Krievu pirts

Tagad es viņus pazīstu gandrīz tikpat labi kā viņi cits citu. Man bija vajadzīgi divi gadi, lai, ne ar vienu nesarunājoties, bet nejauši tiekoties iepriekš nenorunātā laikā, bet zināmā vietā, es sāktu viņus pazīt vaigā, atcerētos viņu vārdus, atšķirtu balsis, saprastu, no kurienes viņi nāk, kādus darbus strādājuši un ar ko slimo. Tikai viegla noklausīšanās ir veidojusi manu priekšstatu par viņu dzīvi. Man patīk šis pētījums bez vārdiem, es dievinu tā klusējošo metodi, es kautrējos viņiem uzdot pat vienu jautājumu un parasti izliekos nedzirdam, ja kāds manā virzienā kaut ko prasa vai saka. Un pat ja es ļoti gribu no viņiem kaut ko dzirdēt, viņi ilgi, it kā tīšuprāt nenāk uz to pusi, kur sēžu, vai sarunājas savā starpā, nelikdamies zinis par mani. Vieta ir telpa, kur tu iepazīsti citu cilvēku pieredzi, un šo vietu sauc par krievu pirti.Iepazīšana

 — Привет, ребята! С легким паром всех! [1. Sveiciens, zēni! Vieglu garu visiem! (krievu. val.) Turpmākie sarunu fragmenti latviskoti.]
— Ā, Vaņa! Sveiks! Ilgi neesi redzēts.
— Skaties, Vaņa uz lāvas lien! Kā es uzmetu, tā viņš uzreiz uz augšu!
Viņi zina viens otra vēsturi un biogrāfiju. — Nu kā tur, Vasja, augšā? Uzmest? — Zina paradumus, darbavietas un slimības. — A, Vasja, kāds tagad spirts? Labs?
— Labs. Dod pa galvu.
— Es uz jauno gadu trīs litrus paņēmu, bet kaimiņš atnāca un visu izdzēra.

Viņiem ir kaimiņi, draugi un paziņas. Latvieši te nenāk. Varbūt katru otro reizi viens iemaldās, un tas pats kaut ko nomurmina krieviski — normāli, — vai ar kalpa smaidu mīcās pie sola — Gribētos pie plauktiņa. Viņus var atšķirt pēc sejas vaibstiem, viņi ir nerunīgi un ierāvušies sevī. Vienreiz viens tāds sēdēja pretī — varēja būt no Dundagas puses — platiem lībiešu vaigu kauliem un smailu, īsu degunu. Sarunas grozījās ap bļitkošanu, un Petja stāstīja Kuzmičam, ka no āliņģa kaut kur Krievijā viņš ar roku izcēlis divus līņus. Tāds brīnums otrreiz dzīvē negadīšoties — līņi taču ziemā guļ dūņās! Te dundadznieks iemeta starpā tīrā krievu valodā. — Viņi taču smok, bļ…

Viņu mazā kopiena izplešas tālu Krievijā. Ģeogrāfiju te piemin īpašiem bijības apdvestiem vārdiem. — Reiz gāju uz Rjazaņu, kaut kur pie Kalugas, zini, tur kur tas pagrieziens uz Kolomnu — pēkšņi — babah! Izkāpu, skatos — visa priekša sasista lupatās. Bet neviena nav. Laikam briedis vai alnis bija. Nu nekas, braucu tālāk. Vienam līdz atskaites punktam 900, citam 1100 kilometru. — Man līdz Voroņežai 960, tev līdz Vologdai 1050, īsāk — tūkstotis. — Tikai vienam dzīves robežas aizsniedzas līdz pašai Amerikai. — Man tur dēls pie Čikāgas dzīvo. Biju ciemos, paskatījos, viņi tur pa vīkendiem pie ezera pulcējas, nēģeri veselām kompānijām piknikus rīko, ar laivām vizinās. Bet te kas? Visu sagrāvuši, jop…, zarazas!

— Bet ko tu gribi, viņiem NATO ievajadzējies.
— Ko NATO, kam viņi tur ir vajadzīgi!

Viņi pazīst viens otru personiski un aplinkus, katrs zina kaut ko par ikvienu. — Klausies, Vaņa, tu atceries to — kā viņu sauca, vai tik nebija Fedja — viņš vēl tāds ar sarkanu seju, tā kā kāda slimība. Nu tas, kurš par mašīnistu strādāja, električku vadīja… — Nē, kaut kā neatceros. — Viņu taču izsvieda. Iedzēris bija. Ienāca priekšnieks kabīnē, bet tur smaržo. Padzina no darba.

