Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kad filmas “Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs” zvaigzni lūdza komentēt starpgadījumu ar Gibsona antisemītiskajiem izteikumiem, viņš atsaucās uz “politkorektumu” un izteicās, ka cilvēki “mēdzot stulbi jokot”.
The Guardian, 24. jūnijā,
http://ej.uz/gibsonsoldmens
Laba daļa pacientu, nonākuši pie daktera, brīdī, kad viņiem lūdz aprakstīt sāpes, kļūst par dzejniekiem. Atrast piemērotu vārdu reizēm ir neiespējami; labāka vārda meklējumi ir īsta piepūle, reizēm tā ir tikpat neauglīga kā Kaina sievas meklēšana Bībelē. Ādams un Ieva ir, viņiem ir divi dēli, bet no kurienes rodas sieva, kuru Kains jau pēc pāris pantiem “atzīst”, nav izdibināms. Sievu “atzīšana” ir eifēmisms, līdzīgi kā izteiciens “iemidzināt suni”, kuru nebūt nesagaida vienkārši veselīgs miedziņš.
Lai pieminētu visus vārdus, kādos britu aktieris Gērijs Oldmans žurnālā Playboy ir nosaucis ebrejus Holivudā un ārpus tās, vāciešus, gejus, pāvestu, Nensiju Pelosi, nāktos lietot eifēmismus. Divas dienas garās intervijas oriģināls ir pieejams ikvienam lasītājam, kurš spēj atraut acis no gaumīgajiem krūšugaliem, turklāt, lapas pāršķirot, vajadzīga tikai viena roka. Jau iepriekš lūdzu piedošanu tiem, kam ir tikai viena roka, un visiem citiem, kuri tiks aizvainoti ar nepiedienīgiem vārdiem, jo rakstot pūtu cigarešu dūmus un pārāk skaļi kliedzu ģimenes locekļiem, kā labāk iztulkot “fucking uselesscunt” un vai “pīzda” jāraksta ar garo vai īso “i”. Oldmanam arī sākumā ļāva izrunāties, un tad viņam nācās vairākkārt atvainoties: es varētu darīt otrādi, pastāvēt stūrī ar ceļiem uz griķiem, kuriem vismaz nav jāatvainojas.
Tiem, kas atceras aktierus pēc sejas, ne pēc vārda, – Gērijs Oldmans ir tas izcilais aktieris, kurš pazīstams kā grāfs Drakula, pankroka leģenda Sids Višess, Kenedija slepkava Lī Hārvijs Osvalds, Bēthovens (komponists, ne sanbernārs), uzticamais policists Džims Gordons Batmana triloģijā, burvis Sīriuss Bleks un britu spiegs Džordžs Smailijs filmā “Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs”. Tagad Oldmans met interviju lokus presē, jo atgriezies pie cilvēces glābēja Dreifusa lomas jaunajā “Pērtiķu planētas” filmā. Sarunā ar Playboy žurnālistu Deividu Hohmanu piedalās arī Oldmana ilggadējais draugs un producents, konservatīvā republikāņu radio vadītājs Duglass Urbanskis. Nekādu ilūziju par sabiedrības pašreizējo virzienu Oldmanam nav: “Es domāju, ka esam sūdos līdz ausīm, bez airiem un kompasa.” – Jaunieši ieslīguši narcismā, depresijā un cieš no trauksmes, jo ir izlaisti un pārāk uzraudzīti. Popmūzika ir mēsls, realitātes šovi pierāda sabiedrības sabrukumu. Intervijā viņš izklausās pēc īgna vectēva, kurš sulīgiem vārdiem noliek pie vietas pašapmierinātos, seklos popkultūras varoņus. Savukārt vecās filmas un aktieri ir vērtīgi, filma “Krusttēvs” – klasika, no kuras būtu jāmācās, Kubriks un Skorsēze – ģēniji, tā ir slavas dziesma laikiem, kad režisori bija izcili mākslinieki. Āmen. Viņam riebjas runāt par pagātni, četrām laulībām, tēvu alkoholiķi un to, ka daļu savas dzīves ir pavadījis piedzēries, līdz, Demijas Moras nokaunināts, atmetis dzeršanu. Hjū Hefners ar viņu lepotos: Oldmans gulējis ar neskaitāmām sievietēm, ar vienu – arī zemestrīces laikā, kas laimīgi sakritusi ar viņa vai viņas orgasmu. Arturs Millers vakariņu laikā pēc pāris glāzēm atzinis, ka reizēm, ejot pa ielu, apstājies un teicis: “Fuck, es biju precējies ar Merilinu Monro!” Tā ir reti aizraujoša necenzēta intervija, līdz Oldmans aizrunājas līdz Melam Gibsonam, kurš tagad pats finansē savas filmas.
