jūds,” es atklāju rabīnam Šternglancam, taču par atbildi uz šo satriecošo ziņu viņš tikai paraustīja plecus. Varbūt, es apsvēru, ja izstāstīšu viņam, kādi ir manas nepraktizēšanas apjomi, viņš to neuztvers gluži tik aukstasinīgi. Varbūt man viņam pateikt, ka es vairs neapmeklēju šulu [3. Shul –– sinagoga (jidiša val.).], pat lielos svētkos ne, un ka man gluži labi garšo taukšķēts speķis un es to ēdu pat jomkipūrā [4. Yom Kippur — Grēku nožēlas diena, ebreju svētki (ivrita val.).]. Varbūt man pastāstīt, ka tad, kad man nākas rakstīt vārdu Dievs, es to rakstu pilnībā, nevis tikai D-s; ka tefīliem[5. Tefillin — “lūgteņi” (jidiša val., Ilmāra Zvirgzda ieteikums), melni, ādas saitītē iesieti ādas kubiņi ar svētajiem rakstiem, ko ticīgie ebreju vīrieši nēsā apsietus ap pieri vai kreiso roku rīta lūgšanu laikā, izņemot sabatu un svētkus.] neesmu pieskāries kopš savas barmicvas [6. Bar mitzvah (jidiša val.), bar miswāh (ivrita val.) — reliģiska iniciācijas ceremonija ebreju zēnam, kas sasniedzis 13 gadu vecumu.]un ka ķecerīgajos 60. gados es savā tallīta [7. Tradicionālā seģene, ko valkā ebreju vīrieši.] somiņā glabāju marihuānu, bet pašu tallītu izmantoju par šalli. Visbeidzot es izspēlēju savu lielāko trumpi. “Es neticu Dievam,” es atzinos rabīnam. Viņš pasmaidīja. “Tas,” viņš atbildēja, “ir starp jums un D-u.”

Iebraucis tādā Bruklinas daļā, kur nekad agrāk nebiju spēris kāju, es tūlīt pat apmaldījos. Biju lūdzis norādījumus rabīnam, un vienīgie norādījumi, ko saņēmu, bija braukt pa Grānta avēniju un labajā pusē uzmeklēt Švicera Zinātniskās kurpes. Kaut gan šim veikalam garām pabraukt neesot iespējams, man tas tomēr izdevās. Es gan atrados Bruklinā, taču šīs ielas ne ar ko neatgādināja to Bruklinu, kuru pazinu. Tās bija tik rosīgas, ka burtiski mutuļoja. Veikalu saturs gāzās laukā uz ietvēm, un katra veikala priekšā atradās desmitiem bērnu guļam- un sēžamratiņu — lielākā daļa pēdējo bija domāti dvīnīšiem vai trīnīšiem. Taču atšķirībā no Čainataunas, kur galvenokārt bija redzami ķīnieši, šīs ielas pildīja tikai un vienīgi hasīdi. Visi vīrieši bija ģērbušies melnā. Saskaņā ar mana grāmatveža teikto, viņi tā ģērbjoties tālab, lai izskatītos pēc 18. gadsimta Eiropas aristokrātiem. Savukārt visas sievietes bija ģērbušās kā 50. gadu Avon kosmētikas pārdevējas. Viņas tā ģērbjoties tāpēc, lai slēptu savu seksualitāti. Jāteic, ka pa lielākai daļai viņām tas arī izdevās.

“Atvainojiet,” es uzsaucu hasīdu vīriešu grupai, kas traucās pa ielu. “Vai jūs man nepateiktu, kur atrodas Grānta avēnija?” Tikai viens no viņiem izrādījās pietiekami pieklājīgs, lai noliedzoši papurinātu galvu — nē. Bet ko nozīmē šis “nē”? Nē, viņš nezina, vai nē, viņš neteiks?

“Atvainojiet...” tiktāl es tiku, mēģinot uzrunāt grupiņu hasīdu sieviešu, kas aizsteidzās garām, nepagodinājušas mani pat ar skatienu.

Vajehi Or mītne, kad beidzot to atradu, izrādījās septiņistabu dzīvoklis: septiņas drūmas istabas. Trīs telpas no grīdas līdz griestiem pildīja aizlīmētas kartona kastes. Cita telpa acīmredzot kalpoja kādām biznesa aktivitātēm, kurās izmanto rēķināmās mašīnas un lielas, zaļas kantorgrāmatas. Tad vēl bija mans “konsultāciju kabinets”, arī stāvgrūdām pilns ar kartona kastēm. Tur bija atbrīvots stūris, kur tikko pietika vietas metāla rakstāmgaldam un vienam vienīgam metāla krēslam.

“Konsultāciju kabinets” nebija daudz lielāks par pieliekamo. Tam nebija logu, taču vispārsteidzošākais, ka nebija arī durvju. Tieši pretī manam kabinetam atradās rabīna Šternglanca kabinets. Tam durvis bija, un tās bija ciet. Pati pēdējā istaba bija Vajehi Or uzgaidāmā un pieņemšanas telpa.

Uzgaidāmajā un pieņemšanas telpā neviens negaidīja, un hasīdu meitene, kas sēdēja aiz letes, nepakustināja ne pirkstu, lai mani pieņemtu. Nospriedu, ka viņai varētu būt ap divdesmit, un viņa bija skaista. Viņa vairāk izskatījās pēc jaunas, skaistas aktrises, kas tēlo jaunu, skaistu hasīdu meiteni, nekā pēc īstas hasīdu meitenes. Āda viņai bija balta un gluda kā porcelāns, vaigi kā apsmidzināti ar vasarraibumiem. Acis bija zaļas, un mirdzošie sarkanie mati sniedzās līdz pleciem. Tā nu gan ir lieliska parūka, es nodomāju.

“Esmu doktors Foiers,” es paziņoju, sniegdams roku, kuru viņa ij negrasījās paspiest. “Ručele,” viņa atbildēja, nepacēlusi zaļās acis no nokrautā rakstāmgalda, un es momentā aptvēru savu kļūdu. Hasīdu sievietei neviens roku nesniedz. Jauki. Uzturos te labi, ja minūti un jau esmu paguvis viņu aizvainot.

Rabīna Šternglanca kabinets bija vismaz piecreiz lielāks nekā manējais — vai varbūt tā tikai izskatījās tāpēc, ka tas nebija pieslānīts ar kartona kastēm. Pie telpas sienām bija vairākas fotogrāfijas, kurās rabīns redzams sarokojoties ar dažādiem politiķiem. Ievēroju divus bijušos Ņujorkas mērus un vienu ASV senatoru. Vēl tur bija desmitiem pateicības vēstuļu — visas ierāmētas — un palielināta Vajehi Or nākamā mājokļa skice — arī ierāmēta.

