Ja 1948. gadā Izraēlai būtu nācies spēkoties ar tādu pretinieku kā Hezbollah, Neatkarības kara iznākums varētu būt pavisam cits.
Savos memuāros
“Not So Wild a Dream” slavenais
CBS korespondents Ēriks Severeids atceras nāvessodu, ko 1944. gadā tikko atbrīvotajā Grenoblē viņa acu priekšā izpildīja sešiem nacistu kolaboracionistiem.
“Kad piebrauca policijas furgons un no tā izkāpa tie seši, kuriem tūdaļ vajadzēja mirt, pūlī sākās skaļa un šaušalīga kliegšana. Seši jaunie vīrieši stingrā gaitā piegāja pie dzelzs stabiem; aiz tiem viņiem tika sasietas rokas. Visi turēja savas neapsegtās galvas augstu paceltas – viens vai divi bija aizvēruši acis, pārējie vērās pāri namu jumtiem un pūlim kaut kur zemajos mākoņos... Atskanēja griezīgi metālisks šauteņu aizslēgu troksnis, tad ass rībiens. Seši jaunie vīrieši lēni noslīga ceļos, viņu galvas ļengani nokārās uz vienu pusi. Kāds virsnieks drudžainā steigā viņus citu pēc cita apskraidīja, pieliekot visam punktu ar revolvera
coup de grâce. Varēja redzēt, ka viens no upuriem kustina lūpas, it kā pūloties savam bendem kaut ko pateikt. Pēc pēdējā šāviena pūlī atkal atskanēja briesmīgs, mežonīgs kliedziens. Mātes ar maziem bērniem metās uz priekšu, lai līķus apskatītu tuvumā. Apkārt skraidīja sīki puišeļi, spļaudami uz mirušajiem. Pūlis izklīda, vīrieši un sievietes smējās un savā starpā saklaigājās. Barbarisms?”
Šādi notikumi piederēja pie tā, ko franči sauc par
épuration – Francijas attīrīšanu jeb šķīstīšanu pēc četriem vācu okupācijas gadiem. Parasti tiek lēsts, ka pretošanās kustība un nelikumīgas tiesas tamlīdzīgā veidā nogalināja ap desmit tūkstošiem franču vīriešu un sieviešu. Kamī to nosauca par “cilvēces taisno tiesu ar visiem tās trūkumiem”. Amerikāņu karaspēks pēc Francijas atbrīvošanas iecietīgi izturējās pret vietējo iedzīvotāju atriebību cilvēkiem, kuri bija strādājuši brutālo okupantu labā. Ar nacistiem sadarbojās tūkstošiem francūžu, kurus uz to mudināja viņu izpratnē likumīgā Višī valdība. Daudzi, piemēram,
Milice, Višī apbruņota fašistu banda, gāja arī tālāk un nogalināja francūžus. Kad Višī ārzemju atbalstītāji atkāpās un tās valdība krita, sākās slepkavošana. Tikpat vardarbīgā kārtā tika kārtoti rēķini arī citās bijušā Trešā reiha provincēs – zemēs, kuras mēs līdz ar Lielbritāniju un Savienotajām Valstīm tagad uzskatām par civilizēto pasauli.
Laikā no 1978. līdz 2000. gadam Izraēla okupēja Libānas sektorus telpā no abu valstu kopīgās robežas līdz pat Beirūtai – un atpakaļ. Lai mazinātu paši sava karaspēka slodzi, izraēlieši arī izveidoja kaut ko līdzīgu
Milice, no vietējiem iedzīvotājiem savervēto Dienvidlibānas armiju (DLA); sākumā to vadīja majors Sāds Hadads, kurš 1976. gadā kopā ar dažiem simtiem vīru bija atšķēlies no Libānas armijas, un vēlāk – ģenerālis Antuāns Lahads. Abi bija kristieši, bet viņu karavīri – Izraēlas apbruņoti, apmācīti, pabaroti un apģērbti – lielākoties šiītu musulmaņi no dienvidiem. Aptuveni trešā daļa no karaspēka, kas pamazām izauga līdz gandrīz 10 000 kareivju, bija kristieši. Daži šai armijā iestājās tāpēc, ka bija nemierā ar palestīniešu bruņoto klātbūtni Libānas dienvidos. Citi pieteicās vienkārši tāpēc, ka viņiem vajadzēja naudu – šis vienmēr bijis Libānas trūcīgākais reģions. DLA bija bēdīgi slavena ar savu cietsirdību (šīs ziņas apstiprinājās, kad pēc Izraēlas spēku izvešanas 2000. gadā tika atvērti tās spīdzināšanas kambari) un lielo dezertieru skaitu.
