Saimnieks savas valodas druvā

Valsts valodas centrs vārdus “nēģeris”, “krievs”, “aziāts” uzskata par neitrāliem vārdiem un pieļauj to lietošanu komunikācijā. Tas izsaucis krasu viedokļu vētru, tostarp licis kultūrpētniekam šo centra rīcību nosaukt par politnekorektu.

lsm.lv, 31. janvārī

2020. gada 11. novembrī un 9. decembrī (sēžu protokoli Nr. 9 un 10) Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija izskatīja ierosinājumu apkopot iekļaujošās komunikācijas principam atbilstošus latviskos apzīmējumus dažādām rasēm un etniskajām grupām un secināja, ka, pirmkārt, latvisko terminu stilistiskā neitralitāte jāvērtē no latviešu pasaules uztveres un Latvijas vēstures, nevis citu kultūru pieredzes pozīcijām. Jauki. Iedomāsimies, ka komisija ieradusies Kanādas vadītā NATO bataljona kazarmās Ādažos un, plati un draudzīgi smaidot, uzrunā kareivjus: “Mēs esam nolēmuši, ka vārdi “nēģeris” un “eskimoss” ir tikpat neitrāli kā vārdi “melnais” un “inuīts”, tāpēc arī turpmāk uzrunāsim jūs šādi, jo mūsu vēsturē Vecais Stenders tā rakstīja. Paldies, ka sargājat mūs.” Esmu pārliecināts, ka labākajā gadījumā komisijas locekļi dabūtu ar zābaku pa starojošo seju. Tas, iespējams, nebūtu politkorekti, bet būtu sāpīgi.

Ko nozīmē politkorektums? Tas nozīmē, ka tu izvairies no izteikumiem un darbībām, kas aizskar, izslēdz vai nodara ļaunumu cilvēkiem, kuriem jau ir nācies izciest netaisnību vai nevienlīdzību. Pat pirmšķietami aizskarošu vārdu lietošana sarunā ar draugiem un līdzīgajiem nav aizskaroša, jo esi viens no savējiem bez iespējas dominēt un visi to paši apzinās. Ārpus šī konteksta, ja ļaudis sūdzas, ka politkorektums ir kļuvis pārspīlēts, viņiem vienkārši nav bijis ļauts brīvi uzvesties un runāt, kā vien ienācis prātā. Parasti tādos brīžos tiek piesaukts runas brīvības arguments. Runas brīvība ļauj ikvienam paust savas domas un jūtas, bet tā arī visiem citiem ļauj aizrādīt, ka esi kļuvis aizskarošs. Runas brīvība ir tavas tiesības neklusēt, bet tā nenozīmē, ka tevi nedrīkst kritizēt vai ignorēt. Politkorektums ir instruments valodas lietošanai tādā veidā, lai tā palīdzētu, nevis nodarītu ļaunumu. Būt politkorektam vienkārši nozīmē, ka tu apzinies, ka tavi izteikumi var aizskart cilvēkus, kuri ir ievainojami. Ņemot vērā šādu skaidrojumu, varētu piekrist VVC ekspertam, kurš saka: “Es domāju, ka valodā, ja pastāv vārdi, viņus nevar liegt lietot. Jautājums ir, kādās situācijās mēs tos lietojam. Un tas ir gaumes un pieklājības jautājums un situācijas jautājums.”

Tomēr jau visai drīz kļūst acīmredzams, kādu kļūdu pieļāvuši valsts valodas eksperti, atsakoties domāt par to vienkāršo patiesību, ka valoda pirmām kārtām ir saziņas līdzeklis. Kā skaidroja iestādes pārstāvis Krastiņš, Latviešu valodas ekspertu komisija pēta tikai valodu resursus, bet ar socioloģisko darbu tā nenodarbojas. Žēl. Valoda nav vienkāršs burtu savirknējums. Pārfrāzējot Mirzojevu, pat ja mēs izmantojam valodu, lai aprakstītu sevi, šis apraksts ir domāts citiem, un visi mediji ir sociālie mediji. Kā norāda Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādes “ES_TEXT” autori, pat vienkāršas burtu zīmes nodod informāciju, par kuras formu un saturu sabiedrība ir vienojusies. Vai vārdi “krievs”, “aziāts” un “nēģeris” ir neitrāli vārdi? Nē, tie pārstāj būt neitrāli, tiklīdz tos lieto kādā kontekstā vai noteiktā auditorijā. Pat nelietoti kontekstā, tie kļūst aizskaroši vēsturisku notikumu iespaidā. Piemēram, somu valodas vārda ryssä tulkojums pēc 1940. gada labākajā gadījumā ir “vatenis”.

