Krievu grafiti

Tiklīdz kādā valstī mainās politiskais režīms, vara nekavējoties maina ielu nosaukumus, radot ilūziju, ka mainījusies visa politiskā iekārta. Politikas semiotisko dabu pauž arī grafiti uz māju sienām — par politiku un laiku tie nereti izsakās trāpīgāk nekā laikraksti. Ieraudzīt, piemēram, Rīgā uzrakstus par gansiem, interfronti vai LTF nevienam nešķiet nekas pārsteidzošs. Un, ja uzraksts “Slava Staļinam, kā arī viņa virsniekiem un karavīriem!” tomēr spēj pārsteigt — tad tikai tāpēc, ka tas neatrodas vis Maskavā, bet gan Berlīnes reihstāgā, kur nu jau otro gadu darbojas apvienotās Vācijas parlaments un kura stikla arhitektūra iecerēta kā simbols tautas demokrātijai.

1945. gada aprīļa beigās, kad Otrais pasaules karš tuvojās atrisinājumam, reihstāgs pieredzēja padomju artilērijas un kājnieku uzbrukumus, kuru cēloņus, kā raksta vācu vēsturnieks Mihaels S. Kullens, var tikai minēt. Vāciešiem nav īsti saprotams, kāpēc padomju cilvēki šo ēku, kas 1945. gadā jau divpadsmit gadus stāvēja neizmantota, uzskatīja par Hitlera un nacionālsociālisma simbolu. Turklāt šis simbols ir bijis tik iespaidīgs, ka vairāk par miljonu šāvienu tikuši raidīti reihstāga virzienā, it kā tur atrastos kāda centrāle, kurā tiek dotas pavēles, it kā tieši šīs ēkas ieņemšana nozīmētu kara beigas, lai gan reihstāgā neatradās ne valsts kanceleja, ne Hitlera bunkurs.Padomju armijas ģenerālmajora Perevjorkina memuāri apstiprina mistisko attieksmi: “Šai pavēlē mēs saskatījām smagā un asiņainā kara beigas. Artilērijas apšaude sākās 29. aprīlī. Nākamās dienas vakarā sarkanais karogs jau karājās pie ēkas,” stāsta ģenerālmajors. “Mūsu rotas karogs pārvietojās no stāva uz stāvu. Un, kad saule jau bija sākusi rietēt un tās sārtie stari iekrāsoja visu apvārsni, divi no mūsu kareivjiem izkāra uzvarētāja karogu nodegušajā reihstāga kupolā. Viens no viņiem bija krievs Jegorovs, otrs — gruzīns Kantarija.”

Karoga tēmā iezīmējas vēl daži vēsturiskās mistikas elementi. Pēc Perevjorkina stāstītā karogs izkarināts 30. aprīļa vakarā, tātad slavenā fotogrāfija, ko kara fotogrāfs Jevgeņijs Čaldejs uzņēmis 1945. gada 2. maijā (tajā redzams padomju karogs pie reihstāga austrumu ieejas) ir tikai inscenējums.

Citas atmiņas apliecina šo inscenējuma faktu — majore Anna Ņikuļina atceras, ka viņa ar biedriem sarunājusi, cik ātri vien iespējams, mēģināt nokļūt uz ēkas jumta, un tas viņiem arī esot izdevies. “Nonākusi augšā, pamanīju, ka karogam, sarkanas krāsas gultas pārsegam, trūkst kāta.” Anna esot atradusi kādu latiņu, pie kuras ar kurpju šņorēm piesējusi sarkano audumu. “Kad ieraudzīju oficiālo reihstāga ieņemšanas fotogrāfiju, es izbrīnīta aizgāju pie komandiera, kurš man paskaidroja, ka bilde tikusi organizēta pēc Staļina pavēles. Taču par to es nedrīkstēju runāt ar pārējiem.” Uzrakstu: “Slava varoņiem, kas pār Berlīni izkāra uzvarētāja karogu!” bundestāga mītnē uz sienas var atrast vēl tagad. Reihstāga ēka pēc 1945. gada aprīļa kļuva par okupācijas karaspēka iemīļotu ekskursiju vietu. Padomju karavīri, ieradušies reihstāgā, atstāja “savas teritorijas” zīmes uz vēsturiskās celtnes sienām — mēs šeit bijām.

Tā reihstāgs 20. gadsimtā kļuva gan par vācu, gan krievu nacionālo simbolu un savu simbola spēku nav zaudējis vēl joprojām.

Apvienotās Vācijas demokrātiskajā parlamentā atsākušās debates par “krievu grafiti”, kas dažādās reihstāga vietās kopā joprojām aizņem apmēram 100 kvadrātmetrus — ko darīt ar šiem uzrakstiem? Vai tiem ir vēsturiska vērtība? Vai to saturs vāciešiem nešķiet aizvainojošs?