“Es uzskatu, ka politkorektums ir sūds,” saka Oldmans. Mels Gibsons esot piedzēries un sarunājis visādas lietas, kuras tai vai citā reizē mēs esam teikuši visi. “Mēs visi esam fucking liekuļi. [..] Vai policists, kas viņu arestēja, nekad nav lietojis vārdu “nēģeris” vai “tas fucking ebrejs”? Esmu pilnīgi godīgs. Mani kaitina šāda liekulība.” Aleks Boldvins dusmās kādu nosaucis par pidaru – “es viņu nevainoju”. Tālāk izrādās, ka Gibsona nelaime esot tāda, ka pilsētā, kurā valda ebreji, viņš ir pateicis ko nepareizu, “iekodis rokā, kas viņu reiz barojusi, – un tagad viņš vairs nav jābaro, jo piķa viņam pietiek”. Oldmans turpina ar apgalvojumu, ka gan jau kāds ebrejs sēž birojā un lamā vāciešus par “sūda fričiem”. “Mēs visi slēpjamies, mēģinām būt politkorekti. Tas mani kaitina.”
Pāvests? “Eh, pie velna pāvestu!” Oldmans mazliet attopas, ka laikam aizstāv nepareizos cilvēkus, bet viņu tracina negodīgums un dubultie standarti. Viņš ciena Fox News politisko komentētāju, konservatīvo Čārlzu Krauthameru, un apbrīno Deividu Boviju. “Aizvien vairāk cilvēku šajā kultūrā slēpjas aiz komēdijas un satīras, lai pateiktu lietas, kuras mēs citādi nedrīkstam sacīt, jo visam jābūt tik politkorekti.” Kā piemēru viņš min demokrātus Džonu Stjuartu un Bilu Māru, kuri slaveni ar savu politisko satīru, un pārmet, ka viņi, lūk, drīkstot cilvēkus saukt par pidariem un lezbietēm. Bet es nez kāpēc nedrīkstu nosaukt “Nensiju Pelosi par “pežu” vai pat labāk – par “stulbo izpisto pežu””. Visur valdot dubultstandarti, un, ja kāds neesot balsojis par Oskara piešķiršanu “12 verdzības gadiem”, tas esot ticis uzskatīts par rasistu.
Pēc intervijas publicēšanas izrādījās, ka Playboy lasa arī Pretapmelošanas līga (ADL), kuras vadītājs Foksmans asi kritizējis Oldmana izteikumus par ebrejiem Holivudā. Skaidrs, ka Holivudā strādājot ebreji, taču viņi tur nestrādājot kā ebreji, bet kā producenti, režisori, aktieri un finansisti. Oldmana izteikumi tikai turpinot “mītu par ebreju kontroli un pieņēmumu, ka tie visi sanāk kopā Kaca delikatešu veikalā un izlemj, kādam jābūt Holivudas vēstījumam”. Tikmēr, ciktāl zināms, ne pāvests, ne geji, ne melnādainie, ne vācieši un pat ne Nensija Pelosi nav iesūtījuši Oldmanam savus aizvainojumu sarakstus. Vienīgi ebreju tautības policists, kurš bija apcietinājis piedzērušos Melu Gibsonu un uzklausījis viņa verbālo caureju, paziņojis, ka tādus vārdus, kādus viņam piedēvē Oldmans, viņš nelietojot.