Rabīns sēdēja pie milzīga koka rakstāmgalda, uz kura slējās augstas, pēc izskata svarīgu papīru kaudzes. Viņš piecēlās un stingri paspieda man roku — droši vien ar to pašu tvērienu, es nodomāju, ko viņš taupa mēriem un senatoriem.

“Ja jums kas vajadzīgs,” rabīns sacīja, “manas durvis ir vienmēr atvērtas.” Izstāstīju rabīnam, ka pirmām kārtām būtu vajadzīgas durvis manam konsultāciju kabinetam. Varētu domāt, ka šāds lūgums ir visnotaļ saprātīgs, taču rabīns Šternglancs likās pārsteigts. “Kālab šāda noslēpumainība?” viņa sejas izteiksme šķita jautājam. Ko gan es tādu plānoju darīt, ja tam nepieciešamas aizvērtas durvis? “Vēl kas?” viņš vaicāja. Vispār jā. Man vajadzētu arī slēdzamu arhīvu, kur glabāt pacientu datus, un bez tam krēslu, kur šiem pacientiem apsēsties. Un vēl būtu jauki, ja no mana kabineta varētu aizvākt tās kartona kastes — un kas gan, es vaicāju, tajās vispār atrodas? “Medus,” rabīns atteica. Viņš paskaidroja, ka Vajehi Or piederot neliels medus bizness, kura peļņa palīdzot nodrošināt zināmus pakalpojumus kopienas locekļiem. Viņš man dievojās, ka viņam personīgi šis medus rūpals nenesot nekādu taustāmu labumu.

Bet, ja nu rabīns ir tik laipns un jautā, es turpināju, — man noderētu arī daži pacienti. Biju iedomājies, ka tiklīdz ieradīšos, mani sagaidīs slimnieki no “divdesmit gadus krātā saraksta”, kurus bija apsolījis rabīns, taču es nevarēju nepamanīt, ka uzgaidāmā telpa ir tukša. Neuztraucieties, rabīns mani mierināja. Pacientu esot gana, taču man nevajagot iedomāties, ka viņi nāks taisnā ceļā pie manis. Nē, vispirms viņi, kā jau ierasts, griezīsies pēc padoma pie rabīna, bet rabīns, ja uzskatīs par nepieciešamu, nosūtīs viņus pie manis. Nākamās divas stundas es nosēdēju pie sava medus kastu ielenktā metāla rakstāmgalda. Pa vaļējo durvju aili varēju novērot veselu virkni hasīdu vīriešu, kuri, vairums ar portfeli vai mapi pie rokas, iegāja rabīna Šternglanca kabinetā un tad atkal no tā iznāca.

Mans pirmais hasīdu pacients ieradās mātes pavadībā. Viņu sauca Heršels Nusbaums. Viņam bija 42 gadi, hroniska šizofrēniķa pelēcīgā sejas krāsa un skābenā smaka. Viņa haotiskais domāšanas veids un slimības vēsture, kādu to man aprakstīja Heršela māte, šo iespaidu apstiprināja. Viņa raksturoja Heršelu kā “jūtīgu”, tomēr “normālu” jaunu cilvēku, kurš 22 gadu vecumā piepeši saslimis. “Viņš sāka visu pārāk ņemt pie sirds,” — tāds bija viņas lietotais eifēmisms. “Dažas dienas ir sliktas, citas — ne tik sliktas,” tā viņa rezumēja 20 pastāvīga vājprāta gadus. “Ne tik sliktās” dienas Heršels pavadot savā istabā, kur šūpojoties šurp turp un dedzīgi strīdoties ar neredzamiem cilvēkiem. “Sliktajās dienās” Heršels no istabas iznākot.

Heršels dzirdot balsis. Reizēm šīs balsis viņam stāstot, ka viņš ir nākamais mesija — un dažreiz tas viņam uzlabojot omu, taču citkārt izraisot milzīgu satraukumu. Viņš negribot — tā viņš teicis mātei — viņš negribot uzņemties šādu atbildību. Vai balsis kādreiz likušas Heršelam darīt ko sliktu? Pāris reižu, nu, varbūt kādas trīs reizes Heršels pielaidis savai istabai uguni, lai izkvēpinātu no turienes ļaunu “golemu”. Un reiz, viņa negribīgi atzina, viņš ar virtuves nazi rokā dzinies pakaļ tēvam pa dzīvokli. “Viņš neko sliktu negribēja,” Heršela māte steidzīgi piebilda. “Viņš vienkārši dzīvo savā mazajā fantāziju pasaulē.” To viņa teica tā, it kā runa būtu par sapņainu pusaudzi, nevis par krāšņi psihotisku paranoiķi šizofrēniķi.

“Rabīns saka, esot zāles, kas var palīdzēt tādiem kā Heršels,” Heršela māte ieminējās, un to dzirdot, es tikko spēju valdīt dusmas — tās pašas dusmas, ko sajutu, kad dzirdēju par kristīgajiem sektantiem, kuri atsakās dot saviem bērniem antibiotikas, ļaujot tiem nomirt no vienkārša plaušu karsoņa.

“Jā, tādas zāles pastāv,” es teicu Heršela mātei. “Tādas zāles pastāv jau pēdējos 40 gadus.”

Saskaņā ar medicīniski novēroto “iekurēšanās parādību”, Heršels uz šīm zālēm nereaģēs tūlīt vai spēji. Tā kā Heršels slims bijis tik ilgi, viņa vājprāts ir nostiprinājies, neiroreceptori noslēgušies. Brīdināju Heršela māti, lai negaida brīnumus. Ja Heršela veselība uzlabosies vispār, tas notiks tikai daļēji un tikai pakāpeniski.

Izrakstīju Heršelam 4 mg risperdāla — tā bija relatīvi neliela relatīvi jaunu, “netipisku” antipsihotisko zāļu doza.

Nebija pagājušas ne 48 stundas, kad manā automātiskajā atbildētājā parādījās rabīna Šternglanca ierunāta ziņa. Rabīnam steidzīgi vajagot ar mani parunāt. Par Heršelu Nusbaumu. Skaidrs, ka tas varēja būt tikai kas slikts. Tā kā bija sabata priekšvakars, es zināju, ka rabīns Šternglancs nevarēs atbildēt uz zvaniem līdz pat nākamās dienas vakaram.