Kad izraēlieši atkāpās no Beirūtas, paša tālākā 1982. gada iebrukumā sasniegtā punkta, viņu rokās palika arvien mazāka un mazāka Libānas daļa. No savulaik okupētajiem 3560 km2, aptuveni trešdaļas no valsts teritorijas ar 800 pilsētām un ciematiem, 1985. gadā bija palikuši vairs tikai 500 km2 un 61 ciemats – lielākā daļa no tiem pamesti. Grupējums
Hezbollah, kura vadītā pretošanās kustība bija piespiedusi izraēliešus atteikties no lielākās iekarojumu daļas, pieprasīja visas Libānas teritorijas bezierunu atbrīvošanu. Arvien intensīvāko
Hezbollah uzbrukumu iznākums bija tik liels kritušo Izraēlas armijas karavīru skaits, ka vairumam izraēliešu tas vairs nelikās paciešami. Izraēlas karaspēks starp sevi un
Hezbollah izvietoja DLA, liekot tai samaksāt cenu, ko Izraēla vairs nevēlējās atļauties.
Hezbollah nodarbojās ar DLA vīru nolaupīšanu, bet DLA un izraēlieši ņēma ķīlniekus no šiītiem. Abas puses slepkavoja viena otru un pie viena arī daudzus civiliedzīvotājus; tas bija sākums daudzām asinsatriebībām. 1999. gada 17. maijā izraēlieši par premjerministru ievēlēja Ehudu Baraku, kurš bija apsolījis pielikt punktu Ariela Šarona Libānas avantūrai; ap to laiku tā bija prasījusi jau aptuveni tūkstoš izraēliešu dzīvības.
Baraks paziņoja, ka Izraēla 2000. gadā sāks pakāpenisku karaspēka izvešanu, ja vien Libāna piekritīs zināmiem noteikumiem. Libānas valdība,
Hezbollah skubināta, nosacījumus noraidīja un pieprasīja pilnu Izraēlas armijas izvešanu saskaņā ar ANO 1978. gadā pieņemtajām rezolūcijām Nr. 425 un 426. Baraks Libānu pameta 2000. gada 23. maijā, divus mēnešus pirms plānā paredzētā laika – negaidot un bez iepriekšēja brīdinājuma. Viņa klienti no DLA un citi libānieši, kas iepriekšējo 22 gadu laikā bija sadarbojušies ar okupācijas varu, tika pārsteigti negaidot. Daži aizbēga uz Izraēlu, taču vairums palika Libānā. ANO darbinieki steidzami lūdza palīdzību, lai novērstu
Hezbollah sarīkotu asinspirti.
Hezbollah iegāja Dienvidlibānā, taču nekas nenotika.
Hezbollah ģenerālsekretāra vietnieks un grupējuma līdzdibinātājs šeihs Naims Kasems ir sarakstījis aizraujošu, lai gan vienpusīgu
Hezbollah izveidošanas un uzplaukuma hroniku. Tomēr, runājot par 2000. gada notikumiem, viņa versiju apstiprina aculiecinieki no citām libāniešu sektām – ieskaitot cilvēkus, kuri par to varēja zaudēt dzīvību, – kā arī ANO. “Nav nekāds noslēpums, ka daži jauni kaujinieki, tāpat arī dažs labs no reģiona iedzīvotājiem, ilgojās atriebties – īpaši tie, kas labi zināja, kā kolaboracionisti un viņu ģimenes okupētajos ciematos izrīkojušies ar modžahediem un viņu tuviniekiem,” Kasems rakstīja savā
“Hezbollah – skats no iekšpuses”. “Pretošanās kustības vadība jebkādu šāda veida rīcību stingri aizliedza un solījās saukt pie atbildības ikvienu, kurš tā rīkosies – lai kāds tam būtu pamatojums.”
Hezbollah konfiscēja izraēliešu ieročus, ko tagad paši liek lietā pret Izraēlas karaspēku, un nodeva DLA kaujiniekus Libānas valdībai, nevienu pašu no viņiem nenogalinot. Barbarisms?
Tikpat spēcīgu iespaidu kā
Hezbollah uzvara pār Izraēlu uz libāniešiem atstāja grupējuma atteikšanās nogalināt kolaboracionistus; tā bija uzvara pār tribālismu, kas Libānas sabiedrību mocījis un šķēlis jau kopš valsts dibināšanas laikiem. Man pazīstamie kristieši no Libānas armijas atzina, ka viņu puse šādā situācijā būtu pastrādājusi daudz zvērisku noziegumu.
Hezbollah var būt spēcīgs spēlētājs Libānas politikā, taču šis grupējums atteicās spēlēt pēc Libānas politikas noteikumiem. Dienvidlibānā
Hezbollah meklēja nevis atriebību, bet gan vēlētāju balsis. Laikā no
Hezbollah dibināšanas 1982. gadā līdz uzvarai 2000. gadā šī organizācija bija kļuvusi ne tikai par bruņotu spēku, bet arī par augsti organizētu un veiksmīgu politisko partiju. Tā izmeta pāri bortam savu agrīno retoriku, kas sludināja Libānas pārvēršanu par islāma republiku, tā vietā tagad runājot par kristiešiem, musulmaņiem un druziem, kas dzīvos saskaņā. Kad pienāca laiks izvirzīt kandidātus parlamenta vēlēšanām, daži no sarakstā iekļautajiem bija kristieši.
Hezbollah izdevās izcīnīt 14 vietas.
Hezbollah galvenais sasniegums – varbūt tas ir mazliet ironiski, runājot par reliģisku partiju, ko vada vīri ar turbāniem galvās – ir tas, ka šis grupējums ir modernā laikmeta auglis. Izraēliešu konvojam sarīkotie uzbrukumi no slēpņa tika uzņemti video un jau tajā pašā vakarā demonstrēti televīzijā.
Hezbollah sagūstīja izraēliešu karavīrus un piespieda Izraēlu atbrīvot simtiem ieslodzīto, lai atgūtu dažus savējos. Viņi uzstādīja butaforiskus kartona laukakmeņus, kas uzsprāga, garām paejot izraēliešu patruļām. Viņi sūtīja virs Izraēlas bezpilota lidmašīnas, kas uzņēma izlūkfotogrāfijas – tieši tāpat kā izraēlieši rīkojās Libānā. Viņiem bija interneta vietne, kur varēja atrast maz tradicionālā arābu patosa, toties daudz faktu. Ja 1948. gadā Izraēlai būtu nācies spēkoties ar tādu pretinieku kā
Hezbollah, Neatkarības kara iznākums varētu būt pavisam cits. Izraēla, kuras bruņoto spēku vadība
Hezbollah respektē, to lieliski apzinās.
Un tāpēc, neveiksmīgi izmēģinājusies likvidēt
Hezbollah toreiz, Izraēla to pūlējās iznīcināt tagad.
Hezbollah nepiedodamais grēks Izraēlas acīs ir organizācijas militārie panākumi. Izraēla var attēlot
Hezbollah kā Sīrijas un Irānas marioneti, taču viņu galvenie atbalstītāji ir libānieši. Vēl vairāk,
Hezbollah dara kaut ko tādu, ar ko Sīrija un Irāna nenodarbojas: cīnās par palestīniešiem. 12. jūlijā
Hezbollah uzbruka izraēliešu armijas vienībai, saņemot gūstā divus karavīrus. Tika paziņots, ka grupējums risinās netiešas sarunas par apmaiņu pret libāniešu un palestīniešu gūstekņiem Izraēlā, kā tas darīts jau līdz šim.
Hezbollah lika skaidri saprast, ka uzbrukums noticis, atbalstot palestīniešus, kuri Gazā pēc nedēļu ātrāk notikušas cita izraēliešu karavīra sagūstīšanas bija nonākuši aplenkumā. Visa arābu pasaule cieta klusu, noraugoties, kā Izraēla no jauna okupē izceļotāju apmetnes un bombardē Gazas sektoru. Arābu režīmus, kas lielākoties nosodīja
Hezbollah rīcību, šis solis pazemoja tikpat lielā mērā kā Izraēlu. Par to nevienam nevajadzētu brīnīties.
Hezbollah gadiem ilgi atbalsta palestīniešus. 70. gados, kad šiītiem nebija pašiem savu bruņotu grupējumu, daudzus no organizācijas pirmajiem kaujiniekiem apmācīja PAO. 1986. gadā
Hezbollah riskēja sadusmot Sīriju, nostājoties pret kādu citu šiītu grupējumu, kas uzbruka palestīniešu bēgļu nometnēm Beirūtā.
Hezbollah ne uz mirkli nav atteikušies no atbalsta palestīniešu mērķiem. Jūlijā sagūstot divus izraēliešu karavīrus, grupējums Izraēlai lika saprast, ka neizdosies uzbrukt palestīniešiem Gazā un Rietumkrastā, nesagaidot nekādu reakciju.
