Par cūkām, pērtiķiem un cilvēkiem

Biologi pirmo reizi izaudzējuši cilvēka un pērtiķa himeru: organismi attīstījās 19 dienas. Šis pētījums rada daudz ētisko jautājumu.

Meduza, 17. aprīlī

Par himerām sauc organismus, kuri satur šūnas no vismaz diviem dažādiem indivīdiem, proti, ar diviem atšķirīgiem DNS. Atsevišķos gadījumos himeras veidojas, ja tā var teikt, dabiski; tā notiek, piemēram, tad, ja grūtniecības laikā auglis absorbē savu dvīni. Runa ir par tiem gadījumiem, kad apaugļošanās rezultātā rodas tā saucamie dizigotiskie dvīņi, t.i., dvīņi, kuri radušies no divām olšūnām. Agrīnā grūtniecības periodā viens no dvīņiem var iet bojā un dažas šī bojāgājušā dvīņa šūnas var absorbēt izdzīvojušais auglis, un līdz ar to šajā auglī būs divu dažādu indivīdu šūnas. Šie cilvēki, protams, paši var nezināt, ka viņi ir himeras. Pirms vairākiem gadiem ziņās tika apspriests Kārenas Kīganas (Karen Keegan) gadījums. Viņai bija nepieciešama nieres transplantācija, un šī iemesla dēļ gan viņai, gan viņas ģimenes locekļiem veica ģenētisko testu, lai noteiktu iespējamo saderību. Pārsteidzošā kārtā testa rezultāti parādīja, ka Kārena nevar būt savu bērnu māte. Tomēr visai drīz ārsti noskaidroja, ka Kārena ir himera: DNS viņas asins šūnās atšķiras no DNS pārējās viņas ķermeņa šūnās. Cilvēks var kļūt par himeru arī pēc kaulu smadzeņu transplantācijas. Kaulu smadzeņu transplantācijas gadījumā pacienta kaulu smadzenes tiek aizvietotas ar donora kaulu smadzenēm. Kaulu smadzenes satur cilmes šūnas, kas pārveidojas par sarkanajiem asinsķermenīšiem jeb eritrocītiem, bet tas nozīmē, ka pacienta eritrocīti būs ģenētiski identiski donora eritrocītiem. Uz noteiktu laiku par himeru kļūst jebkurš cilvēks, kuram ir pārlietas asinis, tomēr kaulu smadzeņu transplantācijas gadījumā vismaz daļa eritrocītu būs ģenētiski identiski donora eritrocītiem līdz pat mūža beigām. Visai bieža parādība ir tā saucamais mikrohimerisms – kad cilvēka organismā ir tikai neliela daļa kāda cita indivīda šūnu. Biežāk sastopamais mikrohimerisma piemērs ir grūtniecība. Grūtniecības laikā neliela daļa augļa šūnu parasti nokļūst sievietes asinīs un tad ceļo pa organismu uz dažādiem orgāniem. Pētījumi liecina, ka mikrohimerisms vismaz uz noteiktu laiku ir vērojams gandrīz katrā grūtniecībā, bet atsevišķos gadījumos augļa šūnas sievietes ķermenī var uzkavēties līdz pat mūža beigām. Par himeru var uzskatīt arī jebkuru cilvēku, kuram ir transplantēts kāds orgāns, jo arī šādā gadījumā viņa organismā ir cita indivīda šūnas.

