Labi stāsti par briesmīgam beigām

Bioķīmijas doktoru Tobiju Mērkotu dēvē par vienu no britu mūsdienu izcilākajiem zinātnes žurnālistiem. Viņš ir BBC World Service zinātnes korespondents, Einstein TV redaktors, žurnāla Maxim zinātnes nodaļas redaktors un BBC Radio zinātnes programmu producents un vadītājs. Lielāko daļu laika viņš pavada ārpus dzimtās Bristoles, tiekoties ar pasaules ievērojamākajiem zinātniekiem un veidojot stāstus par viņiem un viņu sasniegumiem. Rīgā Tobijs Mērkots nolasīja divas zinātniekiem un žurnālistiem paredzētas lekcijas: Kas bija pirmais – zinātne vai žurnālistika un Analoģijas māksla – kā vienkārši stāstīt par sarežģītām idejām. Auditorija ik pa brīdim gan smējās, gan aplaudēja un vēl ilgi nevēlējās Tobiju laist uz lidmašīnu. Mūsu saruna sākās taksometrā, ceļā uz lidostu, un kļuva iespējama tikai, pateicoties lidmašīnas reisam, kas aizkavējās par veselu stundu. Rīgas Laiks: Kā jūs sākat cilvēkiem stāstīt par zinātni? Tobijs Mērkots: Pirmais, es pārliecinos, vai pats saprotu, par ko gatavojos stāstīt. Tad es iztēlojos auditoriju. Ilgi prātoju, kā to izskaidrot kādam, kas ir ieinteresēts, bet nezina speciālos terminus. Analizēju tos. Saprotu, ka nevaru lietot šo vārdu, šo, nākamo… Tad lūkojos pēc analoģijas. Piemēram, mitohondrijs ir šūnas organoīds, kas, visticamāk, ir ieslēgta baktērija. To apņem divas membrānas, kurās koncentrēti fermenti, kas katalizē oksidēšanās un fosforizēšanās procesus. Mitohondrijā notiek šūnas aerobā elpošana un ATF sintēze. Bet var teikt arī tā: mitohondrijs ir šūnas spēkstacija. Katras šūnas enerģija nāk no mitohondrija. Analoģijas es mēģinu padarīt asprātīgas un interesantas. Cilvēki izklaidējoties ļoti labi kaut ko iemācās. Pamēģiniet atcerēties savus mīļākos skolotājus! Tie bija skolotāji, kas varēja skolniekus sasmīdināt. RL: Padarot zinātnisku informāciju par izklaidi, jūs sacenšaties ar pornoindustriju, popmūziku vai Holivudas filmām. Mērkots: Protams! Izklaidēšana ir būtiska mana darba sastāvdaļa. Man patīk, ka cilvēki smejas, man patīk viņus iesaistīt. Ja to nedara, cilvēki ātri izslēdzas un tu neko nevari viņiem iestāstīt. Es nelieku cilvēkiem pārtraukt skatīties Holivudu vai pornofilmas. Es vēlos, lai viņi skatītos arī zinātniskos raidījumus. Kā to izdarīt? Atbilde ir ļoti vienkārša. Atrodi labu stāstu un piesaisti to kādai tēmai, kas interesē ļaudis. Cilvēkus aizrauj stāsti par viņu izcelšanos, stāsti par dinozauriem, par briesmīgām slimībām, par apkārtējās vides piesārņojumu… Atrast un izveidot stāstu ir pats grūtākais. Kāds zinātnieks, kura pētījumu lauciņš ir plastmasas pārstrāde, mēģināja ieintriģēt manu kolēģi no Guardian, stāstot par dažādām ķīmiskām reakcijām, plastmasas īpašībām un tā tālāk. Taču neveiksmīgi. Pēc brīža viņš uzradās vēlreiz, sakot: “Patiesībā gribēju teikt, ka esmu atklājis veidu, kā no supermārketu maisiņiem var ražot bruņuvestes.” Viņa pētījumi bija par to, kā no PET plastmasas iegūt supermateriālu. Kad laboratorijā viņi raidīja šāvienus un lode neizgāja cauri vestei, sanāca tīri interesants stāsts. RL: Kāds īsti, jūsuprāt, ir labs stāsts? Mērkots: Labs stāsts pilnīgi noteikti ir par cilvēkiem. Tam ir emocionāli kāpumi un kritumi. Spēja aizraut. Labam stāstam ir labs nobeigums. Labs stāsts zinātnē ir tas pats, kas labs stāsts Holivudā. Tādi paši drāmas veidošanas noteikumi. Tu stāsti, piemēram, par dzīvniekēdājiem augiem, ko katrs no mums var atrast savu māju tuvumā. Sāc ar intrigu un soli pa solim atklāj, ka tie ir purva augi, kas aug tik trūcīgā vidē, ka vienīgā iespēja tiem iegūt slāpekli ir no kukaiņiem. Es