Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nesen Mineapolisā notikušajā pasākumā “Individualizētās mācīšanās spēks un iespējamība” sers Kens Robinsons vēlreiz apgalvoja, ka bērni dabiski sliecas mācīties, bet “skolas konstrukts” no skolēniem izsit mīlestību uz mācīšanos. Viņš turpināja: “Problēmas parasti rodas, kad bērni sāk iet skolā, un, jo dziļāk viņi tajā iestieg, jo vairāk viņi zaudē interesi.”
tes.com, 2017. gada 6. aprīlī
Sera Kena Robinsona izteikumi par nepieciešamām un iespējamām izglītības sistēmas reformām vedina apdomāt pāris problēmu (arī saistībā ar Latviju).
Izglītības sistēma attiecas uz mums visiem, un es apzinos, ka robežas un fokuss izplūst, tikko speru kāju šāda mēroga kartē. Tieši tādēļ sera Robinsona figūra iezīmējas ļoti skaidri uz aizmugurē esošā miglas fona. Robinsons neapšaubāmi ir harismātiska persona, kura jūt savu publiku un kuras humora izjūta ir ļoti cilvēcīga, ļoti iekļaujoša. Ar patiesu uzmanību viņš klausītos ikvienā, kurš būtu ar mieru stostīgi (vai raiti) likt kopā vārdus stāstiņā “kā man negāja manā skolā”. Robinsons kritizē Rietumu izglītības sistēmu, kas radīta, lai izskolotu akadēmiskas izcilības, un pēc būtības nav mainījusies kopš 19. gadsimta industriālās revolūcijas. Viņš apraksta stingri noteiktu hierarhiju, kas kalpo šo izcilību skološanai gan Anglijā, gan Amerikā. Hierarhijas augšgalu apdzīvo matemātika un valodas, zemāko līmeni – mākslas, pa vidu atstājot pārējās humanitārās zinātnes. Viņš uzskata: ja vien skola nenomāktu skolēna patiesos talantus, tad katrs varētu kļūt izcils – vienalga, matemātiķis vai mākslinieks. Robinsona popularitāti būtu iespējams skaidrot arī ar veiksmi piedzimt angliski runājošajā, ar vēsturisku pašapziņu nostiprinātajā pasaules daļā, tāpat tai neapšaubāmi ir saistība arī ar sociālo tīklu fenomenu: tev vairs nav jābūt masonu ložas vai kāda cita pulciņa pirmajās rindās, vajag tikai interneta pieslēgumu. (Robinsona TED Talk 2006. gada uzstāšanās ir skatīta vairāk nekā četrus miljonus reižu.)
Robinsons izteiksmīgi izmanto kļūdas metaforu – bailes izgāzties un bailes kļūdīties, kas, iedzītas skolā kā bailes no vērtējuma sistēmas, pavada mūs visu apzināto mūžu. Par kļūdas stigmatizāciju noteikti varētu runāt Rīgas prestižo skolu kontekstā; tās spiestas dzīties pēc arvien augstākiem reitingiem “nauda seko skolēnam” spēlē, bet vecāki, kuru bērni nespēj veiksmīgi iekļauties, spiesti algot privātskolotājus vai psihoterapeitus. Uz šāda fona mazās privātskolas, kurās vecāki nodrošina papildfinansējumu, ir gluži vai harmonijas oāzes, un ne jau tāpēc, ka tur kāds alternatīvi māca, “kā kļūt izcilam”, bet tāpēc, ka klasē ir 13, nevis 33 bērni un mācības sākas nevis astoņos, bet deviņos no rīta.
Un tomēr kaut kas bīstams slēpjas sera Robinsona tik ļoti draudzīgajā aicinājumā “ikviens spētu kļūt par Pikaso”. Ne jau tāpēc, ka Robinsons būtu palaidis garām ģēnija drūmās esamības nepakļaušanos nekādām skolām. Pieļāvums, ka Pikaso mēroga talants būtu vieglāk uztaustāms vai atbrīvojams ar izglītības sistēmas nomaiņu, ir tikpat divdomīgs un apšaubāms kā kāda rosīga izaugsmes trenera izpratne par pamatskolu nepabeigušo Brodski kā vislabāko piemēru jaunajiem censoņiem personības izaugsmes kursos. Visticamāk, Brodskis būtu tikpat viņš pats (kā dzejnieks, nevis kā politiski vai ideoloģiski izmantojama figūra) arī tad, ja rātni būtu nosēdējis solā visus paredzētos gadus. Robinsona teiktajā slēpjas kāds ļoti vilinošs un mānīgs solījums – kurš gan no mums negribētu ticēt, ka pie visa vainīga ir tieši skola? (Un tam, ka visvainīgākā no visām ir padomju skola, esmu gatava noticēt tūlīt pat uz līdzenas vietas.)
Un cik briesmīga būtu pasaule, ja visi mākslu studējušie – piemēram, Latvijā – kļūtu kā Pikaso. Un ne jau tāpēc, ka visi taisītu vienādu mākslu. Mākslinieki cits citu vienkārši aprītu, neitralizētu: viņi visi būtu stipri, satriecoši, nevainojami un neievainojami ģēniji – īstajā brīdī līdz galam attīstījuši savu radošo potenciālu. Un, tīri ģeometriskā progresijā pieaugot izciliem mākslas artefaktiem, galu galā pati izcilība pārvērstos par ikdienišķību – jo pēkšņi nebūtu neviena paša “neizcila”, diskutabla vai margināla mākslas darba. Tādējādi izcilības, kreativitātes un “talantu neierobežojošas” izglītības sistēmas paradigmas atkal būtu jāpārskata no jauna. Un īpatnējā kārtā sanāk, ka ne jau daži izcilie spētu nostāties sasniegumu hierarhijas spicē. Robinsona vizionārās pasaules galējā variantā tur stāvētu mēs visi. Tā būtu pasaule ar nebeidzamu lineāru hierarhiju visos virzienos vienlaikus.
