Komunikācijas joga

Hikikumuri. Tāds vārds dots kādai Japānā izplatītai kaitei, ar kuru 80 procentos gadījumu sirgst vīrieši 18 – 35 gadus vecumā. Šī slimība izpaužas kā absolūta noslēgšanās no ārpasaules, sava veida atārdīšanās no reālās pasaules vīles. Kā saka japāņi, “tā ir ieraušanās atpakaļ bērnistabā”. Cilvēks atrodas tikai savā istabā, sērfo internetā, čato vai – vienkārši – notriec laiku, kaut vai skatoties griestos. Kādu retu reizi šie cilvēki iziet uz vietējo kiosku, lai nopirktu komiksu (arī tā šiem cilvēkiem esot kopīga īpašība), kā arī ātro pārtiku. Šobrīd tādu Japānā jau esot miljoniem. Šis sociālais fenomens esot protests pret steidzīgo, nogludināto Japānas sabiedrību, kas sāk spiedienu uz katru indivīdu jau no bērnudārza vecuma. Nodomāju, re, kā japāņi atraduši laikmetīgu komunikācijas jogas veidu.

Kāds protesta vai komunikācijas jogas veids ir augstais grenlandiešu pašnāvību skaits 18 – 35 gadu vecumā? Cilvēki šeit, tāpat kā fakti, stāsta, ka neesot tādas grenlandiešu ģimenes vai draugu loka, kuru šī nepatīkamā ziņa nebūtu skārusi. Salīdzinot ar to, kas notiek Grenlandē, Somijas un Krievijas pašnāvību līkne vēl ir bērnu autiņos tīta. Tepat mans blakussēdētājs lekcijā stāsta, ka no viņa draugiem kādi divdesmit izdarījuši pašnāvību un lielākajai daļai pārējo esot bijušas nopietnas pārdomas par tās veikšanu.

Starp citu, Nūkā, Grenlandes galvaspilsētā, dzīvo nepilni 15 tūkstoši iedzīvotāju. Tas ir tikpat, cik pirms 100 gadiem visā Grenlandē. Vārdu sakot, iedzīvotāju skaitam Grenlandē ir tendence palielināties. Tas gan nav skaidrojams ar pašu grenlandiešu ražīgumu, kā tas, piemēram, ir Fēru salās, kur ģimenē vidēji ir 3 – 4 bērni. Iemesls vienkārši ir mūža ilguma pagarināšanās, zīdaiņu izdzīvošanas iespēju palielināšanās un ziemeļeiropiešu imigrācija.

Jāsaka, ikdienā tos minētos 15 tūkstošus Nūkā nemaz nemana, ja neskaita piektdienas pēcpusdienas supermārketā. Bet kraukļus gan mana. Kraukli tā kārtīgi, no galvas līdz nagiem, pēdējo reizi nopētīju Raiņa “Zelta zirga” ilustrētajā izdevumā. Pasaules Valdnieks pie Brīvības pieminekļa šovasar deklamēja, ka “Repčikam ir vieta ellē ar visiem Raiņa kraukļiem!” Bet Grenlandes kraukļiem gan vieta varētu būt pie Dieva Tēva labās rokas. Viņi ir tik skaisti. Īpaši, kad vētras laikā tie gar manu logu kā svaidīgas ogles švīkā tikko izžautus palagus. Grenlande ir mana komunikācijas joga uz pāris mēnešiem. Pusmetru lielajiem kraukļiem šajā psihes atbrīvošanas ceļā no materiālās eksistences noteikti būs liels pienesums. Vēl bez kraukļiem mani ceļā balsta lekcijas Grenlandes universitātē. Bet, jāsaka, mācīšanās nav grenlandiešu mīļākā nodarbošanās. Manu kursabiedru skaits svārstās no 2 līdz 12.

