Bonifācijs Daukšts

Par GRU, kam Putins licis atjaunot veco, draudīgo “R” burtu

Svinīgajā pasākumā par godu Krievijas militārās izlūkošanas dienesta 100 gadu jubilejai Putins tā darbiniekus slavēja par drosmīgajām specoperācijām un teica, ka viņi kalpo par paraugu nākamajām paaudzēm.

The Moscow Times, 3. novembrī



Komiskā izgāšanās, kas gadījusies
GRU1 bēdubrāļiem, kuri glabājuši takšu kvītis par braucienu no GRU štāba uz Maskavas lidostu un savu dienesta foto ievietojuši banālās iepazīšanās vietnēs, satriekusi visus priekšstatus par Krievijas specdienestu profesionalitāti, bet GRU bijušā kolēģa Sergeja Skripaļa noindēšanas mēģinājums ar kaujas indi kļuvis par starptautiskas izmeklēšanas lietu un atnesis Krievijai jaunas sankcijas.

Pētīgie žurnālisti, piemēram, Kristians Ešs Der Spiegel slejās, brīnās, kāpēc gan “prezidents Putins savu militāro specdienestu iesaistījis indēšanā Solsberi un hakeru uzbrukumos Rietumiem. Kā strādā GRU, un kāpēc pēdējā laikā viņiem viss tik bieži saiet grīstē? [..] Vai tas joprojām ir militārais izlūkdienests vai arī tagad kaut kas cits, lielāks?”.

Toties esot skaidrs, ka “tipisks GRU aģents atšķiras no saviem civilajiem konkurentiem Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestā (SVR)2. Varētu teikt, ka tas nav vērīgs analītiķis ar labām manierēm, bet gan robusts karjerists, kurš prot ielikt spridzekli un kaujas ugunīs jūtas labāk nekā angļu provincē. Abi Solsberi lietā aizdomās turamie GRU virsnieki Čepiga un Miškins no pirmā skata liekas ļoti atbilstoši šāda tipāža pārstāvji”.

Tikmēr šīs un citas GRU neveiksmes daudzi saista ne tikai ar vadības kompetences trūkumu, bet arī ar nežēlīgu pret GRU (geerušņikiem, grušņikiem) vērstu konkurences cīņu no Krievijas politiskā izlūkdienesta – čekas pēcteča Federālā drošības dienesta (FSB)3 – puses. Uzskata, ka FSB daždien apzināti organizējot konfidenciālās informācijas noplūdes, kas kompromitē GRU darbību ārvalstīs. Lai nu kā, aizdomīga šķiet GRU šefa ģenerālpulkveža Igora Korobova nāve 62 gadu vecumā 2018. gada 21. novembrī kādas oficiāli nenosauktas, bet “grūtas un ilgstošas” slimības iznākumā. Tas noticis tikai pāris gadus pēc iepriekšējā, 58 gadus vecā GRU vadītāja Igora Serguna mīklainās nāves 2016. gada janvāra sākumā Piemaskavā vai (drīzāk) Libānā. Loģiski rodas pagaidām neatbildēts jautājums, vai būtu pamats Korobova nāvi iekļaut pašu dīvaināko Krievijas letālo aiziešanu rindā. Par jauno GRU šefu kļuvis viceadmirālis Igors (atkal Igors!) Kostjukovs. The Telegraph, apkopojis biogrāfiju faktus, vēsā analītiskumā konstatē, ka “gaidāmais dzīves ilgums šai amatā ir visai īss” un, nomierinošāk, “tāpat kā dzīves ilgums Krievijā vispār”.

Neskatoties uz to, ka pirms dažiem gadiem vairākas nopietnas GRU apakšstruktūras tika atņemtas un “iekausētas” FSB, šī nesātīgā dienesta vadībai Maskavā, Lubjankas laukumā, ar to vien vēl nepietiekot. Sevišķi FSB nedodot miera GRU dienestam piederošie leknie aizrobežu aktīvi, kas esot jau pārtapuši veselās “pagrīdes biznesa impērijās”. Sākotnēji materializējušās aizdomas, ka pats Putins savu “dzimto” politiski čekistisko dienestu FSB “mīl nesamērīgi vairāk” nekā GRU. Un otrādi.

Abu dienestu savstarpējie konflikti asākā vai maigākā formā, pastāvīga sāncensība un konkurence specdienestu historiogrāfijā atminama jau vismaz kopš laika, kad GRU vēsturiskā priekšteča “tēvu” Ļevu Trocki 1940. gadā ar alpīnista lauzni nogalināja FSB vēsturiskā priekšteča NKVD4 aģents Ramons Merkaders.

Sākoties Putina ērai, GRU dienests salīdzinājumā ar FSB acīmredzami zaudēja savu ietekmi. 2008. gada militārā reforma GRU bija sevišķi sāpīga, jo aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs tai atņēma to, kas GRU atšķīra no citiem specdienestiem, – elitārās specnaza5vienības. Visai pazemojoši GRU atņēma arī tā simbolus. GRU nosaukumu saīsināja par GU (Galvenā pārvalde), bet draudīgo melno sikspārni emblēmā, ko savulaik veterāni lielīgi mēdza tetovēt sev uz krūtīm, aizvietoja ar prastu neļķi.

