Komponista Baireita

Pasaulē nav daudz vietu, kur brauciena laikā taksometrā cilvēku nenomāc popmūzikas trokšņi. Ir grūti iedomāties kādu Rīgas taksi, vai pat privāto automobili, kurā tiktu atskaņoti, teiksim, Ferenca Lista klavierdarbi vai vismaz operešu fragmenti. Tiesa, man tomēr gadījies dzirdēt klasisko mūziku taksī, gan tikai divreiz – Baireitā un Zalcburgā. Pieņemot, ka taksistu muzikālā gaume visumā ir līdzīga, varētu šos gadījumus uzskatīt par patīkamu nejaušību. Ja vien šajās Vācijas un Austrijas pilsētās ik gadu nenotiktu pasaulē ievērojamākie nopietnās mūzikas festivāli.

Rakstīt vienlaikus par Baireitas un Zalcburgas festivāliem būtu iespējams tikai ar grūtībām, jo pirmo ir radījis izcils komponists – Rihards Vāgners, bet otra slavenākie laiki saistīti ar diriģentu Herbertu fon Karajanu. Abus mākslas notikumus daudz kas vieno – tie ir pazīstami un pieder pie tā sauktās “vecās Eiropas” kultūras, tos apmeklē ārišķīgi ģērbta un nepārprotami smalka publika. Tomēr atšķirības šo festivālu starpā ir būtiskas, un tās, manuprāt, nosaka komponista un diriģenta dažādā loma mūzikas tapšanā. “Diriģenta Zalcburgai” ir nosliece uz priekšnesumu – te tiek iestudēts vai vienkārši atskaņots klasisks repertuārs (gan opera, gan simfoniskā un kamermūzika), kuru ērtos apstākļos izpilda labi mūziķi. Toties “komponista Baireita” ir Vāgnera paša uzcelts templis savai ģenialitātei, kuru viņš lieliski apzinājās, un šeit top Gesamtkunstwerk,[1. Gesamtkunstwerk  – sintēzes mākslasdarbs. Vāgnera izpratnē: ne tikai sintēze starp redzamo un dzirdamo, bet arī starp viņa mākslu un mūsu dzīvi.] kura lieciniekiem būtu jāpieredz kaut kas principiāli neikdienišķs. Ja piederību “vāgneriešiem” salīdzinātu ar katoļticību, tad Baireita būtu šīs konfesijas Vatikāns, uz kuru kā svētceļojumā ik gadu dodas šaurs cilvēku loks.

Vācu komponistu Rihardu Vāgneru (1813–1883) pēc analoģijas ar protestantu līderi Mārtiņu Luteru mēdz dēvēt par operas reformatoru. Vienkāršoti raksturojot, pirms viņa operā bija svarīga mūzika un dziedātāju vokālā meistarība. Savukārt Vāgnera mēģinājums lauzt klasisko operas formu, lai radītu muzikālo drāmu,  noveda pie mūzikas, teksta un iestudējuma vienlīdzības. Vāgners bija pilnīgi pārņemts  ar radošajām iecerēm, līdz savā aizrautībā nonāca pie idejas uzbūvēt teātri, kas būtu paredzēts tikai viņa darbu iestudēšanai ideāli piemērotos apstākļos.

Šī iecere aizveda komponistu uz Baireitu – nelielu, glītu un klusu pilsētiņu Bavārijas zemē. Vāgneram šķita pievilcīgs tās nomaļais novietojums, jo tas novērsa iespēju kādam tur nokļūt nejauši. Bija skaidrs, ka uz Vāgnera festivālu cilvēkiem būs jābrauc ar īpašu nolūku. Festivāla tapšanas vēsture ir interesantu notikumu pilna, piemēram, lai vāktu naudu tā vajadzībām, daudzviet Eiropā tika dibinātas Vāgnera biedrības, kas pastāv vēl šodien. Komponista atbalstītāji, to skaitā filozofs Frīdrihs Nīče, iesaistījās mecenātu meklēšanā, publicējot mudinošus rakstus. Festivālu tā pirmajos pastāvēšanas gados – tāpat kā Vāgneru visu mūžu – mocīja finansiālas problēmas, taču tās atrisinājās, pateicoties komponista lielajam atbalstītājam Bavārijas karalim Ludviķim Otrajam.