Varētu šķist, ka palikuši savā lokā, vīrieši to vien dara, kā pārrunā mīlas lietas un savas jutekliskās dziņas. Taču seksualitāte tiek daudz mazāk apspriesta nekā makšķerēšana vai dzīves dārdzība. Kopienā šī tēma ir gandrīz tabu, un pirts parāda, cik ļoti tā izstumta uz iekšējās apziņas un ilustrēto žurnālu sfēru. Te drīzāk var dzirdēt rāmu balsi — Dēls mazmeitu atveda, es no rīta izcepu viņai kotletes un tad nācu šurp, — nekā smīkņāšanu par kuģa pavāri, kura esot bijusi dāsna pret daudziem. Tikai dažreiz tiek izmests pa jociņam. — Nu pietiek mest, citādi olas izvārīsi. — Bet varbūt tās man vairs nav vajadzīgas! — Citreiz no lāvas sauc — Met tālāk! Tālāk, tālāk, dziļāk, dziļāk, — metējs izteiksmīgi parāda to ar gurniem. Par sievietēm vīrieši lielākoties runā sadzīviski, bez mājieniem uz seksuālu sakaru starp dzimumiem. Lēto piektdienas rītu kompānijā visiem ir pāri 60, bērni jau sen savās dzīvēs un pametuši tēvus. Kā nu kuro reizi pieminēdami — mana veča, mana dzīvesbiedre, mana sieva vai vienkārši mana (“mana bāba” saka tikai jaunie vīrieši), vecie vīri retumis pasmej arī par jaunām sievietēm — Varēji jau nu viņu atvest šeit uz karsētavu. — Vai tad viņa ar mani nāktu! — Nu nesaki vis, jaunās līp pie veciem, — un Fedja papliķē Koļam pa plecu. Citreiz viens resnis zina stāstīt, ka centrā tagad esot viena vieta — neesot vairs jāmaksā par visu dienu, bet varot noīrēt istabu uz divām, trīs stundām — un viss tīrs, tīri palagi. Par daudziem dzīves jautājumiem pirts rada ilūziju, ka tu tūlīt kaut ko uzzināsi, un no šī viedokļa tā ir fundamentāla institūcija.Ģērbtuve 

Ģērbtuve ir kopienas mājvieta, jo cilvēki te vairāk izģērbjas, jo ciešāku kopienu viņi izveido. Cilvēki ir dažādi, arī šajā kopienā ir savi līderi un nomaļnieki. Līderi ir vienkārši optimisti un lielāki runātāji. Viņi daudz smejas un nekautrējas. Viņu žesti un valoda vienā mirklī rada kopienu kopīgām atmiņām, kopīgai atzinībai:
— Jā, šis tomēr ir labāks alus par Aldari.

Vai kopīgam nosodījumam:
— Ministri atkal pielikuši sev algu!

Jau ienākot telpā, optimists skaļi sveicina visus, tad ātri pārlaiž skatienu apmeklētājiem, ierauga dažus tuvākus paziņas un palaiž raupju, draudzīgu basu:
— Sveiks, Petja! Skat, Nikoličs sēž!

Nav jau tā, ka kopiena pastāv visu laiku. Cilvēki to uzbur tad, kad sāk runāt, apmainās īsām frāzēm, saskatās, parāda žestus. Tieši ģērbtuvē, kur norisinās sarunas, valda īsts kopienas gars.

— Sveiciens!
— Sveiks! Skatos, te drīz vietas nebūs. Esi nokavējies.
— Aizķēros.
— Skat, Koļa nokavējies un domā, ka viņam tvaika nepietiks!
— Nu kā?
— Šeit jau nekad nav slikti.
— Tur ir karsti?
— Nekas, sasildījos.
— Netraucēju? — viņi ir uzmanīgi viens pret otru.
— Ha, ha, ilgi neesam redzējušies! Kā ar veselību?
— Labi.
— Nu malacis! — viņi uzmundrina cits citu, kas arī ir šī izvilkšana no dzīves vienmuļības un skumjām. — Papērsimies, nomazgāsimies.
— Nu, Petrovič, kā klājas?
— Nekas, nekas, velc!
— Tagad jaunu metodi izdomājuši — caurduršanu. Simt latu, lūk tā! — viņi pārrunā prostatas adenomas ārstēšanu.
— Jā, pensionāriem 500 latu operācija maksā.
— To jau latvieši ņem.

Tad atkal parastās runas par makšķerēšanu.
— Viņam divdesmit pieci kilogrami kastē bija, nu ne divdesmit pieci, bet piecpadsmit noteikti.

Un tad pēkšņi sākas:
— Visu dienu spēlēja — Spartaks ar Dinamo — otrais puslaiks — vārtos Jašins, Jašins pēkšņi izskrien no vārtiem un satver bumbu! Viss! Bet Šahovs! Kā deva! Tam nu gan bija iekšā!

Viņiem ir kopīgas dēkas un kopīgi varoņdarbi. Tos viņi iemācījušies savos oktobrēnu, pionieru un komjauniešu pulciņos, partijas sapulcēs un armijas politnodarbībās, līdz sākuši ticēt, ka šādi varoņdarbi patiešām ir notikuši un viņi ir bijuši pirmajās rindās.

— Gaisa tarāna laikā pretinieka asti ar propelleru sitām. Vācieši neizturēja.