Pēdējā Grenlandes statistika uzrāda, ka 80 procentiem iedzīvotāju nav izglītības. Nevēloties. Un nez kāpēc es to varu saprast. Kādēļ gan 5000 gadus senas mednieku sabiedrības pēctečiem pēkšņi rastos mīlestība uz lasīšanu? Zināms, šīs problēmas skar visus 300 miljonus pirmatnējo tautu iedzīvotājus 70 dažādās zemēs. Apzināti saku “pirmatnējo”, jo Latvijas akadēmiķi izvairās izmantot apzīmējumu “primitīvo tautu”, tam esot degradējoša pieskaņa. Tātad – pirmatnējo tautu iedzīvotāji. Tie ir pilni 5 % no pasaules iedzīvotājiem, kas saglabājuši savu seno tradīciju līdz pat mūsdienām. Pirmatnējo tautu apmetnes ir kā vientuļi koki, atsevišķi stādi, kas dažādās vietās pasaulē saauguši ar lapotnēm uz leju zemē. Turklāt, jau cita statistika rāda, ka no šiem minētajiem 300 miljoniem, izrādās, sāmiem un grenlandiešiem klājoties vislabāk, ja salīdzinām, teiksim, kaut vai ar to pašu Gvatemalu, kur dzīvo gandrīz puse no šo seno tautu iedzīvotāju kopskaita.

Brīžiem man šķiet pārāk aizdomīga atsevišķu cilvēku nesavaldāmā interese te par absolūti globālām, te par pilnīgi mikroskopiskām lietām. Tādiem cilvēkiem, kas 70 gadus nodarbojas vai nu ar posmkāju vēzīšu priekšpēdējā posma pētīšanu, vai arī tādiem, piemēram, kas visu mūžu, acis no teleskopa neatrāvuši, komentē Visuma melno caurumu mijiedarbības, tādiem man vienmēr gribējies pajautāt, ko viņi ar to visu kompensē? Manuprāt, cilvēks ir cilvēks tad, kad viņu interesē tas, kas viņu skar. Bet vai nu man kāds prasa, vai es ko zinu. Man vienkārši patīk šo seno tautu nostāja pret pasauli, ka nevis cilvēkam pieder Zeme, bet gan Zemei pieder cilvēks. Tas ir arī tāds manas dzīves ad libitum, tā ir arī mana patikšana.

Un mana patikšana viennozīmīgi ir arī ziņkāre, ko tur liegties. Zinātne vienmēr vispirms ir ziņkāre, tikai pēc tam seko pieklājīgas distances apraksts. Esmu pārliecināta, ka šajā jautājumā pat dzimumatšķirības velti meklēt. Un par ko gan cilvēks vēl var būt ziņkārīgs, ja ne tikai par savas dzīves neskaidrībām. Neesmu, piemēram, nekad sapratusi, kas ir sieviete. Un kas ir vīrietis. Nu, bez fizioloģijas, lūdzu. Kāpēc es, piemēram, esmu sieviete? Kad es uzzināju, ka es esmu sieviete? Vai es vienmēr būšu sieviete? Eskimosi, kas dzīvo Aļaskā pie Beringa jūras šauruma, jupik-eskimosi, piemēram, mūža gadus sāk skaitīt no tā brīža, kad viņi it kā “pamostas šai pasaulei”, kad viņi pirmo reizi “aptver savu esamību”. Un neviens tur vēl pat šodien nesakot, ka viņš “dzima tad un tad”. Visi runā par to, kad “pirmo reizi atskārta lietu esamību ārpus sevis”. Kad beigsies tā skaitīšana, to gan nepasaka.

Jā, par to gaišumu. Vienreiz par visām reizēm: eskimosiem sinonīmvārdu “sniegam” nav ne 49, kā tiek teikts filmā “Būt Džonam Malkovičam”, ne 100, kā kāds asprātīgs jaunvārdu darinātājs ir publicējis sarakstu internetā. Šis mīts veidojies līdz ar neizpratni par grenlandiešu valodas struktūru. Proti, īpašības vārdi un apstākļa vārdi tiek pievienoti uzreiz pie lietvārda vai darbības vārda. Piemēram, “sniegsirdens”, “sniegssērsno” vai – “sniegļoti”, “sniegdrusciņ”, “sniegnecik”. Tā grenlandiešu valodā, ja labi grib, bez īpašas piepūles var “aizsniegot” līdz tūkstotim.

Ja kādam vārdam grenlandiešu valodā ir vairāk par trīs sinonīmiem, tad tas noteikti ir vārdu salikumam “darīt To”. Par to runā un domā pilnīgi visi un jebkurā laikā. Nav tā, ka es par to sāku interesēties pati. Mana pamatinterese visos laikos un stāvokļos ir mūzika. Esmu pārliecināta, ka vismaz kādas savas trīs četras atdzimšanas reizes esmu bijusi, vienkārši, kādas pareizticīgās baznīcas mazā zvana mēle vai varbūt kāda no rāgas stīgām, vai Austrālijas didžaridū. Mūzika ir mana jēga. Basta. Āmen baznīcā. Nekāds tur “darīt to”, un Grenlandē jau nu ne vispār.

