Krievijas kāja

Kāpēc tagad uz Krieviju? – Māņticība. Ir tāda sajūta, ka jāsteidzas, ka šis ir pēdējais brīdis, ka tūlīt, tūlīt, kamēr mēs te sēžam, Krievija kļūs nepieejama. Vai arī pieejama tikai īpašiem cilvēkiem, ar īpašu pavadoni, kā Zona. Vai arī vispār pazudīs no zemes virsmas – pacelsies gaisā kā lidojošais paklājs ar visām upēm, ielejām un baznīcu torņiem. Un ka pēc tam, kaut kādās aizjūras salās sēdēdami, mēs kodīsim pirkstos, ka palaidām garām. Nezinu, kāpēc tāda sajūta – man šķiet, ka ne tikai varas dēļ, kaut arī par varu iedomājas ikviens, kas Krieviju šķērso. Par to, ka principā nekāda lielvara nevar noteikt, kā locīties šai te, piemēram, smildziņai stepē, kas cilvēka nekad nav redzējusi, bet tai pašā laikā arī šī smildziņa ar visu stepi atrodas iekšpus stingri nospraustām robežām, kamēr mēs – mēs esam ārpusē. Un ne jau stepe vai ūdens trūkums varētu mūs apstādināt, ja mēs gribētu doties uz priekšu.

Kamēr es paspēju izaugt un to apzināties, Krievija vairs nebija daļa no tā, ko parasts saukt par dzimteni. Pirms septiņiem gadiem īsa histēriska ceļojuma laikā es paskatījos uz Sankt-Pēterburgu, ne vairs Ļeņingradu, un no tās man atmiņā palikusi dīvaina nepiederības un nemājīguma sajūta, kādas nebija ne Āfrikā, ne Latīņamerikā. Šī man ir otrā reize.

Es ne tuvu neesmu piemērotākais cilvēks, lai to sajustu, bet pat es sajūtu, ka Krievija ir sāpe. Tā nesāp tā, kā sāpētu salauzta sirds. Tā sāp tā, kā sāpētu sasista kāja – paiet vari, pagulēt vari, salocīt nevari, izstaipīt nevari. Šīs sāpes avots ir neizbēgamā atziņa – ar jutekļiem sajūti savu nepiederību Krievijai, savu atdalītību, bet ar plaukstām un kāju pēdām, gluži kā pret savu gribu, tausti savu piederību: tu esi viens no retiem iebraucējiem, ar kuriem iedzīvotāji sarunājas tajā pašā valodā, kādā runā savā starpā; tu zini ēdnīcās piedāvāto ēdienu nosaukumus, zini, kā tie garšos, un zini, kādos gabaliņos būs sagriezta pelēkā maize, ko dos pie zupas; tu pazīsti vieglo un smago automašīnu markas un to vadīšanas īpatnības, jo tieši uz šādām mašīnām tu reiz kārtoji eksāmenu braukšanā; paskatoties uz apgāztu atkritumu tvertni, tavu acu priekšā ataust vismaz 50 gadus gara šīs banālās vietas vēsture.

Iebraucot Krievijā, tu pēkšņi secini, ka tevī glabājas iepriekš neapzināta dziļa un detalizēta izpratne par to, kā šeit viss notiek, kāda cilvēkiem ir dzīve, ar kādām domām viņi no rītiem mazgājas pie izlietnes. Šādu izpratni, arī ļoti cenšoties, diez vai jebkad varētu iegūt par kādu aizjūras zemi – pat ja gadiem studētu tās vēsturi, paražas un māņticības. Ceļojumam no Latvijas uz Krieviju, man šķiet, pietrūkst vienas ārkārtīgi būtiskas sastāvdaļas – tā ir brīnīšanās. Tieši tas, kas ceļošanu un nodarbošanos ar filozofiju padara par pāriniecēm. Iespēja brīnīties, piemēram, par spilgti gaišzilajiem slēģiem vai par to, kādos gabaliņos tiek griezta maize, ko dod pie zupas. Pierakstīt piezīmju blociņā šos mazos brīnumus – par krāsu un formu – un just, kā tie vēlāk apaudzē ap sevi mītu par citas, tev svešas, pasaules kārtību. Es apskaužu amerikāņu un vācu tūristus, kuru veļas mīkstinātāja saldā smarža pludo lidmašīnā – viņi brauc uz Maskavu saņemt šī gada lielo brīnīšanās devu. Bet mums, lai mēs varētu kaut nedaudz viņiem līdzināties, deviņas stundas jākratās autobusā prom no pēdējās lielākās apdzīvotās vietas – turp, kur tā tikai formāli vēl ir Krievija, bet īstenībā Burjatija, vai arī turp, kur stepē lokās tā cilvēka neredzējusī smildziņa.

Daba. Ar dabu nevar aizbildināties, vismaz es nevaru. Kaut arī pirms braukšanas es centos un teicu sev: es braucu uz Baikālu, tieši uz Baikālu, tikai uz Baikālu. Iepriekš gan būtu vajadzējis sev pajautāt: kā tu to iedomājies – tieši un tikai? Cilvēka attiecības ar dabu – ar “ainavisko” dabu, man šķiet, ir vēl sarežģītākas nekā viņa attiecības ar dzīvniekiem, jo, ja vien tu neesi ģeologs, tev nepastāv “liels ezers” vai “skaisti kalni” paši par sevi, tikai kā bildītes, bez stāsta. Ja nav stāsta, nav arī vietas. Vācu tūristiem šo stāstu, visticamāk, piegādā UNESCO pasaules mantojuma saraksts, kurā Baikāls ir zināms cipars – lielākais, dziļākais, senākais un tā tālāk. Tāds stāsts mani neiedvesmo. Pietrūkst tā plēsonīgā optimisma, kas raksturo mūsdienu aprobēto ceļošanu, – tās sajūtas, ka šī ainava, ko mēs redzam, ir likumīgi iegrāmatots īpašums mūsu planētas lielajā zemesgrāmatā un pieder mums, cilvēces pārstāvjiem, tikpat daudz kā Lielais Kanjons vai Amazones mūžameži, tā sauktās “pasaules plaušas”. Un mēs ar to lepojamies, un braucam šurp skatīties, cik daba ir brīnumaina – tā, kā darīja tas padomju kosmonauts, kurš teica, ka lidojis debesīs ne jau tāpēc, lai skatītos uz svešām planētām, bet gan tāpēc, lai “no augšas paskatītos, cik mūsu planēta ir skaista.”

Baikāls man vienmēr ir bijis iekšpus kādām robežām, bijis daļa no Zonas, un šī Zona sākas jau pie Irkutskas pasu kontroles, kur robežsargi liek novilkt apavus, lai meklētu tajos paslēptos ieročus. Ir vajadzīga zināma piepūle, lai uz šīs noauto kāju pieredzes uzkonstruētu kādu citu stāstu, piemēram, to, ko izlasu leģendu grāmatā: Baikāls ir dieva (kaut kāda dieva, bet noteikti ne tā, ko lasītājs iedomāsies kā pirmo) mēraukla, tāds kā lineāls, ar ko viņš pasaules radīšanas laikā mērījis visu, ko radījis – jūras platumu, kalnu augstumu, un pēc izlietošanas nometis uz zemes. Svēta vieta tātad. Un tagad piespied sevi iedomāties, ka tev tie apavi bija jānovelk tāpēc, ka šī ir svēta vieta.

Doma par svētumu ir glābiņš no bezcerības un nolemtības – ne tikai pie Baikāla dzīvojošiem, man šķiet, bet Krievijai vispār. Vai jūs pamanījāt, kurā brīdī pirms “Pēterburgas” atkal parādījās “Sankt-”? Un kāpēc Maskavas laukumus, kuros vēl joprojām stāv pieminekļi varenas dievu padzīšanas kustības vadoņiem, atkal, sekojot pirmskara tradīcijām, pārdēvē atpakaļ par “svētajiem”? Baikāls, tā salas un piekraste ir bijusi 32 438 kvadrātkilometrus liela svētvieta visām tautām, kas gājušas tam pāri. Svēts ir ezers, svēti ir kalni, svētas ir nerpas ūdenī un lāči mežos; ne tikai ģerbonī attēlotais skrejošais Sibīrijas tīģeris, bet arī sarkanais sabulis, ko viņš – droši vien jau beigtu – sakampis zobos. Daži te atbraucot un izārstējoties ne tikai no alerģijām, bet arī no vēža, bet citi atbraucot tāpēc, lai nomirtu un tiktu glabāti svētā vietā. Svētums ir atkarīgs no skaistuma un otrādi, jo nav grūti pamanīt, ka, piemēram, šai salā Baikāla vidū pašas lielākās svētvietas ir tās, kas arī ir vismajestātiskākās. Tie paši cilvēki, kas pa atvērtām autobusa durvīm, kalnam pāri braucot, met ārā naudiņu, lai kalnu gari uz viņiem nesadusmotos, klanās Jēzus svētbildei baznīcā, sien lentītes pie budistu stūpām un apmeklē šamaņu vasaras saietus, kur esot iespējams iemācīties staigāt pa degošām oglēm. Viņiem ir pašiem sava, grūti definējama saprašana par to, kādā teoloģiskā hierarhijā šai zemē izkārtojušies dievi un kādi ir pienākumi pret dažādām augstākām varām. Dzīvot laimīgi vai nelaimīgi parastā vietā nav tas pats, kas dzīvot laimīgi vai nelaimīgi svētā vietā. Un tāpat ir arī ar šņabja dzeršanu un iztikšanu bez elektrības. Un ar tām vietām, kur Baikāla krastā izgāzt atkritumus.

Man ir vēl viena ceļojuma piezīme, kurai varbūt šeit nav vietas, bet godīguma labad tā tomēr jāpievieno; un jāpievieno arī tāpēc, ka dažiem droši vien šķitīs – tas daudz ko izskaidro. Pašā svarīgākajā (un svētākajā) vietā man gadījās nelaimes gadījums ar kāju. Tam bija vairāki izskaidrojumi – atkarībā no tā, vai vainīgo meklē Baikāla svētumā vai savā nesvētajā neveiklībā. Sākot no šī brīža, visas manas domas pavadīja centieni kustēties pēc iespējas nesāpīgāk, pēc iespējas vairāk atslābināties, likt pie zemes tikai purngalu, mēģināt būt šeit tā, it kā ķermeņa, pēkšņi tik ļoti klātesošā, nemaz nebūtu. Ar šo brīdi es pavisam noteikti atkal biju ārpusē – tur, kur mēs tikai stāvam malā un skatāmies uz Krievijas kaulainajām gotiņām vai izsalkušiem bērniem klaidoņiem, līdzpārdzīvot spēdami vienīgi sev.