Kurp pūš karmas vējš

Donalds S. Lopess, kurš brīvi lieto tibetiešu, ķīniešu, japāņu valodu un sanskritu, jau vairākus gadus ir Mičiganas universitātes Annārborā Āzijas valodu un kultūru katedras vadītājs, budisma un Tibetas pētniecības profesors. Retais budisma speciālists pasaulē ir spējis tik augstā līmenī strādāt ar dažādiem budisma tradīcijas atzariem, periodiem, valodām un tekstiem. Viņš aizsācis un vada Prinstonas universitātē izdoto grāmatu sēriju Reliģijas praksē (Religions in Practice),kas veltīta tiem dažādu reliģiju aspektiem un tekstiem, kas līdz šim tikuši aplūkoti maz vai nemaz. Šīs grāmatas ir interesantākais, ko var atrast reliģiju pētniecības jomā pēdējos gados. Pamazām aizejot iepriekšējai budisma pētnieku paaudzei, tieši uz Donaldu Lopesu raugās kā uz cilvēku, kurš budisma pētniecībā pasaulē turpina uzturēt augstākos kvalitātes un kritiskas domāšanas standartus.

Rīgas Laiks: Kas ir budisms?

Donalds Lopess: Kas ir budisms? Tas ir jauns vārds, kas angļu valodā ienāca 19. gadsimtā, pirms tam nevienā valodā nav neviena vārda, kurš tam tieši atbilstu. Sanskritā ir vārds baudha, kas atvasināts no buddha, Budas sekotājs, tā ka šo vārdu, maz ko zaudējot, varētu tulkot kā budists, bet paradums runāt nevis par budistu kā Budas sekotāju, bet par budismu kā kaut ko vispārīgu, ir izveidojies pavisam nesen.

RL: Kas noteica šī vārda parādīšanos?

Lopess: Viens no iemesliem ir tas, ka radās priekšstats par pasaules reliģijām. Ceļotāji, kolonisti un misionāri no Eiropas nokļuva Japānā, Ķīnā, Šrilankā un, iespējams, tikai 18. gadsimtā viņiem radās ideja, ka tam, ko Ķīnā sauc par fo jiao (Budas mācība), ko Tibetā sauc par nang pa’i chos (iekšpusnieku reliģija), ko Japānā sauc par butsudo (Budas ceļš) un Šrilankā – sāsana (mācība) ir kaut kas kopīgs, ka tas viss kaut kādā ziņā ir viens, savstarpēji saistīts “-isms”. Jo vairāk viņi uzzināja par vēsturi, jo vairāk pētīja tekstus un aplūkoja arheoloģiskos pieminekļus, jo vairāk viņi uz budismu raudzījās kā uz reliģiju, kas sākusies Indijā un izplatījusies visā Āzijā.

RL: Jūs runājat par vārda, nosaukuma vēsturi. Ko šis vārds apzīmē, uz ko tas attiecas?

Lopess: Vēl mirkli turpinot šo vēsturisko skatījumu – dažādu kultūru budisti savā ziņā viens otru par budistiem neatzīst un savā ziņā atzīst. Iespējams, lielākā daļa budistu teiktu, ka raksturīgākā kopīgā pazīme ir sangha, mūku kopiena. Budistu tekstos tiek atkārtots atkal un atkal – kamēr sangha ir veselīga, dzīvotspējīga un klātesoša kultūrā, pastāv arī budisms. Kad izmirst sangha, budisms zūd. Kad budisti stāsta par pasaules galu, tad viena no pazīmēm, ko viņi piemin, ir dzelteno mūku drānu pārvēršanās par baltajām laju drānām Indijā. Tādējādi budistu kultūras pēctecību veido mūku klātbūtne, kuri atvedina savu izcelsmi uz Budas iedibināto kopienu, uzskata sevi par viņa sekotājiem un ievēro solījumus, kurus, kā viņi tic, ir formulējis Buda. Ja jūs paskatāties uz indiešu budisma vēsturi, uz budismu Ķīnā, Japānā un Tibetā, jūs redzat, ka nav tik svarīgi, kam kurš tic, kāds ir mācības saturs, bet tieši turēšanās pie noteiktas mūka regulas izšķir to, vai kāds ir budists vai nav.

RL: Bet daudzi cilvēki taču nav mūki…

Lopess: Arī viņi ir budisti, bet viņi ir budisti tādēļ, ka viņi atbalsta mūkus, dodot viņiem dāvanas.

RL: Tādā gadījumā tādas pasaulīgas lietas kā valstis pastāv tikai sanghas, tikai mūku kopienas dēļ.

Lopess: Doktrinālā līmenī tas darbojas tā, ka sangha rada nopelnus, rada labu karmu, kas balsta sabiedrību. Tādēļ sangha patiešām ir lielāka nekā valsts, un tas ir valsts interesēs – atbalstīt un uzturēt mūku kopienu.

RL: Jūs pāris reižu pieminējāt Budu. Esmu dzirdējis dažus stāstus par viņu, ka viņš sēdēja zem koka un visu saprata un tamlīdzīgi. Ko viņš saprata un kāpēc tas jūs interesē?