Kad šādus vārdus pasaka pliks vīrietis, tu saproti, kas ir ideoloģija — tā ir melu iemājošana ķermenī. Un ja vīrietis turklāt ir sirms, tu saproti, ka tā ir melu dzīve ķermenī. Ideoloģiskās audzināšanas metodes augums sen jau aizmirsis, bet to saturs ir iesēdies muskuļu šķiedrās. Spēcīgi ķermenī iegūlusi ne tikai oficiālā komunistiskā, bet arī pašradītā antisemītiskā ideoloģija — abas padomju dvīņu māsas.

— Sešdesmit procentu Krievijas kapitāla viņu rokās!
— Un kas tad revolūciju taisīja — ebreji un inteliģence. Bet tauta sēž un klusē.
— Man mājās ir žurnāla Kaļiņingrad kolekcija, — saka bijušais padomju virsnieks, — tur VKBP CK politbiroja fotogrāfijas — katrs sestais neebrejs. Vot tā visur — rūpniecībā, lauksaimniecībā, zinātnē — visur ielīduši.

Kopiena nav tikai šīs ģērbtuves runas, bet arī ģeogrāfija un kilometru skaits, kas mēra ekonomiskās un radniecības saites ar līdzīgām māsu kopienām Baltkrievijā, Krievijā un Ukrainā.

— Pie mums Baltkrievijā ir tāda maza sādžiņa — tur reiz veselu kravas mašīnu ar kandžas aparātiem izveda.

Un pēc brīža:
— Es drīz uz turieni braukšu. Ar autobusu. No rīta iesēdies, vakarā jau tur. Biļete astoņus latus maksā.

Pēc tam sākas sarunas par dažādiem šķēršļiem, lai nokļūtu mājās, un šī ir vienīgā reize, kad Latvijas ierēdņi tiek apzīmēti ar vārdu “mūsējie”. Vēl attiecībā pret Latviju ar vārdu “mūsu” apzīmē vienīgi universālo mērvienību — naudu.

— A tur vīza vajadzīga?
— Man ir uz gadu, vienpadsmit dolāru maksā.
— Un cik biļete ar vilcienu līdz Maskavai maksā? — saliecies uz priekšu, lai labāk dzirdētu, prasa sirmgalvis.
— Divdesmit četrus latus.
— Un ar to… mašīnu? — vēl vairāk noliecies, prasa vecais vīrs.
— Ar autobusu, ar autobusu, vectēv.

Valoda pastāv ķermeņa, kopienas un domas līmenī. Valoda, kura pauž ķermeņa reakcijas, iegūst tīras balss formu. Šajā nozīmē arī kaķis runā. Valoda nav vairāk kā ķermeņa reakcija, kas savelk un atbrīvo balss saites un piepilda telpu ar skaņu. — Hu, labi, uh… — Ghaa… — Jūtams siltums. — Uah. — Tinkš, nošķind bļoda. — Sāk kost. — Nu ja. — Ha. — Ehe, gha.

Šī valoda nepieviļ. Tā runā vīrieša ķermenis, kad tas iznāk no tvaicētavas. Klepus atskan daudz retāk nekā šī stenēšana. Šļūcoši soļi, trokšņi, tad klusums.

Kopienas sociālā strukturēšanās notiek divējādi. Vēsturiski — caur kopīgām atmiņām par piederību tālbraucēju, mašīnistu, virsnieku, santehniķu, jūrnieku un citām darītāju ciltīm, un pēc paaudzēm — galvenokārt ar lamu vārdu un jauno sociālo atšķirību palīdzību.

— Nu uz to pirti jau tikai biezie iet, jauni puiši, visi ar zeltu apkārušies, bet pērties nemāk.

Paaudžu atšķirības tiek stingri ievērotas. Reiz vienprātīgu atzinību izpelnījās kāds tēvs, kurš savam trīsdesmitdivgadīgajam dēlam bija ievilcis ar tabureti.

— Pieaudzis, ne pieaudzis, bet tēvu cienīt tomēr vajag.

Pēc tam dēls divus mēnešus esot staigājis ar nokarenu roku un sieva vaimanājusi, ka paša bērnu padarījis par invalīdu.

Par viņu apģērbu varētu uzrakstīt alternatīvās modes vēsturi — rozā zeķes — nevar saprast — izbalējušas vai netīras, strīpainas apakšbikses, brilles platos rāmjos kā no priekšpilsētas krāmu tirgus, rūtoti flaneļa krekli, krievu militārās haki krāsas un nemainīgi zilie traktoristu veļas toņi. Ikvienam avangardam te būtu jānomet košās spalvas un jāiegremdējas šajā pēc miesas izgarojumiem smaržojošajā apģērbā, lai apzinātos katra stila bezcerību. Šis ir apģērbs, kuru valkā, nekad nenovalkā, bet arvien izņem tādu pašu no skapja, un kuram nekas cits arī nav jāizsaka.

Pirtnieks Grigoričs ir vienīgais, ar kuru es te runāju, un vēl Jura, kurš ar mani cenšas sarunāties latviski. Viņa dēls strādā datorfirmā, pats viņš namu pārvaldē remontē kanalizāciju, un viņš saka:
— Tas viss ir kņada.

