Kritika uz skatuves

Disonansi klausītājos rada Vāgnera “Nībelungu gredzena” interpretācija mūsu operteātrī, jo svinīgā, cēlā un dramatiskā mūzika neatbilst groteskajiem personāžiem un farsam uz skatuves. [..] Jā, pašlaik postmodernisms, gluži kā komunisma rēgs pa Eiropu, soļo pa pasaules operteātru skatuvēm. Un man žēl jaunās paaudzes, kam laupīta iespēja iepazīties ar neizkropļotiem operu uzvedumiem. [..] Ceru, ka direktora Zigmāra Liepiņa vadībā Nacionālā opera atbrīvosies no postmodernisma štampiem un nodosies patiesai jaunradei.

Renāte Ābeltiņa. Post scriptum: Postmodernisma gūstā. Ir.lv, 28. martā

Nebūs pārspīlēti apgalvot, ka liela daļa cilvēku operas izrādes apmeklē tādēļ, lai gūtu patīkamas izjūtas. Jūs atnākat uz senu un skaistu ēku, apkārt pulcējas saposušies cilvēki, jūs iedzerat kādu dzirkstošu dzērienu, apēdat pārmaksātu kanapē un esat gatavs ļauties patīkamai mūzikai. Arī operas zālē jūs palūkojaties, kādās (tas ir, cik dārgās) vietās sēž jūsu paziņas vai kolēģi, un, secinot, ka jūsu sēdvietas ir labākas, izjūtat sociālu pacēlumu. Šai ziņā operas apmeklējums ir līdzīgs jebkurai ekskluzīva patēriņa pieredzei – jūsu gaidām atbild kārotā prece vai pakalpojums, un, iegremdējoties ierobežotam cilvēku lokam pieejamā pieredzē, jūs paaugstināt savu pašnovērtējumu un varbūt pat sākat domāt, ka dzīvē kaut kas ir izdevies. Saka taču, ka operas apmeklējums ir augsta “sociālā statusa” jautājums. Tas tādēļ, ka kultūras institūciju vidū tieši operai ir vislielākās izredzes vai risks kļūt par vietu, kur elite pašapliecinās un varbūt pat svin pati savu pastāvēšanu.

Rihards Vāgners bija viens no pirmajiem, kam iepriekšējā rindkopā aprakstītā situācija šķita mākslai kaitīga, un pavisam noteikti pirmais, kas attiecību izmaiņas starp publiku un skatuvi padarīja par savu plānu. Izklaidēt aristokrātus un jaunradušos buržuāziju, ar operas klausīšanās palīdzību ļaut tiem apliecināt savu tobrīd komfortablo stāvokli nav mākslas pienākums, bet gan sliktākais, kas, Vāgnera ieskatā, ar mākslu bija noticis. Pareizāk sakot, itāļu un franču tradīcija, pret kuru viņš vērsās, bija operu novedusi tādā, publikai pakārtotā, stāvoklī. Tādēļ Vāgners 19. gadsimta otrajā pusē ne tikai sarakstīja muzikālās drāmas, uzstādot sev uzdevumu apburt, mainīt, kritizēt un izgrūst no komforta zonas cilvēkus, kas ieslīguši apmierinātībā ar sevi, bet arī ieviesa tehniskus jauninājumus, kuri patlaban šķiet pašsaprotami, – aptumšotu skatītāju zāli izrādes laikā, prasību pēc publikas klusuma izpildījuma laikā un līdzīgus jaunievedumus, kuriem uzmanība no skatītāju zāles jānovirza uz skatuvi.

Tā saucamais “režijas teātris”, kas radās 20. gadsimta otrajā pusē un kam ir.lv raksta autore Ābeltiņa piedēvē “postmodernisma” un iestudējumu “izkropļošanas” grēku, nav nekas cits kā atgriešanās pie vāgneriskās idejas, ka māksla nedrīkst iemidzināt publiku un pielāgoties tās noskaņojumam. “Režijas teātris”, kas ne velti veidojās Vāgnera dzimtas pārraudzītajā Baireitas opernamā, ļāva režisoram interpretēt operas sižetu, kā vien viņš vai viņa vēlas, tostarp – pārnesot notikumus citā laikā un vietā vai netradicionāli skaidrojot sižeta pavērsienus. Līdz ar režisoram doto brīvību operu centās padarīt mazāk “mirušu”, proti, izvilkt to no paredzamības un iepriekš zināmu priekšstatu gūsta, kuros ieslīgusī publika un izpildītāji jūtas maksimāli ērti. Varētu teikt, ka mūsdienu publika operteātros ir nonākusi situācijā “pirms Vāgnera”, proti, šis žanrs atkal ir kļuvis par elitāru izklaidi, kas necenšas kaut ko mainīt cilvēkā, bet gan apkalpo viņa gaidas. Tādēļ režisora uzdevums mūsdienu operteātrī ir tāda kā slīkstoša mākslas veida elpināšana. Ar visiem tā panākumiem un brīžiem izmisīgajām pārmērībām “režijas teātris”, man šķiet, ir labākais, kas ar operu ir noticis pēdējā pusgadsimta laikā, – bez tā opernams būtu pārvērties par institucionalizētu žanra kapu.