Diskusija pirmoreiz iedegās jau pirms sešiem gadiem, kad tika apspriesti reihstāga pārbūves darbi. Toreiz Celtniecības komisija nolēmusi krievu grafiti saglabāt. Darbu gaitā ticis atsegts daudz vairāk uzrakstu nekā sākotnēji plānots. Tie tika saglabāti, un šobrīd vācieši nevar atrast nevienu, kas par to uzņemtos atbildību, jo neesot iespējams precīzi konstatēt, kas lēmumu pieņēma. Iespējams, ka to noteica bundestāga Mākslas komisija. Bundestāga prezidente tajā laikā bija Rita Zīsmute.

Deputāti Horsts Ginters no Kristīgi demokrātiskās savienības un Johanness Zinghammers no Kristīgi sociālās savienības cīnās par grafiti skaita samazināšanu. “Reihstāgs ir piemērota vieta vācu zemju ģerboņiem, nevis padomju skricelējumiem par hitleriskās Vācijas uzvarētāju tēmu,” saka Zinghammers, “būtu jāatstāj tikai atsevišķi uzraksti, kas atgādinātu faktu, ka Sarkanā armija ieņēma Berlīni”.

Bundestāga apmeklētāji sūdzoties, ka krievu grafiti viņiem traucē, pat ārzemnieki brīnoties, kāpēc atgādinājumam par sakāvi ierādīts tik daudz telpas, turklāt 95 procenti no grafiti ir tikai vārdi un uzvārdi, kam, pēc dažu vēsturnieku atzinuma, esot niecīga vēsturiska vērtība, bet pārējais “saturs un forma visās vietās atkārtojas”. Simt kvadrātmetri uzrakstu reprezentējot tikai vienu laikmetu vācu vēsturē un reihstāgs neesot nekāds dokumentācijas centrs, bet galvenokārt vieta, kur strādā vācu parlaments.

Politiķi, kas pieprasa uzrakstu skaita samazināšanu, uzskata, ka deputāti nedrīkst noliegt savu vēsturi, taču grafiti jānovieto vienuviet, pievienojot paskaidrojošas plāksnītes, citādi tie izraisot visdažādākās interpretācijas. Bundestāga apmeklētāji visbiežāk vispār nesaprotot šos uzrakstus, pat deputāti nezinot, kādiem uzrakstiem diendienā staigā garām. Ginters un Zinghammers pārējiem kolēģiem sagatavojuši uzrakstu tulkojumus. Krievu grafiti reihstāgā var redzēt trijās vietās — pie ejas uz plenārsēžu zāli, pirmajā stāvā, kur cilvēki tikpat kā neuzturas, un kāpņu telpā vienā no reihstāga stūriem. Tās ir reihstāga dienvidrietumu kāpnes, kas ved uz PDS (Demokrātiskā sociālisma partijas) un zaļo frakcijas telpām, un Berliner Zeitung šajā sakarā ironizē, ka tieši šiem deputātiem varētu arī netraucēt piemēram, uzraksts “To jūs esat pelnījuši, kuces dēli!”

Lai gan Hitlera bunkurs atradās 5000 metrus tālāk, kāds anonīms padomju karavīrs uz reihstāga sienas atstājis uzrakstu “Kaunpilna nāve Hitlera ligzdai.” Virs pirmā stāva dienvidrietumu ieejas rakstīts “Šeit bija krievi un sasita vāciešus”, “Šeit bija piloti, kas piedalījās Berlīnes bombardēšanā. Sveiciens uzvarētājiem! Slāvu brāļi, mēs atmaksājām par Ļeņingradu.” Halli rotā uzraksts “No Staļingradas līdz Berlīnei.” Seko vairāki uzvārdi un autentisks situācijas apraksts: “...skatījās uz Berlīnes drupām un bija ļoti apmierināti.” Kāds vācu žurnālists halles austrumu ieejas uzrakstā saskata antīko himnu motīvus: “Slava Staļina ērgļiem, kas piedalījās Berlīnes ieņemšanā. Slava Tev, padomju tēzvzeme! Tavi dēli atnāca līdz pat Berlīnei.”

Lielākā daļa tekstu, kas uzrakstīti zemāk, ir bez īpašas ideoloģiskas degsmes, bet nedaudzie politiskie saukļi atrodas samērā lielā augstumā. Kapitulācijas muzeja vadītājs Pēters Jāns skaidro šo “ideoloģisko izvietojumu” ar to, ka poļitruki reihstāgā ieradušies tikai tad, kad sienu apakšdaļa jau bijusi aprakstīta. Vienkāršie kareivji esot gribējuši tikai pateikt — es esmu bijis te! — un tā ir gluži parasta cilvēciska vēlme, tā pati, kas liek atvaļinājumā ņemt līdzi fotoaparātu vai arī izkalt piemiņai Berlīnes mūra gabaliņu.

Pagaidām nav pilnīgas grafiti dokumentācijas ar tulkojumiem. Arhitekta Normana Fostera 1996. gada dokumentos ir liecības, ka atsevišķi uzraksti to satura dēļ jau tad tikuši aizkrāsoti. Zaļo deputāts Folkers Beks gan paudis savas frakcijas viedokli, ka grafiti ir unikāli un saglabājami, taču arī ēkas daļā, kur pulcējas sociāldemokrāti, traucējošie uzraksti ir nodzēsti. Fostera biroja dokumenti norādot, ka tieši te bijis uzraksts, ko Vācijas Ārlietu ministrijas tulks interpretē tā: “Einen Scheiß kriegt ihr, Faschisten, nicht Russland!"[1. Sūdu, jūs, fašisti, dabūsiet, ne Krieviju. S.Solovkins, Aleksejevs, Turins un Černovs.]