Šo laiku pavadīju, iztēlodamies vissliktāko. Iedomājos, ka Heršelam uz risperdālu iestājusies smaga distoniska reakcija, kuras rezultātā viņa ķermenis savilkts krampjainā mezglā un viņam nobloķējies elpvads. Vai varbūt viņam uznākusi paradoksālā satraukuma lēkme, līdzīga tai, kura lika viņam ar virtuves nazi rokā vajāt tēvu pa dzīvokli. Vai varbūt iestājies neiroleptiski ļaundabīgais sindroms, un Heršels ieslīdzis dziļā komā.

Līdz sestdienas pēcpusdienai man bija izdevies sevi pārliecināt, ka esmu nogalinājis savu pirmo hasīdu pacientu vai ka kādu nogalinājis viņš. Ko gan, prātoju, hasīdi tagad ar mani darīs? Vai viņi ļaus mani tiesāt Dievam, vai nodos bārdainu vecajo tribunālam? Varbūt Heršela māte un rabīns jau kontaktējušies ar advokātu, kurš viņus pārliecinājis, ka lietas iznākums skaidrs jau tagad?

Tā nu es gaidīju nāvessodu un jau biju paguvis iztērēt pēdējo apelācijas iespēju, kad sestdienas vakarā man atzvanīja rabīns Šternglancs. “Apsveicu,” rabīns vīteroja klausulē. “Heršela māte man stāsta, ka Heršels esot pavisam cits cilvēks. No rabīna teiktā izrietēja, ka Heršels jau divas dienas esot daudz rāmāks. Tagad viņš sarunājoties tikai ar īstiem cilvēkiem un viņa teiktais kļūstot aizvien sakarīgāks. Heršels pavadījis māti uz pārtikas veikalu un pirmo reizi nav neganti uzbrucis dārzeņu stendam. Viņš pavadījis tēvu uz šulu un pirmo reizi nav skaļi pasludinājis sevi par mesiju. Vēl vairāk: viņš teicis tēvam, ka, lai gan mesijas darba apraksts viņu joprojām neiepriecinot, līdz Lielajai Tiesas Dienai nekas īpašs no viņa netiekot gaidīts, tāpēc viņš nolēmis par to pagaidām neraizēties.

Nākamajās divās trīs nedēļās pacienti pie manis plūda nelielā, bet pastāvīgā straumītē. Tie bez izņēmuma bija vīrieši, bez izņēmuma psihiski nelīdzsvaroti un bez izņēmuma es biju pirmais psihiatrs, pie kura viņi jebkad griezušies.

Savukārt man viņi bija pirmie trakie hasīdi, ar ko man jebkad nācies sastapties, un jāatzīstas, ka viņu izskats vien man lika tik tikko valdīt smieklus. Patiesībā gan tā būtu bijusi drīzāk nervoza ķiķināšana, nekā smiekli — kā toreiz, kad Zinātnes gadatirgū redzēju, kā nohipnotizē manu stīvo dabzinātņu pasniedzēju Švimmera kungu un kā viņš pēc tam skraida pa vingrošanas zāli, klukstēdams kā vista. Te nu ir šie svētākie par svētu hasīdi, šie dievbijīgas paškontroles iemiesojumi — stulbi smaida, gvelž muļķības un publiski berzē savus dzimumorgānus.

Biju pavadījis Vajehi Or jau gandrīz divus mēnešus, bet man vēl nebija iznākusi darīšana ne ar vienu sieviešu dzimuma hasīdu pacientu. Iespējams, ka sektas sievietēm bija nevainojama garīgā veselība, taču visticamāk viņām nebija atļauts — vai viņas pašas neatļāvās — meklēt psihiatra palīdzību. Slimības slieksnis, kas viņām bija jāpārkāpj, iekams padoties ārstēšanai, droši vien bija daudz augstāks nekā vīriešiem. Sāku domāt, ka tad, kad ieradīsies mana pirmā hasīdu sieviete, viņai jau droši vien pa muti nāks putas, taču izrādījās, ka kļūdos.

Viņas vārds bija Rivka S., un viņa, kā atzīmēju savā pieņemšanas kartītē, bija “piedienīga kā uzvedības, tā apģērba ziņā.” Pēdējais novērojums gan nebija īsti precīzs. Rivka bija apģērbusies tā, it kā dotos uz mazpilsētas dāmu pēcpusdienas tēju, nevis vizītē pie psihiatra. Viņai mugurā bija tumšzili svārki līdz potītēm un pieskaņota jaciņa, kuras zelta pogas bija sapogātas līdz pat zodam. Viņas acīmredzami sintētiskajos matos draudīgi šūpojās maza, apaļa cepurīte. Viņas mērķis, šķiet bija, ģērbties pievilcīgi, tomēr tā, lai tas nevienam neliktos pievilcīgi.

Rivka izskatījās krietni jaunāka par savu vīru, kurš svinīgi un stīvi sēdēja krēslā tik tālu prom no viņas, cik vien manā šaurajā konsultāciju kabinetā vispār bija iespējams. Gaiss starp viņiem bija tik blīvs, ka to būtu varēts griezt ar nazi. Es zināju, ka Rivkas vīrs te neatrodas tikai kā viņas pavadonis, bet arī kā cenzors un ka tad, ja sākšu izprašņāt pārāk sīki, es vairs nekad neredzēšu ne vienu, ne otru. Tieši Rivkas vīrs arī bija nolēmis, ka Rivkai nepieciešamas tabletes, lai cīnītos ar “to asins trakumu.”

Rivkas “asins trakums” bija sācies pirms dažiem mēnešiem, kad viņa gulējusi mikvē, ikmēneša rituālajā vannā, kur hasīdu sievietes attīrās no pēdējām menstruālo asiņu paliekām. Mazgāšanās mikvē bija pats svarīgākais no “ģimenes šķīstīšanās” rituāliem “astoņās tīrības dienās” pēc piecām asiņošanas dienām, kura laikā sieviete rūpīgi pētīja sevi “no iekšpuses un ārpuses”, jo viņai bija jāsargājas apgānīt vīru ar visniecīgāko pilīti asins.

“Bet ja nu...?” Rivka iedomājusies, mērcēdamās mikvē, “Ja nu es joprojām esmu netīra?” Ja nu, par spīti rūpīgajai izpētei “no iekšpuses un ārpuses”, viņa nav pamanījusi kādu asins pili? Pavisam sīciņu pilīti, kas patvērusies kādā miesas krokā vai varbūt, teiksim, zem naga. Ja nu pat pēc astoņām šķīstīšanās dienām viņa tik un tā pārkāpj vissvarīgāko ģimenes tīrības likumu? Šī iespējamā pārkāpuma šausminošās sekas sākušas Rivku vajāt. Viss, kam vien viņa pieskarsies — mēbeles, trauki, bērni, vīrs — itin viss tiks apgānīts!