Lopess: Iespējams, tas budismā ir visgrūtākais un svarīgākais jautājums, un uz to ir ļoti dažādas atbildes, jo katrs grib apgalvot, ka viņš zina to, ko zināja Buda. Daudzas filozofiskās skolas, kas veidojušās Āzijas vēstures gaitā, kā šī notikuma saturu ir sapratušas dažādas idejas, dažādas mācības, dažādus prāta stāvokļus – vai tā bija doma? izpratne? apgaismības mirklis? Vai tā bija doktrīna vai tā vienkārši bija zibenīga apgaismības? Savā ziņā tas ir neatbildams, neizpētāms, daudzējādi atbildams jautājums. Iedomājieties kādu, kurš visu nakti ir meditējis…

RL: …daudzas naktis…

Lopess: Svarīgākā ir pēdējā nakts un šī pieredze… Jūs zināt, ka Indijā laiku dala sardzēs. Sardze ir nakts posms, kurā sargā viens sargkareivis. Un pirmajā sardzē viņš ieraudzīja visas savas iepriekšējās dzīves. Tas ir neiespējami, tas ir paradokss, jo viņš spēja redzēt visas savas pagājušās dzīves, lai gan to bija bezgalīgs skaits.

Katrā no dzīvēm viņš redzēja, kas viņš ir bijis, kas bija viņa vecāki, kādai kastai viņš piederēja, ko viņš ēda – tie ir elementi, kas senajā Indijā noteica personu, to, kas tā ir – barība, vieta, ģimene, kasta. Viņš noskatījās visas, bezgalīgi daudzās dzīves, un, lai viņš redzētu bezgalīgo, bija vajadzīgas tikai četras stundas. Otrajā nakts sardzē viņš redzēja, kā visas būtnes rodas un iznīkst saskaņā ar saviem darbiem, ar savu rīcību, viņš redzēja karmas likuma darbību visās tā izpausmēs.

Nevis vienkārši – ja būsi labs, tu būsi laimīgs, ja būsi slikts, būsi nelaimīgs, bet viņš redzēja tieši to, kā atsevišķa rīcība atsevišķiem cilvēkiem izraisa atšķirīgu pieredzi. Tā šajās četrās stundās viņš redzēja visu, visu universu. Trešajā sardzē viņš redzēja to – lai kas tas būtu –, kas padarīja viņu par Budu. Pirmajās divās sardzēs viņš nebija Buda, viņš kļuva par Budu trešās sardzes laikā. Šķiet, ka tai vajadzēja būt visilgākajai sardzei, bet arī tā ilga tikai četras stundas. Nav skaidrs, ko īsti viņš trešajā sardzē redzēja. Vai tas bija mirklis, kas ilga četras stundas? Vai, kā saka daži teksti, viņš soli pa solim redzēja divpadsmitkārtīgo savstarpēji atkarīgās visa rašanās ķēdi uz priekšu un atpakaļ. Pēdējais posms ir visinteresantākais. Pēc tam, nākamās 49 dienas viņš bez ēšanas un dzeršanas vienkārši baudīja savu pieredzi.

RL: Kā jums pašam šķiet, kas notika pēdējās sardzes laikā?

Lopess: Manu personīgo noslieču un aizspriedumu dēļ, kas ir cieši saistīti ar madhjāmikas [1. Madhjāmaka – pirmā no mahajānas jeb lielā rata budisma filozofiskajām skolām, kuras iedibināšanu saista ar, iespējams, m. ē. 2. gadsimtā dzīvojušo Nagardžunu, kuru daudzi uzskata par visu laiku izcilāko budistu filozofu. Skolas nosaukums atvasināts no agrīna budisma jēdziena, kas apzīmē mācību par atbrīvošanās sasniegšanu – vidusceļš (madhjāma pratipad – “vidējais ceļš”). Alternatīvi šīs filozofiskās skolas nosaukumi ir Êūnyavāda – “mācība par tukšumu” un nihsvabhavavāda– “mācība par patstāvīgas dabas trūkumu”] skolu, es uzskatu, ka tajā laikā viņš saprata tukšumu, viņš to redzēja.

RL: Kāpēc viņš par to sāka stāstīt citiem?

Lopess: Tā ir vēl viena tradīcijas mīkla. Vieglākā atbilde ir sacīt, ka viņš bija līdzcietīgs un gribēja palīdzēt citiem. Ir stāsts, it kā viņš pats būtu nospriedis, ka pasaules būtnes ir pārāk stulbas, lai saprastu to, ko bija sapratis viņš, tā ka mācīt tās ir bezjēdzīgi, bet tad lielais dievs Brahma, pats gribēdams sasniegt atbrīvošanos no pārdzimšanas, nolaidās no debesīm un lūdza Budu mācīt citus. Mēs varētu teikt, ka tādā veidā budisti gribēja parādīt, ka Buda ir lielāks par dieviem, ka paši dievi ir iesprūduši samsārā, pārdzimšanas riņķojumā. Tā viņš nolēma mācīt un izmantoja savas pārdabiskās spējas, lai uzmeklētu divus vecos meditācijas skolotājus, kuri viņam bija mācījuši dziļākos koncentrācijas stāvokļus, taču paši nebija sasnieguši apgaismību, bet viņš uzzināja, ka viņi abi ir nesen miruši. Tad viņš atcerējās savus draugus, kas viņu bija pametuši, jo viņš bija atteicies no askētisma prakses, un uzzināja, ka viņi atrodas mežā, netālu no Benaresas. Un viņš devās pie viņiem, uz Sarnatu.

RL: Vai viņš gribēja palīdzēt arī viņiem?

Lopess: Jā, viņš gribēja viņiem palīdzēt, noteikti, viņš juta, ja vispār kāds varētu saprast to, kas viņam bija sakāms, tie bija tieši viņi.

RL: Kas kopīgs jums, pieciem viņa draugiem un dievam Brahmam, ka Buda jums visiem var palīdzēt?

Lopess: Nu, es domāju, ka mums visiem ir apziņa, mums piemīt spēja saprast runu, mums piemīt spēja domāt, mums piemīt spēja meditēt, mums piemīt spēja nonākt pie zināšanas?

