Ukraina – Eiropas nopietnākais 
pārbaudījums

Žans Monē, franču diplomāts, viens no pēckara Eiropas kārtības pamatlicējiem, savos memuāros rakstīja, ka “Eiropa tiks kaldināta krīzēs un to veidos šīm krīzēm atrasto risinājumu summa”. 1976. gadā, kad šie vārdi tika publicēti, un vēl dažas turpmākās desmitgades Monē pareģojums sasaucās drīzāk ar Eiropas pagātni nekā tagadni. Eiropas projekts dzima no pelniem pēc postošākajām krīzēm, kas pieredzētas šajā kontinentā, – totalitārisma un diviem pasaules kariem. Ar atrasto risinājumu – agrāko ienaidnieku ogļu un tērauda produkcijas apvienošanu kopīgā tirgū – sākās ceļš uz Eiropas integrāciju.

Eiropas Ogļu un tērauda kopiena un tai sekojošās Eiropas Ekonomikas kopiena, Eiropas Kopiena un Eiropas Savienība kalpoja arī citiem, ne gluži tik pamācošiem nolūkiem, tajā skaitā, lai nodrošinātu mīkstu piezemēšanos dekolonizācijas agonijas pārņemtajām brūkošajām Eiropas impērijām. Taču tas nemaina faktu, ka Eiropas integrācija bija arī – vai pat galvenokārt – veids, kā nodrošināties pret jaunu pasaules karu.

Protams, no 70. gadiem līdz 21. gadsimta sākuma gadiem Eiropas evolūcija, šķiet, risinājās pēc citas loģikas. Diez vai vienotā tirgus, monetārās savienības un Šengenas zonas izveidošanos varētu raksturot kā krīžu risinājumus. Šī paplašināšanās drīzāk bija mērķēta uz dažādu izdevību izmantošanu, no Dienvideiropas demokratizēšanās 80. gados līdz labklājības pieaugumam ar paplašināšanos ziemeļu virzienā 90. gados un Eiropas atkalapvienošanai pēc aukstā kara beigām 21. gadsimta sākumā.

Šajā laikā “Monē metode” sāka asociēties ne tik daudz ar krīžu risinājuma meklējumiem, cik funkcionālisma teorijām, kas (politisku) integrāciju uzlūkoja kā tehniskās un ekonomiskās sadarbības dabisko telosu. Eiropas valstīm arvien biežāk nācās cīkstēties ar šķēršļiem, ko nevar pārvarēt, neiesaistot pārnacionālas institūcijas. “Krīzes”, kuru risināšanai radās EEK, EK un tad arī ES, nebija patiesas krīzes, bet drīzāk politikas problēmas, kas vislabāk risināmas ar integrācijas palīdzību.

Monē atziņa savu patieso jēgu atguva tikai pēc daudziem gadiem. Kopš gadu tūkstošu mijas ES cita pēc citas apsēdušas īstas krīzes: 2005. gada Eiropas konstitucionālā krīze, 2008. gada globālā finansiālā krīze, kas vēlāk pārauga 2011.–2013. gada eirozonas krīzē, 2015. gada migrācijas krīze, 2016. gada breksita referendums un draudi, ka tas varētu izraisīt domino efektu, tad – pandēmija un, visbeidzot, Krievijas iebrukums Ukrainā. Katra no šīm krīzēm apdraudējusi Eiropas projekta izdzīvošanu, paralizējot, radot savstarpēju neuzticēšanos, šķelšanos un solidaritātes trūkumu.

Un katra no šīm krīzēm bija pārbaudījums Monē principam. Dažos gadījumos, kā migrācijas krīzē, rezultāts bija neveiksmīgs: ES tikpat kā neizdevās pietuvoties vienotai patvēruma un migrācijas politikai. Citos gadījumos Eiropas Savienība par mata tiesu tomēr izķepurojās, izraujoties no eirozonas krīzes ar sasteigtas banku savienības palīdzību. Vēl citos, piemēram, pandēmijas gadījumā, sekmes bija spožas: Eiropa ielika pamatus veselības aprūpes savienībai un, pats svarīgākais, ar plāna NextGenerationEU palīdzību sāka veidot fiskālu savienību.

Eiropā atkal plosās karš. Krievijas iebrukums Ukrainā ir paši bīstamākie draudi Eiropas drošībai kopš Otrā pasaules kara. Vai šajā situācijā, uz ko ES reaģē gan politiski, gan ekonomiski, risinot kopējās enerģijas politikas, drošības un aizsardzības problēmas, Monē princips tiktāl izturējis pārbaudījumu? Un, ja ir, ko tas mums stāsta par Eiropas atdzimšanu?

Kādas ilūzijas gals

Lai gan Krievija tradicionāli bijusi viens no Eiropas strīdīgākajiem jautājumiem, ES izdevies izstrādāt un uzturēt vienotu reakciju. ES dalībvalstis vienbalsīgi pieņēmušas 11 pret Krieviju vērstu sankciju paketes, pati svarīgākā no tām tika apstiprināta kara pirmajos mēnešos. Tālākie soļi pakāpeniski kļuvuši gausāki: jau pieņemtas sankcijas pret Krievijas finansēm, tehnoloģiju, oglēm un naftu, iesaldēti publiski un privāti īpašumi, atbildīgām personām aizliegta iebraukšana, noteikti enerģijas cenu griesti, un Krievijas gāzes imports samazināts līdz sīkai strūkliņai; nu vairs palicis visai maz, ko vēl varētu šādi iespaidot. Tagad galvenā uzmanība tiek veltīta tam, lai novērstu vājās vietas, kas sankcijās atrodamas, un stingrāk pieprasītu to ievērošanu.

Šajā laikā kļuvušas labi redzamas zināmas iekšējas nesaskaņas, ko vēl nāksies izlīdzināt. Tomēr politiski toksiskākajā gadījumā – attiecībā uz Viktora Orbāna Ungāriju – Eiropas Savienība atradusi ceļus, kā ierobežot kaitējumu. Orbāna manevrēšanas mēģinājumi lielā mērā cietuši neveiksmi, pateicoties tam, ka Eiropas Komisija izmanto jaunu ekonomisko nosacījumu formu, kas piesaistīta tiesiskumam. 2022. gada decembrī Komisija nolēma neizmaksāt Ungārijai 22 miljardus eiro no Kohēzijas fonda, kamēr šī valsts nav nodemonstrējusi, ka respektē ES principus attiecībā uz tiesu varas neatkarību, akadēmisko brīvību, LGBTQI tiesībām un patvēruma sistēmu.