Rivkas “bet ja nu...” bailes, ka viņa joprojām ir netīra, pamazām sabiezēja pārliecībā. Viņa gulēja mikvē, līdz sačervelējās kā žāvēta plūme. Viņa mazgāja savas drēbes, traukus un rokas neskaitāmas reizes dienā — tam nebija it nekādas nozīmes. Viņa joprojām varētu būt nešķīsta. Visdrošākais, nolēma Rivka, būs nepieskarties nekam, ieskaitot vīru.

Atteikdamās pieskarties savam vīram, Rivka pārkāpa ne vien laulības uzlikto pienākumu vīru apmierināt, bet arī talmudā ierakstīto pienākumu augļoties un vairoties. Divdesmit piecu gadu vecumā Rivkai jau bija trīs bērni, taču šī augļošanās un vairošanās ne tuvu nebija pietiekama, lai apmierinātu talmudu vai hasīdu likumu — tie prasīja, lai Rivka augļotos un vairotos tik bieži, cik vien fizioloģija atļauj — līdz pat savai menopauzei vai nāvei, atkarībā no tā, kura pienāks pirmā.

Rivka jau bija izkritusi no grafika. Kaimiņi sačukstējās, rabīns izdarīja spiedienu. Bija gluži aplam, ka tāda jauna, auglīga hasīdu sieviete kā Rivka, nav nesusi augļus jau gandrīz trīs gadus. Kā rabīns Rivkai bija atkārtoti atgādinājis, viņas jaunākais bērns jau bija gandrīz trīs gadus vecs. Šī asins trakuma dēļ nedrīkstēja vairs zaudēt ne dienu. Arī pati Rivka sūrojās par zaudēto laiku — laiku, kad viņa būtu varējusi dzemdēt vīram divus, varbūt pat trīs bērnus. Arī viņa pati ilgojās no jauna kļūt par to apzinīgo sievu un efektīvo bērnu ražotāju, kādu viņš domājās apprecējis.

Varētu paiet kādas sešas nedēļas vai pat vairāk, es informēju Rivku un viņas vīru, iekams izrakstītās zāles, luvokss, sāks iedarboties. Sešas nedēļas, viņa atsaucās, viņi esot gatavi gaidīt, taču sešas nedēļas droši vien negribēs gaidīt rabīns — izņemot tad, ja es uzrakstīšot zīmi, lai rabīns viņiem garantē heteru, speciālu atlaidi, kas attaisnotu Rivkas un viņas vīra nevairošanos.

Savā vēstulē rabīnam es aprakstīju Rivkas slimību un viņas lietotās zāles. Es arī konstatēju, ka, no mana profesionālā viedokļa, grūtniecības izraisītais stress šobrīd tikai pasliktinātu viņas garīgo veselību. Pārdomāju, vai neminēt faktu, ka Rivka izmisīgi vēlas vairāk bērnu, taču nolēmu, ka tas jau būtu mazliet par daudz. Pārdomāju arī, vai neminēt Rivkas zāļu iespējamos teratogēniskos blakusefektus, bet arī tie būtu meli, jo nebija nekādu pierādījumu, ka luvokss izraisītu jebkādas augļa deformācijas. Mana zīme, vienkārša un faktiem bagāta, deva Rivkai mēnesi garu atelpu no vairošanās.Reizi nedēļā rabīns Šternglancs pabāza manā kabinetā galvu, lai apsveiktu mani ar labiem panākumiem un aicinātu “turēt fortu”. Katru nedēļu viņš solīja, ka “papildspēki jau ceļā”.

Neviens no vīriešiem ar diplomātiem, kurus novēroju staigājam iekšā ārā, pat tālīni neatgādināja sociālo darbinieku, taču gar to, kas notika rabīna kabinetā, man galu galā nebija nekādas daļas. Rabīnam un man bija vienošanās. Es nebāžu degunu viņa darīšanās, viņš — manējās, un līdz šim rabīns Šternglancs savu solījumu bija pildījis. Ārstēšanas kursā viņš nejaucās, vismaz tiešā ceļā ne. Dodot savu piekrišanu vai pavēli ierasties pie manis, rabīns noteica, kuri slimnieki nonāca manās rokās, un bija skaidrāks par skaidru, ka rabīna kritērijs nebūt nav tikai slimības nopietnība. Paranoiķis hasīds, kas, izliecies pa logu, izkliedza rupjības, parādījās Vajehi Or ilgi pirms tur nokļuva pilnīgi katatonisks hasīds, kas nedēļām ilgi sastindzis stāvējis savā istabā. Hasīds, kas cieta no mērenas depresijas un atteicās iet uz darbu, parādījās manā kabinetā pirms hasīda, kura depresija bija daudz nopietnāka un kurš pēdējā mēneša laikā bija pazaudējis 20 mārciņas. Man šī kārtība neko sevišķi nepatika, taču līdz šim visiem hasīdiem, ko pie manis nosūtīja rabīns, vismaz bija nepieciešama psihiatra palīdzība. Ar lietu kārtību varēju puslīdz būt mierā.

Klusībā biju iedomājies, ka pienāks brīdis, kad kopiena mani pateicībā piekļaus pie savām krūtīm. Es iztēlojos, kā kādu dienu sēžu pie viņu sabata vakariņu galda vai dejoju viņu bērnu kāzās. Taču pavisam drīz kļuva skaidrs, ka neatkarīgi no tā, cik mitzvoth [8. Labi darbi (jidiša val.)].man izdodas paveikt ar savām zālēm, iesvaidīt mani savā dzīves veidā šiem hasīdiem nebija nekādas intereses. Pat tad, kad uzdevu tiešus jautājumus, viņi vienkārši atbildēja: “tā mums pieņemts” vai “tā mums nav pieņemts”. Viņi mani ignorēja arī tad, kad aiz nezināšanas pārkāpu viņu likumus. Es būtu varējis nēsāt kaklā pakārtu milzu krucifiksu vai turēt uz galda Zelta teļa statueti — viņiem tas būtu gluži vienalga.

Visiem, izņemot sekretāri Ručeli.

Kad katras dienas beigās es noliku uz Ručeles galda pacientu slimības vēstures, Ručeles vaigi pietvīka viņas matu sarkanumā, un viņa nervozi sāka grūstīt pa galdu tur novietotos priekšmetus, it kā viņa jauktu mah-jong [9. Ķīniešu galda spēle.] plāksnītes. Ja es būtu divdesmitgadīgs hasīds, tad varētu to uzskatīt par iemīlēšanos, taču, būdams četrdesmit sešus gadus vecs psihiatrs, es to uzskatīju vienkārši par kautrību.

