Komivojažiera pusē

Nesen Latvijas medijos saistībā ar vācu MLM[1. Multi-level marketing - daudzpakāpju mārketings (angļu val.)] piramīdu “Fitline” iesākās diskusija par cilvēkiem, kas iesaistījušies dažādu veselības preču izplatīšanā – viņi bija iekārdināti ar piedāvājumu nopelnīt, būt veiksmīgiem un braukt ar līzingā iegādātām jaunām mašīnām. Iespējams, pretendentiem tika uzdoti jautājumi, teiksim: ar kādu skaitli skalā no viens līdz simts jūs novērtējat savu laimi, vai arī: cik jūs gatavojaties nopelnīt nākamajā gadā, lai pierādītu, ka esat “izvēlēts”. Tieši tādus jautājumus pirms gadiem četrdesmit Čikāgā uzdeva “Consolidated Publishing” tirgotāju seminārā, ko var redzēt brāļu Meizlī dokumentālajā filmā “Tirgotājs” (“Salesman”). Līdzīgi tiek jautāts arī Džeimsa Folija 1992. gadā uzņemtajā spēlfilmā “Glengarry Glen Ross” un Artūra Millera 1949. gadā sarakstītajā lugā “Komivojažiera nāve”. Šie trīs darbi pārstāv dažādus žanrus, tomēr visi trīs stāsta par komivojažieriem jeb komijiem, kas pēc Otrā pasaules kara kļuva par masveida parādību ASV. Brāļi Meizlī seko par Āpsi iesauktajam tirgotājam Polam Brenanam, kurš pārdod krāsainas Bībeles un citu reliģisko literatūru; Folijs veido stāstu par Šīliju Levīnu, nekustamo īpašumu aģentu, ko izcili nospēlē Džeks Lemons; Millers savukārt apraksta Viliju Loumanu, cilvēku, kurš jau beidzis savas komija gaitas. Tie ir dīvaiņi, kuri, vai nu braucot no mājas uz māju, vai zvanot pa telefonu, vai uzrunājot blakussēdētāju bārā, mēģina tev iesmērēt kādu priekšmetu, zemes pleķi vai vienkārši ideju. Minētos darbus saista arī tas, ka tie viens par otru grūtsirdīgāk attēlo stāstu par vecajiem pārdevējiem, kuru dzīve un iespēja ir izrādījusies tikai izsapņots sapnis. Viņi, visu mūžu sevi pozicionējot kā veiksminiekus un izliekoties par respektabliem un bagātiem ģimenes tēviem, nespēj atzīt neveiksmi, kad tā beidzot viņus ir aizsniegusi. Par viņiem gandrīz viss tiek pateikts Millera lugas galvenā varoņa žēlabās pēc zaudētā darba: “Pēc visiem lielceļiem, vilcieniem un zaudētajiem gadiem, tu atrodi sevi vairāk mirušu nekā dzīvu.”

Bet komiju dzīvesveids sākas citādi. Vispirms ir tirgošanas dogma A-I-D-A (Attention, Interest, Decision, Action[2. Uzmanība, interese, lēmums, darbība (angļu val.)]). “Vai man ir jūsu uzmanība?” “Vai jūs esat ieinteresēts?” – “Esmu pārliecināts, ka esat!” “Pārdodiet vai zaudējiet!” Tā “Glengarry Glen Ross” māca cilvēks no “piramīdas” centra, turpinot, ka atšķirībā no jums, sūdabrāļi, viņš nebrauc vis uz darbu ar nožēlojamu Hyundai, bet astoņdesmit tūkstošus vērtu BMW. Tāpēc uz kāda vienkāršā tirgotāja jautājumu: ”Kā jūs sauc?”, viņš var atbildēt: “Ej d**** mani sauc, jo pat mans pulkstenis ir dārgāks par tavu nožēlojamo mašīnu!”

Tātad pirmais ir motivācija, ko labi pieprot “Consolidated Publishing” runasvīrs, dārgi pārdevies katoļu priesteris. Viņa motivācijas runa ir vienkārša – ikvienam ir vajadzīga Bībele, tā ir visvienkāršāk tirgojamā prece, turklāt tu esi izredzēts par šīs labās vēsts nesēju, un, ja tu to nespēj pārdot, tu esi pilnīgs mēsls. Tas notiek jau minētajā tirgotāju sēdē Čikāgā, kur katru gadu, pabeiguši savas tūres apkārt Amerikai, ierodas kompānijas komiji, lai padižotos ar panākumiem, dalītos pārdošanas noslēpumos un lai beigās viens no viņiem saņemtu izdevniecības balvu, uz kuras iegravēts teksts par eņģeļiem zemes virsū.

