Orests Silabriedis


Spērieni mūzikas ritmā

Kanādas Prinča Edvarda salas policija draud dzērājšoferiem ar Nickelback mūziku. Kensingtonas pilsētas policija pavēstījusi: papildus brangam naudassodam, kriminālatbildībai un autovadītāja apliecības atņemšanai uz vienu gadu mēs jums sagādāsim arī bonusa dāvanu – pa ceļam uz cietumu mašīnā atskaņosim mūsu biroja Nickelback disku.

The Conversation, 2016.gada 5.decembrī

Skaidrs, ka Prinča Edvarda salas policisti nav izgudrojuši neko jaunu, nākot klajā ar piedāvājumu iereibušiem autovadītājiem policijas automašīnā klausīties grupas Nickelback 2001.gada albumu “Silver Side Up”. Droši vien pilnā skaļumā. Vēlāk gan izrādījās, ka policistiem šāda tvarta nemaz nav un Facebook ievietotais paziņojums bagātināts ar attēlu, kas ņemts no tīmekļa. Ticams, ka šis FB ieraksts veikts ar domu piešķirt mazliet humora tik nopietnai tēmai kā braukšana dzērumā pie stūres. Joku jo īpaši kuplina fakts, ka Nickelback solists Čads Krougers 2008. gadā aizturēts par braukšanu dzērumā. Ieraugot, kāds ļaunpriecīgu komentāru vilnis uzbangojis ap šo Facebook ierakstu, policisti izdzēš paziņojumu un atvainojas grupai. Šis viss perfekti ierakstās globālajā stāstā par tēmu “why does everyone hate nickelback” (pirmais rezultāts Google meklētājā, kad sāk rakstīt “why does everyo...”).

Tikmēr, runājot par spīdzināšanu, – skaņa patiešām var būt viens no t. s. bezpieskārienu mokurīkiem, kas neatstāj redzamas pēdas uz miesas, līdz ar to spīdzināšana ir grūti konstatējama. Slaveni ir nostāsti par vientuļā ūdenspiliena regulāri ritmisku pilēšanu cietuma kamerā un šī piliena iedarbību uz cilvēka psihi; daudz dzirdēts par infraskaņu kā jaudīgu psihotrono ieroci (iekšējo orgānu sagraušana, smadzeņu uzspridzināšana u. tml.), taču mazāk šajā aspektā runāts par mūzikas iedarbību. Mūzika – cēlākā no mākslām (teiks svinīgi noskaņoti ļaudis), kas lielākoties iedarbojas uz mums klasiski definētajā 16 līdz 20000 hercu diapazonā (zem 16 herciem lielākoties zūd spēja izšķirt skaņas augstumu, paliek tikai skaņas avota vibrācijas uztveršana), – jā, šī pati mūzika ne tikai var, bet arī tiek izmantota kā bezpieskārienu mokurīks.

Skaņas piesārņojums patlaban ir milzīgs. Te runāju ne tikai par urbanizācijas sekām, bet jo īpaši par cilvēka kvaziestētisko darbību apkārtējās vides pieskaņošanā. Šo jomu, kā zināms, pēta zinātnes nozare, ko sauc par akustisko ekoloģiju. Tā aplūko t. s. skaņavas jeb skaņas ainavas (soundscape), kas vai nu pastāv tādas, kā dabasmāte vēlējusi, vai arī rodas cilvēka un vides mijiedarbībā.

Domāju, daudzi no mums ir mēģinājuši kādā sabiedriskās ēdināšanas iestādē palūgt klusināt mūziku vai izslēgt to pavisam (daudzos gadījumos atbilde ir kategorisks nē). Līdzīgi ar starppilsētu satiksmes autobusiem, kuros joprojām palaikam skan ne visai kvalitatīvi populārās mūzikas paraugi, kas tad jāklausās visa ceļa garumā. Šajos gadījumos ietekmē ne tik daudz skaļums, cik saturs. Lielveikalos neviens pat nemēģinās kādu lūgt apklusināt mūziku – iepirksies un klusi cietīs.

Viens no iespējamajiem iemesliem skaņu trokšņa radīšanā varētu būt tas, ka cilvēkiem bail no klusuma. Klusumā var pārāk skaļi dzirdēt savas domas vai arī domu trūkumu, un absolūts klusums, kāds iespējams tikai ārpus pilsētas, var novest panikā – varbūt tādēļ, ka tādos brīžos liekas, ka esi nonācis pārāk tuvu bezgalībai. Un arī klusums ir sava veida spīdzināšana ar skaņu, tomēr to, liekas, nevar salīdzināt ar iespaidu, ko uz psihi atstāj stipri skaļa mūzika.

