Kurš pazīst Antonio Vivaldi?

19. un 20. augustā Nacionālajā teātrī savu pirmizrādi Austrumeiropā piedzīvos Antonio Vivaldi (1678–1741) operas Otons atpūtas mājā (Ottone in Villa) versija. Tas ir Vivaldi pašas pirmās operas oriģināls, kurā rečitatīvus aizstās Jura Karlsona komponētās intermēdijas.

Vivaldi slavenā vijoļkoncertu cikla Gadalaiki melodijas pazīst visi, arī tie, kas parasti klasisko mūziku neklausās, tādēļ dīvaini, ka par pašu Vivaldi kaut ko zina tikai retais. Priekšstati par Vivaldi veidojas no leģendām, izmantojot citu, jau “apgūtu” komponistu biogrāfijas.

Vīnē, līdzās barokāli krāšņajai Kārļa baznīcai ir, vai, precīzāk apzīmējot faktisko situāciju, bija kapsēta, kurā Antonio Vivaldi tika apbedīts. Šobrīd kapsētas tik tiešām nav, uz tās ir uzcelta Tehniskā universitāte. 1978. gadā, Vivaldi dzimšanas 300. gadadienā, pie šās mācību iestādes sienas atklāja memoriālo plāksni sava laika iecienītākajam itāļu komponistam – ar tradicionāli atturīgiem, šādos gadījumos pieņemtiem vārdiem: “Šeit atradās kapsēta, kurā tika apbedīts…”

Vispārējus priekšstatus par komponistu dzīvi bieži mēģina attiecināt arī uz Vivaldi, kurš esot nomiris neaprakstāmā nabadzībā, visu aizmirsts, nu gluži kā Volfgangs Amadejs Mocarts, kurš 50 gadus vēlāk nabags un nevienam nevajadzīgs nomira turpat Vīnē vai 80 gadus vēlāk tādos pašos apstākļos – sava laika lielākais mafiozi mūzikas laukā Antonio Saljēri. Taču patiesībā Vivaldi ieradās Vīnē ne tāpēc, ka gribētu šajā kultūras Mekā nomirt. Vienkārši tā sanāca – viņa darbu cienītājs un aizbildnis imperators Kārlis VI, kuram Vivaldi veltīja savu slaveno vijoļkoncertu La cetra, kārtējo reizi uzaicināja venēcieti viesoties Vīnē un vadīt savu operu uzvedumus. Komponistam Vīnē tika noīrēts, kā mūsdienās mēdz teikt, ekskluzīvs dzīvoklis netālu no Kārļa vārtiem. Slimība, kas vajāja Vivaldi visu mūžu, savu melno darbu paveica Vīnē – komponists visu dzīvi mocījās ar astmatisko bronhītu. Vienīgais, kas tik tiešām neliecina par pārtikuša pilsoņa nāvi, ir bēres: apbedīšana bija drīzāk ekonomiskās klases – pietiekami atturīga, bet arī tam ir savs ticams un praktisks skaidrojums. Jau pēc gada itāli atcerējās ar piemiņas operizrādēm – vai nav par daudz goda “nabaga visu aizmirstajam Antonio”?

Antonio Vivaldi talants bija Venēcijas cienīgs. Viņa tēvs Džovanni Batista bija bārddzinis, kurš vēlāk kļuva par profesionālu vijolnieku un kuram laulībā ar Kamillu Kaličo piedzima deviņi bērni. Pirmdzimtais Antonio nāca pasaulē pēc stingrām katoliskām normām – laulības otrajā gadā: ne par agru, ne par vēlu.