Taču ziņkārība ir nepiebarojama. Uzgāju, piemēram, aizgājušā, 2005. gada, pētījumus, kuros stāstīts, ka Grenlandē 60 % sieviešu atzīst, ka regulāri piedzīvo seksuālu vardarbību. Kā inuitu [1. Zinātnē, kad apskata arktiskos reģionus, biežāk saka “inuiti”, taču “eskimosi” ir vairāk piezemēts un ikdienišķāks atsevišķo cilšu apzīmējums. Piemēram, runā par “polāreskimosiem” Grenlandes ziemeļos, “netsilak-eskimosiem”, “karibū eskimosiem” Kanādā, bet par inuitu kultūru kopumā.] kultūras studentei, un kā sievietei pirmkārt, būtu nepiedodami šo faktu ignorēt. Vai mani arī izvaros? Kad un kādos apstākļos tas visdrīzāk varētu notikt? Kas vispār notiek ar sievieti Grenlandē? Vai varbūt tā tas ir bijis vienmēr, ka vardarbība pret sievieti ir gājusi roku rokā ar viņas cildināšanu, vienīgi tagad ir veikti pētījumi un lietas ir nosauktas nežēlīgajos moderno Rietumu terminos? Jo, piemēram, mainīšanās ar sievām grenlandiešiem, un visiem inuitiem kopumā, ir patiesi sena un dziļi rituāla nozīmes tradīcija, kas vietām esot bijusi sastopama vēl pat 20. gadsimta vidū. Cik tad tas sen! Tāpat kā poligāmija un poliandrija (daudzvīrība), lai gan ne pārāk izplatītas, tomēr nav svešas vairākās inuitu apdzīvotajās teritorijās un, domājams, arī piesviež kādu savu tiesu balstvielu topošajai modernā grenlandieša identitātei, kur pakāpties. Tikai jautājums, vai uz šī podesta atradīsies līdztiesīga vieta arī sievietei? Jeb tomēr saglabāsies sievietes pakārtotības princips vīrietim, kā tas ir bijis gandrīz visās mednieku sabiedrībās?

Sāksim ar to, ka sieviete mednieku sabiedrībā, un jo īpaši arktiskajos apgabalos, vienmēr ir bijusi vīrieša manufaktūra. Pavisam noteikti līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Vienīgi vēlāk bioloģiskais imperiālisms [2. Runa ir par to, kad kāda tauta miermīlīgā veidā ierodas citas tautas teritorijā un sāk dominēt pār tās pamatiedzīvotājiem. Parasti ar to saprot ievestās slimības, ar kurām vietējie netiek galā. Bet var būt arī domāta ienācējtautas psiholoģiskā dominante, kas ir Dānijas un Grenlandes gadījums.] no Ziemeļeiropas puses arvien vairāk nomāca grenlandiešu tradicionālo kultūru. Šodienas Grenlande, kādu to sastopu 2006. gadā, ir milzīgs Dānijas sniega hotelis, kurā pašiem grenlandiešiem ierādīta staigājošo reliktu loma. Ivars Sīlis, slavenais latvietis Grenlandē, protams, ir jauks vīrs. Dižs vīrs. Noprecējis vienīgo Grenlandes mākslinieci sievieti, sarakstījis grāmatas, safotografējis tik daudz balto lāču, roņu un ledāju, ka “National Geographic”  būtu ko publicēt vēl gadsimtus trīs. Taču diemžēl tas, ko viņš stāsta par Grenlandi, ir pasakas, sāgas un mīti. Baltais lācis Nanoks patiesi nav aktualitāte. Vārdi Tuborg vai Carlsberg noteikti šodienas grenlandietim izsaka daudz vairāk.