Jau pati ideja par izdevniecību, kas tirgo dārgas Bībeles, katehismus un katoļu enciklopēdijas, sadarbojoties ar vietējām baznīcām un liekot tirgotājiem uzdoties par šo baznīcu kalpotājiem, šķiet visai ciniska. Filmā cilvēkiem acīmredzami iesmērē aizdomīgus izstrādājumus par desmitkārtīgu cenu, jo citādi nebūtu izskaidrojams, kā kopsapulcē katrs no tirgotāju bariņa var palielīties ar 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem pasakainu peļņu. Viens no tirgoņiem, piemēram, apgalvo, ka iepriekšējā gadā nopelnījis 30 000 dolāru, kas pēc šī brīža naudas vērtības būtu kādi 250 000. Tā vien šķiet, ka visas šīs sistēmas nodoms ir no jauna apvienot Augustīna nošķirto Dieva valstību ar cilvēku pasauli, pa starpai ļaujot bībeļu komijiem labi iesist naudiņu. Varbūt tieši “no mājas uz māju” tirgotāji ir tie, ko jau 18. gadsimtā Adams Smits dēvēja par ekonomikas neredzamo roku, jo no pārējiem tirgus dalībniekiem šie atšķiras ar īpašām ambīcijām un bezkaunību. Ienākot “piramīdā”, tu vari būt tikai asistenta asistenta asistenta asistenta asistents, tāpēc svarīgākais priekšnoteikums tavai tālākajai attīstībai ir šajā rindā iekļautos asistentus vienu pēc otra pārspēt, un tam jau var izmantot visus atļautos un neatļautos paņēmienus. Tad pret potenciālajiem klientiem der ikviena uzbrukuma taktika – godbijība, glaimi, izglītošana, māņticība, etniskā piederība, dažnedažādākie freidismi, reliģiskais lepnums, minoritātes kauns, šķiras pārliecība utt.

Šādu attieksmi jau var attaisnot, sakot, ka pircēja muļķība to ir pelnījusi. Nespēju pat iedomāties, kas notiek veikala pārdevēju prātā brīžos, kad norit patērētāju iknedēļas uzlidojumi tirdzniecības centriem. Gan jau tie, līdzīgi filmu varoņiem izsmej vai nogāna klientu kaut vai tā valodas vai ādas krāsas dēļ – tāpat kā “Tirgonī” Brenans izturas pret itāļu un īru ieceļotājiem, kas vienlaikus ir arī galvenie Bībeļu noņēmēji.

Paši komiji atzīst, ka pastāv divi varianti, kā dzīvot šādu dzīvesveidu: viens – visu to izsmiet un pieņemt kā prastu naudas pelnīšanu; otrs – pārvērst par nosacītu datorspēli, kurā vienīgais ar apziņu apveltītais esi tu pats (tirgonis), bet tavi pretinieki ir truli mehānismi (klienti), kurus veiksmīgi piešmaucot, tavi spēki (nauda) tikai vairojas, ļaujot tev pāriet uz nākamo līmeni sistēmā. Lai parādītu šīs spēles daudzveidību, Meizlī savā filmā bez protagonista Brenana izmanto vēl trīs citus tirgošanas mākslas lietpratējus – Trusi, Spīles un Bulli, kuru iesaukas atbilst viņu pārdošanas paņēmienam. Piemēram, Džeimss Beikers jeb Trusis lēnām šķir krāsainās Bībeles lappuses, skatītājiem atklājot savus kopā saaugušos pirkstus. Tramīgi skatoties apkārt, viņš caur izvirzītajiem priekšzobiem gandrīz izsvilpo vārdus par “Bībeli kā visu laiku labāko literatūras gabalu”. Skatoties šo ainu, tā vien šķiet, ka cilvēki izlemj iegādāties svētos rakstus tirgotāja dēmoniskā veidola, nevis savas dievbijības vai svētulības dēļ.

