Aleksejs Dimitrovs

“Vampīru” mednieki

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju


Pēc Krievijas prezidenta pārraudzībā esošās Krievijas Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmijas (KTSuVPA) Statistiskās nemirstības centra datiem vampīru skaits Krievijā nav pārāk liels: uz 2016.
gada 1.janvāri tie veido 3,62% no valsts iedzīvotāju skaita. (Salīdzinājumam: problemātikas ziņā vampīriem tuvie geji veido ap 7%.) Taču tas nenozīmē, ka vampīru kopienas asajām, īpašajām problēmām – piemēram, apgādei ar svaigām donoru asinīm – ir jāpaliek valsts un sabiedrības uzmanības perifērijā.

Staņislavs Belkovskis, beseder.ru


2012. gada multiplikācijas filmas “Viesnīca “Transilvānija”” varones māti, vampīrieni Martu, grāfa Drakulas sievu, nogalina cilvēki. Taču jaunietim Džonatanam izdodas pārliecināt Drakulu, ka kopš tā laika cilvēki ir kļuvuši daudz iecietīgāki pret monstriem. Drakula notic tam un pat atļauj savai meitai apprecēties ar Džonatanu.

Vai Džonatana apgalvojumam ir juridisks pamats? Kopš 20. gadsimta 80. gadiem medicīniskajā literatūrā tiek apspriesta ideja, ka vampīru un vilkaču leģendu pamatā varētu būt porfīrija. Porfīrija ir retu ģenētisku slimību grupa, kam raksturīgs hēma biosintēzē iesaistītu enzīmu deficīts. Porfīrijas simptomi var izpausties kā bailes no dienas gaismas (gaismas dēļ rodas ādas bojājumi), problēmas ar zobiem, vēlme lietot uzturā asinis. Līdz ar to var apgalvot, ka atsevišķos gadījumos vampīrisms varētu būt saistīts ar ģenētiskām īpatnībām.

Satversmes 91. pants aizliedz diskrimināciju. Tajā nav minēti pamati, uz kuriem diskriminācija ir aizliegta. Taču ES Pamattiesību hartas 21. pants skaidri nosaka, ka ir aizliegta arī diskriminācija ģenētisko īpatnību dēļ. Tādējādi nedrīkst diskriminēt arī porfīrijas slimnieku.

Iedomāsimies, ka ārsti nonāk pie secinājuma, ka cilvēku asiņu lietošana uzturā var efektīvi ārstēt porfīriju. Taču ētisku apsvērumu dēļ mēs aizliedzam cilvēka asiņu lietošanu ārstēšanas procesā šādā veidā. No vienas puses, šis aizliegums vienādi attiektos uz visām slimībām, ne tikai uz porfīriju. Taču diskriminācija, kā to atzīst gan Satversmes tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, iestājas ne tikai gadījumos, kad atšķirīgi izturas pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos, bet arī gadījumos, kad vienādi izturas pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tādējādi porfīrijas slimniekiem būtu pamats prasīt izņēmumu likumā un atļauju lietot cilvēka asinis – lai izvairītos no diskriminācijas ģenētisko īpatnību dēļ.

Ciktāl valstij ir pienākums ņemt vērā porfīrijas slimnieku īpašo situāciju? Tiktāl, cik nav konstatējams objektīvs un saprātīgs pamats to nedarīt. Piemēram, ir pamats negrozīt jau tagad normatīvajos aktos nostiprināto brīvprātības principu cilvēka asiņu un asins komponentu savākšanā. Citu cilvēku tiesības būtu pārkāptas, ja valsts uzliktu par pienākumu nodot asinis, lai palīdzētu porfīrijas slimniekiem.

Tas, protams, ir tikai joks – kaut gan šobrīd medicīnā tiek atzīts, ka dažu porfīrijas formu terapijas pamatā var būt asins transfūzijas. Bet tas uzskatāmi parāda, ka 21. gadsimtā valstij uz pamattiesību pamata var rasties pienākums ievērot ģenētiskās īpatnības un rast risinājumu netipiskiem gadījumiem. Šajā ziņā cilvēki tiešām ir kļuvuši iecietīgāki – vismaz normatīvi. Bet vai tas notiek vienmēr un visur?

Oktobrī ANO nācās evakuēt savus darbiniekus no dažiem Malāvijas reģioniem. Tam par iemeslu bija vismaz piecu cilvēku nogalināšana: slepkavas medīja “vampīrus”. Līdzīgas slepkavības notikušas arī Mozambikā. Tas rāda, ka pat vismuļķīgākie aizspriedumi spēj izdzīvot vēl mūsdienās.

Spilgtākais piemērs droši vien būtu māņticība par albīnismu. Vairākās Āfrikas valstīs uzskata, ka ar melanīna trūkumu piedzimušo cilvēku ķermeņa daļas ir spējīgas radīt maģisku efektu. Pastāv arī uzskats, ka sekss ar albīnu sievieti var izārstēt AIDS. Līdz ar to notiek gan slepkavības, gan izvarošanas. 2016. gadā vien 25 Āfrikas valstīs nogalināja 172 albīnus. Oktobrī Eiropas Parlaments pat pieņēma rezolūciju par šo tēmu, norādot uz nepieciešamību novērst šos noziegumus. ANO 2015. gadā apstiprināja amatā pirmo neatkarīgo ekspertu jautājumos par albīnisku personu cilvēktiesību stāvokli.

Protams, būtu viegli pasmīkņāt par piemēriem no Āfrikas. Bet vai esam tālu aizgājuši no līdzīgiem aizspriedumiem? Vai mūsu apziņā nav specifiskas attieksmes pret romiem, piemēram? Vai apokaliptiskā aina par islāma pamatnostādnēm, ko mums publiskajā telpā zīmē daži “eksperti”, nav tikpat tālu no realitātes kā leģendas par vampīriem? Vai mana bērna laulība ar cilvēku, kurš atšķiras ādas krāsas, valodas, reliģijas, seksuālās orientācijas ziņā, ir kļuvusi tikpat normāla kā Drakulam – meitas laulība ar nevampīru? Laikam tomēr uzrakstīt likumu ir daudz vieglāk nekā atbrīvoties no stereotipiem. Krievijas vampīru sūrais liktenis mums visiem par to atgādina.

Raksts no Novembris 2017 žurnāla