Labam cilvēkam slikti = blūzs

“Sienas ir nomelnējušas, no izļodzītajām durvīm lobās krāsa; notekās biezā kārtā krājas atkritumi, un ejās starp namiem tie nav vākti gadiem. Rietumu virzienā iela zaudē savu seju to šķērsojošo drūmo, nabadzības apsēsto ceļu nomācošajā anonimitātē; savukārt uz austrumiem tā pārvēršas gandrīz necaurejamā tirgus būdu biežņā, kas tad piepeši atkāpjas, un skatienam paveras milzīgs, bezapvāršņa līdzenums, ko klāj dubļi, drazas un atkritumi un kur kaut kad, nezināmā nākotnē, tiks izbūvēts superlielceļš. Starp pavirši ģērbtajām sievietēm, kas rakņājas pa lietotu drēbju kaudzēm, un raupjajiem, nopietnajiem vīriešiem, kas pārcilā vadus, kabeļus un dažādu elektroierīču detaļas, starp dīkdieņiem, nedaudzajiem tūristiem un kabatzagļiem redzami ubagi — to nav mazāk kā kādas Itālijas pilsētiņas baznīcu paēnā vai kāda arābu kvartāla labirintā — tomēr viņi būtiski atšķiras no saviem ārzemju kolēģiem — jā, viņi ir nabagi, tomēr arī lepni ļaudis, mākslinieki, blūza dziedātāji, kas pieņem pasviestos desmit vai divdesmit piecu centu gabalus kā maksu par priekšnesumu.

Kaut gan, kopumā ņemot, blūzs pēdējos gados kļuvis izsmalcinātāks, Maksvela iela joprojām pastāv kā īstenā, tautas blūza noliktava. Šīs ielas pārsimt jardu teritorija atspoguļo ielas blūza dziedātāja dzīvesstāstu — no bērniem, kas plaši ieplestām acīm seko katrai sava iemīļotā dziedātāja kustībai līdz jaunajiem vīriešiem, kas izmēģina laimi Maksvela ielas tirgus prasīgās auditorijas priekšā; no pieredzējuša ielas dziedātāja, kura izturēšanās ir tikpat skarbi vīrišķīga kā viņa mūzika, līdz večukam, kura spējas pamazām gaist, bet kurš spēlējis uz šīs ielas jebkuros laika apstākļos garus, neskaitāmus gadus.”

Šī Maksvela iela, kādu to 1960. gadā aprakstījis britu blūza pētnieks un kritiķis Pols Olivers, vairs nepastāv arī Čikāgas dienvidu pusē. Taču kopš maija beigām tās atbalsis var saklausīt tepat Rīgas “klusajā centrā”, kur Dzirnavu ielā iepretim Zaļās ielas galam atvērts Karaliskās bites blūza klubs. Protams, ja klubs būtu parādījies pirms gadiem 3-4, tā atrašanās vieta šķistu jo “blūziskāka” — tolaik Dzirnavielas bruģis vēl bija izdangāts, asfalts izlauzīts un tumšos ziemas vakaros dažiem ļāva izbaudīt brīvā kritiena iespējas, bet citiem — klusu triumfu par noturēšanos kājās, izmanīgi laipojot. Blūza klubam gandrīz iepretim snaudošais, smalkiem ļaudīm būvētais, taču joprojām neizskaidrojami tukšais “Zaļais nams”, ko cēlis Bukingolts, tolaik vēl bija spokainas, pamestas trīs mājas, bet tām kopīgie sarūsējušie vārti bija burtiski uzblīduši no ķieģeļu, cauruļu un apmetuma fragmentu, tukšu pudeļu, tetrapaku, bundžu un neskaitāmu citu drazu kaudzes svara, kas teju draudēja izlauzties uz ielas. Toties paša kluba vietā atradās skaistumkopšanas salons un mistisks veikaliņš, kur par lētu naudu tirgoja, piemēram, Bavārijas stila kleitas, nenosakāma stila pašmāju trikotāžu un šādus tādus galantērijas sīkumus, kā arī piedāvājās pašūdināt kaut ko jauku. Klientu tai vietai nebija daudz, jo pa Dzirnavielu galvenokārt klīda droši vien labi cilvēki, kurus nepārprotami bija piemeklējuši slikti laiki. Pulcēšanās vieta viņiem bija pie tolaik vēl atvērtā pelēkā kioska, kur tirgoja alu (pretī ņemot tukšās pudeles) un dažus grādīgākus dzērienus. Pa kādam viņus var manīt joprojām, tikai nezinu, vai viņi iet klausīties blūzu, kaut arī tas viņiem būtu kā kulaks uz acs — vienā no klasiskajiem gabaliem vārdi ir tieši tādi: “Lawd, the blues ain’t nothin’/But a good man feelin’ bad."[1. Kungs, blūzs nav nekas cits – Labs cilvēks jūtas slikti (angļu val.)] Blūzs, kā runā, savulaik apspiestajiem un pazemotajiem, fiziski smagu darbu strādājošajiem melnajiem cilvēkiem kalpojis kā sava veida skumju un ciešanu ventilis. Viņi nesacēlās pret baltajiem, negāja demonstrācijās un nepieprasīja vienādas tiesības (tas viss nāca krietni vēlāk), bet savos juke joint Misisipi deltā pašdarinātu instrumentu (teiksim, no cigāru kastes darinātas ģitāras, mutes ermoņiku, veļas dēļa un vannas) pavadībā dziedāja savas īpatnās 12 (reizēm 16) taktu dziesmas, kuru struktūras pamatā ir mažora gammas tonikas, dominantes un subdominantes akordi, kas pieļauj maksimālu improvizācijas brīvību, bet sajūsminātā publika atraisījās dejā — “mīksto kurpju šļūkāšanā”, “zivsastē”, “zaķīša skavās”, “tītarsolī”, “bruņrupuča tvistā”, “ērgļa rokā”, “pastaigā ar suni” vai tamlīdzīgi. Bet pats krogs izskatījās apmēram tā: “Daži galdiņi, varbūt paaugstinājums muzikantiem, pagājušā gada Coca-Cola kalendārs pie sienas — juke joint ir angļu pub un Mežonīgo Rietumu saloon hibrīds, tiesa, bez šarma, kas piemīt pirmajam un romantiskās pievilcības, kas otrajam; tie ir klubi, kurus neapmeklē tie, kas apmeklē baznīcu. Tās ir nepievilcīgas, nožēlojamas, pussagruvušas būdas. Tur ir netīrs, pagalms piemētāts saplacinātām alus un limonādes skārdenēm, bet iekšā sienas notraipītas plecu augstumā.”