RL: Nekas no tā neliecina, ka jums visiem būtu nepieciešama palīdzība.

Lopess: Mums vajadzīga viņa palīdzība, jo viņš tā teica. Viņš teica, ka šī pasaule deg ciešanās un – zini tu to vai nē – tu arī ciet. Viņš runāja par visvienkāršākajām ciešanu formām – slimību, vecumu un miršanu. Padomājiet, kurš var teikt, ka novecošana un miršana ir ciešanas? To teikt nav iespējams, ja tu neatceries savas iepriekšējās dzīves. Arī dzimšana ir ciešanas, pat ja nav nekādu atmiņu par nāvi, tas šķiet pārliecinoši, ja padomā par pirmo kliedzienu, vai ne? Tā viņš teica, ka dzīve ir ciešanas, ka ciešanām ir cēlonis, ka cēloņa darbību var izbeigt un, kad tu izbeidz šī cēloņa darbību, beidzas ciešanas.

RL: No kā jūs ciešat šobrīd?

Lopess: Tieši šobrīd es ciešu no tā, ka man nav nekādu iespēju kontrolēt savu pieredzi. Es ciešu no tā, ka jebkurā mirklī es varu nomirt no asinsizplūduma smadzenēs.

RL: Jūs ciešat no tā, kas vēl tikai varētu notikt?

Lopess: Tieši tā, un man nav iespējas to kontrolēt. Tās tiek sauktas par ciešanām no nosacītības. Ir arī cita ciešanu forma – ja mēs sēdēsim un runāsim vēl piecas stundas, šis krēsls kļūs ļoti neērts.

RL: Bet arī tas, ja notiks, notiks nākotnē.

Lopess: Jā, arī tas ir nākotnē.

RL: No kā jūs ciešat šobrīd?

Lopess: Tieši šobrīd man nav ciešanu pieredzes, es ciešu tikai no nosacījuma, ka esmu pakļauts ciešanām, to iespējai. Buda teica, ka šādas ciešanas ir līdzīgas mazam vilnas gabaliņam – ja tas atrodas man uz rokas, es neizjūtu nekādas sāpes, bet, ja tas nonāk man acī, tad ļoti sāp. Tā ka tādai nezinošai personai kā man šīs ciešanas ir līdzīgas mazai pūciņai uz rokas.

RL: Vai viņš saka, ka jums tikai šķiet, ka mazais vilnas gabaliņš ir uz rokas, lai gan īstenībā tas ir jums acī?

Lopess: Jā, tā viņš nošķir labdzimušos, pārākos cilvēkus no vienkāršiem ļaudīm. Vienkāršiem ļaudīm tas līdzinās tam, kā siena ir tur, pa gabalu, pārākiem tas ir tā, it kā siena būtu te, acī. Šīs ciešanas es šobrīd neizjūtu, bet tās pastāv, tā viņš teica.

RL: Jūs teicāt, ka otrās sardzes laikā Buda redzēja visas karmas sēklas. Es esmu dzirdējis, ka viņš visas savas karmas sēklas iznīcināja.

Lopess: Jā, bet to viņš izdarīja trešās sardzes laikā, otrajā viņš redzēja tikai to, kā tās darbojas.

RL: Ar karmas sēklām ir saistīts karmas vēja tēls. Vai jūs varētu pateikt, kur un uz kurieni pūš karmas vējš?

Lopess: Karmas vējš ir metafora nākotnes nekontrolējamībai, ka jūs tiekat grūsts tajā virzienā, kurā doties negribat, ka nākotne nav atkarīga no izvēles, tā ir atkarīga no jūsu rīcības pagātnē. Pagātnes rīcība jūs stumj kādas pieredzes virzienā, tā var būt laimīga vai bēdīga pieredze, bet jūs to neizvēlaties. Karmas sēklas, karmas vējš – tas viss ir par virzienu, par lineāru cēlonību, un, ja mēs patiešām mēģinām saprast, kas bija tas, ko saprata Buda, ja mēs patiešām mēģinām nolikt malā visus doktrīnas skaidrojumus un paskatīties, kas bija tik īpašs tajā, par ko viņš runāja un citi nerunāja, tad tā ir cēlonība. Tas viņam bija pats svarīgākais – ka cēloņi izraisa sekas un ka, apstādinot cēloni, jūs apstādināsiet sekas.

RL: Saskaņā ar šo stāstu, kas esat jūs?

Lopess: Saskaņā ar šo stāstu es esmu vienkārši nepastāvīgs process, kuru veido karmas radīti psihiski un fiziski elementi, taču šajā procesā ir zināma linearitāte. Tas ir lineārs process tajā nozīmē, ka viens apziņas mirklis izraisa nākamo, tas trešo, trešais apziņas mirklis ceturto un tā tas turpinās, līdz apstāsies apgaismības mirklī, bet šim procesam nav sākuma.

RL: Ja rīcībai pagātnē ir tāds iespaids uz nākotni, vai karmas vēju nevar ietekmēt?

Lopess: Tas izklausās savā ziņā deterministiski, jo galu galā es varu mainīt karmas vēju, tikai saskaroties ar Budas mācību. Budisti apgalvo, ka apgaismība ir iespējama tikai ar tā palīdzību, ko Buda ir mācījis. Viņi neuzskata, ka visi ceļ ved uz to pašu virsotni.

RL: Kā ir jāattiecas pret to, ko mācījis Buda? Vai tas ir jāsaprot? Kas ar to jādara?