Kādu dienu Ručele sāka darīt to, ko neviena no hasīdu sievietēm līdz šim nebija atļāvusies — viņa sāka skatīties man acīs. Sākumā tas bija it kā nevilšs mirklis, tad skatiens kavējās ilgāk un — kā man šķita — ielūkojās dziļāk. Galu galā Ručele sāka pat ar mani sarunāties. Nevis vienkārši pārjautāt, kas ir tas vai cits vārds vai frāze, ko viņa nevarēja atšifrēt manā rokrakstā, bet uzdot jautājumus. Personīgas dabas jautājumus.

“Cik ilgi jāmācās, lai kļūtu par psihiatru?” Ručele man jautāja, un drīz vien pēc tam sekoja jautājums, cik man ir bērnu. Fakts, ka man nav bērnu, viņai šķita daudz šokējošāks nekā tas, ka, lai kļūtu par psihiatru, pēc vidusskolas beigšanas jāmācās 12 gadus. Vai manai sievai esot kāda problēma? viņa gribēja zināt. “Neesmu precējies,” es paskaidroju. “Tātad problēma droši vien ir manī.”

Ručele ne tikai uzdeva tiešus jautājumus, viņa sāka atbildēt uz manējiem. Viņai esot divdesmit gadu, viņa stāstīja, viņa dzīvojot kopā ar vecākiem un mācoties meiteņu ješīvā [10. Yeshiva (jidiša val.), yešībāh (ivrita val.) — ortodoksālo ebreju koledža vai seminārs; talmuda akadēmija.]. Nē, tā neesot parūka. Tie esot īsti mati. Viņai nevajadzēšot noskūt galvu un nēsāt šeitlu [11. Sheytl (jidiša val.) — parūka, ko valkā precēta sieviete.] , līdz viņa apprecēšoties, kas būtu jau noticis, ja viņai nevajadzētu gaidīt, iekams apprecas vecākā māsa.

Tagad es savas mapītes nesu Ručelei pēc katras konsultācijas, nevis vairs katras dienas beigās. Tādējādi mūsu īsās sarunas kļuva biežākas. Nezinu, ko Ručele redzēja manī, taču es viņā sāku saskatīt vērtīgu informācijas avotu attiecībā uz rabīnu Šternglancu. Pajautāju viņai, kas ir visi tie vīrieši, kuri staigā iekšā ārā. Račela paskaidroja, ka rabīns viņiem sniedz garīgus padomus un izklāsta savu reliģisko viedokli. “Tiem puišiem ar koferīšiem?” es pārjautāju. Ručele tad sacīja, ka viņi droši vien nāk pie rabīna, lai tas izšķirtu strīdus. Piemēram, kāds aizņemas naudu un negrib to atdot. Rabīns tad aprunājas ar šo puisi.

Kādu dienu pavaicāju Ručelei, vai viņa negribētu kopā paēst pusdienas piena restorānā, kas atradās vienu kvartālu tālāk. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu vaicājis, vai viņa nevēlas nodarboties ar seksu uz rabīna rakstāmgalda, kamēr viņš iztiesā kādu no saviem strīdiem. It nekur uz šīs zemeslodes, šķita paužam Ručeles skatiens, viņa un es nevaram cerēt papusdienot kopā.

Līdz pat tam brīdim man par Ručeli nebija ienākusi prātā neviena nešķīsta doma. Taču tagad manas domas sāka riņķot nevis ap pusdienām, bet ap visām tām vietiņām, kuras nekad nebūs pieejamas nevienam vīrietim, izņemot Račelas nākamo vīru. Pieķēru sevi iztēlojamies, kā virs tām redzamajām baltā zeķē ietērptās potītes divām collām varētu izskatīties Ručeles kājas. Iedomājos krūšu formu — perfekti firziķi! — un to, kā varētu smaržot šie mirdzošie, sarkanie mati — mati, kas vienā jaukā dienā gulēs uz kādas frizētavas grīdas. Es iedomājos visu mūsu iespējamo romānu. Mūsu zagto kopīgo mirkļu sāpīgo skaistumu, sektas mežonīgo reakciju uz ziņu par mūsu saderināšanos. Iedomājos, cik grūti man mūsu kāzu naktī nāksies atrast caurumu palagā.

Nolēmu atsākt piegādāt Ručelei slimības vēstures dienas beigās, nevis pēc tikšanās ar katru pacientu. Biju iztrūcies pats no savām fantāzijām. Bija pienācis laiks kādu soli atkāpties, un tas man arī veiksmīgi izdevās līdz pat dienai, kad mēs ar Ručeli piepeši atradāmies aci pret aci uz Vajehi Or sliekšņa. Es tikko gāju iekšā pa durvīm, bet Ručele droši vien devās pusdienās.

“Šalom”, es kā vienmēr sveicināju un pakāpos sāņus, lai palaistu viņu garām. “Šalom,” Ručele atņēma, pat nepakustēdamās. Cieši skatīdamās man acīs, Ručele lēni piespieda divus pirkstus pie lūpām, ļaudama tiem tur kavēties ilgu, kārdinošu mirkli. Tad, joprojām skatīdamās man acīs, Račela lēni pieskārās pie stenderes pienaglotajai mezūzai [12. Mezūzāh (ivrita val.) — kārbiņa ar reliģiskiem tekstiem, kas pienaglota pie stenderes ebreju mājā.].

Ne mirkli nevilcinādamies un neko nedomādams, es izdarīju to pašu. Likās, ka šis bezvārdu mirklis starp mums ilgst veselu mūžību. Likās, ka saskaras mūsu lūpas, ka tikai Dzīves Žokļiem varētu būt pa spēkam piespiest mūs atraut acis vienam no otra. Tāda bija šī sajūta, bet tad tā pagaisa. Un nekad vairs neatkārtojās.Izrādījās, ka zināmos aspektos rabīns Šternglancs ir vīrs, kas tur doto vārdu. Tagad manam konsultāciju kabinetam bija durvis, kaut gan plānais finieris, no kura tās bija izgatavotas, neļāva īpaši noslēgties no ārpasaules. Patiesībā kādas īpatnējas akustiskas parādības dēļ šī noslēgšanās bija iespējama pat mazāk nekā iepriekš. Nu man bija arī slēdzams skapītis, kur glabājās pacientu slimības vēstures — taču man bija aizdomas, ka rabīnam Šternglancam ir atslēgas dublikāts. Rabīnam beidzot izdevās piesaistīt arī “papildspēkus” ortodoksāla sociālā darbinieka izskatā. Sems V. bija viņa vārds, un viņa priekšstati par psihoterapiju — (to es skaidri dzirdēju caur savām finiera durvīm) — aprobežojās ar atziņu, ka pacientu vajag rāt tik ilgi, kamēr viņš sāk uzvesties kārtīgi. Pamazām manas un rabīna attiecības sāka bojāties.

