Kosmiskās anakondas dāvesti

Ja ir zinātniski pierādīts, ka ajavaskai ir ārstniecisks potenciāls, par ko jau sen ziņo antropologi, ceļotāji un etnobotāniķi, tās pasludināšanu par nelikumīgu, zaudējot iespēju izmantot tās dziedniecisko efektu, var uzskatīt par cilvēktiesību ierobežošanu – nopietnu gadījumu, kas pelnījis rūpīgu un pamatīgu diskusiju.

The Raw Story, 27. janvārī,
Scientist says psychedelic brew consumed by Amazonian shamans could fight cancer

Ajavaska (ayahuasca) ir dzēriens, ko Amazones indiāņi gatavo no vairākiem džungļos atrodamiem augiem, kuros ir vielas, kas izraisa halucinācijas; pirmām kārtām runa ir par dimetiltriptamīnu jeb DMT. Indiāņi ajavaskas “tēju” izsenis izmantojuši šamaņu rituālos. Pēdējos gados arvien vairāk ārzemnieku dodas uz Amazoni, lai piedalītos savdabīgās ajavaskas kūrēs. Noteiktos, bet ne precīzi zināmos apstākļos šai procedūrai var būt blaknes; piemēram, Peru viesu namā Anaconda Cosmica, kas specializējies šamaņu pakalpojumu sniegšanā, pāris klientu esot neatgriezeniski pārcēlušies citā dimensijā.

Ajavaskas juridiskais statuss ir neskaidrs. DMT ir starptautiski aizliegta psihotropa viela. Arī Latvijā triptamīni, ieskaitot DMT, ir atzīti par “aizliegtām sevišķi bīstamām vielām” (Ministru kabineta noteikumi nr. 847). Tomēr ne visās valstīs aizliegums tiek attiecināts uz pašu ajavasku vai augiem, no kuriem tā tiek gatavota. Katrā ziņā, piemēram, Peru un Brazīlijā dzira ir atļauta, ja tiek lietota reliģiskos rituālos.

Patlaban ajavaska ir piesaistījusi mediķu uzmanību, jo pastāv iespēja, ka DMT varētu izrādīties noderīgs vēža ārstēšanai. Rietumu medicīnas interesei par vielām, ko mēdz dēvēt par narkotiskām, ir sena vēsture. Protams, īpaša vieta te jāierāda opijam, bet vērts pievērst uzmanību tam, ka daudz jaunākas vielas – amfetamīns, heroīns vai LSD – radītas ķīmiķu laboratorijās un sākumā popularizētas kā zāles. Mūsdienās liekas komiski, ka savā laikā kokakolā bija kokaīns un tā tika reklamēta kā ārstniecisks dzēriens, bet dažādi brīnumlīdzekļi ar kokaīna, heroīna un opija piejaukumu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija visai izplatīti, piemēram, bērniem domātais Ērsa ķiršu sīrups ar nelielu opija devu. Tomēr būtībā šajos faktos nav nekā eksotiska, jo farmācijā “dziedinošs” un “kaitīgs”, “zāles” un “inde” nekad nav bijuši pilnīgi nošķirami. Šī divdomība saglabājusies kaut vai angļu vārdā drug, kas var nozīmēt gan zāles, gan narkotikas.

Sanpaulu Federālās universitātes pētnieks Eduardo Šenbergs nesen izteicies, ka gadījumā, ja ajavaska patiešām izrādītos dziedniecisks līdzeklis, tā aizliegumu varētu uzskatīt par cilvēktiesību pārkāpumu. Aicinājumu pārskatīt daudzu valstu likumus, kas ne tikai aizliedz, bet ir kriminalizējuši narkotiku izplatīšanu, uzglabāšanu un lietošanu, ir bijis daudz, un gan narkotiku pretiniekiem, gan aizstāvjiem ir plašs argumentu klāsts. Šoreiz pakavēsimies tikai pie cilvēktiesībām.

Atšķirībā no plaši izplatītā uzskata, cilvēktiesības nebūt nav kaut kas pašsaprotams un tās nebalstās tikai intuīcijā. Kā atšķirt iedomātas cilvēktiesības no īstām, ir sarežģīts jautājums, bet juridiski nošķīrums balstās veselā likumu un starptautisku līgumu sistēmā, tajā skaitā ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Bet šajā deklarācijā ajavaskas dzeršana nav minēta.