Lopess: Ja es gribu izbeigt ciešanas tā, kā viņš par to ir runājis, man tas ir jāpielieto praksē. Man tas ir jāmanifestē dziļākajā apziņas līmenī. Tieši tas ir pats interesantākais trešajā sardzē, jo varētu teikt, ka viņš saprata, ka pagātnē ir kļūdījies, domājot par to, kas viņš ir, tad sapratis savu kļūdu un tad nonācis pie pareizas izpratnes, kas ļaus viņam nākotnē šo kļūdu neizdarīt.

Bet, saskaņā ar tradīciju viņš bija dzīvojis triljoniem dzīvju, visās šajās dzīvēs viņš bija uzkrājis karmu, tādēļ par spīti tam, ka viņš vairs nekļūdījās, viņam tomēr nāktos dzīvot vēl bezgalīgu daudzumu dzīvju, jo karmas sēklām ir jānes savi augļi. Taču tiek teikts, ka tas, ko viņš saprata, bija tik iespaidīgs, ka viņš ne tikai pārtrauca kļūdīties, bet šajā brīdī iegūtā zināšana bija tik stipra, ka iznīcināja, sadedzināja visu viņa pagātnes darbību sēklas, tā ka viņš nekad vairs neatdzims. Viņam bija jāpabeidz tā viena dzīve, viņam bija jānodzīvo vēl 45 gadi, bet galu galā… vairs nekādas atdzimšanas.

RL: Bet tomēr, kāda veida prakse izriet no minētajām četrām patiesībām?

Lopess: Standarta atbilde ir – astoņposmu ceļš. Vispārīgākais un savā ziņā interesantākais veids, kā par to runāt, ir sacīt, ka budismā prāts ir pats svarīgākais, un, tā kā to ir ārkārtīgi grūti kontrolēt, tiek runāts par trīs veidu vingrinājumiem. Pirmo sauc par vingrinājumu ētikā un tas vienkārši nozīmē kontrolēt savu ķermeni un kontrolēt savu muti, tas ir, nenogalini, nezodz, nekaitē citiem fiziski, nemelo, nenolādi cilvēkus, neievaino citus ar vārdiem. Ja tu nespēj kontrolēt ķermeni un muti, nav iespējams kontrolēt prātu. Tātad pirmais solis ir ķerties pie ķermeņa un mutes. Tad strādā pie prāta. Prāts ir jāpakļauj kontrolei, tas ir jāvingrina gandrīz fiziskā nozīmē, tā ka prāts kļūst arvien stiprāks un stiprāks, asāks un asāks.

Bet šajā stadijā tam nav nekāda satura, šim mentālajam stāvoklim nav nekādas gudrības, tam ir tikai spēks un asums. Tad ar šādi veidotu prātu tu vari saprast patiesību, un tā ir gudrība, un šī gudrība ved pie atbrīvošanās.

RL: Ja atmiņa mani neviļ, pie ķermeniskajām lietām pieder arī dzimumdzīves ierobežošana. Kas tiek uzskatīts par aplamu šajā jomā?

Lopess: Daudzas lietas, tas ir ļoti garš saraksts. Pirmais ir nespiest kādu ar to nodarboties pret viņa gribu, tad – nenodarboties ar seksu dienas laikā, nedarīt to tempļa vai stūpas tuvumā, nedarīt to, ja istabā ir Budas attēls, nenodarboties ar orālo seksu, anālo seksu, masturbāciju – tās visas ir nepareizas ķermeņa lietošanas formas, kas padara neiespējamu prāta kontroli.

RL: Kāpēc tiek uzskatīts par nepareizu to darīt dienas laikā?

Lopess: Tiek uzskatīts, ka tajā ir kaut kas apkaunojošs, kaut kas slēpjams, kas jādara tumsas aizsegā. Vai jūs zināt stāstu par to, kā, saskaņā ar budismu, sākās sekss?

RL: Izstāstiet.

Lopess: Iesākumā visas būtnes bija no tīras gaismas, viņām nebija nekādas fiziskas formas, tikai apziņa, spoža, spīdoša apziņa, nebija ne saules, ne mēness, viss bija dabiski gaišs, dabiski spīdošs. Karmas iespaidā kaut kā izveidojās fiziskā pasaule, kuru klāja balta, putojoša viela, kaut kas līdzīgs putukrējumam. Būtnes, lai gan viņām barība nebija vajadzīga, gribēja to mazliet pagaršot, līdzīgi kā Ieva paradīzē. Tikko tas bija pagaršots, būtnēm nācās iegūt formu, viņām radās kāre pēc šīs garšas, viņas ēda vairāk un vairāk, viņu ķermeņi ieguva apveidu, kļuva fiziski smagi, pazaudēja gaišumu, vieglumu, viņas vairs nespēja lidot, nolaidās uz zemes un dzīvoja uz šī putukrējuma. Parādījās saule un mēness, jo nu bija vajadzīga gaisma, tika ēsts arvien vairāk, ķermeņi kļuva arvien smagāki un rupjāki, putukrējums pārvērtās par tādiem kā graudiņiem, rīsiem – tas viss notika pats no sevis –, to ēda katru dienu, līdz vienam ienāca prātā – ja es mazliet to noglabātu, man nākamajās dienās nebūtu jāvāc barība un es varētu atpūsties. Privātīpašums sākās no vienkāršas vēlēšanās savākt tik daudz, lai pietiktu divām dienām, kas noveda pie slepeniem uzkrājumiem un īpašuma. Ēdot vairāk, viņiem vajadzēja kaut kādu atveri, lai atbrīvotos no šo rīsu atkritumiem. Tādēļ kaut kā parādījās ģenitālijas un anālā atvere. Acīmredzot jau tajā laikā pastāvēja dzimumdalījums vīriešos un sievietēs, kas šiem veidojumiem noteica vēl citas funkcijas, tā ka viņi sāka nodarboties ar seksu. Citas būtnes to uzskatīja par pretīgu, meta viņiem ar akmeņiem un dubļiem, tādēļ viņi sāka celt mājas, lai varētu nodarboties ar seksu slepenībā. Tādēļ mums ir mājas, privātīpašums, barība, tāds ir budistu radīšanas mīts.Tā ka uzskats, ka dienas laikā nedrīkst nodarboties ar seksu, ir saistīts ar šo stāstu.

