Krievi aiz stikla

Sveicināti visi!

Ziema Viļņā, ar mani komunicē kāds puisis, Baltijas Eiropa, Eiropas Baltija…

Manas Eiropas sērijas pēdējā fotogrāfija, 2003. gads.

Žeralds Asulins

Tranzīts

Mēs braucām uz Maskavu. Gluži kā Ilfa un Petrova Zelta teļā uz galdiņa spārnus izpletusi kairinoši gulēja balta vārīta vista. Mans kolēģis norāpās no plaukta un sāka kāri ēst vistu; starp zobiem krakšķēja putna skrimšļi, tiesa, ik pa brīdim, vilciena riteņiem iegaudojoties, skaņu nevarēja dzirdēt.

Piepeši viņš pārstāja košļāt un paskatījās pa logu – parasti alkšņi, bērziņi, kaut kādi krūmi, šur tur pa eglei. “Esam iebraukuši Krievijā,” kolēģis paziņoja, “tipisks krievu mežs.” Es no sava plaukta šo mežu biju rūpīgi vērojis jau kādus astoņdesmit kilometrus, un biju gatavs likt ķīlā savu mazo pirkstiņu, ka nekas nebija mainījies – koki tādi paši, vilciens brauca tikpat ātri, un pat telegrāfa vadi bija tikpat saraustīti kā viņā pusē. “Ko tu runā, tu neredzi, ka tas mežs ir kaut kāds krievisks,” kolēģis turpināja savu domu, “un apkārt vieni vienīgi krievi.” Jāpiebilst, ka viņš pats nebija nekāds nacionālists vai novadpētnieks, un pat ne latvietis, drīzāk mordvietis. Garām pagāja pavadone un nodzertā balsī paziņoja: “Nu redzi, esam jau iekšā Krievijā.” Mans kolēģis viņai priecīgs piekrita: “Baigais krievu mežs, vai ne?” “Mhm,” pavadone aizgrabēja garām ar tēju. Kaut kur tālāk vagonā atskanēja laiskas piezīmes: “Jā, Krievija,” “Nu, krievu koki,” “Re, krieviem arī egles,” utt. Mani pārņēma dīvaina atsvešinātības sajūta, jo nekādas pārmaiņas nebiju pamanījis. Pēc mirkļa pieslāja drukns tēvainis, kam biju aizlienējis avīzi, un priecīgi paziņoja: “Jā, Krievijā uzreiz vieglāk elpot!” Man gribējās viņam iešķilt pa pauri ar tukšu pudeli, jo to vajadzēja teikt man – galu galā, man patīk Krievija, kā jau lielākajai daļai cilvēku, kas dzimuši CCCP, lielā un varenā valstī, bet tagad mājo tādā, kuru var šķērsot pāris stundās.

Līdzīgs piedzīvojums man gadījās arī, slepeni šķērsojot divu arābu valstu robežu diezgan tuksnesīgā apvidū. Piepeši vajadzēja nokļūt no valsts Y valstī X, nemaksājot par vīzām. Kad pāris stundas rīta agrumā bijām klimtuši pa smilšainu klajumu, kur ik pa mirklim rēgojās kāds balojošs kauls (varbūt iepriekšējo robežpārkāpēju?) vai zāles kumšķis, mans biedrs Alī Somālī teica: “Nu redzi, pāri esam, kas tur liels.” Man nelikās, ka mēs būtu kaut kam pāri, un es izmisīgi spaidīju Globālās pozicionēšanas sistēmas pogas, gribēdams zināt, vai tiešām esam drošībā. Un izrādījās – bijām.

Tagad esmu saklausījies arī zemes īpašnieku stāstus par to, kā viņi sajūt sava nekustamā īpašuma robežas, jūrnieku pasaciņas par to, kā nosvīst pakausis, kad piepeši iebrauc ūdenī ar citu sāls sastāvu, mežsargu apgalvojumus, ka viņi pēc kokiem var pateikt, vai pagājušonedēļ te kāds gājis garām, un tamlīdzīgas blēņas. Un tiešām, tādas iemaņas pielīp. Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka ļoti asi izjūtu to vietu, kur Brīvības iela pāriet Brīvības gatvē.