Karaliskās bites blūza klubs nekādā ziņā netiecas imitēt šos Amerikas dienvidu sausā likuma laika iestādījumus — par paraugu tas izraudzījies slavenos Čikāgas un Detroitas urbanizētā blūza klubus, kuros, tiesa, nonāca arī dažs labs juke joint veterāns. Tās pašas zilganvioletās sienas, virs bāra atsegti ķieģeļi, pie kuriem piestiprināts saksofons, pustumsa, iekārtojuma lakonisms, izcilu blūzistu fotogrāfijas pie sienām. Dailes Zigis, kura ziņā ir muzikantu izvēle tiem vakariem, kad Bitē skan dzīvā mūzika (piektdienās un sestdienās), pamatoti lepojas ar akustiku un aparatūru — un tas ir gandrīz pats galvenais laba blūza bāra komponents. “Gandrīz” tāpēc, ka galvenais tomēr ir paši muzikanti. Un tas tad nu arī ir Bites lielākais trumpis. 24., 25. un 26. maijā, tūlīt pēc atvēršanas, Biti pieblūzoja trīs čikāgieši — Čikāgas “karstākā” blūza kluba īpašnieka leģendārā ģitārista Badija Gaja brālis, ne mazāk talantīgais ģitārists Fils Gajs (ģitāra, vokāls), Vernons Rodžerss (bungas, bass, vokāls) un “Čikāgas dīva” (tā viņa pati sevi dēvē), miesās, garā un balsī varenā Glorija Rodžersa-Tompsone. Pavadījumu spēlēja paša Ziga lolojums, The Latvian Blues Band — jauni puiši Oskars, Jānis, Kalvis un Rolands — kurus čikāgieši esot augstu novērtējuši. Mūzika bija laba un gaisotne — patiesa prieka un īstu kaislību uzlādēta — kā tas pieklājas, bet Latvijas mūzikas klubos tomēr ir retums. Vasarā Bite sola blūza cienītājus iepriecināt ar vēl četru labu mūziķu vieskoncertiem — jūnija beigās tas būs Lil’ Deivs Tompsons, jauns, daudzsološs ģitārists no Džeksonas Misisipi, jūlija vidū — Džordžs Stansells, kurš pirmo albumu laida klajā tikai 1999. gadā pēc 45 muzicēšanas gadiem un ar šo debiju izpelnījās blūza cienītāju gaviles, augusta pirmajā pusē — kādreizējais bundzinieks, tagadējais ģitārists no Džordžijas Džonijs Māršals, bet augusta beigās — “blūza čigāns” Edijs Kērklends. Pārējā laikā klausīsimies The Latvian Blues Band, varbūt vēl kādu vietējo grupu (dzirdu fanātiskā Ziga balsi: “Kur tad viņas ir? Nav jau viņu!”) un Amerikas blūzmeņu audio un videoierakstus (vismaz vienu vakaru Bites klubā bija ekrāns, uz kura varēja vērot daudzu leģendāru blūzmeņu uzstāšanos tālajos 60. gados Eiropas turnejā).

Atklāti runājot, tādu spriegumu gaisā kā čikāgiešu uzstāšanās reizē klubā neesmu vairs sajutusi — visas pārējās reizes esmu tur bijusi darbdienas vakaros, kad atmosfēra ir visai mierīga, lai neteiktu — miegaina. Saprotamu iemeslu dēļ (apmeklētāju, tas ir, līdzekļu piesaistīšana) klubs piedāvā ne tikai mūziku un dzērienus — tur iespējams arī paēst. Ēdieni iecerēti amerikāniski, ar “nelielām nodevām vietējai gaumei.” Labākais, ko līdz šim esmu baudījusi, ir patiešām sulīgais teļa steiks (tam pārlietā bārbekjū mērce, manuprāt, bija lieka, bet tas, protams, ir gaumes jautājums) un vēžu astīšu salāti ar mango un avokādo salsu. Garšīgas ir arī kūkas, no kurām gan vēl neesmu nogaršojusi amerikānisko standartu standartu — ābolu pīrāgu. Karstās siera maizītes, kuras varētu būt tipiska, viegla uzkoda blūzu alkstošam labam cilvēkam, ir tomēr drusku par vienveidīgu, garlaicīgu un skumju. Mīdiju zupa nav slikta, taču pēc Manhetenas īsti tomēr nesmaržo. Apkalpošana reizēm ir visnotaļ patīkama, bet citkārt izraisa visai nīgras pārdomas par laiku — kā dažādiem cilvēkiem tas rit dažādā ātrumā. Tomēr jāatceras, ka Bite ir tik tikko saplivinājusi spārnus un šoreiz pats galvenais, lai tā mācētu dūkt — štrunts par medu.