RL: Un kāpēc to nedrīkst darīt Budas tēla tuvumā?

Lopess: Jo sekss ir iekāres izpausme, bet iekāre ir viena no nevēlamām emocijām, kas izraisa ciešanas nākotnē. Ja jūs Budas klātbūtnē aizmirstat viņa mācību, tā ir necieņa pret viņu. Tibetieši dažreiz izmanto sarullētus pārklājus, kurus atrullējot, tiek pasargāta tanka (reliģisks gleznojums), dažreiz viņi aizvelk aizkariņu, tā ka tanka gan istabā ir, bet ar seksu tomēr var nodarboties un dievība to neredz. Buda var redzēt cauri universam, viņš jau var redzēt arī cauri zīda aizkariņam, bet, man šķiet, tā ir cieņas izpausme.

RL: Vai Buda gaida cieņu?

Lopess: Budam nevajag cieņu, bet cieņas pilna attieksme pret Budu ir pozitīva prāta attieksme, kas rada labu karmu un tādēļ arī laimi nākotnē. Arī Buda ir tikuma uzkrāšanas objekts, tāpat kā mūki un mūķenes. Ja divi cilvēki ir Budas tuvumā un viens viņa labo roku ieziež ar eļļu, bet otrs kreisajā dur ar nazi, viņš pret abiem izjūt vienu un to pašu.

RL: Kurš var kļūt par budistu?

Lopess: Budisti teiktu, ka jebkurš var kļūt par budistu, ikvienam jākļūst par budistu un, saskaņā ar dažiem tekstiem, visi kļūs par budistiem, bet tas tiek teikts daudzu dzīvju kontekstā, kurā būs iespējama satikšanās ar kādu no budām, satikšanās ar budistu mūkiem, piedzimšana budistu zemē, piedzimšana kādā no centrālajām zemēm, kā viņi tās sauc, kultūras skartām vietām. Kultūra te nozīmē, ka budisms ir klātesošs. Ja mēs uz to paraugāmies vēsturiski, tad mēs redzam, ka cilvēces vēsturē ļoti reti ir bijusi tāda situācija, kad cilvēkiem ir izvēle, kurai reliģiskai tradīcijai sekot.

Mūsdienu ainavā ir kaut kas no lielveikalu mentalitātes, kur katrs var iet un izvēlēties, kurai no desmit, divpadsmit, piecpadsmit pasaules reliģijām viņš grib piederēt, vai viņš grib kļūt par šamani, pagānu, džainu, budistu, kristieti, jūdu, hinduistu vai ko citu. Tā it kā ir izvēle, un tas piešķir pavisam citu nozīmi tam, ko nozīmē būt par budistu. Galu galā tas izrādās ticības vai uzskatu jautājums, dzīvesstila izvēle, tajā ir sava veida eksotika, un es neesmu drošs, ka tas ir kaut kas svarīgs. Tas kļūst par kaut kādu modernistu identitātes jautājumu, tas nav sevišķi interesanti.

RL: Vai jūs esat budists?

Lopess: Agrāk es teicu: “Jā.” Tagad reizēm es saku jā, reizēm – nē. Ja man to jautā kāds no trīssimt studentiem, kuriem es semestra garumā ik nedēļu trīs stundas pasniedzu Ievadu budismā– un viņi ļoti grib, lai es būtu budists –, viņi domā, ka būt par budistu ir kaut kas stilīgs vai tajā ir kaut kas eksotisks, un es saku: “Nē, neesmu.”

RL: Vai sākumā jūsu interesē par budismu arī nebija kaut kas eksotisks?

Lopess: Es domāju, bija, bet es vienmēr esmu gribējis ticēt, ka sešdesmitie gadi bija īpašs laiks. Varbūt tas nav tiesa, bet katrā ziņā manā zemē tas bija lielu viļņojumu laiks, daudzi bija nobijušies, ka būs jādodas karā, jānogalina cilvēki vai jātiek nogalinātam. Bija sajūta, ka Rietumu kultūra ir pilnīgi bankrotējusi, ka Rietumu filozofiskajā tradīcijā nav vairs nevienas alternatīvas, bija tāds izmisums, kas daudziem no mums lika pievērsties Austrumiem un budismam. Es studēju budismu, lai sasniegtu apskaidrību, taču man nācās kļūt par sholāru, un tas ir liels solis prom no apskaidrības. Bet kaut kāda iemesla dēļ tas viss šobrīd šķiet citādi, manuprāt, cilvēki šobrīd nav tādā izmisumā.

RL: Un kad jūs sakāt: “Jā, es esmu budists”?