Ilmārs Zvirgzds

Akvārijs

Vēla rudens priekšpusdiena. Istaba atrodas Iekšrīgas nama augšstāvā, logi veras uz plašāku laukumu, gaismas – apmākušās, izkliedētas, tradicionāli skumīgas novembra gaismas – ir diezgan daudz. Šī rēnā, vienmērīgā gaisma telpu mīkstina, visas kontūras padara nedaudz vibrējošas, izplūdušas, bet ne tik ļoti, lai formas un apveidi pārlītu cits citā, liedzot iespēju tos nošķirt.

Istabu no gaiteņa, kas vienlaikus ir arī sekretāres kabinets, atdala stiklota siena. Es pieeju tuvāk un skatos caur stiklu. Lielajā istabā četrstūrī izkārtoti vienkāršas konstrukcijas galdi, kādus bieži redz iestāžu sēžu zālēs. Tie ir blāvi iepelēki, šķiet, plānā kārtā pārklāti ar baltu krāsu, beici vai, kā nu tagad to sauc, pinoteksu, tā, lai cauri spīdētu koka šķiedru raksts. Galdi salikti tā, ka vidū paliek tukšums. Tur uz šobrīd neredzamiem paaugstinājumiem (taburetēm? kastēm? īpaši izgatavotiem paliktņiem? kāda tam nozīme, ja tik un tā neredz?) novietoti podi ar istabas augiem. Iespējams, ka augu lapas ir putekļainas, bet to no attāluma grūti saskatīt. Stūrī pa labi ir tāfele, patiesībā tāds kā statīvs, uz kura novietotas paliela izmēra balta papīra loksnes, augšpusē sastiprinātas tā, lai aprakstītās varētu pārlocīt un atmest atpakaļ pāri statīva augšai. Uz tāfeles redzams zīmējums: taisnā leņķī kārtotas viena horizontāla un viena vertikāla līnija, starp tām – viena līkne. Stūros pierakstīts pa burtam, bet nedaudz zemāk ir dažu burtu un ciparu rinda ar vairākām citādākām zīmēm pa starpām – formula. Citā stūrī redzams paliels televizors, zem tā plauktiņš ar videomagnetofonu. Patālāk var pamanīt mazu galdiņu, uz kura ir termosa krūze un dažas rindiņā sakārtotas kafijas tasītes, šķiet, arī cukura trauciņš.

Ap galdu sēž cilvēki, kādi 14 vai 15, viens esmu es pats, dažas dienas neskuvies, mugurā man ir tumšs džemperis. Izskatās, ka kaut ko cītīgi pierakstu, ik pa brīdi pamezdams skatienu uz pārējiem. Laikam tur kaut kas tiek apspriests, jo kādam aizvien kustas mute – kā runājot – , un tad vismaz daži no pārējiem ar mainīgu vai drīzāk slīdoši nenoturīgu izteiksmi sejā skatās runājošā virzienā. Bez manis paša vēl vienam vīrietim mugurā ir tumšs džemperis (nē, kļūdījos, ir vēl kādam, bet viņam virs džempera uzvilkta žakete, un turklāt to, šķiet, sauc nevis par džemperi, bet puloveru). Kādam citam zem žaketes tumšs krekls ar atpogātu augšējo podziņu, kaklasaites nav. It kā nekas sevišķs, bet, ja septiņiem citiem mugurā uzvalki un ap kaklu kaklasaites, tad to tomēr pamana. Septiņi uzvalki, cik nu rudenīgajā gaismas mirgā var novērtēt, ieturēti pelēko toņu gammā, sākot no baložpelēka, beidzot ar gandrīz melnu. Starp sēdošajiem ir arī četras sievietes – trijām tumšas kostīmžaketes, bet ceturtajai gaišs, tamborēts džemperis ar grūti saskatāmu rakstu.

Uz galda gandrīz katra sēdošā tuvumā ir redzama lodīšpildspalva, nez kāpēc vairumam tās ir ultramarīnam tuvas zilas nokrāsas korpusā. Vairākiem iepretī ir tukšas vai pusizdzertas kafijas tasītes, dažiem pie tām arī izlietoti kafijas krējuma trauciņi, tie apaļīgie no brūnas plastmasas. Vismaz diviem ir paņemtas līdzi acīmredzot savas kafijas krūzes – krietni lielas, ar košiem zīmējumiem uz sāna. Redzama viena papīra saspraude, vismaz seši mobilie telefoni, šur tur pa dzeramā ūdens pudelei un glāzei, kādam ir atvērta dokumentu mape (viena, šķiet, pat ādas ar metālkaltiem stūrīšiem), citiem papīri tāpat vien salikti priekšā. Daudz briļļu – gan tāpat noliktu uz galda, gan briļļu maciņos.