Vāgners pats uzraudzīja festivāla nama projektēšanas un būvniecības darbus, lai uzceltu modernu teātri ar daudziem tehniskiem jauninājumiem. Visnozīmīgākais bija orķestra bedre ar īpašu pārsegu, kas padara mūziķus un diriģentu no zāles pilnīgi neredzamus. Tas ļauj skatītājiem pievērsties skatuvei, nevis vērot mūziķu un diriģenta kustības. Arhitektoniskā ziņā nozīmīga ir dubultās priekšskatuves jeb avanscēnas izbūve, kas rada iespaidu, ka skatuve atrodas tālāk no zāles, nekā tas ir īstenībā. Apslēptais orķestris un divkāršā avanscēna starp publiku un skatuvi izveido, Vāgnera vārdiem runājot, “mistisku bezdibeni”, šādā veidā radot iespaidu, ka operas izpildīšana Baireitā ir noslēpumains, sapnim līdzīgs notikums.

Mūsdienās Baireitas festivāls tiek uzskatīts par vienu no ekskluzīvākajiem kultūras notikumiem Eiropā – kaut vai tāpēc vien, ka uz festivāla izrādēm ir jāstāv biļešu rindā aptuveni desmit gadus. Tas nozīmē, ka šāgada festivāla apmeklētāji savas biļetes bija iegādājušies 1994. gadā. Kad administrators izsniedz rezervētos ielūgumus, tiek piebilsts – uzmanieties, tos zog! Lielākie “vāgneristi” uz pirmizrādēm ierodas, apjozušies ar zobeniem, lai līdzinātos operu tēliem. Visa pilsēta šķiet pārņemta ar Vāgneru – sabiedriskā transporta pieturvietās ir pat izvietoti viņa suņa skulpturāli atveidojumi. Lidmašīnu maršruti tiek novirzītas prom no debesīm virs festivāla nama, lai to trokšņi netraucētu mūzikas uztveršanu. Kad ragu pūtēji uz balkona ir trīs reizes nospēlējuši kādu vadmotīvu no gaidāmā operas cēliena, jādodas iekšā teātrī. Smagi samta aizkari tiek klāti priekšā ieejām, lai slāpētu jebkādas skaņas no ārpuses. Iestājas diriģenta Daniela Bārenboima apbrīnotais “Baireitas klusums” – brīdis, kad publika gaida mūzikas iesākšanos, bet – tā kā diriģents no zāles nav redzams – nav īsti zināms, kad tas notiks. Savukārt “Baireitas akustika” padara mūzikas radīto iespaidu īpašu – orķestris patiešām skan neparasti, noteikti savādāk nekā citos teātros. 

Baireitas festivālā ir izveidojusies tradīcija katru gadu piedāvāt vienu jauniestudējumu, šādā veidā regulāri atjaunojot repertuāru. Pēdējos gados tiek piesaistīti režisori, kuriem operas vēstures pārzināšana vai iepriekšēja pieredze to iestudēšanā nav obligāta. Veidot 2006. gadā jauno Nībelungu gredzenu  tika uzaicināts Larss fon Trīrs, kurš gan pēc ilgākām pārdomām  no šī nodoma atteicās, jo uzdevums esot  pārāk sarežģīts. 2007. gadā Nirnbergas meistardziedoņus iestudēs Vāgnera mazmazmeita Katrīna Vāgnere, kura izpelnījusies pārmetumus par “modernismu”. Vācu laikraksti pieļauj iespēju, ka Baireitā varētu strādāt vēl “skandalozāks” reûisors – Pēteris Konvičnijs,  taču uz jautājumu, vai nav aizvainots par joprojām nesaņemto uzaicinājumu, atbildējis: “Tas ir daudz lielāks zaudējums Baireitai,  nekā man.”

Šogad Vāgnera pēdējā darba – Parsifāla – iestudēšana tika uzticēta „modernajam māksliniekam” Kristoferam Šlingenzīfam, kurš iepriekš bija pazīstams kā realitātes šova rīkotājs pie ieejas Vīnes Valsts operā ar nelegālo imigrantu piedalīšanos (skatītāji varējuši balsot par sev netīkamajiem dalībniekiem, kuri pēc tam tikuši izraidīti no valsts). Tik nepārprotami kristīgs cilvēks šogad iestudēja Parsifālu – piecu stundu ilgai liturģijai pielīdzināmu mūziku, kuru Vāgners iecerēja kā atpestīšanas un pagrimušās cilvēces glābšanas rituālu. Parsifāls ir tik sakrāls, ka – saskaņā ar komponista priekšrakstiem – pēc pirmā cēliena nedrīkst aplaudēt, lai aplausi neizjauktu tikko notikušo pietuvināšanos dievišķajam. Parsifāls nav opera, kuru varētu pēc patikas šur tur atskaņot – Vāgners aizliedza to iestudēt ārpus Baireitas teātra ēkas (pēc autortiesību noilguma strīdi par likuma izņēmumu nonāca pat līdz parlamenta debatēm).