jūtos kā precību organizētājs, kas vēlas savest kopā dažādas cilvēku grupas, lai viņiem būtu interesanti vienam ar otru, lai viņi viens otram patiktu. RL: Vai jūs piekrītat, ka pastāv milzīga plaisa starp zinātniekiem un pārējiem cilvēkiem? Mērkots: Šo plaisu veido uzskats, ka zinātne ir kaut kas mistisks, kaut kas tāds, ko var saprast tikai neliels skaits cilvēku. Nav tādas zinātnes idejas, ko nebūtu iespējams izprast. Reāla barjera ir valoda, kādā zinātnieki runā ar pārējiem. RL: Vai, vienkāršojot zinātniskas idejas, nepastāv risks zaudēt to pamatjēgu? Mērkots: Es nemēģinu vienkāršot idejas, es mēģinu vienkāršot valodu. Mana doktora disertācija bija par vienu enzīmu. Lai uzrakstītu šo darbu, man vajadzēja saprast gēnu inženieriju, proteīnu struktūru, enzīmu darbību, mikrobioloģiju, bioķīmiju… daudz dažādu lietu. Es pavadīju milzum daudz laika, apkopojot dažādu jomu informāciju, lai palūkotos uz vienu pašu enzīmu. Pēc būtības šis enzīms ir katras dzīvās šūnas termostats, tas kontrolē apjomu, kādā katra no tām sadedzina cukuru. Kad šūnā ir par maz enerģijas, tas ieslēdzas, un kad par daudz – izslēdzas. Ideja ir ļoti, ļoti vienkārša, taču lai to izprastu, man bija jāapgūst citas ārkārtīgi sarežģītas idejas un koncepti. Lai zinātnes idejas aiznestu līdz cilvēkiem, jāatrod centrālais princips un jāatmet visi nevajadzīgie un cilvēkiem nesaprotamie dati. Lielisks piemērs ir citāts no kādas vēstules: ”Atvainojiet, ka mana vēstule ir tik gara… Ja man būtu pieticis laika, es to būtu uzrakstījis īsāku.” Piemēram, ne pārāk daudzi cilvēki saprot, kāpēc pēc Einšteina teorijas nav iespējams ceļot ar gaismas ātrumu. Man izdevās šo izskaidrojumu saīsināt līdz diviem teikumiem. “Kad jūs ceļojat ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, jūs kļūstat smagāks un smagāks. Kad jūs sasniedzat gaismas ātrumu, jūsu masa ir bezgalīga, jums vajag bezgalīgu daudzumu enerģijas – un tas nav iespējams. Punkts.” RL: Jūs tērējat daudz laika, lai saprastu sarežģītas lietas un pēc tam skaidrotu tās cilvēkiem. Kāpēc tas ir svarīgi? Mērkots: Par to domājot, arī esmu pavadījis daudz laika. Tas, ka mums vajag sabiedrību, kas saprot zinātni un domā zinātniski, vai, ka zinātne iespaido ikkatru, nav pietiekošs arguments. Skaidri redzams, ka veiksmīgi dzīvot šajā pasaulē var arī bez zinātniskas pasaules uztveres. Ir arguments, ka zinātniska pasaules uztvere ir nepieciešama demokrātiskai sabiedrībai, jo demokrātija paredz kolektīvu lēmumu pieņemšanu par to, kurp ejam, kādu nākotni lemjam. Taču arī šis viedoklis neiztur kritiku. Vairumam cilvēku demokrātija aprobežojas ar krustiņa ievilkšanu biļetenā pie to pašu cilvēku vārdiem, par kuriem ir balsojuši viņu vecāki, vai tieši otrādi – pie tiem otriem. Īstais iemesls, kāpēc cilvēkiem būtu jāzina par zinātni, ir tāds – iegūt informāciju par pasauli, kurā dzīvojam, ir interesanti, tas ir fascinējoši un aizraujoši. Cilvēki cauri gadsimtiem ir attīstījuši zinātnisku domāšanu. Aktīvs domāšanas process palīdz izprast problēmas un to cēloņus. Tas palīdz pieņemt lēmumus: sākot ar sadzīviskiem – ar kādu mašīnu vēlāmies braukt, kādu ēdienu ēst, – līdz pat tādiem, kādā pasaulē vēlamies dzīvot. Tas palīdz izdarīt izvēli mūsu dzīvē. Domāt zinātniski man ir privilēģija. Es jūtu savās rokās spēcīgu instrumentu un man patīk dalīties ar citiem cilvēkiem. Es vēlos, lai viņi domā kritiski, lai cilvēki redz konsekvences un pasaules kopainu. RL: Pēc kādiem kritērijiem jūs izvēlaties savu zinātnes stāstu tēmas? Mērkots: Deviņdesmit pieci procenti stāstu nāk no preses relīzēm. Stāsta