Bet, tātad, par agrāko laiku sievietēm – manufaktūrām. Ko vīrietis samedīja, to sieviete apstrādāja, ko vīrietim vajadzēja, to sieviete sašuva. Vīrietis sastatīja vaļa ribas, sieviete apmeta ar ādām un iekārtoja vasaras mītni. Un arī minētā poligāmija nenozīmēja patoloģisku lielummāniju. Ja vīrietis bija izcils un veiksmīgs mednieks, tad viņam vienkārši bija nepieciešams lielāks “darbinieku” skaits, kas apstrādātu bagātīgo lomu, tas nozīmēja, ka būtībā katrs vīrietis labprāt gribēja vairākas sievas, taču ne visi spēja nodrošināt pārtiku tik daudz mutēm. Starp citu, piemēram, ādu pārstrāde prasa ārkārtīgi daudz pacietības, laika un izratnes par dabas un dzīvnieku dzīves ritmu, piemēram, agrā rudens briežu mazuļu ādas ir vispiemērotākās apģērbam utt. Vairāk sievu nozīmēja arī lielāku iespēju, ka ģimenē piedzims zēns, un tas nozīmēja arī veiksmīgu manufaktūras turpinājumu. Turklāt poligāmija ļāva izrādīt laipnību, piemēram, pret viesi, kas ieradās konkrētā mājā, jo tad mājas saimnieks tam varēja kādu no sievām uz viesošanās laiku aizdot.

Kad mēs skatāmies uz sievieti arktiskajos reģionos, ir jāsaprot, pirmkārt, tas, ka viņas dzīve (līdz pat 20. gadsimta vidum) pagāja nepārtrauktā neziņā, kuru, protams, visaktīvāk kultivēja viņas ģimene – vecāki vai vīrs. Piemēram, meitenes pirmā menstruācija. Vidējais menstruāciju sākšanās vecums esot bijis 15 līdz 16 gadi. Turklāt visām sievietēm tās bijušas pārsvarā vasarā, 2 – 4 reizes. Ziemas mēnešos un pārtikas ziņā trūcīgos periodos tās parasti esot iztrūkušas vispār.

Taču viss nav tik vienkārši. Menstruācijas, bet pirmās jo īpaši, uzliek inuitu sievietei īpašus pienākumus un rituālas izdarības. Piemēram, Aļaskā un tāpat arī Grenlandē meitenēm līdz ar pirmajām neierastajām asins lāsēm esot bijis jāpamet kopējā apmetne un jādodas uz vientuļu, neapsildītu telti. Kā jau minēju, tas parasti notika vasarā, bet, ja ziemā, tad tāpat bija jādodas prom – uz sniega un sūnu būdu. (Iglu, starp citu, nozīmē jebkāda materiāla māju. Ne tikai sniega.) Šī izolēšana netika pašai meitenei skaidrota, un viņa neziņā un vientulībā pavadīja šo “attīrīšanās laiku”. Trīs dienas viņa sēdēja neēdusi un nedzērus, uzlikusi galvā kapucei līdzīgu galvas pārklāju, iziet ārā atļauts bijis tikai nakts laikā, bet katrā ziņā nebijis ļauts iet apmetnes virzienā. Pēc trīs dienām, lūsti vai plīsti, esot bijis jāmazgā mati un seja savā urīnā, jāvelk jaunas drānas un jādodas atpakaļ uz mājām. Mājās vispirms piecas dienas, acis nepacēlušai viņai bijis jānodarbojas ar rokdarbiem un nedrīkstējis sarunāties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tad pēc piecām dienām viņai atkal bijis jāmazgā mati un seja urīnā. Un tā 20 dienas – ik pēc piecām dienām. Pa “divdesmit”, kā jau zinām, ir skaitīšanas metode pēc pirkstiem. Tā grenlandiešu valodā visa skaitīšana notiek arī šodien: pieci ir sinonīms vārdam “roka”, seši – “viens pāri rokai”, divdesmit – “viss cilvēks”.

Inuitu sievietes neziņa turpinās arī drīz sekojošo precību sakarā. Meitenes pirmais pienākums pēc minētās iniciācijas vienmēr ir bijis doties pie vecāku sarūpēta vīra. Par piespiedu laulībām šeit nevar runāt, jo viss noticis it kā ar meitas piekrišanu. Meitas nekad ilgi neesot vilcinājušās ar atbildi, jo ļaudis mēļojuši, ka “meitām, kas atteikušas preciniekiem, esot bijis jāprecas, piemēram, ar vētrasputniem, ērgļiem, kraukļiem, kuri dusmu brīžos jaunās sievas apēduši.” Kāda tur vēl vilcināšanās! Būtībā visas grenlandietes 14 – 17 gadu vecumā jau bijušas precētas, un ārlaulības bērnu tikpat kā neesot bijis. Interesanti, piemēram, ka nekad neesot drīkstējuši precēties cilvēki ar vienu un to pašu vārdu, jo vārds inuitiem ir arī sava veida dvēsele, un tika uzskatīts, ka cilvēki ar vienu vārdu ir tuvi radinieki. Arī šodien, starp citu, var sastapt zēnus un meitenes ar vienādiem vārdiem.