Pirmais iemesls bija jauns hasīds, vārdā Jici Namkins, kurš bija atklāti homoseksuāls un atklāti atzinās, ka vismaz divas naktis nedēļā viņš, tērpies pilnā hasīdu uniformā, dodas pabraukāt pa Kristofera ielu, lai uzlasītu “partnerus”, aizvestu tos uz Bruklinu un drātētu istabā, kas atradās virs viņa vecāku guļamistabas. Viņš dodot priekšroku, tā viņš man teica, “lauku puišiem” — blondiem, ar kukurūzu barotiem Amerikas vidienes tipiem — kuriem savukārt uzbudinošs šķita Jici hasīdu tērps. Iespējams, atzina Jici, viņi uzskatīja, ka viņš ir āmišs [13. Striktas, no menonītiem nodalījušās anabaptistu sektas piederīgais. Āmiši sastopami gandrīz vienīgi Pensilvānijas štata dienvidaustrumos.].

Bija pilnīgi skaidrs, ka pat tad, ja Jici Namkinam neticamā kārtā izdotos atrast kādu vidienes geju kopienu, viņa problēmas nekur nepazustu. Jici aprakstīja periodus, kad viņš iztiekot pavisam bez miega un tik tikko spējot savaldīt pats savas joņojošās domas. Šajos laika periodos viņš sev liekoties spožs un nepieveicams, un tieši šajos periodos viņš mēdzot naktīs doties uz Hārlemu, kur nereti noraujoties pa purnu — ar ko, piemēram, bija izskaidrojama nejaukā brūce virs viņa kreisās acs. Jici bija gluži pareizi diagnosticējis savu uzvedību kā maniakālu un, visnotaļ saprātīgā kārtā, viņš vēlējās zāles, ar kurām varētu to kontrolēt — ja vien iespējams, zāles, kurām nebūtu nekādu seksuālas dabas blakusefektu.

Jici bija tik tikko ārā pa durvīm, kad pie manis iebrāzās rabīns. “Es to slimo mēslu vairs negribu te redzēt,” viņš šņāca. Vārdus “slimais mēsls” viņš izspļāva tā, it kā tas būtu tārpu kamols. Sākumā man šķita, ka rabīns joko un nolēmu spēlēt līdzi. “Jums pilnīga taisnība,” es pasmaidīju. “Skaidrs, ka garīgās aprūpes klīnika slimiem cilvēkiem nav īstā vieta.” Taču tad es sapratu, ka viņš nejoko. Viņa seja (cik no tās vispār bija redzams) bija pietvīkusi ugunssarkana, un viņš ņēmās skaidrot, ka Jici Namkins apdraud visus jaunos hasīdu zēnus, uzglūnēdams viņiem, lai apmierinātu savas perversās dziņas.

Jutu, ka arī es aiz dusmām pietvīkstu. “Neuztraucieties,” man bija uz mēles, “jūsu mīļotie ješīvas puisīši nav Jici gaumē. Viņš dod priekšroku fermerpuikām ar tvirtiem dupsīšiem un neapgraizītiem gailīšiem.” Tomēr es mierīgi paudu savu profesionālo viedokli, ka Jici Namkina homoseksualitāte nekādā ziņā neapdraud hasīdu kopienu. Homoseksualitāte, es skaidroju, vairs nav minēta pat GSDS-IV — Garīgo slimību diagnostiskās un statistiskās rokasgrāmatas ceturtajā izdevumā. Turklāt, pat ja ārsts gribētu, viņš nevarētu to vienkārši likvidēt kā kādu parastu kārpu.

Bija skaidri jūtams, ka, aizstāvēdams Jici Namkinu, no rabīna viedokļa, esmu kļuvis līdzīgs viņam. Tagad mēs abi viņa acīs bijām tikai “slimi mēsli”. Tas, ka es uzskatīju GSDS-IV par autoritatīvāku avotu nekā Dieva vārdu, teju izraisīja rabīnam fiziskas vardarbības uzplūdus. Sakoncentrējis visu gribasspēku, viņš tik tikko apspieda impulsu mani nogalināt un ar lielām pūlēm atguva savas gludenās manieres. “Lieta tā, ka varam izmantot tik maz no doktora Foiera dārgā laika,” viņš mēģināja izspiest smaidu, “un ir tik daudz slimnieku, kam viņa palīdzība patiešām nepieciešama.”

Viens šāds “slimnieks”, kuram rabīns Šternglancs drīz vien pievērsa manu uzmanību, bija visnotaļ veselīgs jauns cilvēks, kurš bija noraidījis veselu virkni pieņemamu shidduch [14. Šeit: sievas kandidāte.], pamatojot savu soli ar gluži nepieņemamo paskaidrojumu, ka šīs sievietes, lūk, neesot “viņa gaumē”. Rabīns uzskatīja, ka šāda nepateicīga uzvedība liecina par kādu smagu garīgu slimību, kas prasīt prasa psihiatra iejaukšanos.

Paskaidroju rabīnam, ka psihiatra uzdevums nav panākt sabiedrisko ieražu ievērošanu un ka medikamentu uzdevums nav savaldīt šo ieražu pārkāpējus. Sacīju, ka man gan labāk redzams, kam nepieciešama psihiatra iejaukšanās. Pārsteidzošā kārtā rabīns piekrita.

Taču tā diez vai bija sagadīšanās, ka jau nākamais pacients, ko rabīns nosūtīja pie manis, bija septiņpadsmitgadīgs puisis, kas bija redzēts sabiedriskā vietā ar New York Yankees beisbolista cepurīti galvā. Viņa patoloģija, kā noskaidrojās, bija tā, ka viņš sapņoja kļūt par lielās līgas beisbolistu. Viss, ko gribēja rabīns Šternglancs, bija, lai puisis lieto zāles.

Vēlreiz paskaidroju rabīnam savu nostāju un atkal rabīns sacīja, ka saprotot. Neilgi pēc tam viņš pie manis atsūtīja hasīdu sievieti, par kuru klīda baumas, ka viņa mācoties flamenko. Tad nāca kāds vecāks džentlmenis, kurš atteicies valkāt tefīlus, un sieviete, par kuru bija aizdomas, ka viņa ir lezbiete.