Šī priekšvēsture neliedza Šlingenzīfam savu Parsifāla debiju sākt ar izpētes braucienu  uz Nepālu, lai iepazītos ar turienes iezemiešu kultiem, kā arī izteikumiem intervijā:  “Reizēm šaubos, vai Baireita, pie visas cieņas, maz saprot, ar ko es nodarbojos.” Ilgi nebija jāgaida uz pirmo reakciju – galvenās lomas atveidotājs tenors presē izteicās, ka Šlingenzīfa iestudējums ir “atbaidošs un pretīgs”, pārāk attālināts no Vāgnera teiksmas. Savā atbildē režisors apvainoja tenoru rasismā un nacismā, jo Parsifāla tēlotājs esot iebildis pret daļēji melnādaino trupu un ietekmēšanos no afrikāņu mītiem. Tenors atcirta, ka Šlingenzīfs pats esot rasists, jo mēģinājumā izteicies, ka “uz skatuves ir tik tumšs, ka melnos tāpat nevar redzēt”. Šlingenzīfs palika pie sava, sakot, ka šī tenora ne pārāk oriģinālajai vīzijai par zināmu Vācijas tīrību viņš nevar piekrist. Saspīlējums auga. Kad iestudējums tika nosaukts par “egoistisku”, režisors attrauca: “Tas ir mazāk egoistisks nekā pats Baireitas pasākums,” bet uz iebildumiem, ka tas nav savienojams ar Vāgneru, sacīja, ka “Rihards varbūt būtu sajūsmā.” Pēc visām šīm nesaskaņām operas apmeklētāji festivāla namā var lasīt solistu trupas parakstītu petīciju, kurā aicināts cienīt viņu darbu un “bū” saucienus izkliegt tikai operas noslēgumā. Diemžēl šie saucieni – līdzās aplausiem – atskan jau pēc pirmā cēliena. Taču kritiķi par jauno iestudējumu lielākoties ir sajūsmā, piemēram, Frankfurter Allgemeine Zeitung uzskata, ka Šlingenzīfs ir “atvedis Parsifālu atpakaļ uz Baireitu ļoti labā formā”.

Sekojot šo notikumu gaitai, rodas sajūta, ka tā ir pazīstama. Par šādām kaislībām ir lasīts Vāgnera paša dzīves aprakstos. Klātbūtne Baireitā pastiprina sajūtu, ka šeit turpinās viņa paša aizsāktais, gribas ticēt, ka te ir iemiesojies Vāgnera gars. Jaunais Parsifāla iestudējums ļāva kaut ko nojaust par iespaidu, kādu guva klausītāji, apmeklējot Parsifāla pirmizrādi šajās pašās telpās pirms vairāk nekā simt gadiem. Parsifāla mūzikas tiem laikiem “modernistiskais”, vietām atonālais skanējums 19. gadsimta beigu klausītājiem varētu šķist diezgan neierasts. Līdzīgi tradicionālā Baireitas publika šodien uztver Šlingenzīfa mēģinājumus katolisko pestīšanu skaidrot kā “ar gaismu zīmētu pirmsnāves piedzīvojumu”, paša uzsvērto atsaukšanos uz hinduismu, budismu un Jozefu Boisu, kā arī runas par “spēka laukiem tēlniecībā”– par ķermeņu transformācijas uztveri uz skatuves. Šlingenzīfu un Vāgneru saista aizraušanās ar nedaudz dīvainu savu radošo ieceru izskaidrošanu, un tas liek  izturēties pret šiem tekstiem piesardzīgi. Tomēr intuīcija saka, ka šāgada Baireitas Parsifāls ir veiksmīgs mēģinājums domāt par Vāgneru. Šlingenzīfs varētu būt nonācis pie, kā viņš pats izsakās, – “ļoti nopietnas saskares ar Vāgnera mūziku”. Izrādei beidzoties, pārņem sajūta, kāda rodas tikai dažviet pasaulē un visai reti, piemēram, no Pompidū centra augšējiem stāviem raugoties uz Parīzes apbūvi līdz Monmartrai, – proti, ka pie mums tā nekad nebūs.