Labdarības čempione

Durvju zvans nodūc savā zemajā balsī, bet ķiķināšana aiz sienas kāpņu telpā liek domāt, ka nācēja nodomi nav no drūmajiem. Uz kājslauķa mīņājas jauna meitene, šķiet, reiz viņu esmu jau redzējusi. Stāv ar ziedojumu pelēko urniņu rokās, — esot ģimnāziste, vācot naudu bērnu namam Peru. Viņa nospurdz vēlreiz un saka, ka esot manas kaimiņienes draudzene. Kaimiņiene, izrādās, ziedojuma vākšanas akciju noklausās, iestājusies sava dzīvokļa durvīs. Mājās tikpat kā nekādas skaidras naudas nav. Uz kumodes koridorā stāv tāda melnraiba finiera govs ar spraugu mugurā. Reizēm tur ieberam monētas, lai raibaļas “četri kuņģi” nestāvētu tukši. Zvejojot spīdīgās vienkronu ripiņas, prasu, vai tas ir tas bērnu nams, kuru nodibinājis viens no šīs pilsētas godprātīgajiem pilsoņiem. Redzēju to reiz vietējās TV ziņās. Jā, bērnu nams tas pats, bet vairāk meiča arī neko nezina. Skolā likts vākt naudu, bet viņai esot kauns. Draudzene sūtījusi pie manis, es noteikti neatteikšot.

Ja gribas medaļu, var čempionātu vai olimpiādi sev izgudrot pats. Var pats par sevi priecāties, asaru notraust un himnu nospēlēt. Un nav jau nepelnīti. Šogad Norvēģijas palīdzības iestādei “trešās pasaules” valstīm — NORAD aprit 50 gadu. Piecdesmit gadu pūliņiem cīņā pret globālo nabadzību. Norvēģiem pat ir sava Atbalsta ministrija, un 50 gadu laikā šī valsts atdevusi pasaulei 173 miljardus kronu jeb 19 miljardus dolāru. Par to arī norvēģiem pirmā vieta — neviens cits tik daudz nedod. Procentuāli uz cilvēku.

Atbalsta budžetam jābūt vismaz vienam procentam no valsts gada budžeta. Ja naudu piešķir mazāku, Atbalsta ministre Hilda Frafjorda Jonsena televīzijā raud. Viņa dzimusi un bērnību pavadījusi Āfrikā, kristīgo misionāru ģimenē, joprojām runājot svahili. Viņa grib cīnīties pret nabadzību. Tāpat kā Bono — bet Jonsena jaunkundzei ir vesela valsts aizmugurē. Cīņa pret nabadzību Norvēģijā ir goda lieta. Tikai viena vienīga no opozīcijas partijām saka, ka naudu vajag pašiem — skolas pūst, pansionāti pelē, un nabagu arī Oslo pietiek —, taču tie ir populisti. Viņi tikai taisa troksni.

Citādi ir ar zinātniekiem. Tieši uz NORAD 50. dzimšanas dienu kādam pietika drosmes atzīt, ka visa norvēģu “cīņa ar nabadzību” ir cīņa ar vējdzirnavām. Korumpēti režīmi, neapdomāti projekti un norvēģu nekompetence, iejaucoties neattīstītās ekonomikās, un tā arī nekas nav mainījies. Atbalsts visvairāk noderējis pašiem — norvēģu nodarbinātībai valstiskajās institūcijās, nevalstiskajās organizācijās un uzņēmumos, kuri saņēmuši atbalstu, lai sadarbotos ar attīstības valstīm.

Mana draudzene Tāle atzinās, ka nav bijusi nekāda pārliecinātā kristiete, bet izdomājusi, ka viņa varbūt par tādu var kļūt, un piekritusi iesvētīties, tāpat kā to darījusi visa klase, sasniedzot 14 gadus. Iesvētības šejienes jaunajai paaudzei ir labs bizness. Plašā radu saime neskopojas ar dāvanām. Bet Tāles iesvētību laikā tā sagadījies, ka tantītes un onkulīši uz viņas lietavām pārbagāto Jērenas novadu dažādu iemeslu dēļ nav atkūlušies. Viņa tā pārskaitusies par šo nodevību, ka apvainojusies arī uz sadāvināto naudu. Lai pierādītu, ka svinības ar personisku klātbūtni viņai bijušas svarīgākas par dāvanām, viņa visu naudu atdevusi bērnu namam Bolīvijā. Tāle nenožēlo, tiesa, pēc tam skolā viņa tika aprunāta.