Tostarp Rivkas asins trakums nebija uzlabojies ne par matu. Tas nebija nemaz tik neparasti; ap 35% pacientu ar apsēstības pazīmēm nepadodas ārstēšanai. Taču neparasti bija tas, ka Rivka ne reizi nebija sūdzējusies par kādu blakusefektu, kaut gan biju paaugstinājis viņas medikamentu devu — luvokss, pēc tam zolofts — līdz līmenim, kas tālu pārsniedza ieteicamo. Tāpat viņa nesūdzējās, bet neziņoja arī par kādiem uzlabojumiem, kad pastiprināju šīs zāles vispirms ar litiju, tad ar risperdālu un visbeidzot ar vairogdziedzera hormonu. “Tas pats,” Rivka ziņoja ik pa divām nedēļām, kad apjautājos par viņas simptomiem. “Tas pats,” katrreiz atbalsoja viņas izmisušais vīrs, kurš katrreiz man arī atgādināja sākotnējo solījumu, ka sešu nedēļu laikā viņa sieva no asins trakuma būs izārstēta.

Arī mani, līdzīgi Rivkas vīram, sāka mākt izmisums. Es izlasīju visu, kas vien bija pieejams par jaunākajiem sasniegumiem apsēstības (OCD) farmakaloģiskajā ārstniecībā. Es aprunājos ar pāris pazīstamiem psihofarmakologiem, taču neviens no viņiem man nevarēja piedāvāt neko vairāk par to, ko jau darīju.

Apsvēru uzvedības modificēšanas terapiju, ar kuru gan man nebija nekādas pieredzes. Taču kad aprakstīju to Rivkai un viņas vīram un liku priekšā nosūtīt viņus pie attiecīgā terapeita, viņi par to negribēja ne dzirdēt. Lūst vai plīst, viņi iztiks ar tabletēm. Tostarp rabīns Šternglancs turpināja dot Rivkai vairošanās atlaides, bet tikai no vienas ovulācijas līdz nākamajai. Tādēļ katru mēnesi man nācās rakstīt Rivkai jaunu ārsta zīmi, kurā bija teikts aptuveni sekojošais: “Godājamais rabīn! Lūdzu atvainojiet Rivku S. par to, ka viņa šomēnes neieņems. Viņa nejūtas labi”.

Īsi pirms gavēņa pie manis griezās vēl viena hasīdu sieviete ar OCD. Kaut gan viņas simptomi bija gandrīz identiski Rivkas simptomiem un kaut gan viņa gribēja tās pašas zāles, kas nepalīdzēja Rivkai, kā arī tādu pašu ārsta zīmi, man neradās nekādas aizdomas. Aizdomu man nebija arī vēl tad, kad pēc gavēņa ieradās vēl viena apsēsta sieviete un pēc tam vēl viena. Augsts OCD procents augsti ritualizētā kultūrā, kāda raksturīga hasīdiem, šķita pašsaprotama parādība. Tāpat pašsaprotami likās tas, ka viņas uzrāda vienādus, kultūrai specifiskus simptomus. Zināms taču, piemēram, ka liels skaits aziātu izcelsmes vīriešu apsēsti tic, ka viņu peņi pamazām ievelkas atpakaļ vēderā, biju arī dzirdējis, ka, savukārt, skandināviem šķiet, ka tie saraujas, tāpēc man nepavisam nelikās dīvaini, ka tik daudzām hasīdu sievietēm varētu uznākt “tas asins trakums”. Man nenāca ne prātā, ka Rivka varētu simulēt — tas ir, līdz pat dienai, kad viņa man atzinās.

Savu atzīšanos viņa izgrūda spēji, vienā elpas vilcienā. Tā aizņēma pavisam īsu brīdi — tik ilgi, kamēr viņas vīrs izskrēja uz ielas, deaktivizēja mašīnas trauksmes signālu un atskrēja atpakaļ. Rivka paskaidroja, ka nevarot izturēt domu, ka vajadzētu vēl dzemdēt. Viņa esot nogurusi un izmisusi, un viņas izmisums tad arī novedis pie šiem izdomājumiem.

“Jūs jutāties tik izmisusi, ka veselus sešus mēnešus dzērāt zāles, kas jums nebija nepieciešamas?” es apstulbis jautāju.

“Nē,” Rivka atbildēja un no stilīgās jaciņas apakšas izvilka brūnu papīra turzu, kas bija pilna ar sešiem mēnešiem domāto zāļu sortimentu. “Varbūt tās noder kādai citai,” viņa, vainīgi smaidīdama, teica.

“Un tās citas?” es viņai jautāju. Tās citas sievietes, kuras apgalvoja, ka viņām ir tā pati problēma, kas Rivkai? “Viņām arī ir tā pati problēma, kas man,” Rivka apgalvoja. “Viņas negrib vairāk bērnu, nu, un mēs šad tad aprunājamies.”

Gribēju zināt, kāpēc Rivka atzīstas tieši tagad, taču Rivka atbildēja, ka nevarot to pateikt. Varbūt aiz vainas apziņas par melošanu vīram un rabīnam. Tas, ko Rivka zināja skaidri, bija, ka viņa negrib vairāk bērnu un negrib arī, lai es to pieminētu viņas vīram vai rabīnam Šternglancam. Jā, un, starp citu, viņai vajagot kārtējo vēstuli.

Es cīnījos — tiesa gan, tikai īsu mirkli — ar savu sirdsapziņu. Kādas gan man, neiesvaidītam ārpusniekam, tiesības jaukties šai svētajā hasīdu vairošanās likumā? Kādas man kā ebrejam tiesības samazināt ebreju skaitu pasaulē pat par vienu ebreju — pat tad, ja šis viens ebrejs būtu šīs visnorobežotākās sektas loceklis?

Bija tāda psihiatre, vārdā Anita, kura pirms trīsdesmit gadiem daudziem no mums uzrakstīja karadienesta pārvaldei domātas vēstules, lai mums nebūtu jādodas karot uz Vjetnamu. “Vai jums, sēžot metro, reizēm neliekas, ka cilvēki uz jums blenž?” viņa mums jautāja. Jā, mēs atbildējām, reizēm mums nudien tā liekas. “Vai jūs izvairāties kāpt uz asfalta spraugām, lai nesalauztu mātei muguru?” viņa vaicāja. Izvairāmies gan. Un tā nu mēs pēc nedēļas saņēmām vēstuli, kurā bija teikts, ka Vjetnamai esam pārāk labili. Nedēļā, kas pagāja starp manu interviju un vēstuli, dakteri Anitu pieķēra. Un kaut gan tas nebija sakarā ar vēstulēm, bet gan ar amfetamīnu dalīšanu, izeju no savas morālās dilemmas es tagad atradu dakteres Anitas piemērā.