Kad ir izdevīgi būt politnekorektam? Daži mūsu politiķi, protams, ir mācījušies no Donalda Trampa. Tramps ienāca politikā ar saukli, ka viņš nav politiķis, un tas nav nekas jauns. Būt par cīnītāju un ārpusnieku ir pareiza taktika, ja cīnies pret valdošajiem. Bet Tramps šo kauju pārcēla laukumā, ko citi nebija pamēģinājuši. Viņš lauza rāmjus, ko publiski drīkst teikt, bet ko nedrīkst. “Man nav laika būt politkorektam, jo man jācīnās pret tik daudziem.” Un viņa fanus aizvien mazāk interesēja, ko tieši Tramps grasās izmainīt, pietika ar prieku par Trampa drosmi domāt vienkāršos nepaplašinātos teikumos, kas tik ļoti līdzinājās viņu pašu domāšanai. Trampam izdevās pārvērst politkorektumu par lamuvārdu. Politkorektums esot robeža starp vienkāršajiem ļaudīm, kuri runā to, ko domā, un liberālo eliti, kura runā to, kas ir politiski izdevīgi, turklāt viņi ir liekuļi, jo sirds dziļumos tā nedomā. Vēršanās pret politkorektumu ļauj no jauna izvērsties arī rasismam, jo naida runa kļūst par drosmes pierādījumu. Fakts, ka atbildīgos amatos Tramps iecēla savus radiniekus, draugus un finansētājus par spīti viņu profesionālajai piemērotībai un kvalifikācijai, jau pilnībā iederējās scenārijā. Pirms tam tas būtu bijis politiski nekorekti.

Tāds pilnīgi klīnisks gadījums ir vēlme aizskarošus vārdus lietot pat tad, kad racionāli un empīriski argumenti rosina darīt pretējo. Sartrs antisemītismu dēvēja par kaislību. Daži vīri esot kļuvuši histēriski un impotenti, uzzinot, ka sieviete, kuru viņi mīlējuši, izrādījusies ebrejiete. Kas gan notiktu, ja viņiem aizliegtu tviterī lietot vārdu “žīds”?

Izrādās, ka politkorektuma arguments mūsu valodas uzlabošanai īsti nederot, un mums esot jākļūst nepiekāpīgākiem un pašapzinīgākiem, jo mums vienmēr ir bijuši citi “saimnieki”, kas pateikuši priekšā, – to nacionālajā radio saka vadošais latviešu valodas eksperts. Tad nu rīkosimies profesionāli un patriotiski. Es patiesi augstu vērtēju jaunvārdus, kurus pēdējā laikā ieviesuši mūsu valodas profesionālie kopēji, it īpaši Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas ļaudis. Piemēram, “meklis”, lai atrastu vajadzīgo iekš Google, “nievenis”, lai izteiktu nepatiku un necieņu, vai “staigulis”, lai apzīmētu rāmi ar ritentiņiem, ko lieto tie, kuriem grūti staigāt. Tādēļ nevajadzētu arī lietot svešvārdus, atvasinot tos no “negro” saknes, ko caur tuaregu vai latīņu valodu mums ievazājis moris Leo Africanus. Tā kā jaunu latviskojumu tam vēl nav, tad varētu izmantot jau esošo: “melnis”.

Mēs varētu arī sekot valodas komisijas ieteikumam, ka no valodas tradīcijas un stilistikas viedokļa nav ieteicams veidot daudzvārdu apzīmējumus, bet priekšroka dodama īsākiem. Tādēļ vārdu virkni dakteris, slakteris, trekteris un gauneris varētu papildināt ar terminu “nēģeris”, kas turpmāk stātos liekvārdīgā “nēģu zvejnieka” vietā.