izveidošana, izmantojot relīzi, prasa pusstundu, taču, lai sagatavotu oriģinālu stāstu, reizēm paiet diena, vairākas dienas. Mūsdienās tā strādā vairums žurnālistu. Man tas diez ko nepatīk, bet mediju situācija ir tāda, kāda tā ir, un es to godīgi pasaku. Žurnālistu darba apjoms aug un viņiem sen vairs nav laika veidot īstas ziņas. Tas, ko mēs lasām un redzam ikdienā, ir tas, ko kāds ir gribējis, lai mēs uzzinām. Tikai pieci procenti stāstu ir tādi, ko kāds nav gribējis nodot visu zināšanai. Tās, manuprāt, ir īstās ziņas. Taču tam ir arī otra puse. Es zinātniekiem uzmācīgi mēģinu ieskaidrot, cik liela nozīme ir preses relīzēm. Un saku, lai viņi tās raksta, informējot par katru savu sasniegumu, jo pretējā gadījumā mēs, žurnālisti, par tiem nekad neuzzināsim. Man vienkārši nav tik daudz laika, lai regulāri apzvanītu visus pazīstamos zinātniekus un izvaicātu, ko jaunu viņi ir atklājuši. RL: Vai velosipēds ir zinātne? Mērkots: Nē, velosipēds ir tehnoloģijas. Viss, ieskaitot gultņus, ķēdi, visu pārējo. Taču tas, kāpēc riteņi darbojas kā žiroskopi un velosipēdu notur vertikāli, gan ir zinātne. Ne vienmēr ir iespējams novilkt tik skaidru robežu starp zinātni un tehnoloģijām. Rupja definīcija ir, ka tehnoloģijas ir zinātnes pielietojums. Es to izmantoju, taču katrā reizē rūpīgi pārdomāju. Piemēram, DNS testi šobrīd ir tehnoloģijas, taču pirms desmit gadiem es nebūtu bijis drošs, par ko tos dēvēt: par zinātni vai tehnoloģijām. To pielietošana viennozīmīgi ir tehnoloģijas, taču to uzlabošana ir zinātne. Šajā gadījumā ir nepārtraukta atgriezeniskā saite starp tehnoloģijām un zinātni. Ja tehnoloģijas atklāj kādu nepilnību zinātnes sasniegumu pielietošanā, tās vēršas pie zinātnes, lai tā atrisina problēmu. Savukārt zinātne atrisinājumu nodod pielietojumam tehnoloģijās. Visu laiku – uz priekšu un atpakaļ. RL: Vai jūs ticat, ka pastāv zinātnisks progress? Mērkots: Jā, ticu. Zinātnieki katru dienu atklāj ko jaunu. Pavisam cits jautājums: vai šīs zināšanas tiek izmantotas labākajā veidā. Līdz ko kāds atklājums pamet laboratoriju, tas vairs nav zinātnieku rokās. Zinātne pati par sevi ir relatīvi neitrāla. Taču zinātniekiem kā cilvēcīgām būtnēm ir viedoklis un attieksme. Viņi var izvēlēties, vai darboties militārām vajadzībām vai nē. Ar zinātnes progresu, manuprāt, lielākā daļa cilvēku saprot tehnoloģisko progresu vai arī sociālo progresu. Viņi vaicā, vai zinātnes sasniegumi uzlabo mūsu dzīves kvalitāti. Piemēram, man ir mobilais tālrunis, ātrgaitas interneta pieslēgums un es varu brīvi strādāt jebkur pasaulē, kur vien darbojas mans pieslēgums. Tas padara manu darbu daudz vienkāršāku. Taču, no otras puses, manu dzīvi tas padara daudz stresaināku. Cilvēki mani var sasniegt jebkur pasaulē. Viņi piezvana četros no rīta, tāpēc, ka nezina, ka esmu valstī ar citu laika joslu. Zinātnes progress notiek visu laiku, taču veids, kā šos atklājumus pielieto sabiedrība – vai tas uzskatāms par progresu, ir pilnīgi cits jautājums. Es personīgi par to neesmu pārliecināts. Vai par progresu var uzskatīt jaunu pārtikas tehnoloģiju attīstīšanu, kas paredz ražot ilgi glabājošus produktus, pilnus ar dažādiem ķīmiskiem savienojumiem, ar augstu tauku un cukura saturu? Revolucionāros zinātnes sasniegumus pārtikas uzņēmēji izmanto, lai ražotu ļoti daudz ļoti lētas pārtikas, tā, ka šajā pasaulē nevienam nebūtu jācieš bads. Taču šis ēdiens būtībā ir mums kaitīgs. Es nedomāju, ka to var saukt par progresu. RL: Kā jūs izskaidrotu, ka pēc pagājušā gadsimtā notikušās, līdz šim straujākās zināmās zinātnes augšupejas civilizācijas vēsturē arvien vairāk un vairāk