Konservatīvie naudas ieracēji

“Latvija nav Itālija, kurā periodiska liras devalvēšana gadu desmitiem kalpoja kā konkurētspējas atjaunošanas līdzeklis. Esam ziemeļnieku tauta, kurai raksturīga veselīga skepse pret solījumiem labklājību sasniegt pa vieglu taciņu un ticība, ka cilvēkiem ir jāsaņem taisnīgs sods par savām pārmērībām.”

Pēteris Strautiņš. “Kaitnieki”, “Diena”, 2007. gada 20. februāris

Nauda zaudē savu vērtību jau tajā brīdī, kad tā nonāk kādam rokās – tā nav tikai “inflācijas gaidu” apsēsta 21. gadsimta latvieša sajūta. Nauda devalvējas ik brīdi, kamēr tā ir kādam kabatā. Nauda devalvējas gluži kā sudraba Rīgas marka 15. gadsimtā [2. Spufford, Peter. Handbook of Medieval Exchange. London: Royal Historical Society, 1986.] – tā kļūst bezvērtīgāka, sudraba monētas kaļot, tiek piejaukts klāt aizvien vairāk un vairāk nevērtīgāku metālu. Tāpēc ir divas iespējas – izmantot naudu spekulācijās (pirkt un pārdot), gūstot pēc iespējas lielāku peļņu, vai arī to krāt un ierakt zemē – kaut kur paslēpt. Vēsturē ir bijis simtiem cilvēku, kuri ir izvēlējušies pirmo ceļu, bet par viņu naudu mēs neko nezinām, tā ir izgaisusi kopā ar viņu apšaubāmo bagātību. Tos, kuri izvēlējās krāt un ierakt zemē, mēs atceramies, jo, tieši pateicoties viņiem, līdz šodienai ir saglabājušās tās vecās un skaistās monētas, kuru sen vairs nav naudas apritē, un, ja tās nebūtu ieraktas zemē, tās droši vien būtu pārkaltas citās tikpat skaistās monētās. Dīvaini, bet lielākie zemē ieraktie naudas depozīti Latvijā ir atrasti vientuļās lauku sētās, dzeltenu smilšu kāpās vai baltu bērzu birzīs – un nevis pompozu piļu un cietokšņu tuvumā. [3. Ducmane, Kristīne. Vēciņš, Ēvalds. Nauda Latvijā. Rīga: Latvijas Banka, 1995. ] Iespējams, ka racēji – dažādos laikos, sākot no 15. gadsimta līdz pat 20. gadsimtam – bija tieši latvieši, jo diez vai kāds vācu barons naudu raktu, viņš to noteikti būtu ieguldījis kādā izdevīgā “veikalā”. Krāja un raka latvieši. Kurš gan cits? Ne jau vācu aristokrāti un ebreju tirgotāji. Krāt un “ierakt” šķiet iracionāli? Nē, krāt un norakt ir pat ļoti racionāli. Atšķirībā no mirkļa spekulantiem, krājējs-racējs vismaz kaut ko saglabā, jo to nepaņem ne uguns, ne karš, ne laupītājs. Patiesībā daudz zaudē tie, kuri tā nedara. Jā, varbūt, kuri krāja un “ieraka”, cerēja paši reiz atnākt pēc savas naudas, bet varbūt viņiem sagādāja prieku tikai “ierakt”? Iespējams, bet izskatās, ka es pats neticu savam apgalvojumam, ka norakt ir racionāli. It kā jau krāt un “ierakt” ir pret visiem ekonomiskās loģikas likumiem. Ziniet, 20. gadsimta laikā Latvijas teritorijā ir nomainījies vismaz ducis dažādu valūtu (pat vairāk!), ja ņem vērā, ka Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā par maksāšanas līdzekļiem izmantoja cara rubli, vācu marku, ostmarku, ostrubli, Rīgas, Jelgavas un Liepājas rubli, Domes un Kerenska rubli. Tomēr tieši šajā, kara depresijas ietekmētajā laikā, kad nauda zaudēja savu vērtību ne pa dienām, bet gan pa stundām, daudzi ieraka, un ieraka daudz naudas. 1965. gadā Lielajā Altonovas (tagad Ojāra Vācieša) ielā, bijušās psihiatriskās slimnīcas (vēlāk katoļu semināra, tagad Katoļu ģimnāzijas) teritorijā tika atrastas divas lielas metāla kastes ar 9447 monētām, lielākoties cara laika kapeikām un 1916., 1917. gada vācu feniņiem. Kā raksta Aizsilnieks,[4. Aizsilnieks, Arnolds. Latvijas Saimniecības vēsture 1914.–1945. Stokholma: Daugava, 1968.] latvieši pirmā globālā kara laikā ir bijuši ārkārtīgi konservatīvi, viņi krājuši cara rubļus – arī vācu okupētajās teritorijās viņi neesot gribējuši no tiem atbrīvoties. Krievijas impērija bija lupatās, bet latvieši vēl juta sentimentu pret cara rubli, kuru Krievijas banka pirms kara solīja katram reiz samainīt pret tā ekvivalentu zeltā. Latvieši turpināja krāt arī vēlāk, krāja sudraba latus, pēc varas maiņas ieraka tos zemē, paslēpa zem grīdas dēļiem vai noslēpa bēniņos. Latvieši krāj. Atceros, mans tēvs desmit gadus pēc savas mātes nāves vētīja viņas atstāto brīvvalsts laika lina gultasveļu. Šķirojot un dedzinot kožu saēstās drānas, viņš atrada 500 padomju rubļus. Laikā, kad mana vecmāmiņa 80. gadu sākumā naudu ielika segas pārvalkā, par pieciem simtiem rubļu varēja nopirkt tik daudz no tā, kā toreiz mūsu ģimenei trūka (kaut vai krāsu televizoru, kura mums nebija). Bet mana vecmāmiņa šo, tam laikam patiesi lielo naudu “noraka”! Taču latvieši, tāpat kā banknotes, mainās. Šodien viņi vairs naudu nenorok, bet tērē. Laikam jau mācās no savām vēsturiskajām kļūdām. Varbūt laiki ir izmācījuši latvieti, viņš vairs nav konservatīvs “ziemeļnieku tautas” pārstāvis, bet vienas dienas dzīvotājs un tērētājs. Latvietis vairs akli netic naudai, viņš to izmanto, un vienalga, vai tas ir devalvēts/nedevalvēts lats, eiro, dolārs, forints, marka vai šekelis, to diez vai reiz kāds atradīs vecā brīvvalsts laika gultasveļā.

Gustavs Strenga