Aigars Štokenbergs

Solovjovs un Solovki kā personības veidošanas augstākā forma

Raidījumu vadītājs Vladimirs Solovjovs paziņoja, ka gulags esot bijis labāks par Osvencimu, jo “padomju nometnēs tu biji individuāls”. Viņš arī pažēlojās par “nacistiskās idejas mantiniekiem Eiropā”, kuri nodarbojoties ar “atcilvēciskošanu”.

censoru.net, 4. septembrī


1944. gadā uz Magadanas teātra skatuves tika uzvesta Verdi opera “Traviata”. Teātri izveidoja un ar mākslinieku trupu pilnībā nodrošināja gulagā ieslodzītie, kuri dziedāja, uzšuva sev tērpus un izgatavoja dekorācijas. Kad izrādījās, ka nepietiek vīriešu balsu korim, zeks režisors vērsās pie nometnes priekšnieces Aleksandras Romanovnas Gridasovas. “Neuztraucies, Verpahovski, mēs drīzumā gaidām papildinājumu no Tomskas nometnes – igauņu kapelu pilnā sastāvā.” 1944. gada augustā uz Magadanu nosūtīja ieslodzītos no Igaunijas PSR Valsts mākslinieciskā ansambļa, tādējādi koris tika pilnībā nokomplektēts.

Solovjova uzslavētās personību veidošanas nodrošināšanai ieslodzījuma vietās jau 1934. gadā tika izveidota OGPU Kultūras un audzināšanas daļa, un teātru arhipelāgs strauji ieguva jaunas jaunrades salas. Magadanas Valsts dramatiskais un muzikālais teātris tika dibināts nometnē 1938. gadā, Noriļskas Majakovska aizpolārais drāmas teātris savu darbību sāka 1941. gada 6. novembrī, Vorkutas Drāmas teātris ar ieslodzīto trupu izveidots 1943. gadā, vēl pirms pilsētas dibināšanas. Notika arī viesizrādes. Rakstā “Mūzika pēc pavēles. Gulaga oficiālā kultūras dzīve” Inna Klauze uzskaita muzikālos numurus Magadanlag kultbrigādes koncertā 1943. gada 24. septembrī: “Koncertu atklāja klavieru trio ar šim sastāvam apdarināto orķestra svītu no Edvarda Grīga “Pēra Ginta”. Sekoja Konstantina Simonova un Semjona Kirsanova darbu daiļlasījums ieslodzītā Borisa Entina mūzikas pavadījumā. Pirmajā daļā izskanēja Rodolfo ārija no Pučīni “Bohēmas”, Hercoga ārija no Verdi “Rigoleto”, Frica Kreislera “Vīnes kaprīze” un čigānu deja kā vijoles solo, kā arī Aīdas un Radamesa aina no Verdi “Aīdas”. Koncerta otro daļu atklāja jautrs skečs, kam nebija nekā kopīga ar nometnes tematiku, kam sekoja blūzs džeza orķestra izpildījumā.

Solovjovs saka, ka nometnēs tika veidotas personības. Jā, tā tas varētu būt, ja ieslodzītais sāka ar pirmajām solfedžo nodarbībām un ilgos gados pilnveidojās līdz virtuozitātei, lai no zonas iznāktu kā nobriedis meistars. Bet drīzāk bija tā, ka izveidojušās personības tika iemestas būrī, lai uzspēlētu priekšniecībai un ļautiņiem par prieku. Piemēram, aktieris Georgijs Žonovs 1938. gadā tika arestēts kā amerikāņu spiegs un notiesāts uz pieciem gadiem, kam termiņa beigās piemeta vēl divīti. 1944. gadā viņš sāka uzstāties jau minētajā Magadanas teātrī, kurš tur atrodas vēl šobaltdien, K. Marksa prospektā 30 ar ieslodzītā Georgija Lavrova veidotām betona skulptūrām uz fasādes. Pēc soda izciešanas 1949. gadā Žonovu vēlreiz arestēja par spiegošanu un izsūtīja uz Noriļsku, kur viņš darbojās Noriļskas Majakovska aizpolārajā drāmas teātrī, iepazinās ar Smoktunovski, kuram savukārt par nokļūšanu gūstā kara laikā bija aizliegts dzīvot 39 pilsētās. Spiega iemaņas Žonovam lieti noderēja Tuļjeva lomā kino tetraloģijā par rezidenta likteni un kļūdu. Tikmēr gulagam noderēja nacistu koncentrācijas nometnes Būhenvaldē un Zaksenhauzenē, kuras padomju terminoloģijā kļuva par nometnēm nr. 2 un nr. 7 un kurās vēl piecus gadus pēc kara turpinājās personību veidošana.

Mums grūti saprast, kas notiek Solovjova galvā, ja viņš kā pozitīvu piemēru izmanto koncentrācijas nometnes, tādējādi vēlreiz atgādinot, ka Krievija kopā ar nacistu Vāciju un sarkano khmeru Kampučiju stabili ierindojas pret saviem pilsoņiem nežēlīgāko valstu trijniekā. Bet varam uzslavēt viņu par mudinājumu noskaidrot, ko īsti sociālajās zinātnēs nozīmē atcilvēciskošana.

Kā process atcilvēciskošana jeb dehumanizēšana ir pretēja personificēšanai, tā atņem identitāti un kalpo par klasisku attaisnojumu genocīdam, verdzībai un īpašumu atņemšanai. Pēc tam, kad kādas personas vai nācijas unikalitāte tiek noliegta, paveras iespēja attiecīgo cilvēku, tautu vai valsti iznīcināt.

1939. gada 31. oktobrī PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu tautas komisārs Molotovs par mākslīgās Polijas valsts likteni un patiesajiem kara kurinātājiem teica: “.. pietika ar vienu īsu triecienu pa Poliju, ko sākumā izdarīja vācu armija, pēc tam – Sarkanā armija, lai no šī kroplā Versaļas līguma bērneļa nekas nepaliktu pāri. Tagad Vācija ir tāda valsts, kas tiecas pēc iespējas drīzāk pabeigt karu un panākt mieru, bet Anglija un Francija iestājas par kara turpināšanu un pret miera noslēgšanu.”

Staļinisma tautas ienaidnieki un ebreji kaitnieki ir tikpat iekļaujošs apzīmējums kā putinisma nacisti un banderieši. 2021. gada 12. jūlijā savā rakstā “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību” Putins apsteidzoši pauda, ka Ukrainas nav, tās valstiskums ir ārēju spēku un šauras valdošās elites konstrukcija, kuru kādreiz uzturēja poļi, pēc tam – Austroungārija un boļševiki, bet tagad – kolektīvie Rietumi. Putins līgani atcilvēcisko ukraiņus no valodas, kas esot mazāk būtiska nekā kultūras paražu un reliģiskā kopība, galu galā pat no nosaukuma “Ukraina”, jo Mazkrievija esot piemērotāks vārds. 2022. gada 24. februāra uzbrukums, slepkavības un izvarošanas ir tikai loģisks ukraiņu dehumanizēšanas turpinājums. Ja Solovjovs izveidotu zeku trupu Mariupoles teātrī, tas būtu tikai solis pa jau iemītu taku.

Raksts no Oktobris 2022 žurnāla