Īsti nevar saprast, kas notiek, bet iespējams, ka viņi tur izspēlē kādu lugas epizodi vai iestudē skeču (agrāk – padomju laikos – tādus labprāt uzveda darba kolektīvi savās Jaungada ballītēs). Vīrietis, kurš nedaudz atgādina kārtīgi novecojošu Čārlzu Bronsonu, kaut ko runā, nikni urbdamies pārējos ar dzelošu skatienu, turklāt nevis vēršoties pret kādu konkrētu ap galdu sēdošo, bet tā, it kā viņš mēģinātu par savu taisnību pārliecināt jūru vai pat likteni. Annai Hešai līdzīga sieviete nodūrusi galvu, ar vaļīgi satvertu pildspalvu tik tikko dzirdami pakšķina pa galda virsmu. Tālākajā galā viens tāds kā Džārviss Kokers brīdi sēž, atspiedis zodu dūrēs, uzkumpušu muguru, tad atlaiž dūres un, uzstutējis uz galda elkoņus, balsta zodu plaukstās. Izskatās, ka viņš tūdaļ mēģinās noņemt galvu. Mazo ģimenes tēvs no filmas Mazais Stjuarts (Hjū Lovrijs) vispār neklausās, bet pieliecies lasa kādu papīru, ar labajā rokā virpinātās pildspalvas galu pakšķinot pa lūpām, brīžiem pat mēģinot pildspalvu pakožļāt. Līva Ulmane (jaunībā) it kā meditē, rokas salikusi uz galda tā, kā man (un acīmredzot arī viņai) mācīja pirmajā klasē. Glena Klouza, šķiet, nervozē, ar labo plaukstu berzē kreiso dūri, ik pa brītiņam raidot visriņķī telpai šaudīgu, skrejošu skatienu. Pie galda pamanāmi vismaz divi Džonatani Praisi, bet viņu uzvedība atšķiras. Vienam elkoņi uz galda, abu roku pirksti sakrustoti priekšā sejai, pa laikam viņš ar īkšķi parīvē te lūpas, te degunu. Otrs, vienu roku balstot uz galda malas, atgāžas krēslā nedaudz atpakaļ un drusku tā kā šūpojas. Interesanti uzvedas tas, kurš līdzīgs Gerijam Oldmenam – viņš sēž nekustīgi, viena roka uz galda, otra, šķiet, klēpī, skatiens vērsts sienā. It kā telpā notiekošais uz viņu vispār neattiektos. Turpreti viens cits, saukšu viņu par Īenu Holmsu (atcerieties, tas ir britu aktieris, kurš Gredzenu pavēlniekā tēloja Bilbo Baginsu), grib, lai uz viņu attiektos viss. Viņš knosās, maina pozas, pat zīmīgi, lai arī klusītiņām iekrekšķinās. Patlaban viņš ieņēmis klasisko Rodēna Domātāja pozu.

Runā, skatās, pašķir kādu papīru, uzliek un noņem brilles, atspiež degunus plaukstās, iedzer ūdeni, paskatās sāņus, pagaldē pārkrusto kājas, pastiepj rokas uz klusi dīcošo telefonu pusi, tad atvelk atpakaļ, Bronsona uzacis aizlido pie kāda no Soprano ģimenes varoņiem, Gvinetas Paltrovas deguns pielīp skumji gadus krājošai Merilai Strīpai, pastīvajā Džonatanā Praisā piepeši iezvīļojas kaut kas no Džastina Timberleika, Vudija Allena smaidiņš, jā, Vudija Allena.