cilvēku pievēršas pseidozinātnēm? Mērkots: Manuprāt, tam ir vairāki iemesli. Nepārprotami, ja tev ir pieejama laba veselības aprūpe, tu dzīvo labos apstākļos, visticamāk, tu sasniegsi sešdesmit, septiņdesmit vai astoņdesmit gadu vecumu. Vairums bērnu slimību ir ierobežotas ar vakcinācijas vai antibiotiku palīdzību. Vairums slimību, kas iepriekš nogalināja lielu daudzumu jaunu cilvēku, tagad mūs neapdraud. Šobrīd mūs lielākoties piemeklē vecuma slimības vai arī kaites, kas izriet no mūsu dzīvesveida. Piemēram, vēlais cukura diabēts un sirds slimības, kas ir tieši saistītas ar nepareizu uzturu un pārēšanos. Nav tablešu, kuras iedzerot, mēs tiktu atbrīvoti no šīm ligām. Zinātnes sasniegumi ļauj vadīt šo slimību norisi, taču, reiz iegūtas, tās pavadīs cilvēku visu viņa dzīvi. Rietumu medicīnas stiprā puse ir akūtas slimības. Attiecībā pret hroniskajām mēs esam daudz vājāki. Piemēram, ja cilvēks ir ieguvis artrītu, tas pavadīs viņu visu mūžu un visticamāk, ka situācija ar gadiem pasliktināsies. Taču vairums alternatīvo medicīnas virzienu sludina, ka ar šo slimību var kaut ko pasākt. Es nevaru tevi izārstēt pilnībā, bet varu tavu dzīvi padarīt daudz komfortablāku, daudz vienkāršāku. Vai vēlies pamēģināt? Vairums cilvēku atbildēs: “Jā.” Jāatceras arī tas, ka mūsu sabiedrībā pieaug sekulārisms. Piemēram, Britu salās tikai pieci procenti cilvēku apmeklē baznīcu, kurpretī pirms simt gadiem to darīja visi. Es neesmu sociologs un neko nemāku teikt par mūsdienu sabiedrības garīgajām vajadzībām, taču domāju, ka daudzi pievēršas pseidozinātnēm, lai meklētu atbildes uz tā dēvētajiem lielajiem jautājumiem. Jautājumiem, ar kuriem būtu jānodarbojas reliģijai. Zinātne ir domāta, lai atbildētu uz jautājumu “kā”. Lai saprastu, kā kaut kas strādā. Piemēram, kā mēs esam uzbūvēti, kā mūsu šūnas iegūst imunitāti, kā izplatās infekcijas slimības vai cik liels ir Visums. Taču zinātne neatbild uz jautājumu “kāpēc”. Nav iespējams iegūt zinātnisku atbildi uz jautājumu, kāpēc mēs šeit esam. Pseidozinātne savukārt ir piesavinājusies reliģijas tiesības skaidrot jautājumus, kas sākas ar “kāpēc”. Cilvēki runā par zinātnes un reliģijas cīņu. Manuprāt, mūsdienās nepastāv nekāda attiecību problēma starp zinātni un reliģiju. Zinātne skaidro jautājumus “kā” un “kas”, savukārt reliģija atbild uz jautājumu “kāpēc”. Pseidozinātnes mēģina apvienot abus un, visticamāk, abos arī smagi kļūdās. RL: Vai zināt Džeimsu Randī, amerikāņu zinātnieku, kurš izsludinājis miljons dolāru atlīdzību katram, kurš zinātniski pierādīs savas pārdabiskās spējas? Līdz šim neviens to nav spējis. Mērkots: Tas, ko viņš dara, ir ļoti interesanti. Cik zinu, viņš ir nikns uz trikiem, nikns uz cilvēku mānīšanu, un es pievienojos šim niknumam. Es zinu gadījumus, kad šarlatānu iedrošināti cilvēki atsakās no smagas komplikācijas izraisošajām pretvēža zālēm un tic, ka dziednieks viņus izārstēs. Pēc neilga laika viņi, protams, nomirst. Tas ir traģiski un nepiedodami. Taču es gribētu pavaicāt Randī, vai viņš tiešām tic zinātnes visvarenībai. Ja viņš tic zinātnei, tad viņš neizprot tās būtību. Zinātne nav par ticību, zinātne ir par pierādījumiem. Var atrast gana daudz cilvēku, kas ignorē faktu, ka zinātne ir izmantojama vienīgi, lai meklētu un atrastu pierādījumus. Pirmais, ko es sacītu Randī: “Man ļoti patīk tas, ko jūs darāt!” Taču otrais – es lūgtu mani pārliecināt, ka zinātne nav viņa ticība un viņš joprojām ir skeptisks un ieinteresēts pierādījumos. RL: Cik svarīgi zinātniekam ir visu laiku būt skeptiskam un ne par ko līdz galam nebūt pārliecinātam? Mērkots: Tāda ir