Artis Svece

Videoplosts

Pēc gandrīz gadu ilgušajiem pandēmiskajiem ierobežojumiem daudzi sabiedriski un kulturāli laika pavadīšanas veidi, kuru uzdevums ir mūs nodarbināt un izklaidēt, izrādās nepietiekami. Vairāki man pazīstami cilvēki atzinušies, ka gribējuši aprīt iespējami daudz TV seriālu, bet nav varējuši, un cik tas ir bijis bezjēdzīgi. [..] Mēs visu darām vairāk – vairāk skatāmies, vairāk pērkam, vairāk pārdomājam dzīvi –, lai sevi pārstimulētu. Bet ironiskā kārtā visu šo papildu darbību rezultātā garlaicība, šķiet, tikai pieaug.

Džūlians Džeisons Haladins “Depresīvs vai garlaikots”, theconversation.com, 7. februārī


Haladina citāta oriģinālā, runājot par TV skatīšanos, izmantots vārds binge, ko latviešu valodā grūti tulkot. Pirmo reizi ar terminu binge watching sastapos samērā nesen, lai gan tomēr pirms Covid-19 krīzes. Sākotnēji angļu valodā binge tika lietots, lai apzīmētu nepārtrauktu un intensīvu ēšanu vai dzeršanu – kaut ko tādu, ko mēdz saukt par “uzsēšanos uz korķa” vai “plostu”. Spriežot pēc interneta vārdnīcas Dictionary.com, uz televīzijas skatīšanos “plostu” sāka attiecināt 90. gadu beigās. Sauksim to par “videoplostu”. Šāda plostošana nav vienkārši ilga televīzijas skatīšanās. Drīzāk runa ir par to, ka, piemēram, televīzijas seriālu, ko ēterā pakāpeniski rāda sezonu vai vairākas sezonas, videoplostotājs noskatās vienā paņēmienā. Dažkārt tas var aizņemt vairākas dienas. Lai gan ieradums droši vien parādās vienlaicīgi ar iespēju iegādāties TV seriālus videokasetēs un kompaktdiskos, līdz ar straumēšanas pakalpojumu attīstīšanos 21. gadsimta pirmajā desmitgadē videoplostošana iegūst pavisam citus apmērus, un atbilstoši ikdienas valodā ienāk arī jaunais apzīmējums. Mūsdienās videoplosts ir kļuvis par daļu no Covid-19 pandēmijas mitoloģijas. Cilvēks, kurš dienas pavada, ieslēdzies savā mājoklī, guļot gultā un skatoties Netflix, ir tēls, ko pandēmija, visticamāk, izsauks vēl ilgi pēc tās beigām.

Covid-19, kā mēs to tagad labi saprotam, ne tikai iznīcina, bet arī rada. Uzņēmumam Netflix pandēmija bijusi itin labvēlīga. Vienu brīdi šķita, ka Netflix nomainīs citas straumēšanas platformas, tomēr pandēmijas laikā pasūtītāju skaits tai ir gandrīz vai nepārtraukti audzis. Kā pirmais prātā nāk skaidrojums, ka cilvēkiem nav ko darīt, citi izklaides veidi lielākoties liegti, atliek vienīgi skatīties televizoru. Bet, manuprāt, diez vai ir tik vienkārši.

Edmunds Jansons

Runājot par videoplostošanu, kā televīzijas baudīšanas veidu to padarīja iespējamu tehnoloģijas, tomēr nevajadzētu domāt, ka šīs tehnoloģijas vienkārši dod piekļuvi saturam, – visdrīzāk tās maina arī pašu televīziju kā komunikācijas veidu un tās saturu. Covid-19 tikai padara uzskatāmus notiekošos procesus, nevis tos izraisa.

Lai paskaidrotu, izmantošu Maksa Horkheimera un Teodora Adorno diagnozi izklaides industrijai kapitālisma apstākļos. Viņuprāt, izklaides, tai skaitā kino, loma ir nodrošināt kapitālistiskās sistēmas stabilitāti. Kapitālisms prasa ražošanas un patērēšanas cikla nepārtrauktību. Cilvēks nedrīkst domāt par to, kāpēc strādā un kāpēc patērē, jo kaut kādā dziļākajā līmenī – vismaz kapitālistiskajā sabiedrībā – šīm darbībām nav jēgas. Atbilstoši kultūras industrija cenšas šādu atklāsmi nepieļaut, tai skaitā aizpildot brīvo laiku ar izklaidi, kuras uzdevums ir neļaut cilvēkam domāt par savu situāciju, bet sagatavot viņu jauniem darbiem, jaunai patērēšanai. “Izklaide ir darba turpinājums vēlīnā kapitālisma apstākļos. Pēc tās tiecas visi, kas vēlas izvairīties no mehanizētā darba, lai no jauna būtu tam gatavi. [..] Bauda sastingst par garlaicību, jo tā, lai paliktu bauda, vairs nevar prasīt nekādu sasprindzināšanos.”1

Proti, Horkheimera un Adorno versijā izklaidei jābūt vienkāršai, eskeipiskai, tādai, kas ļauj aizmirsties, tai ir jāaizpilda laiks starp darba dienas beigām un nākamās darba dienas sākumu, bet vienlaikus arī jāpiespēlē skatītājam dažādi paraugi, kuri patērēšanu liek pieņemt kā dabisku (piemēram, pat Cūkkārpā visi vēlas jaunāko slotu), savu pieticīgo dzīvi – kā vēlamu vai vismaz labāko, uz ko ir jēga cerēt (ziņu sižeti par cilvēkiem, kuri vienmēr spēj paskatīties uz lietām pozitīvi), bet intensīvu darbu, kas rada nebeidzamu pārgurumu, – kā neatņemamu modernās dzīves sastāvdaļu (ziņu, seriālu vai mūzikas videoklipu ātrais ritms).