Es atšķiros pēc daudzām pazīmēm — esmu latvietis, nepiederu kopienai, nerunāju. Viņi jūt, ka esmu svešais, un tas liek viņiem mani uztvert gandrīz kā deputātu. Pēc vēlēšanām Grigoričs pēkšņi prasa:
— Nu ko, beigušās labās dienas?
— Kādas dienas? — es nesaprotu.
— Nu, deputāta!

Varbūt viņam visi latvieši liekas deputāti un tie, kuri daudz pelna, jo reiz viņš man vaicāja — cik tu saņem? — un es atbildēju — daudz. Patiesībā viņš neticēja, ka tādu kā mani varētu ievēlēt atkārtoti.

Viņi jūt, ar ko atšķiras, un pieņem to ar cieņu.

— Braucu šurp ar autobusu. Prasa — kur tad jūs tādā karstumā ar pirtsslotu? Uz turieni, arvien uz turieni, — viņš it kā nosaka pie sevis.
— Viņi, ārzemnieki, jau neko nesaprot, — viņa resnais draugs atbild. Bet uz šo pusi jau nekad nebrauc neviens ārzemnieks.Karsētava: maskulinitātes piedzimšana

Lūk, kā mazi zēni pirtī tiek padarīti par vīriešiem — Uzmet, uzmet garu, bļ…! — no augšējās lāvas rupjā balsī sauc bargs onkulis. Mazs puika, kurš stāv uz zemākā pakāpiena, lielām acīm paskatās uz tēvu — vai tad tā drīkst runāt? Bet tēvs viņu tikai pliķē ar slotu un mudina kāpt vēl augstāk, kur lielāks karstums:
— Nu pakāpies, pakāpies!

Zēns stīvējas — tur augšā ir pārāk karsti, un viņš tā kā drusku baidās. Bet tēvs viņu tikai stumj augšā — nu kāp, kad tev saka! — uz tā paša pakāpiena, kur, iepletis kājas, stāv rupjais onkulis. Šajā epizodē vienkopus saplūst viss — zēna bailes, tēva stingrība, svešā onkuļa rupjība, pustumsā nosvīdušie vīriešu stāvi un dedzinošā lāvas suta, kas iemērc mazā zēna dvēseli tīrā maskulinitātes noslēpumā. Pēc dažām minūtēm, nokāpjot no augšējās lāvas, viņš jau būs kļuvis nedaudz vairāk par vīrieti. Viņš būs jau iepazinis noslēpumu, ko nozīmē būt nelokāmam, stingram, raupjam, ar bravūru pārvarēt bailes, izrādīt spēku un nicināt vājumu. Arī viņš iemācīsies būt par kārtīgu vīrieti, kādi te sēž uz augšējās lāvas.

Zēni zaudē nevainību ātrāk, nekā mēs domājam. Mazā zēna acis, kad viņš satrūkās no rupjā lamu vārda, vēl bija nevainības pilnas. Žans Fransuā Liotārs rakstīja, ka cilvēki sasniedz savu patiesāko cilvēcību bērnībā, kad viņi vēl dzīvo iespēju pilnā pasaulē, kuras nav aizvērušās vai samaitātas. Bet tad, kad viņi pieaug, viņi atbrīvojas no savas cilvēcības. Bērnība ir šāds aizvēsturisks laiks, kad mēs vēl varam nebūt subjekti un sasniegt sociālu pilnību. Bet maskulinitātes iemācīšanās pārvērš zēnus par raupjiem vīriešiem.

— Nu, Vadik, uzmet pārīti! Mācēsi? — vectēvs saka pusauga mazdēlam. Zēns kautrējas, viņš parausta plecus, bikli pagrozās, viņš baidās, ka nevarēs izpildīt šo lielo vīriešu procedūru. Viņš zina, ka lielie tagad no augšas skatīsies, kā viņš uzmet garu. Viņš to darīs pirmo reizi, viņa roka vēl ir nedroša un pirmos metienus viņš aizmet šķībi. Bet vectēvs no augšas viņu uzslavē: — Nu malacis!

Tūlīt arī karstums pieņemas spēkā, un kāds cits mazs zēns metas no lāvas lejā uz izeju. Bet tēvs viņu aptur:
— Toļik, kur tu, sēdi, sēdi!

Lielie onkuļi tagad pārmet skatu uz mazo puiku:
— Nebaidies, nebaidies — pierodi!

Pirtī man labāk patīk telpa nekā laiks, jo tā ir kopienas mājvieta. Laiks pirtī kaut kā nav tik pamanāms, ja nu vienīgi tā koncentrētā saistība ar indivīdu izpaužas karsētavā. Dīvaini, bet tieši mazi bērni un nevis viņu tēvi vai vectēvi ir tie, kuri aktualizē laika dimensiju: ienāk tēvs ar sešgadīgu puiku, viņš tūlīt uzmetas uz vidējā pakāpiena, kur karstums nav tik liels, droši vien zina no pieredzes, ka uz augšējiem soliem deg. Tā arī notiek — tēvs viņam pārmet:
— Nu ko tu, kāp augstāk, apsēdies uz soliņa!