Katrs no viņiem pārdod pa savam, bet kopā tie vienkārši ignorē apkārtējo pasauli, tāpēc arī izrādās tik vērtīgi gan dramaturģijai, gan kino – lai parādītu, cik neprecīzs ir vārds “realitāte”. Šie vīri ir uzticīgi ilūzijai tiktāl, kamēr tā ir viņu pašu būvēta – visviens, vai tai piestiprināts apzīmējums “virtuālā”, vai “sociālā”. Kurš tad ticēs, ka došanās tirdzniecības tūrē pa Malibu nomalēm ir tikpat nozīmīga kā misija Afganistānā vai Irākā (ja vien tās var tikt uzskatītas par nozīmīgām). “Tirgoņa” spēja padarīt realitāti nereālu bija milzīgs solis Amerikas cinema verite attīstībā. Stilu, ko ASV veicināja tādi režisori kā Frederiks Vaizmens vai Barbara Kopela, ar nelielajām, vieglajām 16 milimetru kamerām neuzbāzīgi sekojot varoņu gaitām, nespiežot tos sarunāties ar skatītāju, bet aicinot turpināt ierastās gaitas un sarunas, mainīja tieši komiju stāsts. Problēma slēpjas tajā, ka ikviena skatītāja retoriskā analīze paredz, ka filmai ir kaut kāda “ideja”, tātad tā pārstāv kaut kādas realitātes kaut kādu segmentu. Tad arī sākas bezmērķīgi spriedelējumi, vai redzamais atbilst esošajam, vai tas bija domāts tā, vai tomēr citādi. Bet, kad skatītājs tiek konfrontēts ar šiem viltīgajiem tirgoņiem, kuri nebaidās kropļot “mūsu” pasauli, kino it kā attīrās, izzūd ideoloģiski piemaisījumi, jo šiem “večiem” taču ir nospļauties par ideoloģiju. Nospļauties tiem ir arī par kamerām, kuras tos filmē, tāpēc kino patiesums šeit kļūst atkarīgs no tā, cik lielā mērā skatītājs būs gatavs noticēt šim tirgošanās realitātes pārreālumam. Arī vēlāk, kad uzņēma“Glengarry Glen Ross” ar tās sauso, ļoti skatuvisko dekorāciju, Holivudas zvaigžņu spēlētie komiji radīja tādu pašu “pārāk reālu” sajūtu kā “Tirgotājā”. Ne velti Alam Pačīno par nospēlēto pārdošanas un vārdu meistaru Rikiju Romu piesolīja Oskaru par otrā plāna vīriešu lomu – kuru gan viņš nedabūja, jo tajā pašā gadā saņēma šo balvu par galveno lomu filmā “Sievietes smarža”.

Tomēr nav jau tā, ka mūsu varoņi iemieso visu Špenglera pesimismu attiecībā uz Rietumu pasauli vai ka tieši viņi ir kapitālisma ļaundabīgais piedēklis. Ielu komiji jau nepārdod tikai preces. Tie piedāvā seksuāli uzlādētu sarunu vientuļai mājsaimniecei, uzklausa ģimenes tēva grēksūdzi, kas cietis no vecāku vardarbības, spēlējas ar bērniem, atstāsta piedzīvojumu stāstus par iepriekšējiem klientiem. Kad viņi savu darbu ir beiguši, tos nepamet ideja, ka viņi dara pasauli labāku, nu kaut ar veselīgu uzturu vai pantu no svētajiem rakstiem. Taču atklājas, ka “pārējie” turpina redzēt viņos mantkārīgus garus, kuru vienīgais nolūks ir piespiest klientu beidzot parakstīt čeku. Pat tad, kad atskārtis šo izturēšanos un aptvēris savu kļūdīšanos, Vilijs Loumans “Komivojažiera nāves” noslēgumā izlemj pirmoreiz izdarīt kaut ko lietderīgu – nogalināties, lai bērni varētu saņemt apdrošināšanas naudu, viņa plāns izgāžas, jo apdrošināšanas kompānija atsakās maksāt naudu pašnāvības gadījumā. Nav nozīmes, vai viņi kā Pols Brenans skumji dosies prom vilcienā, vai nokļūs aiz restēm kā Šīlijs Levīns, vai galu galā padarīs sev galu kā Vilijs Loumans, jo visos gadījumos atskārsme ir viena – viņus ir uzmetuši. Visi – gan pircēji, kuriem vairs neko nevar iešmugulēt, gan tuvinieki, kas tā īsti nekad nav bijuši blakus, gan MLM vadītāji, kuri pievākuši naudu un pazuduši. Tā vien šķiet, ka arī bieži aiz vārda vazātais Dievs tos pametis. Un tas tikai mūžīgās neziņas dēļ, cik no cilvēka var paņemt un cik tam var dot.