Šai diagnozei var piekrist vai nepiekrist, bet gribēju pievērst uzmanību tam, ka straumēšanas pakalpojumi nemaz tik labi šajā stāstā neiederas, un Covid-19 krīze šo neatbilstību vēl vairāk pastiprina. Mums vairs nav darīšana ar cilvēku, kas pārguris atnāk mājās un nemaņā noskatās primitīvu komēdiju, un tās veidotāji turklāt vēl pasaka priekšā, kurā mirklī jāsmejas. Droši vien starp tiem, kuriem Covid-19 dēļ vai vēl kādu citu iemeslu dēļ nav nekā, ko darīt, ir arī cilvēki, kuri var dienām skatīties seriālus vai sporta pārraides. Bet izteikšu minējumu, ka lielai daļai ir kaut kāda robeža, aiz kuras šāda skatīšanās kļūst bezjēdzīga. Lai ilglaicīgi plostotu, ar tukšu izklaidi vien nepietiek. Es neesmu optimists un nedomāju, ka garlaicība agrāk vai vēlāk cilvēkiem liek kļūt radošiem vai domājošiem (klišeja, kuru izmantojuši arī filozofi). Televīzija ir izklaide, Netflix nav radošās domas pīlārs, bet tā nozīmes palielināšanos, manuprāt, nevar izskaidrot tikai ar brīvā laika daudzumu. Ja iepriekš televīzijas funkcija patiešām bija aizpildīt brīvo laiku, tad patlaban kaut kas mainās pašā televīzijas funkcijā.

Pašreizējā situācija no Horkheimera un Adorno vīzijas atšķiras vēl vienā ziņā. Vēlāki sabiedrības pētnieki (piemēram, Žans Bodrijārs vai Zigmunts Baumans) norādījuši, ka mūsdienu patērētāji nav nemaz tā jāvilina un jākontrolē: viņi paši vēlas patērēt, paši vēlas tikt pavedināti un iekārdināti. Straumēšanas platformas, šķiet, apliecina šī apgalvojuma patiesumu. Mums nepietiek ar daudzajiem televīzijas kanāliem un pārsātināto informācijas telpu medijos. Mēs esam gatavi maksāt arī par Netflix, kurā tad klīstam un meklējam kaut ko interesantu. Mēs nevēlamies gaidīt, kad televīzijas programma mums kaut ko piedāvās. Visu, kas mums patīk, mēs vēlamies šeit un tagad. Bet vienlaikus mēs vēlamies izvēlēties. Protams, tāpat kā TV kanālā, arī straumēšanas platformās ir ierobežota izvēle, nav tā, ka mēs noteiktu to saturu. Tomēr sajūta ir cita. Un videoplostošanā sajūta, ka tu to, ko skaties, kaut kādā ziņā kontrolē, ir tikpat svarīga, ja ne svarīgāka par “šeit un tagad”. Daudzas stundas gara skatīšanās šķiet bezjēdzīga ne tikai tādēļ, ka mēs aizpildām ar izklaidi laiku, kurā tāpat nav ko darīt, bet galvenokārt tādēļ, ka neesam atraduši gribēto.

Un nav tā, ka mēs tikai gribam noskatīties to, ko esam palaiduši garām kinoteātrī vai parastajā televīzijā. Tāpēc Netflix uzskata par nepieciešamu ražot savas filmas, šķietami haotiski aptverot visdažādākos žanrus un jomas, atdarinot gan kino, gan televīziju. Netflix ražotās filmas, ja saprotu pareizi, tiešā veidā naudu par reklāmu vai par biļetēm neienes, taču tās notur skatītāju platformā. Kāpēc viņi tur paliek?

Varu izteikt tikai minējumu. Manuprāt, tas, ko cilvēki šobrīd meklē, ir notikums. Notikums mūsdienās ir kļuvis par izklaides žanru, kas aptver ļoti daudzus medijus. Protams, ne jebkurš notikums, bet tāds, kurš, no vienas puses, mani nopietni neapdraud, bet, no otras, iesaista, rada intrigu. Tas ir kaut kas interesants. Notikumu aprises ir neskaidras, tādēļ, piemēram, filmas saturs nav nošķirams no aktieru dzīves, politiskajām aktualitātēm, peļņas, skandāliem vai reakcijas sociālajos medijos. Notikums nav aizmiršanās un eskeipisms. Bet Covid-19 cita starpā izraisa notikumu trūkumu. Netflix spēs dominēt straumēšanas platformu tirgū tik ilgi, kamēr cilvēki domās, ka tā ir vieta, kur ir ne tikai vecas filmas, bet vairāk nekā citur sagaidāms kāds interesants notikums. Nošķīrums starp kino, teātri, televīziju, radio, mūziku, ziņām, galu galā – starp izklaidi un informāciju kļūst arvien neskaidrāks. Viss ierakstās vienā – notikumu – industrijā.


1
Horkheimers M., Adorno T. Apgaismības dialektika. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2009. 204. lpp.

Raksts no Aprīlis 2021 žurnāla