Puisēns negribīgi pārvietojas, pēc brīža:
— Te karsti.

Tēvs pamāca:
— Elpo caur muti, un viss būs labi.

Puika kautrējas, ka viņš var izskatīties mazdūšīgs, bet pēc brīža tomēr neiztur:
— Papu, vēl tikai divdesmit sekundes un tad es iešu ārā.
— Nu labi.

Kas gan lika kādam šajā vietā nosaukt laika mērvienību? Taču ne jau kopiena vai kolektīvas attiecības, bet gan ļoti personisks un individuāls pārdzīvojums — gluži kā mazajam Hansam no Freida grāmatas, kuru arī tēvs varmācīgi pakļāva savai gribai, izravēdams no dvēseles pirmseidipālo feminitāti un izveidodams no viņa vīrieti.

— Tik un tā karsti, — turpina pretoties zēns, bet tēvs viņu apsauc:
— Tu taču esi vīrietis!

Zēns, kampdams gaisu, vēl pretojas:
— Tik un tā karsti!

Un tad seko nepārsūdzamā morāle:
— Muti ciet!

Neizturamais pārdzīvojums jau ir izveidojis zēnā maskulinitātes kodolu — baiļu, varmācības un naida sakausējumu, un radījis tās laicisko struktūru — tā ir laika sablīvēšanās un temporālā spiediena paaugstināšanās līdz divsimt atmosfērām, izslēdzot no apziņas jebkādu refleksiju.

Vīriešu dzīvē hroniski pietrūkst laika izjūtas un tā regulēšanas spējas, un tas viņiem liedz uztvert dzīvi kopumā. Tā vietā viņi nodarbojas ar vardarbību pret ikvienu mirkli, ar ko sastopas. Viņu dzīvē daudz svarīgāka nozīme ir telpai, ko viņi padara par savu mūžīgo tagadnes cīņu arēnu. Pieauguši vīrieši laiku apzīmē vienveidīgi — kā maiņas vienību starp saviem epizodiskajiem starpstāvokļiem:
— Pēc darba atnācu.
— Nu ko — ar aliņu blēņojies?
— Brīvdiena taču…

Viņu hronotopam nav iekšējas mērvienības, kaut vai tās pašas sekundes, dienas un gadi. Varbūt vienīgi viņiem vēl ir ideoloģiski laika vienotāji, tādi kā:
— Līdz sabrukumam, skaties, kādas cenas bija! Bet tagad…

Ko gan var palīdzēt cilvēkam, kam pietrūkst pašpalīdzības kā vīrietim — laiciskas refleksijas? Piespēlēt viņam vēl mazliet telpas? Tikai novecošana varbūt iemāca viņiem mazliet prāta un varmācību kaut nedaudz pārvērš rūpēs. Dod, es tevi nopēršu! — ir simbolisks žests, kam jāizrāda draudzība un siltas jūtas.

— Nu tu stāvi ne tā, ne šitā, pagriez muguru otrādi, — un viņš sāk ar viegliem sitieniem pliķēt paziņam pa muguru. Šis aprūpēšanas rituāls parādās tikai ar novecošanu un tūlīt tiek saistīts ar dziļāku jēgu:
— Galvenais, lai tvaiks būtu, bet slota noderēs, kādu Dievs devis.Priekšnams

Pieņemts uzskatīt, ka vīrieši nežēlo, taču tas nav tiesa. Viņi žēlo tādus kā viņi paši. Atveras priekšnama durvis:
— Par kaut kādiem nieka divsimt latiem… Nezinu, man viņa žēl, — un viņi jau ir izgājuši cauri ģērbtuvei mazgājamā telpā. Bet Grigoričs strādā par divdesmit.
— Un vairāk saimnieks nemaksā?
— Nē. Saka — negribi, ej prom. Bet kur es iešu, knapi dzīvi velku.
— Un cik jums pensija?
— Četrdesmit astoņi lati.
— Viens dzīvojat?
— Nē, ar veču. Kad rēķins par dzīvokli pienāk, elpa aizraujas — sešdesmit latu, — viņš uzsver pirmo vārdu.
— Un bērnu jums nav?
— Ir, bet viņi atsevišķi dzīvo. Ko es viņiem prasīšu, viņiem sava dzīve. Atmetīs ko — paldies, nē — iztikšu, — un viņš ar strupajiem pirkstiem nogrābj no trepītēm lapas.
— Es kaut latu jums vienmēr došu, — saku.
— Paldies jums,— viņš pāriet uz jūs un paklanās, — dod jums Dievs veselību.

Ārā ejot dzirdu, kā viņš smejas, jo Koļa ir atbraucis no jūras un stāsta, kā uz veca krievu remontēta japāņu kuģa desmit cilvēku no rīta stāvējuši rindā uz tualeti. Koļa šodien ir piesardzīgs — sieva teikusi, lai pēc pusgada pārtraukuma nepārkarsējas. Bet Maša — ģērbtuves numuriņu izsniedzēja, kurai saimnieks diez vai maksā vairāk, sapņaini atspiedusi galvu pret roku, sēž Koļam pretī uz garā priekšnama sola un iztēlojas ko citu… Varbūt arī viņa kādreiz ir braukusi uz kuģiem.

