Pirms pāris gadiem, 2003. gada 20. decembrī 11. Lotamana lasījumu [1. Maskavā, Krievijas Valsts humanitārajā universitātē no 18. līdz 20. decembrim notikušo Lotmana lasījumu materiāli atrodami žurnāla Novoje ļiteraturnoje obozreņije 2004. gada 2. numurā.] noslēgumā notika apaļā galda saruna Komentārs: žanra spožums un posts tagadējā laikmetā. Sarunā izskanēja visai pretrunīgi, pa daļai skeptiski viedokļi, arī šaubas par kāda cita sarakstīta darba komentēšanas lietderību vispār. Jautāts, kāpēc viņš tomēr komentē, ražīgais filologs Ābrams Reitblats atbildēja: “Narkomāns zina, ka durties ir kaitīgi, bet neko ar sevi izdarīt nevar.” Tā, protams, bija pa daļai humoristiska metafora, un tā izskanēja kolēģu profesionāļu vidē.
Tomēr vairums cilvēku nav filologi, vairums pēc skolas beigšanas lasa maz un reti un, ja ķeras pie grāmatas, kam pamattekstu ietver zinātniski vai kādi citi priekšvārdi, pēcvārdi, personu rādītāji, hronoloģiskas tabulas un kas tik vēl ne, visbiežāk šo “aparātu” vispār neizmanto un pat ne mirkli nepadomā par to, ka jebkurš aparāts taču izgatavots kaut kādai praktiskai darīšanai. Labākajā gadījumā tāds lasītājs nodomā, ka tas viss paredzēts speciālistiem, ne viņam; sliktākajā, ka attiecīgās grāmatas sastādītāji ir slimi, nejēgas, nesaimnieciski ekscentriķi, kas nedzīvo vis dzīvi, bet kašņājas pa bibliotēku un arhīvu putekļiem – pustraki profesori paknapos, peļu pelēkos uzvalciņos un neapmierinātas vecmeitas. Bez šaubām, šis banālais, bet kultūras mitoloģijā balstītais vērtējums tādā veidā vērtētos patiešām satuvina ar narkomāniem un citām marginālām grupām, kas ikdienas domāšanai šķiet neizprotamas un bīstamas.
Tieši ikdienas domāšanai, proti, tādam stāvoklim, kas nevar vai negrib pats sevi saskatīt “no malas”. Šāds stāvoklis, iespējams, ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums cilvēka pastāvēšanai – iespējams, tikai tāda, nereflektēta un nereflektējoša “normalitāte” ļauj man, tev, viņai, viņam iet, celties, gādāt, krāt, barot, ģērbt… Bet vai patiešām ļauj? Vai atskārta, ka tu celies, gādā, skraidi, patiešām ir nereflektējoša? “Atskārta” vispār ir labs vārds latviešu valodā. Tas ir “stāvoklis”, kas cilvēkā notiek vai iestājas atskāršanas “darbībai”, darbībai, ko Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca skaidro ar: einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden.
Var sacīt – atskārstot cilvēks, gribēdams, bet visbiežāk pat negribēdams vai nezinādams, ka grib, tuvojas “pirmsākumiem”. Viņa (manējā) “ikdienas domāšana” saplūst, vienojas ar domāšanas (uz)domāšanu, ar nonākšanu pie ieskatīšanās sevī, pie apziņas apzināšanās, pie (iz)zināšanas un tās robežām. Pie tā, ar ko svīzdami un savā starpā ķīvēdamies, nereti izskaidrodamies žargonā, kas saprotams tikai dažiem simtiem vai pat mazākam skaitam attiecīgi trenētu cilvēku, jau dažus tūkstošus gadu nodarbojas filosofi, bieži sajuzdamies kā pirmatklājēji, jaunu domājamo izkārtojumu (paradigmu vai “zinātņu”) radītāji. Bet vai viņiem pieder un piederas atskārtas monopols, šiem Platona komentētājiem?
Var pat tā: tiklīdz es, klājot gultu, mazgājot šķīvi vai sasienot zābaka auklas, atskārstu (zur Einsicht komme), ka daru tieši to, es jau “redzu” sevi šajā izpausmē, kļūstu vienlaikus par skatītāju un par attēlu, bet attēls jau ir attēlojamā versija, komentārs. Tātad, atskārstot sevi, es kļūstu par komentētāju, kas, ja lietojam Reitblata izmesto frāzi, līdzinās narkomānam. Nuja, ne es pirmais, ne pēdējais, kas iepriekšteikto apspēlēs, pasakot, ka dzīvot, protams, ir kaitīgi, ka dzīve noteikti beigsies ar nāvi, bet “neko ar sevi izdarīt nevaru”. Ka visa šī dzīve ar tās iespējamībā radītajiem tēliem un priekšstatiem ir komentārs. Kam? To es nevaru zināt.