Nez kāpēc par leģendu vēl nav izveidojies patiesais fakts, ka abi Vivaldi – tēvs un mazais dēlēns Antonio – apceļoja gandrīz visas lielākās Itālijas pilsētas, sniedzot neskaitāmus koncertus. Paralēles ar Mocartu ģimeni sniedzas vēl tālāk. Vivaldi seniors, gluži kā Mocarts vecākais, pasniedza dēlam vijoļstundas, ielikdams pārliecinošus pamatus muzicēšanas prasmē. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Vivaldi, saprazdams, ka dēlam ir vajadzīga izglītība, nodeva viņu mācīties katoļu seminārā. Tēvam par prieku divpadsmit gados gūtās zināšanas vainagojās ar svinīgu ordinācijas misi – Antonio kļuva par katoļu baznīcas kalpu un draudzes ganu. Praktizējoša garīgā tēva gaitas Vivaldi tomēr piekopa diezgan neilgi – viņa vadībā notika vien dažas mises. Oficiālais iemesls bijusi krūšu kaite, bet leģendas stāsta ko citu: mises laikā, kad bijušas mazas pauzes, Vivaldi esot skrējis blakustelpās un ātri pierakstījis muzikālus motīvus, kas nelikuši viņam mieru kalpošanas un grēksūdžu pieņemšanas laikā, un jaunais priesteris esot kļuvis izklaidīgs un paviršs. Tieši tāpēc viņš atteicies no kalpošanas Dievam, palikdams uzticīgs mūzikai. Šo soli – atteikšanos no aktīvām priestera gaitām – atlikušo mūžu Vivaldi bieži pārmeta.

1703. gadā Antonio Vivaldi kļuva maestro di violino slavenajā baznīcas patversmē, vai, precīzāk, internātskolā Pio Ospedale della Pieta, kur audzināja un, ieturot izteiktu pietāti, izglītoja bagāto venēciešu nelikumīgi dzimušās atvases. Mācību iestādes specializācija bija muzikālā audzināšana, kuru skolotāji skaidroja kā psiholoģiskās terapijas paņēmienu. Šeit Vivaldi bija jāpasniedz stundas, jāvada skolas orķestris un reizi nedēļā jāuzraksta un jāatskaņo jauns koncerts. Viņa komponēšanas māksla tika dāsni atalgota – par katru koncertu Vivaldi saņēma zelta dukātu, kas tiem laikiem bija pat pārāk liela maksa. Nav brīnums, ka racionāli domājošais Vivaldi šo darbu turpināja līdz mūža galam, pēdējos gados gan vairāk ceļojot. Ceļošanu un darbam atrautus sānsoļus viņam piedeva, jo koncertus, kā allaž reizi nedēļā, Vivaldi rakstīja kārtīgi un laikus nosūtīja uz skolu. Dārgos pasta izdevumus apmaksāja saņēmējs. Raugoties no trīs gadsimtu attāluma, naudas ieguldīšana nepaklausīgajā talantā ir globāli atmaksājusies – viņa aptuveni 600 koncerti ar solista intermēdijām un orķestra riturnelēm mūsdienās ir vieni no spēlētākajiem skaņdarbiem pasaulē.

Leģendas met ēnu uz pasniedzēja Vivaldi reputāciju – komponists nespējis atturēties un kritis grēkā ar kādu patversmes audzēkni, kā arī ar viņas māsu, tāpēc viņam Venēciju nācies uz kādu laiku pamest. Iespējams, kāds, kam šis stāsts patika, Vivaldi sajaucis ar citu venēcieti – Kazanovu. Vivaldi bija priesteris, kas bija devis celibāta zvērestu, bet Dievam solīto komponists tomēr pārkāpa, tiesa gan, daudz vēlāk un ar uzviju.

1713. gadā Vivaldi saņēma mēnesi garu atvaļinājumu. Atkal jāpateicas ārlaulības bērnu internātam par tālredzību, jo tieši šis atvaļinājums ļāva trīsdesmitpiecgadīgajam Vivaldi uzrakstīt pirmo operu Otons atpūtas mājā. Lai gan laikabiedri atzina Vivaldi par labāko vijolnieku un instrumentālās mūzikas komponistu, viņš tomēr neriskēja savu operu uzvest Venēcijā. Pirmizrāde notika mazpilsētas Vičencas Sv. Anželo teātrī. Šajā nelielajā pilsētā neveiksmes gadījumā neslava būtu daudz klusāka nekā muzikāli izglītotajā piejūras lielpilsētā. Izgāšanās nenotika, un panākumu spārnots, Vivaldi dzīves laikā uzrakstīja vismaz 40 (!) operas. Divdesmit viena no tām ir labi saglabājusies, bet, paradoksāli – Vivaldi kā operkomponistu mūsdienās pazīst tikai retais.