Bez valsts palīdzības Norvēģijā ir vēl vesela rinda nevalstisko organizāciju. Sarkanais Krusts un Glābiet bērnus!, SOS Bērnu ciemati un Pestīšanas Armija — pazīstamas starptautiskas organizācijas ar nacionālajām pārstāvniecībām, un vēl un vēl. Lielākas un mazākas organizācijas. Visas ar labiem mērķiem, visas ar solījumiem, ka ziedojumi netiek norvēģu administrācijai, bet gan tiek “racionāli izmantoti” saņēmējvalstī, ciematā, bērnu namā. Cīņa par norvēģu devīgumu šo organizāciju starpā ir milzīga. Sarkanais Krusts bieži vien nopūšas — agrāk bijām tikai mēs, tagad te ir vesels bazārs. Kādēļ gan lai citas starptautiskas organizācijas neinteresētos par valsti, kura ir devīguma čempione? Gan valsts maizē, gan organizācijās nodarbinātajiem droši vien ir dažādi motīvi, kādēļ viņi strādā tieši ar “trešo pasauli” saistītā sfērā. Vīzija par pasaules uzlabošanu varbūt vienam otram ir patiesi spēcīgs iedvesmas avots, bet par to pat viņi paši šajā ironijas laikmetā baidās runāt skaļi. Agrāk, pirms 100 gadiem, norvēģu ciematā tu kļuvi liels un slavens, ja vervējies misionāru dienestā, un tādējādi ieguvi iespējas redzēt eksotisko pasauli. Vēl šodien daļu šajās organizācijās strādājošo darbs vienlaikus apmierina arī alkas pēc dzīves citā kultūrā. Piedzīvojuma un dēku moments noteikti atsver slimības un grūtības, kuras uzglūn nabadzīgajos platumgrādos.

Norvēģijas valsts TV ik rudeni organizē ziedojumu akciju kādai organizācijai, veidojot garu maratonraidījumu vai visas dienas ilgumā, aicinot cilvēkus zvanīt, ziedot, mest urniņās akcijas “kājiniekiem”— cilvēkiem, kuri nesavtīgi soļo no vienām durvīm līdz otrām.

Studiju laikā es ar apbrīnu skatījos uz savām kopmītnes biedrenēm, kuras TV akcijas dienā jau no rīta izņēma simtkronu lapiņas no maka, lai viena otrai pierādītu, ka par bērnībā apgūto vērtību orientāciju nav piemirsušas arī naudiski knapajos studentu gados. Vienas dienas laikā iegūtie 180 miljoni kronu ir “saldais ēdiens” jebkurai organizācijai. Nav brīnums, ka organizācijas uz šo TV dienu skatās kā pensionārs uz vinnestu loterijā. Visienesīgākā šī diena pēdējās desmitgades laikā tomēr bija pašmāju organizācijai, kas palīdz vēža slimniekiem.