Priekšnams vēl uztur robežu starp kopienu un ārējo sabiedrību, starp ķermeņu tuvību un to sastingušo haosu, kas ir aiz durvīm. Sabiedrība nav nekas cits kā sastingušas attiecības, no kurām izņemta tuvība un kuras mums tagad ir jāiedarbina bez tās. Tā guļ virs zemes kā gigantisks vēsturisks molusks, pa kuru klīst mazi cilvēciņi. Varbūt tā ir pati infrastruktūra, piemēram, šie lielie svešzemju koki aiz loga un šķībās garāžas, kuras imigranti uzcēla saviem moskvičiem? Vai piecstāvu mājas un bedrainās ielas, kas apraujas pie kāda smilšaina laukuma? Sabiedrību vislabāk iztēloties kā iztukšotu pilsētu — tad var nojaust taisnvirziena mehānisku kustību un milzīgu brutālu pārspēku, kas ir to izveidojis, lai radītu šo bezpalīdzīgo vidi. Vienreiz ģērbtuvē ievēroju tādu klusu, vecu vīru, likās, ka viņam nav emociju, ka viņš tās apspiedis ar labsirdību un smaida uz iekšu. Viņš nemaz nerunāja, bet kāri klausījās, ko ģērbtuvē runā citi. Dzirdamais piebiedroja viņu kopienai un viņš jutās it kā atplaucis. Bet kad es viņu redzēju pēc pirts uz ielas, viņš nokārtu galvu aizklunkurēja ar maisiņu rokā pāri šai nepiepildītajai telpai un bija pilnīgi viens. Man likās, ka viņam jānoiet kādi 300 metri līdz mazgabarīta dzīvoklim, kur viņu varbūt sagaidīs sieva. Viņš nedaudz pievilka kāju.

Bet te priekšnamā vēl pastāv ilūzija par tuvām attiecībām. Te vēl pasēž pie garā galda, parunā un atdziest pirms iziet laukā, te sasveicinās ienākot. Tomēr te jau ir kases aparāts, kasiere pārdod biļetes, minerālūdeni un šampūnus, drīkst arī smēķēt. Te pie sienas piestiprināts mūžīgais televizors, kas iestādīts uz Maskavas programmu — es nespēju noteikt kuru, es pat ne reizi neesmu paskatījies uz ekrānu, es vienkārši dzirdu šīs skaņas, kas piepilda telpu — parasti tās ir kādas ziņas vai hroniski iestigušas debates, kas man uzbur ainas par Krievijas bezgalību. Varbūt arī Grigoričs, atgāzis galvu pret ekrānu, atveldzē dvēseli. Viņš 25 gadus nosēdējis Magadanā un klusas vienošanās apzīmogo ar plaukstas uzsitienu pa cietumnieku modei. Par ko?

— Bet, lūk, to neteikšu!

Viņam var uzticēties kā kapam, jo viņš saka:
— Jūs visus vajag žēlot.

Bet pats viņš ir ņēmis ļaunā:
— Piecdesmit gadus nodzīvoju, bet pilsonību neiedeva.

Un es nevaru saprast vai 25 ir bijuši pa vidu 50, vai tie abi jāskaita kopā.

Šī telpa ir auksta kā pārejas zona, es tai izeju cauri kā vējtverim un vienmēr jūtos neomulīgi. Īstā sasveicināšanās un sarunas tik un tā notiek ģērbtuvē. Priekšnamā vairāk uzturas jauni vīrieši, kuriem pietrūkst savas kopienas vai kuru temperaments liedz tiem pārāk ilgi atrasties vienā telpā. Viņi ir daudz pārmērīgāki par veciem vīriešiem — karsētavā gāž uz sarkanajiem akmeņiem kausiem ūdens un pie vienpadsmitā metiena vēl nosaka:
— Pēdējais kontrolei!

Pēc tam nokaitējušies metas ārā cauri ģērbtuvei uz priekšnamu, kur vēsāks, vai pat, apmetuši ap gurniem dvieli, laukā uz lieveņa, kur kā brieži riesta laikā rēgojas publiskajā telpā. Viņi dara visu ko pārāk daudz un pārāk strauji — priekšnamā dzer alu, uz lieveņa pīpē un pārbauda, vai pie durvīm vēl stāv BMW, bet ģērbtuvē kaut kā koncentrēti klusē vai apmainās strupām frāzēm par tehniskām operācijām:
— Tu zini, es tomēr paņēmu to bembuku, astoņdesmit devītais, āda, koka stūre.

