Vents Zvaigzne

Radīšanas sazvērestība

Mēs esam atklājuši iepriekš nepamanītu kopsakaru starp ticību kreacionismam un ticību sazvērestību teorijām,” teica viens no pētījuma veicējiem, Dr. Sevastjans Djegess no Fribūras Universitātes. “Kaut arī pirmajā acu uzmetienā ļoti atšķirīgas, abas šīs ticējumu sistēmas ir saistītas ar vienkāršu un iedarbīgu domāšanas kļūdu, kuru sauc par teleoloģisko domāšanu un kuras sekas ir mērķcēloņu un nepārprotamu nolūku saskatīšana dabiskās norisēs un objektos.”

Independent, 20. augustā


Rūpīgāk padomājis par terminiem, kas pieminēti šajā citātā, varu sevi pieskaitīt tiklab pie kreacionistiem, kā pie sazvērestību teoriju cienītājiem. Piemēram, zinu vairākus gluži jēdzīgus argumentus, kuru dēļ man šķiet noderīgi apsvērt, vai visam esošajam gadījumā nav saprātīgs radītājs un, ja ir, kādi secinājumi no tā izriet. Par to, ka atbilde uz šo jautājumu varētu būt pozitīva, mani vairāk pārliecina nevis dievlūdzējgarneles acs unikāli sarežģītā uzbūve vai ēdelveisu trauslais skaistums Alpu nogāzēs, bet gan dažu ateistiski noskaņotu sarunbiedru nelokāmi teleoloģiskā domāšana attiecībā uz cilvēka mērķiem un uzdevumiem šajā pasaulē – teiksim, ideja, ka cilvēces pienākums ir rūpēties par saprāta kā augstākās esamības formas pilnveidošanos un pat mūžīgumu. Ja nu reiz arī stipra pārliecība par materiālās pasaules un pašam savas izcelsmes dabisko bezmērķīgumu nespēj kādu atturēt no domas, ka viņa eksistencei ir apzināti atbalstāmi mērķi, kas pārsniedz dzīves robežas, tad sazvērestību teorētiķis manī indīgi nočukst, ka tādas vēlmes nerodas nejauši. Tieši tāpat ik pa laikam pieķeru sevi ticam tādai apkārtējās pasaules notikumu interpretācijai, ko vēsāk domājošs prāts nosauktu par sazvērestību teoriju. Par kosmisko ķirzakcilvēku globālajiem cilvēces paverdzināšanas plāniem man nekas nav zināms, toties esmu gatavs noticēt tam, ka vismaz dažām valstīm, organizācijām un pat personām varētu būt mērķi, kurus tās cenšas īstenot nevis publiski un caurredzami, bet liekot lietā slepenus maigās un skarbās varas mehānismus vai pat
novičokus.

Tiktāl būtu skaidrs. Visticamāk, esmu dzīvs anekdotisks piemērs, kurš apstiprina Dr. Djegesa hipotēzi par kreacionisma un sazvērestību teoriju saikni, un turpmāka izklāsta vietā varu nodoties savu teleoloģisko domāšanas kļūdu apcerei. Tomēr kritiskāka balss manī protestē, ka varbūt patlaban nodarbojos ar tīšu jēdzienu jaukšanu ironijas vai ļaunprātīgas pašnoniecināšanās vārdā. Pirmkārt, vai man ir skaidrs, kas domāts ar “kreacionismu” šā pētījuma kontekstā? Atbilde uz to, protams, jāmeklē pašā pētījumā. Tur izmantota diezgan plaša definīcija: kreacionisms ir “ticība, ka dzīvību uz Zemes mērķtiecīgi radījis pārdabisks spēks”. Pieņemsim. Taču nedaudz tālāk runāts par tādu kreacionismu, kam raksturīgā teleoloģiskā domāšana traucē pieņemt evolūcijas teoriju, bet plašākā nozīmē – zinātnes atziņas. Tas pārbīda akcentus, jo rada iespaidu, ka runa ir par specifiskāku kreacionismu, kura nozīme ieraugāma, piemēram, Oksfordas angļu valodas vārdnīcas definīcijā: “ticība, ka pasauli un dzīvību tajā īpašos radīšanas aktos radījis dievišķs radītājs”. Starpība, kā viegli pamanīt, ir īpašajos radīšanas aktos, kādus evolūcijas teorija nevar piedāvāt, un šādi definēta kreacionisma aizstāvji arī visbiežāk nododas evolucionisma apkarošanai. Īpašie radīšanas akti arī izslēdz iespēju, ka cilvēks varētu būt laika gaitā attīstījies no kāda mazāk saprātīga primāta, bet tas – neuzskaitot starpposmus – no pavisam nesaprātīga un primitīva daudzšūnu organisma. Savukārt pirmā šeit nosauktā kreacionisma definīcija šādu iespēju nedz apstiprina, nedz noraida, un tai pat atbilst vairāku evolucionāro biologu uzskati. Piedevām man ir aizdomas, ka priekšstatam par pasaules radīšanu tādā veidā, kas nav apvienojams ar evolūciju, pamatā bieži vien nav vis vēlme visur saskatīt apslēptus mērķus, bet gan centieni pielāgot dzīvības izcelsmes ainu attiecīgās reliģijas pamattekstos sniegtajam pasaules radīšanas aprakstam. Pazīstamākie šā paveida kreacionisti savā stāstā izmanto Bībeles Veco Derību, bet viņi nav vienīgie. Minētajiem centieniem gan ir sakars ar teleoloģiju, tomēr tā īsti neattiecas uz pasaules radīšanu. Proti, vairākos reliģiju novirzienos ticību to vai citu tekstu autoritātei un nereti arī burtiskai interpretācijai atzīst par nepieciešamu, lai ticīgais varētu sasniegt pats savus reliģijā definētos mērķus, piemēram, mūžīgo dzīvi pēc nāves.

Ja vēlos būt maksimāli labvēlīgs lasītājs, tomēr jāpieņem, ka pētījumā runa drīzāk ir par pirmo definīciju, kurai principā atbilstu arī pats, lai gan plašākos konfliktos ar t.s. zinātnisko pasaules uzskatu, ciktāl tas attiecas uz dabaszinātnēm, pagaidām neesmu nonācis.

Bet varbūt es pārspīlēju savu ticību sazvērestību teorijām, kas pētījumā definēta kā “tieksme sociāli vēsturiskus notikumus skaidrot ar slepenām ļaunprātīgām sazvērestībām”? Galu galā, visus notikumus vēsturē ar šādām sazvērestībām es nudien neskaidroju un nedomāju, ka tas būtu iespējams. Taču, pārskatot sarakstu ar iespējamām sazvērestību teorijām, kuras tikušas izmantotas respondentu uzskatu pārbaudei, nojaušu, ka arī manējiem tur atrastos savas vājās vietas – gan jautājumos, kas saistīti ar “slepenu organizāciju ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu”, gan – paradoksālā kārtā – ar “neuzticēšanos zinātnei”, kas šajā pētījumā bija pārstāvēta ar jautājumiem par attieksmi pret vakcīnām, ĢMO, klimata pārmaiņām un farmācijas kompānijām. Taisnību sakot, ticību pēdējai sazvērestību teoriju grupai arī pētījuma autori mazāk saista ar teleoloģisko domāšanu, vairāk – ar citām domāšanas kļūdām un aizspriedumiem. Manā gadījumā tās, visticamāk, būtu tā dēvētās anekdotiskā piemēra kļūdas – pārlieku lielas nozīmes piešķiršana personiskiem novērojumiem iepretim secinājumiem, ko piedāvā ar zinātniskām metodēm veikts pētījums ar lielu respondentu skaitu un statistiski izanalizētiem rezultātiem. Bet tas diemžēl ir viens no mūsdienu zinātnes trūkumiem: arvien plašākā pētījumu grupā iegūtos rezultātus nav iespējams atkārtoti pārbaudīt ne vien skeptiskam indivīdam, bet pat trūcīgākas valsts zinātnes institūcijām, ja tās ko tamlīdzīgu vēlētos. Neatliek nekas cits kā uzticēties bez pārbaudes, bet tas ne ar ko īpaši neatšķiras no sen zināmās paļaušanās uz autoritāšu spriedumiem (vēl viena domāšanas kļūda). Šādos gadījumos citkārt tik kritizētie anekdotiskie novērojumi par konkrēto tēmu (piemēram, par vakcīnu nelabvēlīgo ietekmi) iegūst arvien lielāku svaru, lai cik tas nepamatoti un bīstami kādam liktos.

Pilnīgas uzticēšanās trūkums, kas ir cēlonis arī šā komentāra ironiskajam tonim un tekstā uzsvērti lietotajai pirmajai personai (viss rakstītais ir tikai un vienīgi mans anekdotisks novērojums, turklāt attiecībā pašam uz sevi), arī pašu pētījumu, par kuru rakstu, ievieto potenciālu sazvērestību teoriju laukā. Varētu arī nelikties ne zinis par neskaidro kreacionisma formulējumu un tā iespējamo saikni ar dažām sazvērestību teorijām. Taču pētījuma autoru iezīmētā perspektīva, ka viņu atklātā teleoloģiskā saikne starp kreacionismu un sazvērestību teorijām “palīdzēs zinātnes popularizētājiem un politisko lēmumu pieņēmējiem, kuri vēlas vērsties pret sociāli vājinošām un dažkārt arī bīstamām pārliecībām”, raisa nelāgas aizdomas par iespējām izmantot šādus pētījumus, lai atklātu potenciāli bīstamos cilvēkus starp man līdzīgajiem. Un es, kā šķiet, nudien tiecos pievienoties šādai teleoloģiski motivētai sazvērestības teorijai.

Raksts no Oktobris 2018 žurnāla