Tā kā valsts TV akcija saistās tieši ar savu organizāciju, tad arī komerctelevīzija TV2 ir izdomājusi pati savu akciju. Tā katru gadu palīdz vienai un tai pašai organizācijai Plan International. Labdarības imidžs ir svarīgs kā devējiem, tā arī saņēmējiem. Šobrīd vairs nav modē rādīt ciešanas, izbadējušos, raudošus bērnus un sievietes. Jārāda, ka saņēmēji ir laimīgi, ka ziedotā nauda palīdz. Reklāmas kampaņās vairs netiek spēlēts uz paēdušā norvēģa slikto sirdsapziņu, kā tas bija agrāk. Tagad vienkārša aritmētika paziņo, ka 2 kronas dienā izglābj bērna dzīvību Bangladešā. Un lai nu tā būtu.Pie durvīm atkal zvana. Liels, drukns vīrs tumšām acīm un melniem matiem. Tirgo rozes, lai savāktu naudu transportam uz Rumāniju. Esot savāktas drēbes un citas mantas, bet par mašīnu jāmaksā 35 tūkstoši kronu. Zīmīgi. Tieši šodien gatavojos vest savu meitu uz pirmo vingrošanas nodarbību, un viena no nedaudzajām lietām, ko zinu par Rumāniju, ir tieši tās mazās, spriganās vingrotājas. Mana Tincīša rozā triko ar baltajām atlasa čībiņām uzdzen sirdsapziņas pārmetumus Rumānijas drausmu priekšā. Bet mājās atkal nekādas naudas nav. Atvelku savai finiera govij vēderu vaļā. Ir zviedru kronas. Arī tās esot labas. Ieklausos, ka lielais vīrs savā rumāņu akcentā vairāk runā zviedriski, nekā norvēģiski. Man salasās tieši tik kronu, cik vajadzīgs. Vīrs smaidīdams iet tālāk, man tiek rozā roze, kura divas dienas stāv stalti kā vingrotāja, no baļķa nolēkusi. Tincīša vingrošana izrādās viens milzīgs ļembasts ar sešdesmit bērniem un vienu treneri.

Rudens lietavu laikā savstarpējos dusmu miglas vālus nevarēja izkliedēt Sarkanais Krusts un Jūras avāriju palīdzības biedrība. Iemesls — spēļu automāti. RIMI devis Sarkanajam Krustam monopolu uz spēļu automātiem savos veikalos, un Jūras avāriju palīdzība nu jūtas galīgi izmesta aiz borta. Kas glābs slīcējus, ja nebūs laivu, motoru un benzīna valsts garumgarā krasta apsekošanai? Bet Sarkanais Krusts grib palīdzēt izsalkušajiem krieviem Murmanskā. Miera vidutājs un bijušais ārlietu ministrs Stoltenbergs avīžu sludinājumos nofotografēts ar baltu priekšautu pāri uzvalkam un spicu naglu pilnām saujām — norvēģu tautas pasaka par zupas vārīšanu no vienas naglas liek atcerēties par nabadzīgo kaimiņu austrumos.

Karstu zupu vajag arī pilsētas bezpajumtniekiem, narkomāniem, kuriem vairs nav nekā. Pie manis ir atnācis Espens, kaimiņpuika. Viņam ir 13 gadu un skolā ir akcija cīņai pret narkotikām. Jāvāc ziedojumi, pārdodot pilsētas seno pastkaršu kalendāru. Divu iemeslu dēļ Espens ir mans varonis un varētu ietirgot man vienalga ko. Viņam nav ne brāļu, ne māsu, un laikam tādēļ viņš, neizdibināma entuziasma pilns, ņemas ar manu trīsgadīgo puiku (1. žetons), kaut arī ir īsts mačo puika ar hokeja treniņiem četrreiz nedēļā. Espens ir vārtsargs, un, manuprāt, vienīgā persona visā Norvēģijā, kurš zina vārdu “Artūrs Irbe” (2. žetons). Pilsētas senās pastkartes kalendārā ir neasas un neizteiksmīgas, — pie sienas izliktas, tās uzdzītu vienīgi reiboni.

Ziemassvētkos organizācijas mūs uzrunā pa pastu. Vieni atsūta apsveikuma kartītes, citi — dāvanu uzlīmītes. Aizpildāmu bankas čeku pievienot nav aizmirsis neviens. Tā kā šīs kartītes un uzlīmītes saņem visi, tad neviens tās nekur nesūta, jo ir kauns — tās taču tiek dotas par brīvu. Organizācijas atzīst, ka šīs Ziemassvētku kampaņas izmaksā diezgan sālīti, tomēr nes peļņu, jo vairāki tūkstoši cilvēku par kartītēm un uzlīmītēm tomēr samaksā, arī tās neizmantodami.

