Rīgas ielas

Normālu cilvēku uzmanības lokā Rīgas dome parasti nenonāk. Ja kādu laiku nekas ievērības cienīgs netiek nozagts vai, piemēram, iestājusies astronomiskā vasara un uz ceļiem kaisa mazāk sāls, parasti nevienu īpaši neinteresē, ar ko nodarbojas lielākajā Latvijas pašvaldībā.

Rīgas ielu pārdēvēšana sacēla spēcīgākus viļņus, nekā ierasts. Izcēlās pat diezgan asas vārdu apmaiņas gan starp politiķiem, gan sabiedrībā. Vienam ļoti tuva izrādījās Puškina dzeja, citam patika Ļermontovs, vēl kādam likās, ka Maskavas iela ir tik vēsturisks nosaukums, ka to būtu bijis nepieciešams iekļaut nemateriālajā kultūras mantojumā.

Senākos laikos bija vienkāršāk, ielu nosaukumi radās dabiski un tiem nepievērsa pārāk lielu nozīmi. Ja tur strādāja gaļas izcirtēji, tātad Miesnieku iela, ja kalēji, tad Kalēju, ja stiprāk oda, tad Siļķu iela, ja tumšs un liela iespēja pa seju atrauties, tad Maisa iela. Ja pie šīs tradīcijas pieturētos arī šodien, nekādas diskusijas nebūtu vajadzīgas. Būtu mums Bedru iela, Īsā un Garā iela, Maksātnespējas iela, Sāls iela, Makdonalda iela (par godu bulku tirgotavai, nevis Francijas maršalam), Kāzu iela un tamlīdzīgi.

Diemžēl tā nav. Jau labu laiku vismaz galvenās ielas tiek sauktas, lai veidotu kultūrtelpu, pierādītu vienu vai otru taisnību un visādi citādi kaut ko pavēstītu. Ikdienā ielu nosaukumu maiņu parasti apspriež pieminekļu komisijā, kur līdz ar deputātiem darbojas arī no malas piesaistīti eksperti. Taču bieži uzrodas kāds neatliekams ielu nosaukums – vai nu jubilejai par godu, vai iniciatīva no malas. To tad parasti kāds politiķis vai politiķu grupa mēģina ātrāk dabūt cauri. Nekāda speciāla kārtība tam, kā ielu nosaukumus vajadzētu izvēlēties, nav noteikta. Tīri teorētiski, ja viens deputāts izdomātu, ka vajag ielu nosaukt par godu Mikimausim, savam sunim vai sarkanvēdera ugunskrupim, un vairākums deputātu par to nobalsotu, to mierīgi varētu izdarīt.

Nav noslēpums, ka politiķi visbiežāk orientējas pēc tautas viedokļa. Vispirms pasūta socioloģisko aptauju, no tās uzzina, kas tautai uz sirds, un pēc tam smuki sapucēts politiķis to atskaņo televīzijā tieši tādā formā, lai tante Bauskā varētu teikt: “Vai, cik labi runā!” Loģiski, ka labi. Viņš saka tieši to pašu, ko tante pati jau teikusi vienam vai otram socioloģijas kantorim.

Tāpat nav noslēpums, ka latviskajam vēlētājam kopš 2022. gada februāra viss ar Krieviju saistītais jo īpaši derdzas. Ielu pārsaukšana līdz ar to ir laba un, galvenais, vienkārša tautas gribas manifestācija darbībā. Protams, tai līdzi vienmēr nāk parastais politikas rituāls: notiek debates, tiek pieaicināti vieni vai otri eksperti, un beigās ir rezultāts.

Politiskais rituāls ir līdzīgs visās demokrātiskajās valstīs, taču Latvijā, kur visi visus pazīst, tas drusku atgādina reslinga “cīņas” Amerikā: it kā visi ir informēti, ka tas ir teātris, taču izliekas, ka viss notiek pa īstam. Tāpat nereti gadās ar Latvijas politiku. Opozīcija iesniedz daudz priekšlikumu, par tiem spraigi debatē, meklē argumentus, kādēļ šie priekšlikumi ir labi vai slikti, un tad tos noraida. Tieši tāpat iesniedz koalīcijas priekšlikumus, tribīnē kāpj debatētāji, notiek karstas diskusijas, taču jau iepriekš ir zināms, ka priekšlikumi tiks atbalstīti. Tas netraucē apelēt pie sirdsapziņas, aicināt pārdomāt, ieklausīties... Taču tas gandrīz nekad nenotiek. Ja uz sēdi lielā skaitā atnākuši cilvēki ar televīzijas kamerām un citi žurnālisti, diskusijas vienmēr ir spraigākas, notiek sacensība, kura pateiktie divi teikumi nonāks “Panorāmā”. Pieredzējušākie jau ir apguvuši formulas, kas palīdz nonākt televīzijā, – ko un kā labāk pateikt, lai tieši tavs teikums iekļūtu “Panorāmas” ziņu ilustrācijā.

Protams, ir atsevišķi deputāti, varbūt pat kāda piektā daļa, kuri vai nu vēl ir jauni, vai arī tos lēnāk piemeklē atklāsmes par patieso lietu kārtību. Tādi diskutē pa īstam, katru reizi cerībā, ka šoreiz viņiem tomēr izdosies pārliecināt kolēģus. Nereti viņi dusmojas, sāk lamāties, pat kliegt, un dažreiz pavisam nedaudz pietrūkst līdz kautiņam.