Skaļuma sajūtas slieksnis cilvēkiem ir atšķirīgs – to nosaka gan dzirdes funkcionālie parametri, gan psihiskās īpatnības. Taču, runājot par skaņu kā bezpieskārienu mokurīku, fizisko sāpju sajūtu cilvēks var atslēgt, kurpretim nobloķēt skaņas iedarbību uz organismu nav iespējams.

1976. gadā Eiropas Cilvēktiesību komisija definēja piecas nelegālas pratināšanas metodes, un šajā sarakstā līdzās kapuces uzmaukšanai, ēšanas un dzeršanas liegumam, ilgstošai turēšanai neērtā fiziskā stāvoklī un bezmiega stāvokļa uzturēšanai ir arī pakļaušana troksnim. Vai arī krasi trokšņu (toskait mūzikas) un klusuma kontrasti (piemēram, kā Gijas Kančeli mūzikā).

Aprakstot spīdzināšanas veidus galvenokārt abu Ameriku un Tuvo Austrumu valstu ieslodzījuma vietās, minēti arī skaļi trokšņi un skaļa mūzika, kas ieslodzītajam vai aizturētajam piespiedu kārtā ilgstoši jāklausās. No trokšņiem tiek nosauktas “helovīniskas” skaņas (lai kas ar to domāts), šaušalīgi spokaini smiekli, trusīšu kaušanas skaņas u.tml., savukārt no mūzikas “topā” ir Kristīna Agilera (kuras ieraksti kādā konkrētā gadījumā lietoti pamīšus ar ūdeni, ko dāsni lej uz cietumnieka galvas), Dr. Dre, Eminems, AC/DC ar dziesmu “Hells Bells” u. tml. – redzams, ka izvēlēts pasmags roks, reps, hiphops. Starp kuriozākiem piemēriem jānosauc rozā dinozauriņa Bārnija infantilā dziesma “I Love You”, kura pamīšus ar grupas Metallica muzikāli ne pārāk smago, toties saturiski baiso dziesmu “Enter Sandman” kādai aizturēto grupai pilnā skaļumā spēlēta kuģa konteinerā.

Var atminēties Stenlija Kubrika filmu “Mehāniskais apelsīns”, kurā galvenajam varonim Aleksam mīļākais komponists ir slavenais “Ludvigs van”, – līdztekus Rosīni mūzikai (teicams ironijas paraugs) filmu caurvij Bēthovena Devītās fragmenti. Kad protagonists ierodas rakstnieka Aleksandra mājā, viņš spīdzina mājas īpašnieku un pošas viņa sievas izvarošanai, dungojot mīlīgo melodiju “Singin’ in the Rain”. Melodijas stiprās taktsdaļas tieši sakrīt ar spērieniem pa rakstnieka vēderu. Filmas beigu daļā Aleksandrs atriebjas, pilnā skaļumā atskaņojot ieslodzītajam Aleksam Ludviga van Devītās otro daļu: puisis neiztur spiedienu un izlec pa logu. Redzams, ka spīdzināšanas rīks šajā gadījumā ir nevis mūzikas saturs, bet pielietojums.

Tie, kam mūzika ir nozīmīga dzīves daļa (šo rindu autors viņu skaitā), zinās, ka koncertos visvairāk moku sagādā ne tik daudz mūzikas saturs kā tās interpretācija. Un arī tie, kas ikdienā par mūziku daudz neliekas zinis, būs izbaudījuši, kā tas ir, kad pielīp kāds motīvs un tu visu dienu netiec no tā vaļā. Ar šo paņēmienu iespējams arī uzjautrināties, pielipinot līdzcilvēkam melodiju un pēc tam ļauni pametot viņu mokāmies ar šo skaņu kopumu, no kura nav iespējams atbrīvoties. Vai arī – gandrīz nav iespējams, jo patiešām iedarbīgs izrādījās kādas lieliskas kolēģes ieteikums šādos izmisuma brīžos nodungot Ofenbaha “Barkarolu” no “Hofmaņa stāstiem”. Uzmācīgā melodija ir prom, savukārt pati barkarola nav infekcioza. Galvā patīkams miers.

Raksts no Februāris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela