Kultūra nenāk brēkdama

Atsaucoties uz Eurostat veikto pētījumu, medijos tika izplatīta ziņa, ka Latvijā esot mazs kultūras darbinieku skaits. Eiropas Savienībā kultūras jomā ir nodarbināti 4,2 miljoni iedzīvotāju jeb 2,5% no visiem strādājošajiem, Latvijā šis skaitlis ir viens no mazākajiem – tikai 1,8%. Turklāt no visiem kultūras jomā nodarbinātajiem augstākā izglītība esot 35%, un arī tas minēts kā viens no zemākajiem rādītājiem ES valstu vidū. Kas to būtu domājis?! – satraukti iesaucās ziņu lasītāji, bet daži interneta ziņu lapu komentētāji metās rakstīt, ka “labi vien ir, ka tādu liekēžu pie mums ir tik maz”.

Kultūras skaitīšana

Eurostat pētījumā norādīts, ka par piederīgu kultūras jomai uzskatāms ikviens darbs attiecīgās valsts ekonomikas kultūras sektorā, bet par kultūras darbiniekiem pētījuma kontekstā tiek uzskatīti strādājošie saskaņā ar Starptautisko standartizēto profesiju klasifikāciju (International Standard Classification of Occupations, ISCO). Kā piemērs minēti mākslinieki, rakstnieki, kā arī personas, kuras šajās nozarēs veic administratīvu vai tehnisku darbu.

Tomēr plaša mediju un lasītāju loka iespējamā satraukuma iemesls droši vien ir nevis nodarbināto piederība vienai vai otrai profesiju iedalījuma sistematizācijas kategorijai, bet gan pats izplūdušais jēdziens kultūra. Kad Hitlers apgalvoja, ka dzirdot vārdu kultūra, viņam griboties izraut revolveri, droši vien vispirms viņš iedomājās bohēmiskus literātus vai arī galeristus, kuri kādreiz bija sagrāvuši viņa mākslinieka karjeru, katrā ziņā ne jau tādas materiālās kultūras priesterienes kā Minhenes alus krogu apaļīgās mammītes.

Vārds kultūra ir cēlies no latīņu valodas saknes colere (aprūpēt, turēt īpašumā, arī godāt), un tam jau sen raksturīgs plašs nozīmju lauks. Kultūras definīcija sākotnēji bija saistīta ar dažādām sociālās noslāņošanās izpausmēm, un tā radušies tādi jēdzieni kā “augstā” un “zemā” kultūra. Dažādās kultūras definīcijas raksturo gan attiecīgā laikmeta pētniecības modes virzienus, gan to, kā cilvēks izjuta sevi un savu rosību. 18. un agrīnā 19. gadsimtā zinātnieki uzskatīja ka kultūra ir civilizācijas sinonīms, un tālab “dabiskuma” pretstats. 19. gadsimta beigās antropologi sāka pieļaut iespēju, ka kultūra var attiekties uz ļoti dažādām cilvēka un sabiedrības dzīves jomām. Vēl vairāk – tā pat ir cilvēka dabas sastāvdaļa, vispārēja un vienreizēja spēja sistematizēt savas pieredzes un rīcības modeļus, kas, pārvērsti simbolos, ļauj dažādām sabiedrībām sazināties jeb veikt procesu, ko mūsdienās ierasts dēvēt par kultūras mijiedarbību. Vērojot, ka trīs galvenās kultūras sastāvdaļas – vērtības, rīcības normas un materiālās kultūras priekšmeti – lielākās sabiedrībās var dzīvot paralēlu dzīvi, 20. gadsimta antropoloģijā tika formulēta doma, ka kultūra ir paradigma, un plašākā sabiedrībā iespējamas vairākas kultūras paradigmas. Tieši tad arī radās jēdziens “subkultūra”, ar ko apzīmēja atsevišķas sabiedrības daļas kultūru. Neiedziļinoties 20. gadsimta beigās aktuālajos kultūras studiju procesos, kas lielā mērā saistīti ar neomarksisma ietekmes palielināšanos socioloģijā un literatūras kritikā, vērts pieminēt 1952. gadā iznākušo Alfrēda Krēbera un Klaida Klakhona grāmatu A Critical Review of Concepts and Definitions, kurā bija apkopotas vairāk nekā 200 kultūras definīcijas. Kaut arī pašlaik ātri vien varētu apkopot daudz lielāku definīciju skaitu, talantīgā antropologa Krēbera vadībā veiktais darbs pēc ievirzes līdzinājās Akvīnas Toma Summa Theologica – mēģinājums pateikt visu par to, par ko pateikt visu nemaz nav iespējams.

Daudz/maz kultūras

Pat vienkāršots atskats kultūras definēšanas vēsturē, un tas, ka šī vēsture beigusies ar pilnīgu fiasko, ar cilvēka nespēju notvert sevi, iespējams, krietni vien palīdz izprast to, kādēļ Latvijā bija vērojams satraukums par kultūras darbinieku zemo skaitu. Iepriekšējais izteikums ir emocionāls un statistiski nepamatots, taču tas ir tikpat leģitīms kā apgalvojums, ka kultūra ir viss un vienlaikus nekas. Tomēr ne tik vienkārši.

Izvēloties par vienīgo vērtējumu kritēriju sevi, no vienas puses, šķiet, ka kultūra ir visaptveroša norise, kurā ar vienādām tiesībām piedalās alus darītāji, kulināri, filozofi, rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti un pat politiķi. Bet, no otras puses, ne mirkli neatstāj sajūta, ka kultūra nepavisam nav cilvēka dabas neatņemama sastāvdaļa, ka tā ir kopjama lieta, kas vairumam ļaužu, iespējams, pat šķiet nīstama un nevēlama.

Kad antropologs Francs Boāzs grāmatā The mind of primitive man (1911) apgalvoja, ka kultūra ir cilvēka mentālo un fizisko aktivitāšu kopums, viņš, iespējams, pat neiedomājās, ka kāds varētu mēģināt kultūras daudzumu izmērīt ar kvantitatīvām metodēm. Taču tas ir veids, kā kultūru aptver lielākā daļa cilvēku, par ko liecina daudzkārt dzirdētais apgalvojums, ka, piemēram, Albānijā ir mazāk kultūras nekā Latvijā. Kloda Levī Strosa izteikums, ka “kultūra tiecas aizvietot dzīvi”, Latvijas kontekstā var tikt saprasts kā plašu masu bailes un negatīva attieksme pret kultūru kā mākslīgi radītu un nedabisku struktūru, kas vienkāršajam cilvēkam tiek uzspiesta. Kultūras jomā nodarbinātie sarunvalodā bieži tiek raksturoti kā “plānā galdiņa urbēji”, tie ir niekkalbji, trausli un nespēcīgi sapņotāji, kuri nevairo valsts kopprodukta pieaugumu, un tādēļ ir vienīgi pieciešami.

Latvijas kultūru raksturo divi “augstās” kultūras kanāli. Viens no tiem ir “mākslīgs” – mūziķi, mākslinieki, literāti u.tml., bet otrs “tradicionāls” – tajā ietilpst daiļamatniecība, folklora, latviešu virtuve un citas līdzīgas izdarības, kas antropoloģijas vēsturē gan tika kategorizētas kā “zemajai” kultūrai piederīgas.Cilvēks tiek uztverts tikai kā viena vai otra kultūras kanāla patērētājs, pat nepieļaujot domu, ka būtībā ikviens varētu pretendēt uz savu īpašo vietu kultūras procesā.

Šādā kontekstā ziņa par kultūras darbinieku mazo skaitu salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm tiešām ir biedējoša, jo automātiski nozīmē, ka Latvijā kultūras ir mazāk nekā citur. Vēl vairāk, šāda ziņa (balstīta taču uz socioloģisku pētījumu!) vedina domāt, ka mistisko kultūras daudzumu varētu palielināt, vairojot kultūras darbinieku skaitu.