Tulks pievienojis komentāru: “drastisks un rupjš izteiciens, kura tiešs tulkojums vācu valodā nav iespējams.” Tagad šajā vietā var izlasīt tikai četrus uzvārdus, kuriem seko vairākas izsaukuma zīmes. Tur, kur fotogrāfijās krievu valodā izlasāms “Фашистам х...”, akmeņi tagad ir gaiši un tīri. Brīnumainā kārtā reihstāga dienvidrietumu daļā saglabājies pavisam mazs uzraksts “Es izp... Hitleru di...!” Vācu žurnālists Kristians Ešs atgādina, ka rupjības ir visai sens grafiti žanrs, un velk paralēles starp Berlīnes ieņemšanu un 1527. gadu, kad ģermāņu kareivji iegāja Romā, atstājot uz šīs “Bābeles” sienām līdzīgus uzrakstus, kā padomju uzvarētāji 1945. gadā.

Klīst runas, ka daži pazemojoši un neķītri uzraksti tikuši notīrīti pēc vienošanās ar Krievijas vēstniecību. Pēters Jāns stāsta, ka reihstāga ēku esot apstaigājuši Krievijas vēstniecības darbinieki un piedauzīgie uzraksti tikuši likvidēti, jo traucējuši krievu — vācu draudzībai. Vismaz tādi toreiz bijuši argumenti, lai pamatotu, kāpēc daži uzraksti ir jāaizkrāso.

Taču tas pats arguments tiek izmantots arī pretējā nozīmē — apgalvojot, ka krievu grafiti aizkrāsošana var sarežģīt attiecības ar Krieviju, jo reihstāgs ir krievu nācijai nozīmīgs simbols. Vladimirs Visockis savulaik dziedāja par to, ka katrā mūžīgajā ugunī saskatāms sašauts tanks, degošā Smoļenska, degošais reihstāgs un degoša kareivja sirds. Vācu mediji norāda, ka debates par krievu grafiti tēmu vācu bundestāgā var izrādīties ārpolitiski viegli uzliesmojošs materiāls. Zaļo deputāte Franciska Aihštete Boliga biedinoši izsakās, ka uzrakstu iznīcināšana gan kulturāli, gan politiski būtu pilnīgi aplama: “Es brīdinu katru, kurš grib izteikties par šo tēmu. Tas izraisīs politiskas izmaiņas krievu–vācu attiecībās.” Mākslas padomes locekle sociāldemokrāte Anni Branda Elsvaijere vispār neatrod par iespējamu apspriest grafiti aizkrāsošanu, ja parlaments reiz jau nolēmis uzrakstus saglabāt. Arī celtniecības komisijas priekšsēdētājs Dītmars Kensijs domā, ka šis vilciens jau aizgājis un parlamentam jārisina daudz nopietnākas tēmas. Kristīgais demokrāts Karls Haincs Hornhūe, kas vada Vācijas — Krievijas parlamentāro grupu, apelē pie emocijām: uz sienas uzzīmētā sirds norādot, cik priecīgs varbūt bija jaunais kareivis par to, ka karš ir beidzies un ka viņš drīkst doties mājup pie savas mīļotās.

Tomēr Zinghammers un Ginters neatlaižas: reihstāga grafiti ir pretīgi un politiski nesaprātīgi, tie mazina saprašanos starp tautām — un Ginters atgādina eksaltēto uzrakstu, kas vēsta, ka “šeit bija krievi un uz visiem laikiem sasita vāciešus”. Viņuprāt, ja reiz ēka tiek apdzīvota no jauna, arī jautājumu par grafiti saglabāšanu var uzdot atkārtoti, neielaižoties neauglīgās debatēs par nacionālo lepnumu. Uz Süddeutsche Zeitung jautājumu, vai Krievija neuztvers uzrakstu aizkrāsošanu kā revanšisma izpausmi, Zinghammers atbild: “Par ko tad mums būtu jārevanšējas? Mēs, konservatīvie, gribam tradicionāli labas vācu–krievu attiecības.”

Tomēr Krievijas vēstnieks Vācijā Sergejs Krilovs uz debatēm reaģēja, paziņojot, ka uzrakstu likvidēšana varētu izrādīties ļoti kaitīga abu tautu samierināšanās centieniem un ka tie galu galā ir vācu un krievu tautas vēstures liecība.

Kā žurnālā Spiegel sarunā ar Vācijas ārlietu ministru Jošku Fišeru teica Berlīnes vēsturnieks Ārnulfs Bārings, krievu uzraksti reihstāgā nebūt nav pati depresīvākā lieta — viņaprāt tur izstādītā abstraktā māksla ir daudz pesimistiskāka un drūmāka.

Varbūt patiešām vāciešiem ir vieglāk paciest, ka šie uzraksti reihstāgā ir, nekā krieviem pieņemt, ka to tur nav.