Inuitu sieviete patiesi dzīvoja nepārtrauktā klusinātas spriedzes situācijā. Pirmkārt, vīrs, par kuru nekad nevarēja zināt, vai viņš atgriezīsies no medībām un, otrkārt, bērni. Bērni dzima grūti un mira ātri. Gandrīz 10 % bērnu nomira pirmajos četros dzīves gados, turklāt zēnu mirstība bija stipri lielāka nekā meitenēm, jo ģenētiski neizskaidrojams fenomens uzrāda, ka zēni vairāk dzima trūcīgos, pat uz izmiršanas robežas balansējošos periodos, savukārt meitenes dzima periodos, kad bija lielāki lomi un dzīve nodrošinātāka. Arī 15 – 24 gadu vecuma grupā vīriešu mirstība bija trīs reizes lielāka nekā sieviešu. 80 procentos iemesls bijis noslīkšana medību laikā. Savukārt līdz pat 20. gadsimta vidum, līdz Dānijas koloniālisma galīgai nostiprināšanai, pašnāvības Grenlandē tikpat kā nav bijušas sastopamas. Atceros tikai leģendu par kādu eskimosu sievieti, kas izdarījusi pašnāvību, jo vīru nogalinājis kāds nelabvēlis (kā Latgalē teiktu – “pīzdņiks”, tāds, kurš lien kauties). Sievietei vīrietis nenozīmēja tikai drošību. Vīrietis bija arī pārtikas devējs un dzīves saturs kopumā, un šī leģenda to ir iekodējusi īsā un viegli nolasāmā formulā.

Tas par vīriem un medībām. Cita lieta ir vīri un viņu fiziskās vēlmes, kas arī nekādā ziņā neveicināja sievietes skaidrību pār lietām un notikumiem. Piemēram, ja vīrietis gribēja jaunu seksuālo pieredzi, tad notikušas tā sauktās sievu maiņas, par kurām pati sieviete uzzinājusi tikai konkrētajā vakarā. Interesanti, ka šī tradīcija ir pazīstama visā inuitu apdzīvotajā teritorijā, sākot no Sibīrijas ziemeļaustrumiem līdz Aļaskai, Kanādas ziemeļiem un Grenlandei. Šī sievu maiņa parasti turpinājusies vienu, divas dienas, taču varējusi ieilgt arī līdz dažām nedēļām vai pusgadu. Iemesli šīm sievu maiņām varēja būt ļoti dažādi. Sievu maiņa varējis būt liels draudzības žests starp diviem vīriem, kas nupat kaut ko savā starpā notirgojuši. Šajā kategorijā ietilpa arī svešinieki. Ar sievām mainījušies vīri, kas viens otru ļoti cienījuši un varējuši labi kopā izsmieties. Gandrīz visās eskimosu valodu grupās ir pat speciāls vārds šādai vīriešu draudzībai – “smieklu draugi”. Tāpat atsevišķs vārds ir arī “dziesmu draugiem” jeb vīriem, kas vakaros labprāt sadzied. Arī šie vīri mainījās ar savām dzīvesbiedrenēm. Bieži vienojušies tuvi, bet ne tuvākie radinieki, piemēram, brālēni. Sievas mainītas arī ceļojuma gadījumā. Ja, piemēram, vīram bijis jādodas kādā tālākā braucienā, bet sieva bijusi stāvoklī vai slima, tad līdzi sarunāta kāda cita vīra sieva, kuram, savukārt, pienākusies mājās paliekošā.

Un aculiecinieki stāsta, tad attiecības starp šīm maiņas ģimenēm esot bijušas ārkārtīgi ciešas un uz mūžu. Brāļi un māsas, kas dzimuši, tā teikt, krusteniskajiem vecākiem, esot bijuši daudz draudzīgāki savā starpā par tiem, kas bijuši vienu vecāku bērni. Tomēr lēmējs un iniciators šai te gēnu rotācijai tomēr bijis vīrietis, kam bijušas arī tiesības sievieti nepaklausības gadījumā sodīt, piemēram, izdzenot to uz nakti ārā kailai vai izvārtot sniegā. Leģendas stāsta arī briesmu lietas par iztriektajām sievām, kurām uzbrukuši gari un tās pakritušas nāvei līdzīgā bezsamaņā.