zinātnes būtība. Viens no slavenākajiem zinātnes filozofiem Karls Popers apgalvo, ka zinātnes uzdevums ir nevis mēģināt pierādīt, bet mēģināt apstrīdēt. Tā vietā, lai, teiksim, mēģinātu pierādīt, ka Saule atrodas 93 miljonus jūdžu tālu, tu mēģini pierādīt, ka tā nav. Ja tu neesi skeptisks, tad tu neesi zinātnieks. RL: Kādu iespaidu šis skepticisms atstāj uz zinātnieka personību: viņa spēju nodibināt ģimeni, uzticēties cilvēkiem? Mērkots: Hmm… Tas atstāj iespaidu. (Smejas.) Ja ņemu par piemēru savus kolēģus, tad, manuprāt, starp viņiem ir tieši tikpat labu ģimenes cilvēku, cik sliktu. Taču viena lieta, ar ko zinātnieku otrajām pusēm noteikti jārēķinās, ir nemitīgie jautājumi. RL: Kāds ir jūsu viedoklis par to, vai šī pasaule ir radīta vai tā ir radusies pati? Mērkots: Mūsu pasaule ir ārkārtīgi komplicēta. Neiedomājama un neaptverama sugu daudzveidība un tajā pašā laikā ar prātu neizdomājama specializācija. Mēs sastopam augus, kas pārtiek no vienas noteiktas kukaiņu sugas, vai putnus, kas pārtiek tikai no vienas vienīgas augu sugas nektāra. Vai, piemēram, acs evolūcija… Ir divi veidi, kā to skaidrot. Vai nu pasauli ir radījuši un iekārtojuši kādi pārpasaulīgi radījumi, ja vēlaties – dievi, vai arī tas ir bijis nejaušs atgadījums. Man ir ļoti grūti ticēt abiem šiem skaidrojumiem. Mazliet pieņemamāks liekas variants ar atgadījumu. Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pieņemot, ka radītājs ir Dievs, var aizrunāties līdz Dieva radītājam, Dieva radītāja radītājam un turpināt bezgalīgi. Man šķiet, ir jāpieņem, ka Visums ir radies pats un pastāv tāds, kāds tas ir, un mēs esam šī gadījuma rezultāts. RL: Taču paliek neatbildēts jautājums, kāpēc tas izskatās tāds, kā izskatās, un ir gadījies tik loģisks un pārdomāts? Piemēram, kāpēc ogleklī ir gadījies tieši tik elektronu, lai saule degtu, vai kāpēc pasaules okeāns regulē skābekļa un oglekļa dioksīda līdzsvaru un mums ir konstants gaisa sastāvs, ko elpot? Mērkots: Es ticu dinamiskajam līdzsvaram. Mūsu ķermeņi tajā atrodas visu laiku. Ja mums trūkst skābekļa, mēs sākam ātrāk elpot. Ir milzīgs daudzums šādu pašregulācijas piemēru, kas radušies dzīvības evolūcijas gaitā. Taču domāju, ka neviens no mums nesaprot, cik garš laika periods ir šie 3,8 miljardi gadu dzīvības evolūcijai uz zemes. Manuprāt, tas ir neiedomājami garš laiks, pietiekoši, lai būtu iespējams viss. RL: Jūs runājāt par laiku, taču ap mums ir milzīgs daudzums telpas. Pēc iepriekšējās analoģijas var pieņemt, ka Visumā ir pietiekoši daudz telpas, lai dzīvība būtu “atgadījusies” arī kaut kur citur? Mērkots: Es domāju, ka dzīvība Visumā ir plaši izplatīta. Man par to nav ne mazāko šaubu. Ja mēs palūkojamies uz zemes, tad dzīvība mīt pat ļoti dziļi okeānā, lielā karstumā un smagos apstākļos. Cits jautājums: kāpēc mēs neatrodam saprātīgu dzīvību? Pirmā atbilde: iespējams, mēs esam pirmā saprātīgās dzīvības forma. Visums nav pastāvējis pietiekoši ilgi, lai paspētu attīstīties vēl citas saprātīgas dzīvības formas. Otrs pieņēmums – saprātīga dzīvība ir ļoti reta. Pasaulē ir daudz dažādu zīdītāju formu, taču vienīgā, kas spējīga radīt tehnoloģijas, ir cilvēks. Tādi mēs esam tikai labi ja pēdējos desmit tūkstošus gadu. Un tikai pēdējos simt gadus mēs spējam raidīt signālus. Simt gadi ir niecīgs laiks. Taču pēdējos piecos gados signālu daudzums, ko raidām, strauji samazinās, jo lielākā daļa komunikāciju pāriet uz kabeļiem. Drīz visa televīzija un radio strādās tikai caur internetu. Protams, mums ir mobilie tālruņi, taču tie neraida diez cik tālu. Pēc analoģijas varētu pieņemt, ka patiesi attīstītas