Tāpat neviennozīmīgi ir vērtējams Robinsona kompliments sievietēm – būtnēm, kas, viņaprāt, apveltītas ar īpašu prāta un attieksmes fleksibilitāti. Tā izpaužoties sievietes spējā darīt simt lietas reizē. Robinsons uzbur ainu, kurā viņš izdzen no virtuves kā sievu, tā bērnus un izslēdz telefonu, lai varētu koncentrēties vienas olas uzcepšanai. Turpretī viņa sieva, protams… un tālāk seko garš saraksts ar darbiem, kurus viņa spēj apvienot. Bet ja nu sievietes spēja apdarīt simt darbus reizē slēpjas ne jau kādā īpašā viņas fleksibilitātē vai “vairāk sevis pieņemšanā” pretstatā profesoram, kurš dzīvi pavada “vienīgi savā galvā” (Robinsona citāts), bet gan nostiprinātos, izkoptos mehānismos, kas vīrietim daudz vienkāršāk un vieglāk ļauj olas cepšanu uzlūkot par īstenu artefaktu vai zinātnisku mīklu, – un viņa rīcībā būs viss pasaules laiks šīs mīklas atrisināšanai, turpretī sieviete vienkārši steidz uzcept olas, jo ģimenei ir jābrokasto. Varbūt tā fleksibilitātes uzteikšana ir kompliments no tīras sirds. Bet aiz komplimenta vīd lamatas. “Mīļā, ar manu olas cepšanas tempu un attieksmi ģimene mirs badu, bet ar tavu prasmi mēs visi būsim ne tikai paēduši, bet arī laimīgi; un, ja tu cepšanas laikā spēsi vēl padomāt par savu disertāciju vai gleznu, – nu satriecoši!”
Tad jau drīzāk Robinsona aicinājumu pievērsties ne tikai dzīvošanai galvā, bet arī pārējā ķermenī varētu skaidrot kā nevairīšanos no neskaidriem, nestabiliem stāvokļiem vai uzticēšanos savai vēlmei sekot tam, kas patiešām patīk, nevis gleznošanu nomainīt pret negleznošanu – baiļojoties, ka mākslinieka dzīve, kas pakļauta nebeidzamam riskam, kādā jaukā dienā liks attapties bezmaksas pusdienu rindā pie Krišnas tempļa.
Un te pavīd jauna taciņa vēl tālāk plašajā kartē, kuru zīmē Robinsons. Kurā brīdī un kā skolēns, sēžot skolas solā, spēj apzināties, kas īsti viņam “patiešām” patīk? Kurā brīdī sasniedzama šī ārkārtīgi smalkā izpratne par sevis paša visdziļākajiem, neteiksim, talantiem (pretēji Robinsonam), bet vajadzībām? Vai šīs vajadzības un talantus fiksē viņa skolotājs? Kā trāpīgi atzīmējis kāds Robinsona oponents, vai galu galā nav tā, ka ne jau skola iznīcina skolēna patiesos talantus, jo pats skolēns, būdams 14 gadus vecs, gribēs iznīcināt un noliegt visu, ko spētu sniegt jebkura iespējamā izglītības sistēma. Ja vien bērni varētu izvēlēties, lielākā daļa nevis izgudrotu paši savus jaunus un brīnišķīgus mācīšanās noteikumus (to varbūt spētu mazais Pikaso un mazais Brodskis vai, vēl labāk, mazā Sūzana Sontāga), bet gluži vienkārši nemācītos vispār – nekad un nekādos apstākļos, pat pašos radošākajos ne. Protams, tas nenozīmē, ka ir vienalga, kur un kas mudina bērnus mācīties, ievērojot vai noliedzot likumu “stiprākais (talantīgākais) izdzīvos vienmēr, par pārējiem nav jēgas uztraukties”.
Pati pirmā doma, saskaroties ar sera Kena Robinsona šarmu, bija mans visai vīzdegunīgais spriedums, ka tās jau ir viņu pasaules problēmas – tādas pasaules, kurā ir seri un Bikšu Lentes ordeņi, un karaliene pasteļtoņos, un Efeju līga –, bet mūs te, izbijušajā padomijā, pa īstam var nobiedēt vai aizraut kaut kas daudz skarbāks. Tomēr brīdī, kad Robinsons stāsta, ka mūsdienu pasaule attīstās tādā tempā, ka mēs tik tikko spējam apjaust, kas varētu notikt turpmākajos piecos gados, bet aiz šiem pieciem sabiezē tumsa, es sadzirdēju vārda future aso skanējumu. Tā būs kaut kāda nākotne, kuru nepieredzēsim mēs, bet mūsu bērni gan, un ir grūti saglabāt skaidru galvu šīs spriedzes dēļ vien. Katru darbdienas rītu, pa diagonāli šķērsojot Rīgas centru, es vedu uz skolu savu meitu. Kad griežos atpakaļ, apstājos Dzirnavu un Baznīcas ielas krustojumā un pacietīgi gaidu zaļo gaismu – un ikkatru rītu patiesā pārsteigumā atklāju, ka šajā krustojumā luksofora taču nekad nav bijis. Šim neesošajam luksoforam noteikti ir kāda saistība ar nākotnes nepārredzamību, kas, lai arī rotaļīgi izteikta, vienmēr ir turpat blakus Robinsonam skatuves tumsā.