Šajā gadījumā Izraēla, kas savu politiku attiecībā uz okupētajiem palestīniešiem uzskata par iekšējo lietu, kurā nav tiesību iejaukties ne ANO, ne arābu valstīm, uz karavīru sagūstīšanu nolēma atbildēt tā, ka uzvara vienkārši nav iespējama. Tā vietā, lai klusi vienotos ar
Hezbollah par gūstekņu atbrīvošanu, Izraēla ar pilnu jaudu devās Libānai uzbrukumā, paziņojot, ka tās mērķis ir panākt, lai ievērojama libāniešu daļa no savas valdības pieprasa pilnīgu un galīgu
Hezbollah atbruņošanu. Taču tas nav noticis. Izraēlas nodarītajiem grandiozajiem postījumiem Libānā bijušas gluži pretējas sekas –
Hezbollah popularitāte šajā zemē ir pieaugusi. Tā bija krietni sarukusi kopš pērnā gada, kad
Hezbollah bija vienīgais spēks, kas atteicās pieprasīt Sīrijas karaspēka izvešanu pēc bijušā Libānas premjerministra Rafika Hariri nogalināšanas.
Hezbollah toreiz sajuta, ka Vašingtona šo pret Sīriju vērsto kampaņu izplānojusi pati savās, nevis Libānas interesēs.
Galu galā, Sīrija taču palīdzēja
Hezbollah pēc Izraēlas iebrukuma – un mudināja pretoties un sakaut okupāciju, kā arī padzīt no Libānas amerikāņus. Arī Irānai, kuras garīgie vadoņi sniedz
Hezbollah padomus un kuras Revolucionārā gvarde palīdz ar vērtīgu taktisko apmācību, Sīrija ļāvusi sūtīt cauri savai teritorijai Libānai paredzētus ieročus. Neraugoties uz to,
Hezbollah līderiem ir pietiekami stipras pozīcijas, lai atļautos nodemonstrēt neatkarību no savām atbalstītājām ik reizi, kad abu pušu intereses vai uzskati saduras. (Šajā jautājumā man ir personīga, lai arī nenozīmīga, pieredze. 1987. gadā, kad
Hezbollah mani nolaupīja tieši sīriešu armijas kontrolpunkta priekšā, Sīrija, vēloties pierādīt, ka tās teikšanu Libānā nedrīkst noniecināt, pieprasīja manu atbrīvošanu. Nelaimīgā kārtā
Hezbollah šo prasību ignorēja.) Par spīti periodiski izdarītam sīriešu spiedienam,
Hezbollah atteikusies doties cīņā ar jebkuru citu libāniešu bruņoto grupējumu. Pilsoņu karā
Hezbollah turējās savrup un visus spēkus veltīja Izraēlas karaspēka un tās surogāta DLA sakāvei.
Hezbollah sekmes pirmajās parlamenta vēlēšanās kopš sīriešu aiziešanas bija tik pieticīgas, pateicoties arī izmaiņām vēlēšanu likumā, bet daļēji vēl tāpēc, ka organizācijas politika tiek uztverta kā Sīrijai labvēlīga. Taču tagad Izraēla
Hezbollah ir izglābusi un padarījusi grupējuma ģenerālsekretāru Hasanu Nasrallu par pašu populārāko cilvēku ne tikai Libānā, bet arī visā arābu pasaulē. Beirūtas Pētījumu un informācijas centra pasūtītā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka 80 % no Libānas kristiešiem atbalsta
Hezbollah; citās kopienās šie rādītāji bija vēl krietni augstāki. Nepavisam nav mazsvarīgs fakts, ka nepatieso ziņu par
Hezbollah it kā nogremdēto otro izraēliešu kara kuģi visskaļāk ar šāvieniem gaisā nosvinēja tieši Ašrafijā, pašā kristīgās Austrumbeirūtas sirdī. Atšķirībā no 1982. gada, kad Izraēla varēja paļauties uz dažiem no kristiešu bruņotajiem grupējumiem, šoreiz tai Libānā draugu vairs nav.
Izraēla kļūdījās, paredzot Libānas reakciju, tāpat kā
Hezbollah kļūdījās, aprēķinot izraēliešu sabiedrības viedokli. Raidot savas raķetes uz Izraēlu, grupējumam neizdevās, kā bija plānots, sašķelt izraēliešus un panākt, ka viņi pieprasa šo karu izbeigt. Ja ANO būtu reāla vara vai ja ASV savu varu izmantotu atbildīgi, jau daudz ātrāk būtu noslēgts beznosacījumu pamiers un sarīkota gūstekņu apmaiņa. Tuvie Austrumi varētu gaidīt nākamo krīzi. Un tāda neizbēgami atkal pienāks, kamēr vien netiks atrisināts Palestīnas jautājums. Taču tad nebūtu sagrauta Libāna, daudzie cilvēki nebūtu gājuši bojā un libāniešu un izraēliešu naids nebūtu kļuvis tik sīvs.
Saīsināti no London Review of Books, 17.08.2006.