Un pēc tam atkal klusums. Viņi ir tie, kuriem vajadzīgs priekšnams un tukšā infrastruktūra aiz tā, pa kuru šaudīties, kamēr ar gadiem viņi norimst un pāriet uz šļūcošiem soļiem. Tad viņi varbūt ilgāk sēdēs uz piemirkušajiem soliem un sarunāsies viens ar otru. Kopiena ir maskulinitātes novecošana, un ģērbtuve viņus visus galu galā savāks vienkopus. Te viņi beidzot nometīs sabiedrību kā apģērbu un sarunāsies.Mazgātava

Ikviena cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad gribas pielikt punktu savam dzimumam, reizi par visām reizēm nokārtot attiecības ar to. Bet tas tikpat kā nav izdarāms, jo ar dzimumu nevar izrēķināties tā kā ar ķermeni — tas ir starppersonisks. Tāpēc nepatika pret dzimumu izpaužas nevis kā agresija pret ķermeni, bet riebums pret to, ko šis ķermenis dara. Ķermenis var patikt, bet dzimums var būt pilnīgi pretīgs, un var būt otrādi, kad dzimums tiek atzīts, tikai ienīstams ir paša ķermenis. Bet šie vīrieši jau nebūs tie, kuri sacelsies pret savu dzimti. Vīrieši nekad nav piedzīvojuši emancipāciju, tāpēc viņi nezina, ko ar savu dzimti iesākt. Patiešām, vīrieši ir tikai ķermeniskas būtnes — dzīvās matērijas motori ar ideoloģisku pildījumu.

Mazgātava no pētnieciskā viedokļa ir visgrūtākā telpa. Nav viegli atminēt tās nozīmi, atskaitot triviālās idejas par tekošu ūdeni un tīrību. Varbūt tās būtību var palīdzēt atrast kustību trajektorijas un aptaustīšanas jēdzieni? Balsu pieklušana un iekšupvērsta atkārtošanās? Mazgātavā katrs darbojas pats par sevi. Pārkāpjot šīs telpas slieksni, aizmugurē paliek kopiena, zināšanas, atmiņa, valoda un sākas ķermeņa tagadne. Ķermenis bez vārda un nevis ūdens krāns ir šīs telpas centrs. Mazgātava ir ķermeņa aprūpēšanas vieta, šeit kustības ir vērstas pret sevi. Vispirms ieziepē švammi ar lētām, parasti Krievijā ražotām ziepēm, tad pavērš to pret sevi un sāk berzt kāju pirkstus, stilbus un paduses, palien zem dušas, uzgāž pilnu bļodu ar ūdeni. Te roku apļveida un riņķojošas kustības rotē ap ķermeni, iztausta, masē un mazgā, ziepē un spaida, rīvē, velk uz leju, mēģina aizsniegt. Tas notiek pārmēru ilgi, lai būtu vienkārši poru attīrīšana, šajās kustībās jābūt paslēptai dziļākai jēgai. Iespējams, ka tā ir izmisīga žestikulācija, sastopoties divām telpām — iekšējam un ārējam ķermenim, kad vīrietis instinktīvi nojauš, ka viņš nemaz neprot dzīvot savādāk kā vien uz āru — sabiedriskajā telpā, kas ir viņa vēlmju un iegribu objekts. Un tad pēkšņi mazgātavā viņš atklāj robežu, kur šī ārējā telpa beidzas — savu ķermeni, kuru viņš nesaprot. Ādu, kas kā mistiska robeža apklāj kādu būtni. Un tad ar plaukstas slīdošajām kustībām gar to viņš mēģina uzmeklēt šo noslēpumu un ziepju putas ir smērviela pa vidu.

Nekur vīrietis neizskatās tik bezpalīdzīgs un niecīgs kā mazgātavā, nodarbojoties ar sava ķermeņa apmazgāšanu — šie mirkļi atgādina ilūziju sabrukumu un patiesībā ir sabiedrības atkāpšanās — kur šajā brīdī ir palikuši amati, diplomi, algas grāmatiņas, pieraksta adreses, balsošanas biļeteni, priekšnieka rīkojumi un nākamo dienu darba grafiki? Un kas to visu atsver, kad šie izdomājumi ir pagaisuši? Ir iespējamas tikai divas atbildes, ko sniedz mazgātava — vai nu ķermenis ir nonsenss, vai sabiedrība ir ilūzija. Un trešā atbilde, kas apvieno abas. Un rokas kustības pa vidu ir kā akli mēģinājumi uztaustīt robežu, kas ieviestu skaidrību.Vīrieša atražošana 

Šīs vietas esence atklājas karsētavā.

— Mazgājies, mazgājies, mājās mums nav ne vannas, ne karstā ūdens, — dēlu māca tēvs.
— Nu kas tad vanna! Nomazgāties var tikai pirtī, visi netīrumi iznāk ārā, — pamācīšanā iesaistās kāds onkulis, — mani sieva reiz pasauca vannas istabā muguru noberzt ar šito, nu…
— Ziepēm,— kāds mēģina palīdzēt.
— Nē, nu šito … želeju. Bet ko es ieraugu — tev taču visa mugura netīra, vai tu mazgājies vai nē! Tā ka ielāgo — tikai pirtī var nomazgāties, — un viņš apstiprinoši nospļaujas.