Tomēr pašlaik notiek evolucionāras izmaiņas un var secināt, ka GRU ir krietni paplašinājis un daudzveidojis, arī aktuāli “hibridizējis” savas darbības lauku. “Ekspansija ir saistīta ar strauju šī dienesta attīstību, kas notikusi kopš 2012. gada,” atzīst Ešs.

2012. gadā, kā zināms, par Krievijas aizsardzības ministru kļuva Sergejs Šoigu, viens no ietekmīgākajiem un godkārīgākajiem cilvēkiem Putina apkaimē. No Šoigu attieksmes pret GRU nāca liels labums: tam tika atdotas specnazastruktūras. Bet vēl lielāku izdevīgumu GRU guva no kardinālā pavērsiena Krievijas ārpolitikā kopš Ukrainas krīzes sākuma. Tieši pie GRU dienesta piederēja kaujinieki militārajās formās bez atšķirības zīmēm (“zaļie cilvēciņi”), kuri 2014. gadā nodrošināja Krimas aneksiju un karoja Donbasā pret Kijevas armiju.

GRU sāka iejaukties lietās, kuras agrāk to vispār neinteresēja, un pagaidām, kamēr nenotiek atklāta valsts karadarbība, GRU acīmredzot paredzēts kā tas instruments, ar kura palīdzību īstenot slepenās operācijas. Saskaņā ar krievu žurnālistu, specdienestu izpētes speciālistu Andreju Soldatovu, kopš 2016. gada GRU ir pārvērties par politisku instrumentu.

Vēsturnieku skatījumā specdienestu, arī GRU, darbība ir visai vāji izvērtēta. Un tieši tādēļ, ka trūkst arhīvu un dokumentālo liecību. Militārie izlūkdienesti gandrīz vienmēr ir spējuši rūpīgi noslēpt savas slepenās darbības pēdas un, protams, aģentūru sarakstus. Arī Latvijas Republikas militārais izlūkdienests 1940. gadā, sākoties PSRS okupācijai, dokumentus par savu darbību nenodeva ienaidniekam, bet gan noteiktajā kārtībā likvidēja un tā, atšķirībā no Politpārvaldes vadības, izglāba saviem aizrobežu aģentiem dzīvību.

GRU darbībā vērojama nosliece uz tā saucamo pirms-pirmskara, pirms “īpašā perioda” metožu un līdzekļu izmantošanu. Šim periodam raksturīga nevis kautrīgo spiegu, bet gan straujās darbībās sevi ne visai slēpjoša diversantu tipa gājienu izmantošana. Tā varētu izskaidrot Solsberi gadījuma šķietamās “dīvainības”.

Abi killeri nav īpaši slēpušies no Lielbritānijas novērošanas un sekošanas sistēmas, bet pildījuši uzdevumu, kā parasts: strauji rīkojoties, izliekot starptautiski aizliegtu indi un pazūdot. Šāda rīcība izskatās nekaunīgi izaicinoša, bet šoreiz tā nav sasniegusi mērķi: GRU nodevējs Skripaļs un viņa meita palikuši dzīvi. Specdienestu aprindās ironizē, ka GRU neveiksmē vainojams tikai Anglijas klimats – lietus, kas atšķaidījis drausmīgo Novičok indi uz Skripaļa mājas durvju kliņķa. Krievijai kopš laiku gala neveicas ar Angliju…

Pieklusinot sevī neobjektīvu furoru un pārmērīgu sajūsmu par Putina specdienestu redzamām neveiksmēm un šķietamu neprofesionālismu, būtu jāsaprot, ka ar GRU Krievijai saistās ne tikai neveiksmes, bet arī realizētas darbības: hakeru kiberspiegošanas operācijas (sociālajos tīklos, prezidentu, parlamentu vēlēšanās dažādās valstīs utt.), specifiskas militāra rakstura operācijas (Ukraina, Sīrija u.c.). Organizācija nav nogrimusi un darbojas.

Starptautiskās norises, NATO spēku izvietošana tuvu Krievijai neizbēgami arī Baltijas valstis novieto GRU struktūru intereses tēmēklī. Grūbes filmā “Lustrum” kāds augsti stāvējis bijušais Latvijas VDK virsnieks, kurš figurē ar iniciāļiem A. J., aizkadrā stāsta par dīvainu, Atmodas posmā no Maskavas atbraukušu čekistu grupu, kura nav informējusi Latvijas VDK vadību par savu konkrēto uzdevumu, bet pieprasījusi visu VDK konspiratīvo dzīvokļu adrešu sarakstu. To saņēmusi, grupa pēkšņi pazudusi no Rīgas kolēģu redzesloka. A. J. saprotot, ka konspiratīvo dzīvokļu sarakstam bez aģentūras nav jēgas. Acīmredzot noticis PSKP, Lubjankai, centram vien zināms “veidošanas darbs” ar kādu LPSR VDK nezināmu, toreiz nākotnei domātu – iespējams, pamatā GRU – aģentūru.

1Главное разведывательное управление (ГРУ), 2010.–2018. gadā Главное управление Генерального штаба Вооруженных сил – Krievijas militārās izlūkošanas dienests.

2Служба внешней разведки Российской Федерации, СВР.

3Федеральная служба безопасности Российской Федерации, ФСБ России.

4Народный комиссариат внутренних дел, НКВД.

5Krievu valodā спецназ, no vārdu savienojuma Войска специального назначения – speciālo uzdevumu karaspēks.

Raksts no Decembris 2018 žurnāla