civilizācijas neizplata pārāk daudz radiosignālu. Ir diezgan liela iespēja, ka šajos četrarpus miljardos gadu mēs to varam būt arī palaiduši garām. (Smejas.) Ir daudz zinātnieku, kas uzskata, ka ir vērts meklēt dzīvību citur. Šobrīd tiek radīts superaugstu tehnoloģiju teleskops, kas meklēs zemei līdzīgu planētu atstaroto gaismu. Šis Darvina vārdā nosauktais teleskops meklēs zilas un zaļas planētas apmēram simt zvaigžņu sistēmās mums apkārt, 21 gaismas gada attāluma robežās. RL: Tas balstās uz pieņēmumu, ka dzīvību pamatā veido ūdens un ogleklis… Mērkots: Jā, tā jau darbojas zinātne – par pamatu ņem jau zināmas lietas un ekstrapolē tās plašākā kontekstā. Mēs zinām par oglekļa specifiskajām īpašībām, par tā spēju piedalīties visdažādāko savienojumu veidošanā, un mēs uz to balstāmies. Protams, varētu pieņemt, ka arī silīcijs spēj ko līdzīgu, taču ogleklis vienalga ir pārāks. RL: Tomēr dzīvības meklēšana prasa definēt, kas īsti ir dzīvība. Mērkots: Par to joprojām ir diskusijas. Vai vīrusu var uzskatīt par dzīvību? Ja dzīvība ir vairošanās, tad, piemēram, baktērijas spēj vairoties, augi spēj vairoties, dzīvnieki spēj vairoties, bet vīrusi nē. Tie pārņem citu šūnu un tikai tad spēj vairoties. Tas nozīmē, ka vīrusi nav dzīvi [1. Dzīvs ir tāds, kas: 1) spēj vairoties (radīt sev līdzīgus); 2)veic vielu apmaiņu ar apkārtējo vidi; 3) spēj atbildēt uz ārēju kairinājumu.]. RL: Un nanotehnoloģiju roboti, kas spēj radīt sev līdzīgus un uzturēt sistēmu? Mērkots: Tas mani nemaz neuztrauc. Esmu runājis ar ekspertiem. Nanotehnoloģijas pat daudzi to radītāji jau pieskaita zinātniskajai fantastikai. Taču, ja kādu dienu tiktu radīti roboti, kas paši vairotos, turklāt tie spētu vairoties ar kļūdām, tad mēs varētu runāt par evolūciju. Evolūcija ir balstīta uz mutācijām. Un varbūt, ka kaut kur Visumā notiek evolūcija, kas ir pilnīgi atšķirīga no mūsu izpratnes par dzīvību. Piemēram, silīcija evolūcija. RL: Pastāv viedoklis, ka fizikas un ķīmijas attīstība ir apstājusies, jo ar esošajiem instrumentiem ir iegūts pietiekams pasaules modelis, kura dziļāka izpēte diemžēl nav iespējama. Tā rezultātā daudzi “nedzīvo” zinātņu zinātnieki pievēršas pseidozinātnēm un sāk traktēt pasaules uzbūvi, balstoties uz nezinātniskiem pieņēmumiem. Mērkots: 1905. gadā Einšteins publicēja savu relativitātes teoriju. Tas apgrieza kājām gaisā fiziķu pasauli, Ņūtona pasauli. Divdesmitajos gados sekoja kvantu fizikas interpretācija. Tās bija absolūti radikālas fizikas idejas. Jāatceras, ka tikai neilgi pirms tam fiziku balstīja mehānika un citas diezgan viegli izprotamas lietas. Ar esošajiem instrumentiem fiziķi tiešām ir sasnieguši līmeni, kad dziļāka izpēte nav iespējama. Fiziķu vidū dzīvo divas dažādas teorijas, kas savā starpā nesaprotas un nesatiekas – relativitātes teorija un kvantu teorija. Šobrīd tiek meklētas teorijas, kas savilktu šīs divas iepriekšējās kopā, taču mēs negūstam nekādus apstiprinājumus, ka tas būtu iespējams. Mēs būvējam arvien lielākus paātrinātājus, lai sasmalcinātu atomus smalkākās enerģijās un nokļūtu tuvāk tam, kas notika Lielajā sprādzienā un pēc tā. Es prasīju Nobela prēmijas fizikā laureātam Murejam Dželam-Manam, vai tiešām, būvējot arvien lielākus paātrinātājus, mēs iegūstam arvien mazākas daļiņas? Viņš atbildēja: “Jā.” Tad es vaicāju: “Kāpēc mēs to darām?” Viņš atbildēja, ka gan jau kādā brīdī mēs iegūsim kaut ko tādu, ko negaidām, bet kas pagriezīs fiziku pavisam citā, tālejošā virzienā. Es domāju, šis stāsts raksturo fiziku kopumā. Jauna virziena meklēšana, stūrējot tajā pašā virzienā un cerot, ka aiz kalna sekos kardināls pagrieziens. RL: Vai jūs pieļaujat iespēju, ka kādu dienu mūsu smadzenes spēs pa tiešo komunicēt ar datoriem, sērfot internetā un, iespējams, pat lejuplādēt visu mūsos esošo informāciju uz cietā diska? Mērkots: Ja vien būs iespējams ierakstīt katras smadzeņu šūnas signālu… Hmm… Es gan nedomāju, ka mūsu smadzenes spēj darboties bez cilvēka. Pat, ja mēs tām pievadītu asinis, domāju, tās darbojas tikai cilvēkā… Smadzenēm ir vajadzīga atgriezeniskā saite ar ķermeni, ar vidi, kurā tās atrodas. Lai lejuplādētu tur esošo informāciju, mums jānokopē katras šūnas aktivitāte un mijiedarbība ar citu smadzeņu šūnu un ar citām ķermeņa šūnām. Pat, ja mēs to visu lejuplādēsim uz kāda superdatora, mēs nevarēsim iegūt atgriezenisko saiti. Sajūtu, kāda ir maniem pirkstiem, taustot galdautu, klausoties mūziku vai sajūtot smaržas. RL: Bet ja pieņem, ka ar laiku superdatori spēs radīt elektroniskus šo sajūtu atdarinātājus? Mērkots: Mūsu ierakstīšana būtu viena problēmas daļa, taču lai mehānisms darbotos, būtu jāieraksta arī visa vide ap mums. Var pieņemt, ka attīstoties datoriem kaut kas tāds reiz būs iespējams, taču es pats tam maz ticu. Mēs esam ļoti tālu no šādas attīstības. Mēs gan nevaram būt pārliecināti, ka tas jau nav noticis. Tas, protams, ir filozofiskas dabas jautājums, vai mēs jau neesam smadzenes šķidrumā, bet mums apkārt notiekošais – supersarežģīts “matrikss”? Tās gan vairāk ir spekulācijas, pie kurām var nonākt, nakts vidū mājās sēžot pie labas viskija pudeles. RL: Vai jūs piekrītat, ka senajā Ēģiptē zinātne bija sasniegusi augstu attīstības līmeni? Mērkots: Jā, viennozīmīgi. Lūkojoties uz piramīdām, ir skaidrs, ka viņu izpratne par mehāniku un ģeometriju bija neiedomājami augsti attīstīta. Citādi viņi tās nebūtu uzbūvējuši. Savukārt tie, kas uzbūvēja Stounhedžu, bija izcili astronomi un matemātiķi… RL: Sakiet, lūdzu, kā bija iespējams, ka dažu gadsimtu, pat gadu desmitu laikā šīs zināšanas tika pilnībā pazaudētas, un kā mūsu civilizācijai no tā izvairīties? Mērkots: Tas, ka tūkstošgades pirms mums senie babilonieši, ēģiptieši, indieši, maiji, acteki un citas civilizācijas, kuru pieminekļi ir nonākuši līdz mūsu dienām, bijušas apveltītas ar zināšanām, kas vēlāk zaudētas, ir ļoti skumji. Lūkojoties vēsturē, redzam, ka katra liela civilizācija ceļas un krīt. Neredzu nekādu iemeslu, kādēļ lai mūsu civilizācija būtu citāda. Taču ir viena lieta, kas mūs fundamentāli atšķir. Mūsu saruna šobrīd tiek ierakstīta digitālajā diktofonā. Mēs visu digitalizējam. Pat, ja mūsu civilizācija kritīs, informācija paliks. RL: Romu izpostīja barbari, Dienvidameriku konkistadori. Kas, jūsuprāt, varētu likt krist mūsu civilizācijai? Mērkots: Viena no reālākajām lietām man šķiet globālā sasilšana. Nav šaubu, ka tā notiek un cilvēki ir tajā līdzdalīgi. Cits jautājums: vai mēs ar to kaut ko varam pasākt. Tās jau ir reālas diskusijas. Taču neviens vairs īsti nešaubās, ka tuvākajā laikā varēs novērot visaptverošas klimata izmaiņas, jūras līmeņa paaugstināšanos, izmaiņas līdzšinējā nokrišņu sadalījumā. Vietās, kur līdz šim bija sauss, būs plūdi, savukārt citur upes izžūs. Rezultāts būs milzīga cilvēku migrācija. Zemes, kas būs kļuvušas nepiemērotas dzīvošanai, tiks nomainītas pret citām. Visticamāk, ka klimata kataklizmu rezultātā ļaudis no trūcīgām zemēm dosies uz pārtikušām. To valdības būs spiestas uzlikt arvien stingrākus imigrācijas ierobežojumus, līdz beidzot aizsargāt savas robežas ar ieročiem. RL: Kā šajā gadījumā ar humānismu un pasaules attīstīto prātu mēģinājumiem rast risinājumu? Mērkots: Ja sasilšana