Pēc dažu gadu klejojumiem un kalpošanas citiem kungiem (Esenes-Darmštates landgrāfam Filipam), Vivaldi atgriezās Venēcijā un kļuva par pilsēta operteātra galveno komponistu un vadītāju. Teātris uzveda ne tikai viņa paša operas, pirmizrādes piedzīvoja arī jauni laikabiedru darbi. Arī par šo vēstures mirkli vēsta šausminoši stāsti – Vivaldi dzīves beigās operas kompānijai neesot gājis spoži, komponistu apsēduši kreditori un viņš bija spiest bēgt, lai nabadzībā mirtu Vīnē. Arī šajā stāstā iepīts cita mūziķa dzīvesstāsts – tas bija operkomponists un menedžeris Georgs Frīdrihs Hendelis, kurš Anglijā vairākus gadu sekmīgi vadīja savu operkompāniju, taču, uzrodoties spēcīgam konkurentam, viņa bizness sabruka un kompānija bankrotēja.

Ar Vivaldi tā gadīties vienkārši nevarēja. Viņam piemita lieliskas ekonomista spējas. Venēcijas gadagrāmata Commemoriali Gradenigo liecina, ka Vivaldi ienākums kādā gadā bijis 50 000 zelta dukātu. Izcili situēts pilsonis! Dzīves otrajā pusē Vivaldi bija iedziļinājies 18. gadsimta autortiesību niansēs un aprēķinājis pat to, ka viņam ir neizdevīgi ļaut izdot savus darbus, jo lielāks ienākums rodas, pārdodot rokrakstu kopijas pašam. Čārlzs Dženiss, G.F. Hendeļa operu tekstu autors, kādā vēstulē Hendelim raksta: “Šodien parunājos arī ar Tavu  draugu Vivaldi. Viņš teica, ka vairs nepublicēšot nevienu savu koncertu, pārdošot tikai rokrakstus. Vivaldi grib notirgot vienu rokraksta kopiju par vienu gineju un cer, ka viņam šī lieta labi ies no roku, ja būšot pietiekami daudz pircēju.” Arī parakstot savus darbus, Vivaldi cienīja skaitļus – tā operas Tito Manlio (1720) partitūrā ir skaidri salasāms komponista ieraksts: “Vivaldi mūzika, komponēta 5 dienās.”

Pastāv versija, ka daudzus nostāstus par Vivaldi neapskaužamo finanšu stāvokli ir radījusi kāda dāma. Mantujā komponists iemīlējās un nu beidzot patiesi krita grēkā, vairs nedomādams par savu reputāciju. Franču operdziedātāja Anna Žiro (un viņas māsa Polīna) kopā ar Vivaldi nodzīvoja līdz pat mūža galam, Anna sauca sevi par maestro mājkalpotāju un reizē skolnieci. Itāļu dramaturgs un tuvs Vivaldi draugs savās atmiņās atceras maestro un viņa neoficiālās dzīvesbiedres iepazīšanos: “Šis priesteris, izcils vijolnieks un viduvējs komponists, skoloja Žiro jaunkundzi opermākslā. Viņa bija jauna, ne pārāk skaista, toties eleganta un smalka, ar brīnišķām acīm un kārdinošām lūpām. Balstiņa gan viņai bija maza.” Ņemot vērā kutelīgo stāvokli sabiedrībā, Anna neafišēja komponista apbedīšanas dienu un laiku. 28. jūlija ieraksts Sv. Stefana draudzes grāmatā liecina: “Antonio Vivaldi, priesteris, miris ar augstu temperatūru Satleriša mājā netālu no Kārļa vārtiem. 60 gadus vecs.” Turpat pievienots arī bēru protokols: “Vivaldi bēres: 19 guldeņi  45 kreiceri.” Šī cena bija standarta pilsoņa apbērēšanas maksa, bet turīga pilsoņa aizvadīšana citā saulē maksāja 102 guldeņus 35 kreicerus. Žiro jaunkundze rūpīgi slēpa arī komponista finanšu stāvokli. Un kāpēc lai viņa to darītu, ja likumīgi Annai nekādu tiesību uz Vivaldi mantu nebija?