Ielu jautājums atšķīrās ar to, ka pamodināja visus – gan tos, kuri, kā parasti, gribēja tikai nonākt televīzijā, gan tos, kuri strīda karstumā būtu gatavi sadot kolēģiem pa seju. Tomēr beigās notika tieši tā kā vienmēr: priekšlikumi tika iesniegti, debates izrunātas, kaislības pavirmoja, taču beigās viss tika pieņemts un atbalstīts. Kā jau demokrātiskā valstī pieņemts.

Šāda sistēma – vai tā ir laba vai slikta? Kā savulaik teica jau nelaiķis Sokrats, uzplīdamies klausītājiem: nav tādu lietu, par kurām varētu pateikt, labi vai slikti. Viss vienmēr atkarīgs no konteksta. Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedrība nereti cieš no smadzeņu izkārtojuma, kurā operacionālie simboli nav pārbīdīti kopš padomju laikiem, visticamāk, savs labums no šādas orientieru maiņas varētu būt. Latvijā tomēr nav nevienas Dikensa ielas, nav pieminekļa Darvinam, Openheimeram vai plāksnes par godu kāda Zviedrijas karaļa mīļākajai.

Taisnības labad jāpiebilst arī, ka saistība ar Latvijas vēsturi un kultūrtelpu ir ne tikai krievu izcelsmes darboņiem. Kaut vai tas pats Haralds Hardrada, braukdams no Konstantinopoles mantot tēva troni un vēlāk dabūjis galu Anglijā, visticamāk, brauca caur Rīgu (kas tolaik gan vēl nebija uzcelta) un mierīgi būtu pelnījis vismaz savu trotuāru, ja ne visu ielu. Diemžēl visa mūsu kultūrtelpa padomju laikā tika bāzēta tieši “lielās” krievu tautas kultūrā. Arī informācijas telpa neatpaliek: vidējais latvietis ļoti labi zina, ar ko ievērojams Filips Kirkorovs, bet praktiski nav informēts par zviedru, somu vai poļu popzvaigznēm.

Tāpēc kopumā var secināt: viss, kas notiek, notiek uz labu. Ir, protams, un vienmēr būs radikālāk noskaņotie, kuri sauks, ka nepieciešams mainīt vēl. Ka Pētersala esot nosaukta par godu Pēterim I un Katrīnas dambis – krievu imperatrisei Katrīnai. Taču, kā jau minējis Zigmunds Freids, dažreiz Katrīna ir tikai Katrīna un Marija – vienkārši Marija (nejaukt ar meksikāņu seriālu). Daži nosaukumi apaug ar labām konotācijām, citi – ar sliktām. Ja šoreiz nomainītie ielu nosaukumi un gāztie pieminekļi ir vairāk saistījušies ar Mariupoles bombardēšanu nekā ar dzejoli par baltajām burām, tad labi vien ir, ka to vairs nebūs.

Vietvārdu latviskošana bija populāra jau pirmskara Latvijā. Man pašam simpātisks gadījums, kad vietu Latgalē ar nosaukumu Pusķaki pārsauca par Puskaķiem. Padomju okupētajās teritorijās bieži vien arī vajadzēja vienā piegājienā nomainīt veselu blāķi vietvārdu. Kēnigsbergas apgabalā upītēm uz ātru roku tika sadomāti nosaukumi pēc tā, kas nu toreiz bija visaktuālākais, – Hļebnaja, Kolbasnaja utt. Dažreiz nosaukumi vēsturiski maina savu nozīmi un iegūst jaunu, sevišķi ja valoda pamainījusies. Ir mums, piemēram, tāds Jērkules ezers, kam ne ar jēriem, ne ar kulēm nav nekāda sakara: lībiešu mēlē tas nozīmē “Ciemezers”, mums burtiski – Ciemezera ezers. Šoreiz tautas griba caur pašu vēlētiem deputātiem izpaudās krievisko nosaukumu pārdēvēšanā latviskākos. Ja nu kādreiz mums arī būs Ugunskrupja iela, tas notiks citos apstākļos, kad pasaules politiskā atmosfēra nebūs tik nokaitēta.

Protams, no malas raugoties, liekas, ka domes deputāti ir aprobežoti, cīnās pret vēstures un kultūras elementiem, maz lasa dzeju un vispār slikti orientējas elementārās lietās. Tā droši vien arī ir svēta patiesība. Taču, kāda sabiedrība, tādi deputāti. Kā teicis Sartrs, ja ilgi skatās spogulī, agrāk vai vēlāk tajā var ieraudzīt deputātu. Tādēļ gluži dabiski, ka lielākā daļa politisko jautājumu ikdienā nevienu īpaši neuztrauc, bet, kad runa ir par ielu pārsaukšanu vai atskurbtuvju ierīkošanu, par ekspertiem pēkšņi kļūst visi – pat deputāti. Tāda ir demokrātija. Vai tas ir labi? Nav iespējams pateikt. Tā vienkārši ir. Varētu, protams, gaidīt apgaismotu valdnieku, kurš pat ielas pārsauktu daiļi un ar gudrību. Taču kādā brīdī arī viņš sajuktu prātā, bet, ja nesajuktu, tad troni mantotu viņa kretīns dēls. Un ko tad? Deputātus vismaz var neievēlēt, var pat atlaist.