Akvārija pasaule ir vilinoša. Tā ir aiz stikla, man šķiet, ka es zinu, ka tajā neatrodos un tur nedzīvoju. Un es zinu, ka manas domāšanas iespējās nav iedomāt sapratni par akvārija pasauli. Varu konsultēties zooveikalā, kaut vai par gupiju pasugām, varu izlasīt grēdām speciālās literatūras, abonēt akvāriju turētājiem domātu žurnālu, atsaukt speciālistu, kurš ieteiks akvāriju pēc lieluma un formas, palīdzēs izvēlēties grunti, ierīkot aerāciju, ūdensapmaiņu, sabalansēt siltuma režīmu, iestādīt ūdensaugus, veidot reljefu, ielaist zivtiņas. Bet šī pasaule vienmēr būs aiz stikla, zivtiņas peldēs starp ūdensaugiem, kustinās astes, atspiedīs degunus pret gludo stikla virsmu. Es skatīšos un zināšu tikai to, ka nekad neuzzināšu, vai zivtiņas izjūt akvārija pasauli, vai viņām iespējamā telpa un izdzīvojamais laiks ir vai nav saattiecināms ar viņu sugas ģenētisko programmu, kaut vai. Protams, man vienmēr būs iespēja nosaukt un pārdēvēt – pēc kādas šķietamas, iedomātas pazīmes, žesta, kustības. Nepazīstamo, ar neizrunājamu latīņu nosaukumu kopš Linneja laikiem iegrāmatoto, sistematizēto zivtiņu pārdēvēt par kaut ko citu, par kādā filmā redzētu aktieri vai populāru dziesmiņu izpildītāju, piemēram. Vienai neizzināmās pasaules etiķetei uzlīmējot pāri citu neizzināmās pasaules etiķeti.

Pēteris Bankovskis

Džīna

Šoruden Venēcijā dzirdēju smieklīgus stāstus par Džīnu Lolobridžidu un Venēcijas mākslas biennāli.

Viena mana paziņa šogad kinodīvu iesaistījusi mākslas projektā Lido salā, kam gan ar lielo biennāli nav nekāda sakara. Grūti aprakstīt, kāds ir tas lieliskais kičs, kuru kā savu mākslu rāda Džīna. Parasti tās ir krāsainas stikla skulptūras, kurās tēlotas skaistu sieviešu galvas vai ķermeņi – viss ar lielu nopietnību un bijību Lielās Mākslas priekšā.

Savukārt biennāles Dārzos atklāšanas dienās pulcējas mākslas pasaules varenie, kurus citādi kā par frīkiem nosaukt nav iespējams. Šie dārgās dizaina drēbēs tērptie mākslas ļaudis vienmēr pret kaut ko sparīgi protestē; šogad, saprotamā kārtā, pret ASV kundzību un globalizāciju.

Es biju ļoti pārsteigta, kad izdzirdu, ka biennāles mākslinieciskais virsvadonis Franko Bonami zvanījis mūsu Venēcijas paziņai un lūdzis uz biennāles atklāšanu atvest slaveno kinobūtni Džīnu. Šāda izdabāšana medijiem būtu salīdzināma ar mūsu pašu latviešu māksliniecisko antiglobālistu zvaniem uz Privāto dzīvi ar lūgumu atspoguļot glīti noformētos “subversīvos” radošos ļaudis.

Atgriežoties pie Džīnas, varētu pieņemt, ka viņa nekad nekādas biennāles nav apmeklējusi. Tomēr tagad viņa tur ir – lepni paceltu galvu, pūļa un žurnālistu ieskauta, viņa pacietīgi kopā ar virskuratoru Bonami aplūko ekspozīciju. Viņa klusē, klusē, līdz pēkšņi sāk ķērkt: “Tas viss ir sūdi! Tas viss ir sūdi!”

Par Džīnu ir vēl arī citi stāsti. Puškina muzejs Maskavā esot no viņas izkrāpis simtiem tūkstošus eiro par viņas skulptūru izstādes rīkošanu – it kā transporta un citiem izdevumiem. Un tagad vēl vairāk par moderno mākslu viņa neieredz krievus, un skaļi par to izsakās preses konferencēs. Nez kādēļ man tas šķiet simpātiski. Starp citu, ne tādēļ, ka Berluskoni un Putins mutējas gandrīz kā savulaik Brežņevs ar Honekeru.

Džīna tagad neieredzot arī savu vienīgo tuvāko līdzgaitnieku gadu desmitu garumā, kurš “pa kluso” esot izgatavojis viņas nelielo skulptūru kopijas un daudzus gadus tās tirgojis ar interneta starpniecību.

Stāsti par Džīnu, plikšķinot lagūnas vilnīšiem, bija krāsaini kā Venēcijas karnevāls un smeldzīgi kā Mālera mūzika Viskonti filmā. Tie atgādināja par slaveniem ļaudīm, kuriem sagadījies būt ļoti vientuļiem un dīvainiem, jo viņi tā arī nekad nav sapratuši, kādā pasaulē dzīvo.

Helēna Demakova