Vairums ļaužu priecīgi svilpo līdzi, izdzirdot Vivaldi Gadalaiku  motīvus, daudzi no mums spēj atkārtot mūzikas skolās iemācītu patiesību, ka Vivaldi ir baroka populārākais komponists, un grūti noticēt, ka par tādu tas kļuvis dažos pēdējos gadu desmitos. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem par Vivaldi zināja tikai Johana Sebastiāna Baha darbu pārzinātāji un pastāvīgie bibliotēku rokrakstu nodaļu apmeklētāji.

1926. gadā parādījās kolekcija, kuras īpašnieki vēlējās pārdot 18. gadsimta itāļu notis. Ziņa sasniedza Turīnas nacionālo bibliotēku, un Turīnas universitātes mūzikas profesoru Alberto Džentili, kas, aplūkojot notis, saprata, ka darbu autors ir Antonio Vivaldi. Turīnas bibliotēka notis iegādājās, taču atklāja, ka tā ir tikai puse no visas kolekcijas. Rūpīga darba rezultātā tika atrasti arī pārējie manuskripti, ar kuriem šodien lepojas Turīnas kolekcija – 97 sējumi ar 16., 17. un 18. gadsimta komponistu darbu iespiestām notīm, manuskriptiem un autogrāfiem, to skaitā arī 319 Vivaldi darbu vienības.

Vivaldi darbu izpēti un publicēšanu pārtrauca Otrais pasaules karš. Pēc Itālijas atbrīvošanas jauns Venēcijas uzņēmējs un Vivaldi mūzikas cienītājs Antonio Fanna nodibināja Itāļu Antonio Vivaldi institūtu, kas sadarbībā ar Itālijas lielāko izdevējkompāniju Casa Ricordi  publicēja un popularizēja Vivaldi skaņdarbus.

Īstais Vivaldi iepazīšanas vilnis pasaulē sākās 50.–60. gados, kad atklātībā nonāca vijoļkoncertu cikls Gadalaiki. 1951. gadā Londonā notikušo Royal Hall festivālu, kurā publiku iepazīstināja ar jaunatklātajiem baroka meistaru darbiem, arī var uzskatīt par brīdi, kad aizsākās Vivaldi bums.

Jājautā, kāpēc tādu pašu popularitāti nav piedzīvojušas arī Vivaldi operas? Šis laiks bija lielo operdīvu laiks, uz pasaules operskatuvēm itāļu romantisma un verisma izrādēs žilbināja belkanto dziedātājas, bet vokālās skolas balstījās uz citu dziedāšanas tehniku. Toties tas bija īsts kamerorķestru uzplaukuma laiks, kuru repertuāram Vivaldi darbi bija tieši kā radīti, kam piemita intriģējoša jaunatklājuma pievilcība. Vivaldi darbi tūlīt pat iekaroja publikas mīlestību un tie ir populāri joprojām.

Tikai 1994. gadā, kad Brandenburgas orķestris, diriģents Rojs Gūdmans un soprāns Emma Kērkbija, un vēlāk arī Čečilija Bartoli izdeva kompaktdisku ar Vivaldi ārijām, sākās arī komponista operu jaunatklāšana. Vivaldi operu uzvešana gan ir tikai sākumposmā – no visām viņa operām līdz šim ir uzvesta tikai Otons atpūtas mājā, bet tieši šovasar gaidāmi jauni, sensacionāli operu uzvedumi. Itālijas Bargas pilsētas operfestivāls gatavo operas Montezuma uzvedumu, kuras nošu materiāls tikko kā atrasts, bet izcilais baroka orķestris Europe Galante ar vadītāju Fābio Biondi, operas Bajazet (1739) ieraksta izcilo panākumu spārnots, plāno
2006. gada pasaules tūri ar šīs operas iestudējumu, kura ierakstā līdzās pasaules izcilākajiem dziedātājiem ir arī Elīna Garanča…