Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ja gribat pieredzēt, kā somi pasmejas par jums un paši par sevi, apmeklējiet Zetor
Atceraties, bija tāds Andreja Baloža pantiņš: “Mīļais krievs man gadījies,/Par Koļu viņu sauc,/ Dzīvo pašā Maskavā,/Ar traktoru tur brauc,”? Manā uztverē — brīnišķīgs pantiņš, iegūlies atmiņā uz visu mūžu. Neizdeldējams. Un, man liekas, ne tikai latvietim mīļā trohaja dēļ, bet arī tāpēc, ka prātu joprojām nodarbina vārsmojuma mīklainā izskaņa: kā tad tā — ar traktoru? Maskavā?!
Lai kā būtu ar tiem traktoristiem Maskavā (un ja nu tas ir eifēmisms, piemēram, tankistiem? kā zināms, ne tuvu ne visi zobeni tika pārkalti lemešos, uz ko autors varbūt izsmalcināti ezopiski norāda), Helsinkos viņi ir. Nē, pa ielām nebraukā, taču krogos sēž. Nu, vismaz vienā krogā. Zetor. Zetor, kā zinās katrs lauksaimnieks vai bijušais jauno tehniķu stacijas dalībnieks, gan nav vis somu, bet čehu traktors. Toties abi kroga īpašnieki Sakari Jervenpē un Mato Valtonens ir īsti somi, kaut gan plašākā sabiedrībā pazīstami kā Ļeņingradas kovboji. Un runa, protams, būs par viņiem — somiem.
Tomēr krieviskās alūzijas nebūt nav nejaušība. Nesen notikušā konferencē kāds zviedru vēsturnieks izteicās, ka cilvēce, viņaprāt, iedalās divās daļās: tie, kas krievus nepazīst, un tie, kas pazīst. Somi krievus pazīst. Tiesa, ne tik labi, lai Zetor vietā viņu druvās parasta parādība būtu bijis Belarus T-130 vai Habarovskas BTR. Un par to, kā zina katrs bērns, viņiem jāpateicas pašiem sev. Pat Staļins esot atzinīgi novērtējis somu bezbailību Ziemas karā: “Tauta, kas tik varonīgi cīnījusies par savu neatkarību, ir pelnījusi cieņu.” Savukārt angļu rakstnieks Hermanis Melvils jau gadsimtu agrāk rakstīja: “Jūrnieku vidū pret somiem izturas ar sevišķu māņticību. Kāda man nezināma iemesla dēļ viņiem tiek piedēvētas tādas kā otrās redzes dāvanas, kā arī spēja veikt pārdabiskus atriebības aktus pret tiem, kuri tos apvainojuši.”
Somu “pārdabiskās atriebības akts” pret krieviem šķiet samierināšanās ar viņiem un ar krieviskumu sevī, atklāta tā demonstrēšana, kas robežojas ar lepnumu — visa šī neoklasiski impozantā arhitektūra (kuras autors vai inspirētājs gan nav krievs, bet vācietis Karls Ludvigs Engels, kurš cara valdības uzdevumā pirms Helsinkiem jau bija paguvis ievingrināt roku Pēterburgā un Rēvelē), no 19. gadsimta saglabājušās ielas Alexanterinkatu un Nikolaikatu, impēriski drūmā Uspenska katedrāle, kura, iepeldot pilsētā no Stokholmas puses, šķiet slejamies tieši blakus koši baltajam protestantu templim — Sv. Nikolaja baznīcai. Protams, tas ir tāds svētdienas jeb parādes krieviskums, kuru savulaik novērtējusi arī Holivuda, uzņemot Helsinkos vairākus antisovetiskus grāvējus — White Nights, Reds, Jackal. Tūristu brošūras tiek neiztrūkstoši drukātas arī krievu valodā — domājams, jau kopš tiem laikiem, kad Somija padomju cilvēkam bija vissasniedzamākie “Rietumi”. Īstus postpadomju krievus Helsinkos nu jau tomēr sastapt pat grūtāk nekā Stokholmā, Berlīnē vai Ņujorkā — tagad, kad pasaule vaļā, viņi sapratuši, ka nekādi riktīgie Rietumi te tomēr nav. Toties eksotisku “krieviskumu” var baudīt rietumu tūristi, kuri nespēj sadūšoties iebrist īstā ģerevņā. Viņiem domāti daudzie restorāni — Šašlik, Bellevue, Troikka u.tml., kas lepojas ar labāku un “autentiskāku” krievu virtuvi nekā Pēterburgā.
Tomēr atgriezīsimies Zetor, kura reklāmās teikts, ka tur iespējams uzzināt it visu par somiem un Somiju — gan to, ko vēlies zināt, gan to, ko varbūt nemaz nevēlies. Krieviskuma devu, kura, kā jau teikts, somiskumam piešķir ekstra “odziņu”, nodrošina ēdienkartē paredzētās bliņas — “From Russia with Love… Otshin harasho blini, served with smoked Baltic herring, sour cream and onion and Baltic herring roe. Spashiba.” Bet pati ēdienkarte pēc salikuma atgādina avīzi, to sauc Zetor Uutiset (Zetor ziņas) un tās apakšvirsraksts ir Traktorbraucēju tautas balss. Ievadrakstā apgalvots (spriežu pēc bildes un dažiem atpazīstamiem vārdiem), ka Zetor gatavojas apvienoties ar Nokia — t.i., gaidāma divu Somijas simbolu saplūšana vienā tēlā: soms, kurš brauc ar traktoru un runā pa mobilo telefonu (starp citu, uz mobilajiem telefoniem somi ir vēl trakāki nekā latvieši) — bet tas noslēdzas ar treknā drukā iespiestu patriotisku saukli: Hyvä Zetor, hyvä Suomi! Nākamo pusotru lapu aizņem ēdienu apraksti somu valodā, bet atlikušo pusotru — vācu, angļu un zviedru. Jau minētās bliņas vāciski sauc Multinationale Plinsen un tās labi garšošot ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, bez kādiem izņēmumiem. Savukārt zviedru un, cik var spriest, arī somu valodā par bliņām izstāstīts mazs, aizkustinošs stāstiņš: kad degusi Turku pilsēta, tās krastiem tuvojies zvejnieks Tāge Brotoms (brattom — “steidzīgi” zviedru val.). Krastmalā viņu sagaidījusi noraudājusies Tatjana, kas steigā paguvusi rokassomiņā iegrūst vien dažas bliņas. Taču kad nu Tāgem izrādījusies pilna laiva brētliņu, arī Tatjana sapratusi, ka viss vēl nav zaudēts. Viņi ēduši bliņas ar ķilavām un dzīvojuši vien tālāk — un dzīvo vēl šobaltdien, Zetorā.
Mēs, četri bikli latvieši, nevienu Tatjanu gan nemanījām, taču Tāges bija vairāki, nemaz nerunājot par raženiem Kalevdēliem. Krogs ir liels, taču, izspiedušies cauri pūlim pie bāra, izlavierējuši starp dažnedažādiem traktoriem, izbāztiem dzīvniekiem, dažādu laiku mājsaimniecības piederumiem, plakātiem un ceļa zīmēm, kas neved nekur, vietu kādā klusākā nostūrī mēs atradām ar grūtībām — zem Urho Kalevas Kekonena portreta. Ēdienkartē stāstīts arī par UKK — ka viņš bijis aizrautīgs makšķernieks un bieži devies zvejot kopā ar draugu Aslaku, lielu šņabja cienītāju, kura galvenā misija bijusi naigi cilāt airus. Kad nu UKK izdevies ko nozvejot, abi puiši uz karstām pēdām kāpuši prezidenta lidmašīnā, lai trauktos atpakaļ uz Helsinkiem, kur Zetorā viņu guvums tūdaļ celts galdā: lasis vīna mērcē ar kartupeļiem un zaļumiem. Kekonens ēdis, kamēr Aslaks maigi viņā nolūkojies, tukšodams mēriņu Koskenkorvas.
Somu makšķernieka ķerta forele no dzidra ziemeļu strauta vienam no mums šķita gana pievilcīga, un viņš nolēma to pasūtīt. Kāds snobs, savukārt, vieglprātīgi izvēlējās Coq au vin, šo franču virtuves gardumu, nepievērsdams uzmanību tā vācu nosaukumam das beschwippste Huhn un aprakstā minētajai detaļai, ka Beaujolais vai Bordeaux vietā viņa cepeti atsvaidzinās somu vīns… Citai četrotnes dalībniecei iemirdzējās acis, izlasot par ēdienu ar nosaukumu Zetor 2000 — jēra cepetis kadiķogu un garšaugu marinādē ar upeņu želeju un ķiplokotiem kartupeļiem. Šī rakstiņa autore, atcerēdamās pusdienlaikā krastmalas tirgū baudīto mutē kūstošo ziemeļbrieža gaļas šķēlīti, pasūtīja alū sutinātu Lapzemes briedi alus mērcē ar kartupeļu biezeni un brūkleņu mērci.
Kā pasakās teikts: gaidīja viņi ne garu, ne īsu laiku. Pietiekami īsu, lai nezaudētu interesi par jokaino ēdienkarti un asociāciju miriādēm pārblīvēto vidi, pietiekami garu, lai ievērotu, ka pelnutrauks piepildījies līdz malām, bet laipnā apkalpotāja to tā arī ne reizi nav apmainījusi (to viņa, starp citu, neizdarīja līdz pat maltītes beigām, arī iztukšotie šķīvji un glāzes turpināja rāmi krāties uz nekrāsotā koka galda). Un tad beidzot ēdiens bija klāt — tiesa, ne gluži tāds kā gaidīts. Trauslās foreles miesas vietā parādījās brūngani pelēcīgas bumbiņas, coq bija respektabls, tomēr gluži parasts vistas gabals, Lapzemes briedis — gana gaumīgi pagatavots, taču paskopa apjoma un gana viegli sajaucams ar jebkuru citu zālēdāju. Vienīgi konceptuālās Y2K maltītes tiesātāja bija visnotaļ apmierināta, gan ar piebildi, ka tā drīzāk iederētos ģimenes svētku galdā.
Bet te nu steigšus jāatzīst, ka nekādus solījumus traktoristi netika pievīluši. Smagnējie, pie kulināriem jokiem nepieradušie latvieši vienkārši nebija sapratuši, ka ēdienkarte, gluži tāpat kā viss, kas atrodams Zetor — protams, izņemot labo sahti alu, pēc kura vēl nakts vidū stāv garas garāmgājēju rindas, un kaut kur milzīgās telpas dziļumos paslēpto saunu — ir pašironiska parodija. Zinātāji te nāk, lai vienkārši omulīgi parotaļātos mammas Somijas klēpī.