Lopess: Tad, kad es runāju ar saviem tibetiešu draugiem, kas ir mūki. Ar šiem cilvēkiem man ir ļoti daudz kopīga – intereses, budisma filozofijas studijas, mēs dalāmies ar tik daudzko, ka pati šī dalīšanās arī ir budisms. Tādās sarunās mēs esam budisti, kas sarunājas par dharmu. [2. Dharma – vissarežģītākais, visplašākais un visnetulkojamākais jēdziens budisma reliģiskajos un filozofiskajos tekstos, kura “nozīmju” spektrs plešas starp nozīmēm “lieta”, “likums”, “mācība”, “apziņas straumes sīkākais elements’, “ceļš”, “tikums”, “solījums” utt. Vārdam ir gara vēsture arī pirmsbudisma sanskrita tekstos. Tas veidojies no saknes dhrar pamatnozīmi “turēt”, kuru budistu etimoloģijās atvasina no “tas, kas attur no atkārtotas iekrišanas ciešanās”. Vienlaikus dharma ir viens no trim dārgumiem (buddha, dharma, sangha),pie kuriem patvērumu rod ikviens budists. Jēdziena neviennozīmību skaidro arī ar to, ka tas ir “galvenais” jēdziens budismā, jo pat Buda pastāv, pateicoties dharmai,  un nevis otrādi. Šeit lietots visplašākajā nozīmē, kādā to lieto arī vārdu savienojumā  buddha-dharma – “Budas mācība”  vai “Budas ceļš”.]

RL: Grāmatā Shangri-la cietumnieki [3. Rakstu par šo grāmatu lasiet RL 2002. gada decembra numurā.] jūs salīdzinājāt reliģijas zinātņu doktora zināšanu līmeni Rietumos ar vienpadsmitgadīgu tiebetiešu zēnu, kurš dzīvojis klosterī un studējis tekstus…

Lopess: Es salīdzināju savas zināšanas…

RL: Ar cik vecu tibetiešu zēnu jūs tagad salīdzinātu savas zināšanas?

Lopess: Varbūt ar divdesmitgadīgu.

RL: Vai to var uzskatīt par augstu sasniegumu?

Lopess: Nē, ja visas programmas apgūšanai vajadzīgi vairāk nekā divdesmit gadi.

RL: Vai jūs joprojām gribat sasniegt apgaismību vai arī jūs vienkārši gribat rakstīt labas grāmatas par budismu?

Lopess: Es gribu sasniegt apgaismību, bet es neesmu drošs, ka tas ir iespējams. Es neesmu drošs, ka apgaismība pastāv. Jebkādā nozīmē.

RL: Kas jūs ir piespiedis par to šaubīties?

Lopess: Mani pilnībā pārliecina pirmās divas patiesības, bet ne pēdējās divas.

RL: Es pieņemu, ka sākumā jūs nešaubījāties par pēdējām divām patiesībām. Kas notika?

Lopess: Es domāju, esmu pārāk daudz lasījis, ieguvis zināmu priekšstatu par budistu filozofijas un mācības vēsturisko veidošanos, ievērojis, ka stāsti par apgaismotiem skolotājiem gandrīz vienmēr tiek stāstīti pēc tam, kad viņi ir miruši, ka pastāv apgaismības iegūšana vai izņemšana no pagātnes, kuras mums vairs nav, un ka tā ļoti reti tiek sasniegta tagadnē, vismaz saskaņā ar manu pieredzi un pētījumiem.

RL: Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, arī Budas pēdējie 45 gadi nebija apgaismību ieguvušā stāvoklis?

Lopess: Tieši tā.

RL: Vai jūs varētu no cita viedokļa teikt, ka lasīšana ir saindējusi jūsu skaidro ceļu pie apgaismības?

Lopess: Pastāv aizliegumi lasīt nebudistu darbus, bet man šķiet, ka manas domas par šo jautājumu ir radušās, lasot budistu grāmatas. Tā ka es nedomāju, ka savā lasīšanā esmu pārkāpis kādus pareizas uzvedības principus.

RL: Varbūt to, kā jūs lasījāt šīs grāmatas, ietekmēja dažas Rietumu grāmatas?

Lopess: Tas ir ļoti iespējams.

RL: Kuras?

Lopess: Neviena nenāk prātā. Man šķiet, jautājums drīzāk ir – vai var būt budists ar vēsturisku apziņu? Es nesaku, ka budistiem pagātnē nebija vēsturiskās apziņas, bet ne tajā nozīmē, par kādu es runāju. Rietumu budistu vidē ir tendence atteikties no vēsturiskās apziņas, izbēgt no tās, budisms it kā piedāvā patvērumu no analīzes, glābiņu no vēsturiskās perspektīvas.

Saruna, kurā es gribētu piedalīties, ir saruna ar izglītotu eiropieti vai amerikāni, kuru interesē budisms, kurš grib būt budists, reizē jautājot, vai Buda bija vienkāršs cilvēks, kurš dzīvoja un nomira – ņemot vērā, ka stāsti, par kuriem šodien runājām, parādījās vairākus gadsimtus pēc tam, kad šis cilvēks dzīvoja, un ka tie tika sacerēti ļoti specifiskos institucionālos nolūkos. Vai jūs varat būt budists, visu to ņemot vērā? Vai jūs varat gūt labumu no šīs tradīcijas, piedalīties šajā tradīcijā, ja vismaz teorētiski pieļaujat, ka Buda bija vienkāršs puisis?

RL: Taču jūs esat pavadījis lielāko daļu savas dzīves, studējot budistu tekstus. Kas jūs tajos saista?

Lopess: Mani tajos pievelk viens jautājumu slānis pēc otra. Šajos jautājumos tā ir sava veida samsāras bezgalība, bet tas, kam citos apstākļos būtu jāizraisa šausmas, te kļūst par iemeslu baudai. Šie teksti ir tik bagāti, tik nesaprasti, tik pārprasti, un tajos tik daudz ko vēl var atrast, ka tas izaicina un pievelk.

RL: Vai jūs varat saskatīt budistu tekstu lasīšanas ietekmi uz savu ikdienas dzīvi?

Lopess: Protams. Budisms ir mans darbs, es to daru katru dienu. Gribu es to vai negribu, man ir jau par vēlu, es vairs nevaru darīt neko citu. Es gan tādēļ nebaidos, nekā tamlīdzīga, es zinu, ka es to protu darīt, ka tas sniegs kādu jēgas avotu, es esmu lasījis budistu tekstus vairāk nekā jebko citu, tā ka es savu pasauli redzu caur šo tekstu prizmu, par to nav nekādu šaubu.

Jaunībā, kad man šķita, ka es esmu labs budists, es biju daudz vairāk norūpējies par dzīvniekiem nekā par cilvēkiem. Ja es braucu pa lauku ceļu un uz tā bija bruņrupucis, es jutu līdzjūtību pret viņu, apstājos, pacēlu, ļoti uzmanīgi pārnesu pāri ceļam, lai viņš būtu drošībā. Bet tajā pašā dienā es varēju, atgriezies mājās, izturēties ļoti pavirši pret savu sievu. Tajā visā bija kaut kāda svētulība, tāpēc pārliecība, ka es esmu budists, ir destruktīvi ietekmējusi manas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ļoti labs pret bruņrupučiem, nesit mušas, bet ne pārāk laipns pret cilvēkiem. Nē, vienmēr var apstāties un pacelt bruņrupuci, bet jābūt laipnam pret cilvēkiem.

RL: Vai jums ir bail no nāves?

Lopess: Nē. Šajā ziņā es esmu materiālists, es neticu pārdzimšanai, man nav bail no izmaiņām, no ciešanām. Man ļoti lielā mērā vilnas gabaliņš ir uz rokas nevis acī. No budistu viedokļa, tā ir mana problēma, tā ir mana nezināšana. Varbūt es atklāšu, ka kļūdījos, un tad būs ziepes.

RL: Ko jūs kā budisma sholārs domājat par karu Irakā?

Lopess: Budisms nav nevardarbīga reliģija, tas ir viens no aplamiem budisma raksturojumiem, kas parādījies pēdējā gadsimtā. Budisma vārdā ir notikuši daudzi kari. Budistu mūki ir nogalinājuši cilvēkus, viņi ir bijuši karavīri. Ja ienaidnieks ir dharmas ienaidnieks un viņu citādi apstādināt nevar, viņu drīkst nogalināt.

Tā ka mēs nevaram teikt, ka šis karš ir slikts tāpēc vien, ka tas ir karš. Bet, ja karu motivē alkatība un nezināšana, tad tas ir slikts, un šķiet, ka šo karu motivē alkatība un stulbums.

RL: Kā vienkāršs amerikāņu zēns, izaudzis pie televizora ekrāna, var kļūt par budistu?

Lopess: Es domāju, ka mums ir jāpamana divas “būt par” izpratnes. Amerikāņu zēns, kurš uzaudzis pie MTV, nekad nevar kļūt par budistu tajā nozīmē, kā tibetietis, kas kļuvis par budistu mūku Tibetā. Ja mēs paraugāmies uz budismu plašāk, kā uz kaut ko, kas laika gaitā dažādās formās izplatās kultūrā, tad varbūt mēs atrodamies brīdī, kad budisms ienāk Amerikā. Jau kādu laiku Amerikā tā ir modes lieta, tāpat tā bija modes lieta tibetiešu galmā pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Padmasambhava bija burvju mākslinieks, kas izklaidēja karali, Ričards Gīrs ir mūsu karaliskās ģimenes loceklis, viņš ir mūsu karalis, viņu interesē budisms. Un Holivuda vai galms vienmēr ir bijuši pirmie, kas pievēršas budismam, vienalga, vai tas notiktu Ķīnā, Japānā vai Tibetā.

RL: Kāda ir būtiskākā atšķirība starp Ričardu Gīru un Padmasambhavu?

Lopess: Nu, mēs zinām, ka Ričards Gīrs ir vēsturiska persona, mēs nezinām, vai Padmasambhava vispār ir eksistējis.

RL: Kur jūs redzat šādu šaubu vērtību?

Lopess: Maniem draugiem tibetiešiem tām nav nekādas vērtības, es nesaku, ka šaubām ir vērtība vēl kādam, izņemot mani.

RL: Un kāda ir šaubu vērtība jums?

Lopess: Tās izraisa domas.

RL: Vai šīs šaubas jums rada sliktas, neitrālas vai labas domas?

Lopess: No budistu redzes viedokļa šaubas ir ļoti sliktas, šaubas ir divzaru adata, ar kuru nav iespējams šūt. Tādi katrā ziņā ir jautājumi, kurus es uzdodu par Budas vēsturiskumu, par apgaismības iespējamību. Budismā mēs nerunājam par ķecerībām, bet ja mēs to darītu, tā būtu ķecerība. No budisma mācības viedokļa šādi apgalvojumi un šādas domas kaitē tam, kurš tās uztur.

RL: Un no kāda viedokļa tās ir nekaitīgas?

Lopess: Nu, ja jūs ticat, ka arī bez pārdzimšanas ir iespējama cilvēciska laipnība un ir iespējama līdzcietība, tad ir iespējams kaut kas tāds, ko varētu saukt par materiālistisku budismu. Mani skolotāji ir teikuši: “Ja tu netici pārdzimšanai, kāpēc tu vispār gribi būt budists, kāda jēga? Ja tu nebaidies no nākamās dzīves, kāpēc būt par budistu?” Es gribu mēģināt atbildēt, vai ir iespējams būt par budistu, neticot pārdzimšanai. Vai var būt reizē budists un materiālists?

RL: Vai ir kaut kas tāds, ko varētu saukt par budistu filozofiju?

Lopess: Protams, bet tas ir tikai viens no budisma aspektiem, to nevar pilnībā atraut no budistu domas un prakses vēstures. Ja jūs paskatāties uz darbu sarakstu tādam autoram kā Nagardžuna, kas tiek uzskatīts par budistu filozofu ar lielo burtu, tur ir ļoti daudzas lietas, kas šaurā vārda nozīmē nav filozofiskas. Mēs zinām, ka viņš, iespējams, bija klostera vadītājs Dienvidindijā, ka viņš, iespējams, bija karaļa padomnieks. Ja mēs ticam tibetiešiem, tad viņš ir dzīvojis sešsimt gadu, ja mēs ticam indiešiem, viņš nolaidās okeāna dibenā un no čūsku valdnieka ieguva tūkstošiem sūtru. No kā tajā visā mums jāatsakās, lai viņu uzskatītu par filozofu? Es domāju, ka mums jāņem vērā visi šie elementi. Ja to izdara, arī tad tur, bez šaubām, var atrast filozofiju.

RL: Kāds budisma kontekstā ir filozofijas mērķis?

Lopess: Apgaismība.

RL: Mērķis ir tas pats, kāds jebkurai budistu praksei?

Lopess: Jā.

RL: Tā vienkārši ir intelektuāla variācija.

Lopess: Galu galā… intelektam nav ne vainas, reiz no tā būs jātiek vaļā, bet tas ļoti ilgi var kalpot galvenajam mērķim.

RL: Vai jūs esat praktizējošs budists?

Lopess: Es jums pastāstīšu, ko man iemācīja Dalailama. Viņam ir jāuztur ļoti daudzu dievību transmisija, nodošana tālāk iniciācijas rituāla ietvaros, un katru dienu jāvelta lūgšanas un vizualizācijas katrai no dievībām. Gelugpas sektai parasti tās ir trīs dievības, trīs budas, bet dažreiz vairāk. Dalailamam ir vairāki simti, tādēļ viņš ceļas trijos, četros no rīta. Reiz es viņam stāstīju, ka man ir ļoti grūti katru dienu veikt trīs vizualizācijas un lūgšanas, un viņš teica: “Jā, es zinu.” Tā teica viņš, lai gan viņam ir simtiem, man bija trīs. Viņš teica: “Domā par to kā par uguni pavardā, domā, ka tev nav visu laiku jāuztur liesmas, tu vari vienkārši uzturēt dažas ogles mazliet sarkanas, lai kādu dienu tajās var iepūst liesmu. Ja tā darīsi, tad viss būs kārtībā.” Manas ogles ir vai nu apdzisušas, vai arī tik tikko siltas, tās vārgi kvēlo.

RL: Kas jums ir Dalailama?

Lopess: Viņš ir cilvēks, kurš… Tā kā lielākā daļa manu vingrinājumu ir notikuši Gelugpa sektas ietvaros, es viņu uzskatu par mūku, geshe, šīs sektas sholāru, man ir vislielākā cieņa pret viņa darbiem, kurus man ir bijusi iespēja tulkot no tibetiešu valodas. Es uz viņu neskatos kā uz pasaulīgu figūru, par kuru viņš ir lielā mērā kļuvis vai padarīts.

RL: Tātad jūs viņu neuzskatāt par bodisatvas Avalokitešvaras iemiesojumu?

Lopess: Ja es neatzīstu reinkarnāciju, es nevaru viņu uzskatīt par četrpadsmito šī bodisatvas iemiesojumu.

RL: Uz kādu pēdējo domu savā dzīvē jūs cerat?

Lopess: Ja šī doma nebūs bailes, es būšu apmierināts. Bailes ir visnepatīkamākās no mūsu emocijām.

RL: Kāda būs jūsu pēdējās domas ietekme?

Lopess: Saskaņā ar budismu, pēdējā doma nosaka nākošo dzīvi.

RL: Kā?

Lopess: Saskaņā ar diktrīnu, tiktu teikts, ka dzīves laikā jums ir bijušas daudzas domas, tūkstošiem, miljoniem domu, dažas bijušas labas, dažas sliktas, un jūsu prātā ir tūkstošiem, miljoniem pārdzimšanu sēklu. Kaut kādā veidā viena no šīm sēklām tiks izvēlēta, lai apaugļotu jūsu nākamo dzīvi. Tikai viena pagātnes darbība kļūs par cēloni jūsu nākamajai dzīvei. Šī pēdējā doma sistēmas ietvaros kāda līdz galam neizskaidrota procesa rezultātā izvēlas vienu no jūsu darbībām, kas izdarīta pirms piecām minūtēm vai pirms pieciem tūkstošiem dzīvju, lai tā kļūtu par cēloni jūsu nākamajai atdzimšanai.

RL: Bet jūs neatdzimsiet?

Lopess: Ceru, ka nē. Es nevaru būt par to drošs.

RL: Tā ir liela cerība. Tas nozīmētu, ka esat ticis ārā no šī bezjēdzīgā samsāras rata.

Lopess: Tas tiesa. Tā ir mana personīgā nirvāna – vairs nekādas atdzimšanas.

RL: Un kāds būs jūsu nirvānas saturs?

Lopess: Tāds, kā tas raksturots dažos agrīnos budistu tekstos – apziņas izbeigšanās.