Politkorektā runa ir kā kods, kuru nekad nevar uzminēt, jo tu īsti nezini, vai cilvēka iecietība un tolerance ir tēlota vai arī – iekšēja pārliecība. Publiska intervija atšķirsies no krogā sarunātā, kaut būtu jāuztraucas, ja skaidrā prātā esi rāms un iecietīgs, bet pēc pāris tekilas glāzēm tevī pamostas ziņu portālu anonīmo komentētāju degsme.
Lielākā daļa aizsargāto grupu pazīmju ir tādas, ko cilvēks nevar tik vienkārši mainīt, taču var tās neievērot, kamēr kāds uz tām nenorāda. Tautība un rase ir sociāli noteikts konstrukts, ieraksts pasē. Sanktpēterburgas Ermitāžā kasierei būs svarīgi zināt, vai esi Krievijas vai citzemju krievs, jo atkarībā no tā atšķirsies biļetes cena. Ja neesmu lasījusi Pasternaka vai Mandelštama dzeju, ko gan man izsaka viņu tautība vai tas, ka Borisu Pasternaku slepus kristīja aukle, bet Osips Mandelštams, lai apietu noteiktās kvotas un tiktu pieņemts Sanktpēterburgas Universitātē, kristījās pie metodistu mācītāja?
Jebkurš sociāls apgalvojums, kas sākas ar vārdu “visi”, visdrīzāk ir aplams. Vai visi gruzīni vienmēr dzer tikai čaču, ēd caurām dienām hačapuri, dzied piecbalsīgi un dejo lezginku? Vai kāds ņemtos apgalvot, ka visi latvieši asarās mirdzošām acīm laimē kūst uz dziesmusvētku neērtā sola? (Mana māte tā dara.) Kāda daļa latviešu patiešām aizkustinājumā stāv kājās, dziedot “Gaismas pili”. Bet kāds mans tuvs draugs atzīstas, ka vienreiz jau esot mīcījies 11. tramvajā un dziedājis “Nevis slinkojot un pūstot” un ar to viņam pietikšot līdz mūža galam.
Kontrolēta runa rada klaustrofobijas lēkmes, jo tavām tiesībām brīvi apvainot līdzcilvēkus jābūt svarīgākām par viņu sakāpināto nejēdzīgo vēlmi apvainoties par katru sīkumu. Politkorekta runa ir uzmanīga un bezgaršīga, to varētu pielīdzināt pārjūtīgai, taktiskai krustmātei, kas stāsta, ka viņas draudzenei ir “tā slimība”, ka meitai ir “sieviešu lietas” un kaimiņu puikas apzīmē sienas ar “nelabiem vārdiem”. Mākslīgā politkorektā valoda attiecībā pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tiek pieņemta ar mazāku pretestību. Seno laiku aklajiem, klibajiem un trakajiem nu ir savi politkorekti vārdi. Attiecībā uz vājredzīgajiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un psihiski slimajiem šos īpašos vārdus ir bijis vieglāk pieņemt, jo par cilvēku ar īpašām vajadzībām mēs varam pārtapt ik brīdi, turpretī ar citām etniskajām, reliģiskajām vai seksuālajām minoritātēm tāda drastiska pārmaiņa paredz zināmu pārejas posmu, dzīves vietas vai sociālās iekārtas maiņu. Es varētu aptaujāt dzērājus pie Velnezera, ko viņi domā par invalīdiem. Viņu lietotā valoda būtu parupja un bez labskanīgiem un saudzīgiem eifēmismiem. Tai pašā laikā viņi sēž savā Juglas priedē kopā ar dāmu ratiņos, kura te atbrauc no pansionāta. Viņu šeit nesauc par sievieti “ar īpašām vajadzībām”, viņi visi lamājas kā līdzvērtīgi cilvēki.