Toties ģērbtuvē notiek vienkārša socializācija.

— Sveiks, vīrs!— pusaudzim roku sniedz ienākušais kaimiņu onkulis.
— Sveiks! — zēns attrauc un pazeminātā balsī noprasa: — Un kur tad jūsu jaunieši?
— Es savu jaunatni citur dzīvot aizsūtīju, viņi tagad iet uz citu pirti, ar mani vairs satikties nelaiž, — atbild onkulis, un blakus sēdošais tēva draugs smaidot nogroza galvu — nez vai zēns to tagad ielāgo, ka vīriešiem tā dzīvē gadās. Bet tievajam un izkāmējušajam kā dēlis bijušajam padomju armijas praporščikam — tā var spriest pēc novalkātā militārā apģērba —, kurš te nāk ar diviem nosmulētiem puikām, šādas runas var nepatikt. Tas rakstīts viņa un mazdēlu sejās, ka viņa dēls sēž jau kuro gadu cietumā un vectēvs uztur puišeļus no niecīgās pensijas. Kad viņi ienāk ģērbtuvē, atskan saucieni:
— Vectēvs ar gvardi ieradies!

Un ja kāds viņam uzbrēc:
— Aiztaisi durvis! — viņš paklausīgi to izdara.

Puiku sejas ir līdzīgas vardulēniem — ar izvalbītām acīm, un viņi pinas kā cāļi gar vectēva tievajiem stilbiem. Kaut kas šajā skatā ir no plašumiem aiz Volgas un tādas kā mūžīgā pēckara jutoņas. Un kad puikas paaugsies, kad tēvs pārnāks no cietuma, ja pārnāks, viņi turpinās vectēva gaitu. Nav tiesa, ka šī paaudze aiziet un nākamās integrēsies. Nākamās vīriešu paaudzes būs tādas pašas, jo tautības un vīriešu dabā nekas nemainās un kopiena šo nemainību nostiprina. Atšķirība starp vecākās un jaunākās paaudzes vīriešiem ir tā, ka pēdējie vairāk lamājas.

Vīrietis ir būtne, kuru neveido instinkts, bet iemācītais. Viņi kļūdās daudz biežāk nekā sievietes, dažreiz — uz mūžu. Un tas ir tāpēc, ka viņiem pietrūkst instinkta, bet viņu rīcība ir pārāk atkarīga no zināšanām un iemācītā, kas visbiežāk ir kļūda. Tāpēc viņus tik viegli izveidot par strādniekiem, karavīriem un patriotiem. Un viņi ir dedzīgi mācekļi — arvien vēlas uzzināt un izmēģināt ko jaunu. Un peņa skaudība, kā rakstīja Žans Bodrijārs, nav nekāds virzošais spēks — vīrieši ir izveidojuši savas iedomātās varas institūcijas, vienkārši lai atriebtos sievietēm par viņu iedzimto pārākumu. Patiesībā viņu dzīvē ir tikai divi stāvokļi — truls darbs un melna melanholija.Nobeigums 

Šajā vietā man patīk kulminācijas trūkums un cikla pabeigtība — ģērbšanās — slotas vicināšana — sarunas — ūdens šļācieni vannītē. Paldies Dievam, ir viena vieta, kur mums neuzmācas jauninājumi, kur mums ļauj mierīgi dzīvot nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada, bet visu pārējo ļauj apzīmēt ar vienu un to pašu valodu un nemainīgiem žestiem. Šim pētījumam nevar būt citu secinājumu, kā vien atziņa par kopienas, vīrieša dabas un tautības nemainību. Un, ja ir kādi iebildumi pret katru no tiem atsevišķi, visi kopā tie ir neuzveicami.

Kad man jau likās, ka esmu izpētījis visu, ko vēlējos, mani uzrunāja Grigoričs:
— Nu kur tu, mīļais mans, biji pazudis. Tik ilgi tevis nebija. Es jau sāku uztraukties. Lai viss tev visās lietās būtu labi!

Promejot es domāju, kāpēc man jāiet cauri šai priekštelpai, kur ēd žāvētas voblas un televizors ziņo par uzvarām Čečenijas frontē, kāpēc man jāklausās rupjos lamu vārdos un jādzird, ka Maskava — tā tomēr ir galvaspilsēta, kāpēc man jākļūst par lieko kopienā, kurai pašai knapi pietiek vietas ģērbtuvē, mazgājamā telpā un uz lāvas? Ko es varu viņiem dot? Un es stingri nolemju šurp vairs nenākt. Atvadoties Grigoričs kā vienmēr spiež roku un saka:
— Dod Dievs veselību.

Bet šoreiz viņš izskatās bēdīgs. Viņš skatās no lejas uz augšu, viņam ir 74 gadi, viņš ir resns un viņa seja izskatās kā mazam bērnam. Kā nojauzdams viņš neticīgi prasa:
— Vairāk pie manis nenāksi?
— Kāpēc nenākšu. Nākšu.
— Kad? Piektdien?— viņš kļūst priecīgāks.
— Varbūt.