Kultūras darbinieki

Kaut arī socioloģiskam pētījumam jābūt bezkaislīgam, kultūras pētījumā tieši kaislības un emocijas vislabāk raksturo situāciju. Atzīstos, jau iepriekš labi iztēlojoties, kādas būs atbildes, es pajautāju filozofam, rakstniekam un gleznotājai, vai viņi sevi uzskata par kultūras darbiniekiem. Atbildes bija trīs “nē”. Filozofs labprātāk vēlējās būt kulinārs, kaut gan atzina, ka gatavot lāga neprot, rakstnieks sevi raksturoja kā zemnieku, bet gleznotāja sacīja, ka izjūtot kultūru kā lielu sēni, un viņa pati labākajā gadījumā esot tikai viena spora. Kultūras darbiniece gan viņa nekādā gadījumā neesot.

Labklājības ministrijas Profesiju klasifikators, kas veidots, adaptējot jau minēto Starptautisko standartizēto profesiju klasifikāciju (International Standard Classification of Occupations (ISCO), ir godīgs un bezkaislīgs. Tas veidots pēc hierarhiskas sistēmas desmit pamatgrupās, un kultūras darbinieki Eurostat sociologu izpratnē atrodami Otrajā pamatgrupā, kur ietilpst profesijas, “kuru darba izpildei vajadzīgs augsts teorētisko un profesionālo zināšanu līmenis dabas, sociālajās un humanitārajās zinātnēs”, kā arī Trešajā pamatgrupā, kur “nepieciešamas tehniskās zināšanas un pieredze vienā vai vairākās tehnikas, dabas, sociālo vai humanitāro zinātņu nozarēs”.

Tādas kulturālas profesijas kā arhibīskaps  (2461 01), bonza (2461 03), mūks (2461 09), rabīns (2461 12), diskžokejs (3472 03), suflieris (3472 07), dziednieks (3241 01), ekstrasenss (3242 01), komiķis (3474 05), hipnotizētājs  (3474 06), imitētājs (3474 08), burvju mākslinieks (3474 10) un vēderrunātājs (3474 14) Eurostat pētnieku skatījumā noteikti ir iekļautas kultūras darbinieku klāstā. Taču ar ko gan principiāli atšķiras ārpus tā atstāto populāro profesiju pārstāvji – kā ziedojumu vācējs (4215 02), okultists (5152 02), rekvizitors (9333 05), mežģīņu darinātājs (7432 08), knipelētājs (7432 09), zārku izgatavotājs (7422 17), mucinieks (7422 12), fotogrāfs (7344 01), tautas tērpu darinātājs  (7332 05), apgleznotājs (7324 01) vai rotkalis (7313 07)? Piepeši izrādās, ka dalījums “augstajā” un “zemajā” kultūrā ir spēkā joprojām, kaut gan mūsdienu Eiropas tēlotās vienlīdzības apstākļos publiski par to runāt šķiet nekorekti. To var atļauties antropologi un sociologi, pie kamīna vēsā vasaras vakarā malkojot vīnu.

Pienācis laiks atmaskot melīgos 1,8% un paziņot, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir kultūras darbinieki. Jebkurš tramvaja vadītājs ir izcils braukšanas kultūras pārstāvis. Bezpajumtnieki, atkarībā no sezonas, iekļaujas gan grāmatniecībā (kā lasītāji), gan kulinārijā (kā ogu un sēņu vācēji). Sētnieki ir vides kultūras darbinieki, bet meitenes un zēni saulainās pēcpusdienās uzskatāmi apliecina, ka pastāv arī tāda lieta kā ķermeņa kultūra.

Gadījumā, ja kultūras darbinieki ir pilnīgi visi, arī intelektuāļiem pienācis laiks atzīt, ka viņi ir kultūras darbinieki. Ja viņi to nevēlēsies, tad gan jau kāds pamanīsies un iemācīs viņiem mīlēt kultūru ar tikpat drošiem un pārbaudītiem paņēmieniem kā vecišķas literatūras skolotājas iemāca bērniem mīlēt Raini.