Lūk, kā sievietes vienmēr spējušas sakārtot savu dzīvi ar stāstiem, sieviete taču nav sieviete, ja tai pietiek tikai ar patiesību. Visa folklora ir skaidrs piemērs tam, kā attīstījusies sievietes jau tā spēcīgā iracionālā pasaules uztvere. Es, piemēram, savu iracionālo dominanti īstenoju, radot dažādas teorijas. Man, piemēram, ir teorija par Vecrīgas meitenēm un ārzemniekiem. Proti, Latvijas jaunajām sievietēm, jo īpaši fiziski pārliecinošākajām (kājas, 90–60–90 + sirds izturība garajās naktīs), gadiem ritot izstrādājies konkrēts hormons, kas pieprasa nācijas turpināšanos. Dzimstība mums zema, un pirmais, kas uz to reaģējis, ir Latvijas sievietes genofonds. Sakarā ar to, ka vietējie vīrieši nespēja realizēt augošo pieprasījumu, uzradās ārzemnieki, aktīvie, ceļot – tātad arī nodrošināt – spējīgais kaimiņzemju pamatkapitāls. Mūsu ir maz un identitāte ir jāuztur, mērķtiecīgi par to maksājot. Vēl man ir sirsnīgas teorijas par kultūru kā epidēmiju, ar kuru saindējoties, vairs nekad nevar atgriezties pirmskultūras stāvoklī. Tad vēl, ka mode ir baumas, ko uzvelkam mugurā, ka universitāte ir saplīsis guru, no kura šķembām studentam jāsaliek atpakaļ vāze. Ka rokgrupai labs nosaukums būtu kopējais kilogramu skaits, cik visi mūziķi sver pirms katra koncerta. Ka tīrs sekss nav nekas cits kā slikta masāža, jo masēts tiek tikai viens punkts. Ka stopēšana ir duelis ar sargeņģeli, ka draudzība nav kūkas, bet rupjmaize, ka svešvalodu apgūšanai ir Baha fūgas modelis – jo vairāk valodu, jo vairāk balsu fūgai, jāizceļ tikai galvenā tēma jeb valoda, kurā tajā brīdī runā utt. Kā redzams, īpaši tālu no mītiskās loģikas (ejot aplinkus, nonāksi pie mērķa) neviena no šīm teorijām nav pavirzījusies. Varbūt to arī nozīmē būt sievietei – saskatīt kādu pasaules grimasi kā vienreizīgu, tikai ar tevi notiekošu brīnumu, dzīvot intuitīvi, tā, lai nejustos neērti nāves priekšā, lai neplandītos tikai vēsturiskā vīrieša čaulā.

Atgriežoties pie patikšanas – noteikti ne jau ar patikšanu vien pietiek, lai triektos uz pasaules lielākās salas pasaules mazāko universitāti. Tur ir vēl kas. Tur ir sava nākšana vai varbūt pat noklusēta bēgšana uz mieru un telpu. Tāds sava veida sākumā minētais japāņu hikikumuri – nozušana no uzskatāmās realitātes, gāzmaskas uzlikšana pret visu to, ko šobrīd Latvija piedāvā jaunam cilvēkam. Latvija man piedāvā kompleksās pusdienas – lētas, bet bez izvēles iespējām. Ja gribi to zivi, tad ņem arī vakardienas zirņu zupu un saskābušo kompotu, kurā peld mušai līdzīga izčākstējusi rozīne. Iespēju Latvijā noteikti ir vairāk, nekā gribētāju tās īstenot. Taču komplektā līdz ar iespējām nāk arī jaunas valsts pamatu likšanas sūrme – pārstrādāšanās un acumirklīga labuma neredzēšana. Gribi ēd, gribi neēd. Vari arī knakstīties ap “siļķi kažokā” no plastmasas kastītēm – strādāt par sargu kādā nomaļā datorveikalā. Šī sajūta, ka Latvija vēsturiski atkal un atkal atrodas bērnības stadijā, nogurdina, un šis nogurums piedzīvot kopā visas tās bērnu kaites pavisam noteikti ir skāris arī mani. Un, kā izskatās, skar daudzus. Ja neskar tieši, tad skar neizskaidrojama atslābuma un apātijas formā. Nāk prātā daudzi paziņas, kuriem viss it kā kārtībā, karjera veidojas, attiecības varbūt pat arī, bet staigā, it kā vienas kājas par maz būtu. No otras puses, man ir klusa doma, ka Latvijas pamešana ir sociāls fenomens, tāda kolektīvā komunikācijas joga, kuras rezultātā tomēr sekos atklāsme un atgriešanās.