patiešām notiks tik strauji, kā tiek prognozēts, 11 grādi nākamajā simtgadē, kas ir ekstremāli augsts rādītājs, tad mūsu civilizācija neiedomājami mainīsies. Tās pastāvēšana līdzšinējā formā ir apšaubāma. Vides aizsardzības organizācijas visā pasaulē skandē, ka mēs bojājam Māti zemi, taču patiesais stāsts jau nav par Māti zemi. Mūsu planēta ir piedzīvojusi neskaitāmus ledus laikmetus, pēdējais bija tikai pirms 10 tūkstošiem gadu. Šīs planētas vēsturē ir bijušas piecas milzīgas sugu bojāejas. Ir bijuši periodi, kad uz zemes ir saglabājušies tikai daži procenti dzīvības. Taču pēc katras izmiršanas zeme ir piedzīvojusi neiedomājamu sugu daudzveidību. Visdažādākie augu un dzīvnieku veidi atkal un atkal ir pārklājuši zemes virsu. Piemēram, vienas izmiršanas rezultāts – fosilā degviela – balsta mūsdienu ekonomiku. Daļēja izmiršana ir bijusi pat noderīga, jo tās rezultātā vēlāk ir notikusi evolūcija. Ar planētu viss būs labi. Planēta necietīs. Cits jautājums, ka cietīs un ies bojā cilvēki. Man patiesais stāsts par globālo sasilšanu saistās ar miljonu un miljonu indivīdu ciešanām. Jo ātrāk mēs pārstāsim muldēt par planētas bojāšanu un sāksim runāt par to, ka sāpināsim sevi, jo labāk.

RL: Tiek tērēti milzu līdzekļi dažādu tehnoloģiju izstrādei, kas varētu situāciju uzlabot? Mērkots: Es esmu ļoti skeptisks, vai augstās tehnoloģijas atrisinās mūsu problēmas. Drīzāk risinājums ir tā sauktajās zemajās tehnoloģijās. Ja katrai mājai uz jumta būs ar saules enerģiju darbināms ūdenssildītājs un neliels vēja ģenerators, mēs izlietotu daudz mazāk enerģijas. Šīs tehnoloģijas jau ir gatavas un nav jāattīsta, bet vienkārši jāuzstāda. Tam vajadzīga politiskā griba. Tā vietā, lai samazinātu ogļskābās gāzes izmešu daudzumu atmosfērā, parādās teorijas par milzīgām fabrikām, kas varētu atdalīt un izņemt no atmosfēras šo gāzi, un citas muļķības. Zinātne un tehnoloģijas jau šobrīd piedāvā daudz risinājumu, lai mēs tiktu galā ar savām galvenajām problēmām. Pasaulē ir pietiekami daudz pārtikas, lai nevienam nebūtu jāiet gulēt neēdušam. Problēma ir pārtikas sadalē. Ģenētikas kompānijām, kas saka, ka, lai pabarotu pasauli, ir vajadzīga ģenētiski modificēta pārtika, nav taisnība. Augstu tehnoloģiju visaptverošs pielietojums neglābs pasauli. Problēma ir citur. Ja visi lietotu mazākus auto, vairāk pārvietotos ar vilcieniem, tas ievērojami mainītu situāciju. Taču tas ir stāsts par dzīves stila maiņu un atteikšanos no dažām ērtībām. ASV neparakstīja Kioto deklarāciju, apgalvojot, ka amerikāņiem ir jādzīvo šeit un tagad. Un kamēr vien daudzus štatus nebūs nopietni nopostījuši tornado un daļu Floridas noskalojuši milzu viļņi, bet lielākās apdrošināšanas kompānijas nonākušas bankrotā, Džordžs Bušs un visi prezidenti pēc viņa šajā jautājumā neko nedarīs. Tas ir skumji, taču es arvien vairāk pārliecinos, ka cilvēki nereaģē līdz brīdim, kamēr tas neiespaido viņus personīgi. Tieši šī iemesla dēļ esmu pavadījis daudz laika, lai padarītu zinātnes stāstus personiskus un pateiktu, kāpēc tā vai cita problēma skar tieši mani kā indivīdu. Amerika šobrīd neredz, ka klimata izmaiņas uz to attiektos pietiekošā mērā, un neredz, kāpēc kaut kas būtu jāmaina. Taču skumjākais šajā stāstā ir tas, ka tad, kad klimata izmaiņas sasniegs Ameriku, Bangladeša un Mikronēzija jau būs noskalota vai zem ūdens. Un tajā brīdī jau būs par vēlu.

Tobijs Mērkots piedalījās Otrajā starptautiskajā bioloģijas studentu konferencē Inbisco 2005, ko ar Britu padomes atbalstu organizēja LU Bioloģijas Studentu Asociācija. Vairāk par Tobiju Mērkotu http://www.ketoe.co.uk/index.htm