Rīgas operas līdzšinējie panākumi balstījās tajā, ka mākslinieciskās stratēģijas priekšplānā bija izvirzīta režisoru brīvība un iestudējums kā veselums, ne tikai tā muzikālā daļa. Šādai pieejai par labu runā arī tas, ka dziedātāji, diriģenti un orķestris vienmēr būs labāki Vīnē, Ņujorkā vai Milānā, savukārt mazākiem opernamiem ir jāmeklē veids, kā ieinteresēt starptautisko operas vidi. Latvijas Nacionālajai operai iepriekš tas izdevās – šķiet, ka dažādo kultūru strāvojumi Rīgā un to atspoguļošanās operu uzvedumos spēja kaut kā pat izraisīt Eiropas kritiķu interesi, tajā skaitā par “Nībelunga gredzena” iestudējumu, kura režisors Viesturs Kairišs nu ir uzaicināts strādāt vairākos Vācijas operteātros.

Ir.lv raksta autore pārmet Rīgas “Nībelunga gredzena” iestudējumam groteskus personāžus un farsu, kas neatbilstot svinīgajai un cēlajai mūzikai. Jāatzīmē, ka “Nībelunga gredzenā” ir groteski personāži – kā Alberihs vai Mīme –, tāpat netrūkst farsam līdzīgu situāciju – kā Zīgfrīda, Brinhildes un Gutrunas attiecības “Dievu mijkrēslī”. Tetraloģijā var atrast ne mazums ļoti cēlu situāciju – kā Brinhildes atmodināšanu “Zīgfrīda” 3. cēlienā, ko režisoram Kairišam izdevās uzvest neparasti aizkustinoši. Citiem vārdiem, nav šaubu, ka “Nībelunga gredzenu” ir iespējams uzvest ļoti dažādi – tostarp kā kapitālisma kritiku Patrisa Šero iestudējumā Baireitā, kā meditāciju par varu un cilvēku Roberta Lepāža iestudējumā Metropolitēna operā Ņujorkā vai kā atgādinājumu, ka varoņi atrodami ne vien uz skatuves, bet arī mums līdzās – kā tas ir Kairiša iestudējumā Rīgas opernamā.

Ideja par to, ka varētu pastāvēt kāds “pareizais” iestudējums (piemēram, pašmērķīga atgriešanās pie kādam vēstures posmam raksturīgiem uzvedumiem), ir, maigi sakot, ļoti īpatnēja. Iestudējumi ir labāki un sliktāki, arī ļoti labi un ļoti slikti, un kritiķiem ir visas iespējas skaidrot, kā kāds iestudējums ir vai nav izdevies.

Autores teiktais par “neizkropļotiem” iestudējumiem un “atgriešanos pie patiesas jaunrades”, man šķiet, ir vēl viens mēģinājums izvirzīt, tā sakot, “pozitīvu” programmu mākslai. Ik pa laikam dzirdam, ka ir jāuzņem “patriotiskākas” filmas, latviešu literatūrā ir nepieciešami pozitīvāki varoņi, jāizbeidz nepieņemamas izdarības laikmetīgajā mākslā. Šādi mēģinājumi Eiropā jau ir pieredzēti un norakstīti, taču patlaban tie piedzīvo uzplaukumu austrumu virzienā no Latvijas robežas. Viena īsta novitāte ir.lv rakstā tomēr ir atrodama, un tā ir nudien groteskā doma, ka izklaides industrijā rūdītais Zigmars Liepiņš mums atnesīs “patiesu” un “neizkropļotu” Vāgneru. Tā nu reiz ir patiešām “postmoderna” ideja.