Droši vien ajavaskas lietošanas tie­sības būtu jāatvasina no kādām vispārīgākām cilvēktiesībām, piemēram, tiesībām uz dzīvību, brīvību vai labklājību. Kā jau minēju, Brazīlijā ajavaskas legalizācija tiek saistīta ar reliģisko brīvību. Te gan jāatceras Džona Stjuarta Milla teiktais, ka cūkgaļas aizliegumu musulmaņu valstīs nevar uzskatīt par kristiešu vajāšanu, jo kristiešiem nav reliģiska pienākuma ēst cūkgaļu. Atbilstoši – ajavaskas aizliegums noteikti ir brīvības ierobežojums, bet pretrunā ar reliģisko brīvību tas varētu nonākt tikai tad, ja tās lietošana ir būtiska konkrētas kopienas reliģijas sastāvdaļa. Un diez vai minētais nosacījums attiecas uz ārzemniekiem, kas pa retam ierodas Brazīlijā, lai nobaudītu ajavasku.

Naivi būtu domāt arī, ka visi likumi un aizliegumi izriet vienīgi no cilvēktiesībām. Sava nozīme ir kultūrvēsturiskiem faktoriem (piemēram, atšķirība sabiedrības attieksmē pret atļauto alkoholu un aizliegtām narkotikām), varas attiecībām (kurš un kāpēc tiek kontrolēts), kā arī utilitāriem apsvērumiem – kādas sekas ir tās vai citas vielas legalizācijai vai aizliegumam (pieredze rāda, ka kokaīna aizliegumam ir citādas sekas nekā “sausā likuma” ieviešanai, un var piekrist uzskatam, ka marihuānas daļēja legalizācija atsevišķos ASV štatos jāuztver kā sociāls eksperiments, kas bagātinās pieredzi).

Ja ajavaska patiešām izrādītos ārstnieciska, tas noteikti būtu svarīgs arguments pret tās aizliegumu. Lai gan nav gluži tā, ka, ja eksistē zāles, kas slimniekam var palīdzēt, tad viņam tās pienākas. Piemēram, ja zāles ir dārgas, bet slimniekam nav pietiekamu līdzekļu to iegādei, tad nav pašsaprotami, ka varam atsavināt zāles tam, kam tās pieder, vai izmantot citu cilvēku līdzekļus bez viņu piekrišanas, lai slimniekam palīdzētu: tas būtu pretrunā ar tiesībām uz īpašumu, kas ir vienas no cilvēktiesībām. Tomēr zāļu aizlieguma būtība ir neļaut piekļūt tām arī cilvēkiem, kas varētu tās atļauties, teiksim, kuriem ir zināšanas un laiks, lai savāktu džungļos nepieciešamos augus. Šāds aizliegums, šķiet, nonāk pretrunā ar tiesībām uz brīvību vai dzīvību, bet ne īpašumu.

Tomēr jāatceras zāļu divējādā daba – dziedējošā un kaitējošā. Pieņemsim, ka ajavaskas lietošana nav apdraudējums sabiedrībai kopumā, kas ir viens no būtiskākajiem kritērijiem narkotiku izvērtējumā. Vai nebūtu jāļauj cilvēkam pašam izvēlēties zāles, ar kurām ārstēties? Kāpēc kādam ir tiesības iejaukties manā izvēlē? Atbilde diemžēl nav vienkārša. 1916. gadā Londonas veikals Harrods esot pārdevis kareivjiem domātu dāvanu komplektu, kurā bija kokaīns, morfīns un šļirce ar adatām. Narkotiku (un zāļu) lietošana tolaik vēl tika uzskatīta par katra personisko lietu. Tomēr mūsdienās tā nav, un ne tikai tāpēc, ka kāds grib visu kontrolēt. Mainījusies arī izpratne par sabiedrības atbildību. Ja kādam izveidojās atkarība vai cieta veselība, nepareizi lietojot nepareizās zāles, vēl 20. gadsimta sākumā tā patiešām lielā mērā bija viņa personiskā lieta, un maz bija tādu, kas brīnījās, kāpēc “valsts” ļauj šim cilvēkam, teiksim, nomirt uz ielas vai nabagmājā. Lai gan mūsdienu medicīniskās aprūpes sistēma ir tālu no ideāla, pašlaik Rietumu sabiedrībā cilvēka veselība un dzīvība tiek uzskatītas par vērtībām (cilvēktiesībām), kuras sabiedrībai ir jāaizsargā kopumā. Pat ja cilvēks būtu parakstījis līgumu, ka uzņemas visu atbildību par savu rīcību, būtu grūti noskatīties viņa ciešanās, ja eksperiments izgāztos, – tāda attieksme tiktu uzskatīta par nežēlīgu un civilizētā sabiedrībā nepieļaujamu. Par tiesībām uz “cilvēka cienīgu” dzīvi maksājam ar tiesībām uz brīvību.