Sūdzēties par politkorektuma pārmēru ir īpaši populāri to cilvēku vidū, kurus neapmierina pasaule, kādā tie dzīvo. Viņu padomju bērnības grāmatās Āfrikā dzīvoja un dejoja morīši (“Ēzelītis Mafins un viņa draugi”) un plantācijās vergoja nēģeri. Geji tajos laikos vēl nebija iznākuši no saviem samtā un brokātā slēptajiem mājokļiem, bet bija palikuši kaut kur sen Romā un, domājams, vainojami pie tās krišanas. Pavārgrāmatas apdzīvoja sanumurētas liellopu ķermeņu kartes, lai mājasmāte apjēgtu, kas liekams frikadelēs un kas – galertā. Bērnības grāmatās nebija vecpuišu un šķirteņu, kuri mācās gatavot skābeņu zupu, tās vienmēr bija sievietes priekšautos ar smaidu sejā, kas visu spēja dekorēt ar majonēzes vilnīšiem un konservētiem zirnīšiem. Citādi ir ar mazākumtautībām un seksuālajām minoritātēm, jo tas apgrūtina mūsu runu, ir jādomā, pirms tu runā, vai drīzāk – tu runā, bet otrs sadzird tavus nejēdzīgos stereotipus un vājos pūliņus tos slēpt. Strīdi par to, kā būtu pareizi – romi vai čigāni –, izčākst Izglītības ministrijas izdotajā darba burtnīcā, kurā skolēnam pareizi jāpabeidz teikums “četri čigāni čīgā čieptu čellu”.
Nebeidzamā diskusija par vārda “žīds” lietošanu ir pāraugusi episka apmēra polemikā, kaut būtu vienkārši jāpieņem, ka šeit dzīvojošie ebreji nevēlas, lai viņus tā sauktu. Kad braucu studēt uz Izraēlu, sirmais kungs Pēteris no pareizticīgo draudzes brīdināja: “Tu tik tur uzmanies no ebrejiem. Žīdi ir labi, bet ebreji, tie gan ir šausmīgi cilvēki!” Visdīvainākais, ka latviski tā pat var pateikt, lai cik bezjēdzīgs vai nepieņemams šāds izteikums izklausītos, turpretī ivritā tas skanētu: “Ebreji ir labi cilvēki, bet ebreji, tie gan ir šausmīgi cilvēki.” Pētera tagad vairs nav, bet es viņam nepaspēju pateikt, ka Izraēlā bija neiespējami atšķirt ebrejus no ebrejiem, tur bija visādi cilvēki, tāpat kā pie mums.
Runas brīvība paredz, ka cilvēki var brīvi atsaukties, atbalstīt vai negatīvi uzņemt apziņas plūsmu, ko esi nolēmis izliet Playboy žurnālam vai policistam aizturēšanas brīdī. Taču Oldmans nevietā salīdzina vārda brīvību ar izteiksmes līdzekļiem, kādi pieļaujami komēdijā. Satīra ir žanrs, kurā, tāpat kā literatūrā un mākslā, autors var atļauties būt politnekorekts, komiķi var izsmiet stereotipus, tos izņirgājot vai novedot līdz absurdam. Pēc Sāras Silvermanes holokausta jokiem filmā “Jēzus ir maģija” Pretapmelošanas līga stāvēja klusu. Bet filmā stereotipi tiek apspēlēti visai brutāli, un citas tautības cilvēkam to diez vai piedotu. Sāras māsasmeita viņai zvana un stāsta, šodien viņi skolā mācījušies, ka Hitlers nogalinājis 60 miljonus ebreju; Sāra viņu pielabo – nevis sešdesmit, bet sešus miljonus ebreju, jo 60 miljonu būtu nepiedodami. Viņa dzied dziesmu par to, kā ebreji brauc ar vācu mašīnām. Ja kara laikā Vācijā būtu bijuši melnādainie, Silvermane prāto, tad holokausts nebūtu noticis vai vismaz tas nebūtu noticis ar ebrejiem. Citā uzstāšanās reizē viņa smejas, ka Brandeisa Universitātē ir tik daudz ebreju, ka par sporta komandas talismanu tiem vajadzētu izvēlēties degunu.
Gērijs Oldmans atvainojās tikai tiem, kas to pieprasīja: “Nobeidzot, es gribētu teikt “šalom aleihem”, bet laikam man to darīt vairs nav tiesību.” Viņš tiešām ir izcils aktieris, un tā apokaliptiskā pērtiķu filma ir noteikti jāredz.