Nolēmu, ka turpināšu rakstīt Rivkai vēstules un rakstīšu tās arī jebkurai citai nodzītai, izmisušai hasīdu sievietei, kura vien to vēlēsies. Galu galā, es spriedu, tā ir preventīvā psihiatrija. Rakstot viņām viltotas ārsta zīmes, es novēršu tos gluži reālos simptomus, ko bez šaubām izraisītu divdesmit pastāvīgas vairošanās gadi.Pavasara sākumā apkārtnes ielās bija jūtams spriegums. Jau bija notikuši daži nepatīkami incidenti. Kādu pusauga puertorikānieti viņas sociālās mājas veļas mazgātavā apgrābstījis kāds vecāka gadagājuma hasīds, pret kuru celta apsūdzība. Dažas dienas vēlāk ar akmeņiem tika izdauzīti vairāki logi. Jau atskanēja runas, ka tas viss novedīs pie starprasu grautiņiem.

Rabīns Šternglancs uz pāris nedēļām kaut kur nozuda un, kad atgriezās, bija krietni vien noslēgtāks nekā iepriekš. Apmeklētājus viņš vairs savā kabinetā nepieņēma. Un tais retajās reizēs, kad viņš kabinetu atstāja, viņu vienmēr pavadīja pāris hasīdu miesassargu.

Rabīns nebija ne eļļaini mīlīgs kā parasti, ne noraidoši nicinošs kā nesenā pagātnē. Viņš izskatījās nobijies un norūpējies.

Varbūt kādas trīs nedēļas nebijām pārmijuši ne vārda, kad rabīns Šternglancs iesauca mani savā kabinetā, kur iepazīstināja ar gados vecāku hasīdu, vārdā Šmuels R. — vīru, kurš taustījies gar to puertorikāņu pusaudzi. Šmuels sēdēja pavisam kluss, toties rabīns man izstāstīja, ka Šmuelam nepieciešama vēstule tiesai, kur būtu konstatēts, ka viņam ir garīgas problēmas un to dēļ viņš nespēj kontrolēt savus impulsus. “Tu tam nevarēji pretoties,” rabīns bezkaislīgi sacīja, un Šmuels papurināja galvu — nē, viņš tam nevarēja pretoties. Šim rabīna paziņojumam vajadzēja aizstāt rūpīgu garīgās veselības izvērtējumu un nu pēc tā man jāvadās, rakstot tiesai.

Es atteicos, taču ar atbildi nē rabīns Šternglancs nepavisam nebija noskaņots samierināties. Viņš uzskatīja manu atteikšanos par patvaļīgas nepakļaušanās aktu, kas kara apstākļos būtu pielīdzināms valsts nodevībai. “Bet jūs taču rakstāt daudzas vēstules, vai ne?” viņš jautāja. Man uzreiz bija skaidrs, ka ar to domātas manas attaisnojuma vēstules Rivkai un citām sievietēm. Un tomēr es atteicos. Turējos pie sava un rabīna sejā izlasīju, ka tagad esmu ienaidnieks. Gaidīju, ka viņš mani turpat uz vietas atlaidīs, taču viņš to nedarīja.

Kad dažas dienas vēlāk ierados Vajehi Or, durvis bija slēgtas ar priekškaramo atslēgu. To priekšā, rokas sakrustojuši, stāvēja pāris rabīna Šternglanca kolēģu. Rabīns turējās viņiem aiz muguras. Es izkāpu no mašīnas un sāku iet uz ēkas pusi, taču rabīna kolēģi aizšķērsoja man ceļu.

“Šai kopienā jūs vairs neesat gaidīts viesis,” rabīns man uzsauca. Tas bija teikts tā, it kā viņš būtu pasludinājis man fatvu [15. Fatva (no arābu val.) — muftija (parasti rakstisks) spriedums kādā ar islāma likumu saistītā jautājumā; kopš Salmanam Rušdijam pasludinātās fatvas ar to saprot arī nāves spriedumu.] . “Jūs te vairs nestrādājat,” viņš dimdināja.

Es izjutu atvieglojumu, tomēr reizē arī kaunu par to, ka tieku atlaists. Es nekad, it nekad vēl nebiju atlaists no darba. Domāju, nez, kas gan izrādījies pēdējais salmiņš. Vēstule, ko atteicos rakstīt vecīgā hasīda labā, vai varbūt vēstules, ko biju rakstījis? Vai mani novāca par to, ka esmu pretapaugļošanās pagrīdes līderis vai par manām neķītrajām domām par sekretāri Ručeli? Kas to lai zina? Bet kāda gan arī tam nozīme?

“Man vajadzēs savākt manu pacientu slimības vēstures,” es teicu rabīnam. Cerēju, ka vismaz daži no maniem hasīdu pacientiem sekos man uz Kalnu, un tad tās būs nepieciešamas.

“Tie vairs nav nekādi jūsu pacienti,” šņāca rabīns.

“Nu, tavējie jau nu ne tik,” es nomurmināju.

Pagāju garām rabīnam, lai dotos pie durvīm, taču lielākais no abiem vīriem sagrāba mani aiz augšdelma. Sajutu tādu pašu stingru, nesāpīgu žņaugšanu, kādu izraisa asinsspiediena aproce. “Novāciet rokas,” es pieprasīju — ne jau tāpēc, ka būtu varējis viņu piespiest to darīt, bet tāpēc, ka zināju, šādās situācijās tā jāsaka. Rabīns izspļāva dažus vārdus ivritā. Es nesapratu, ko viņš saka, taču pēc labas dienas vēlējuma tas nudien neizklausījās. Tad, līdzīgi diviem velkoņiem, rabīna vīri sāka bikstīt mani uz mašīnas pusi.

Rabīnu es vēl varētu ņemt uz sevi, klusībā rēķināju. Viņš ir resns, viņam ir biezas brilles un galu galā viņš ir rabīns.

Taču vīrs, kurš mani turēja aiz rokas, šķita nojaušam, kas man prātā. “Būs labāk, ja jūs iesiet,” viņš ieteica. Viņa balsī nebija nekāda īpaša ļaunuma. No viņa viedokļa tika vienkārši nokārtots kārtējais strīds.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Pirmpublicējums žurnāla Granta 74. numurā