Un tā cauru gadu. Pavasarī ir SOS Bērnu ciematu Saulespuķu akcija — pērc sēklas un palīdzi bērniem, bet pirms tam ir Sieviešu sanitārās biedrības Gavēņa akcija — nav mājas, kurā es nebūtu redzējusi biedrības tirgotās bērzu žagaru slotiņas ar koši krāsotu spalvu rotājumu.Bet par devīguma čempionu nekļūst bez treniņa. Skolās notiek gan atsevišķas kampaņas (tādas kā ar Espenu un kalendāru), gan īpaša operācija Dienas darbs. Visi vidusskolnieki šajā dienā kaut ko strādā un nopelnīto naudu atdod kādam labam mērķim Āfrikā, vairs neatceros, kādam. Apmaiņas skolnieki no Latvijas, kas, protams, vairs neko nezina par sparīgajām pionieru operācijām ar makulatūru, metāllūžņiem un par timuriskām izdarībām, visi izmisīgi mēģina savās norvēģu skolās lūgt, lai viņus atbrīvo no šīs darba dienas. Lai ļauj mācīties. Bet tas ir pret norvēģu principiem. Šajā dienā ir jānopelna 240 kronas (16 lati), un nevienu skolotāju neinteresē, vai naudu pelna, cepot bulciņas vai pieskatot mazuļus. Galvenais, lai tiek izpildīts plāns. Tā nu Dienas darba laikā ielas ir pārpildītas ar ģimnāzistiem, kas tirgo kūkas, vafeles, sīrupūdeni, dzied vecmāmiņām tīkamus šlāgerus, žonglē ar trim bumbiņām vai arī piedāvājas grābt dārzos lapas un iznest atkritumus. Nejaukas baumas avīžu slejās vēsta, ka daudzi skolnieki nopelnot vairāk par 240 kronām, bet virspeļņu paturot sev. Visvienkāršākais veids savu altruistisko centienu apmierināšanai norvēģiem tiek piedāvāts darba vietās. Labdarību var abonēt. Iestādes un uzņēmumi vienojas ar kādu no organizācijām nevis par atsevišķu vienreizēju sponsorpasākumu, bet gan par regulāru atvilkumu no darbinieku mēnešalgas organizācijas kontā.

Ar savu labdarību nedrīkst lielīties. Šajā valstī pie labajām aprindām tu piederi nevis tad, ja esi karalim uzdāvinājis buru laivu, bet gan, ja to darījis tavs vectēvs. Norvēģijā no Amerikas ieradās kundzīte, kuras modeles karjera beidzās cienījamā vecumā un ar veiksmīgām laulībām. Kādam Oslo veco ļaužu pansionātam par godu un finansiālu patikšanu Sorensena kundze noorganizēja Valentīna dienas ziedojumballi īstenā jaunās pasaules stilā — ar šampanieti, auto loteriju, smokingiem un vakarkleitām. Šī balle vēl joprojām, pēc sešiem gadiem, tiek pieminēta ar šausmām kā nacionāla dabas katastrofa. Bezgaumīga, atbaidoša, plātīga, spīdīga — tā nav labdarība norvēģu stilā. Vienīgie, kuri nelamā Sorensena kundzi par banālu jaunbagātnieci, ir Oslo pansionāta iemītnieki. Visiem pārējiem ir aizskarts gods un sirdsapziņa — it kā neviens no viņiem tur nebūtu piedalījies, pirms balle negatīvi tonētā vedā parādījās televīzijā.

Skolasbērniem vācējstimuli tiek uzturēti pie dzīvības ar bildi vietējā avīzē un uzteicošu tekstu zem tās. Regulāri otrajā lapā var lasīt apmēram ko tādu: “Stīne (8) un Trīne (9) pārdeva pašceptas bulciņas kaimiņiem savā kvartālā. Savāktā nauda — 150 kronas — ziedota organizācijai Glābiet bērnus!”

Pārnākot no pastaigas, atrodu pie ieejas durvīm piestiprinātu zīmīti: “Te bija UNICEF. Tu esi mums parādā.” Lapas apakšpusē bērna krecelīgajā rokrakstā pievienots teikums no tuvīnā pārtikas veikala devīzes: “Pasaulē ir pārāk maz mīlestības.”