Visos minētajos piemēros ir runa par himerismu vienas sugas ietvaros, jo himerā esošās cita indivīda šūnas nāk no tās pašas sugas organisma, bet jau vairākus gadus biomedicīniskajos pētījumos visai plaši izmanto himeras, kuru organismā ir šūnas, kas nāk no vismaz divu atšķirīgu sugu indivīdiem – vai nu diviem dažādiem dzīvniekiem (piemēram, žurkas un peles), vai cilvēka un dzīvnieka, kā tas ir gadījumā, par kuru ziņo Meduza. Cilvēka un dzīvnieka himeras dažādos biomedicīniskos pētījumos izmanto jau vairākus gadus. Piemēram, vairākos pētījumos cilvēka cilmes šūnas ir tikušas transplantētas pelēs, lai izpētītu, kā tās mainās. Ir veikti arī pētījumi, kuros cilvēka audzēja šūnas ievadīja pelēs, lai izstrādātu vēža ārstēšanas metodes cilvēkiem. Būtiski, ka lielākajā daļā gadījumu pētījumos izmantotās cilvēka–dzīvnieka himeras tiek radītas, ievadot cilvēka šūnas vēlākā attīstības posmā – dzīvnieka auglī, tikko piedzimušā vai jau pieaugušā dzīvniekā. Šī iemesla dēļ donora (šajā gadījumā cilvēka) šūnas atrodas tikai tajos audos, kur tās tiek ievadītas. Turpretim tad, ja cilmes šūnas ievada krietni agrāk – embrija attīstības stadijā –, šūnām potenciāli vajadzētu veidoties arī citos himeras audos. Tomēr pētījumi parādīja, ka panākt šādu rezultātu iespējams, tikai liekot lietā jaunākos sasniegumus cilmes šūnu un gēnu rediģēšanas tehnoloģijās. Pateicoties šīm tehnoloģijām, pastāv reāla iespēja radīt himeras ar lielāku cilvēka šūnu klātbūtni, turklāt izmantot arī lielākus dzīvniekus, piemēram, cūkas un aitas. Bet tas savukārt dod iespēju ne tikai iegūt labākus modeļus slimību izpētei, bet arī radīt orgānus, kurus varētu transplantēt cilvēkiem. Tā pati Solka institūta pētnieku grupa, kas nupat radījusi pirmo cilvēka un pērtiķa himeru, pirms četriem gadiem nonāca masu mediju uzmanības lokā, pateicoties eksperimentam, kurā tika radīta pirmā cilvēka un cūkas himera. Cūka tika izvēlēta tāpēc, ka tās izmēru dēļ būtu iespējams iegūt transplantējamus orgānus cilvēkam, tomēr eksperiments izrādījās neveiksmīgs: himeras organismā izveidojās pavisam neliels cilvēka šūnu skaits – tikai viena cilvēka šūna uz 100 000 cūkas šūnu. Zinātnieki par galveno neveiksmes cēloni uzskatīja to, ka cūkas un cilvēki tomēr ir ļoti attālas sugas. Turklāt prognozētā viena gada vietā šādas himeras radīšana prasīja četrus gadus un vairāk nekā 1500 cūku embriju. Tas lika ķerties pie pērtiķiem.

Tā ka nupat publiskotais Solka institūta pētījums neuzdod būtiski jaunus ētiska rakstura jautājumus, kuri jau nebūtu uzdoti 2017. gadā, kad tika radīta cilvēka–cūkas himera. Ir cilvēki, kuri norāda, ka šāda veida eksperimenti nav dabiski un, tos veicot, mēs iejaucamies dabiskajā lietu kārtībā. Pats par sevi šis iebildums nav īpaši spēcīgs, šādu pārmetumu faktiski var attiecināt uz jebkuru medicīnisku tehnoloģiju. Orgānu transplantācija nav dabiska, bet dabiski būtu nomirt no aizkuņģa dziedzera vēža. Daudz nopietnākas šķiet bažas par mūsu nespēju paredzēt, kāda veida dzīva būtne šādu eksperimentu gadījumā var rasties. Proti, ja šīs būtnes šūnas un orgāni ir tik ļoti līdzīgi cilvēka šūnām un orgāniem, tad ar ko šī būtne atšķirsies no cilvēka morālā ziņā? Bet, ja būtiskas morālas atšķirības nav, tad iespēja izmantot himeru orgānus transplantācijai vairs neliekas tik, maigi izsakoties, vilinoša. Bet tas savukārt noved pie jautājuma par mūsu izturēšanos pret dzīvniekiem, kas nav cilvēki. Pieņemsim, ka radīto himeru kognitīvās spējas būtiski neatšķiras no nehimeru spējām, proti, gan cūkas un cilvēka, gan pērtiķa un cilvēka himera kognitīvo spēju ziņā neatšķiras no parastām cūkām un pērtiķiem. Vai šādā gadījumā mēs varētu attaisnot himeru radīšanu eksperimentiem un transplantējamu orgānu iegūšanai? Ja palūkojamies uz to, kā mēs šobrīd izturamies, piemēram, pret cūkām, tad laikam būtu jāatzīst, ka arī pret cilvēka–cūkas himeru radīšanu nekādus iebildumus īsti izvirzīt nevar. Savukārt, ja iebilstam pret himerām, tad visdrīzāk mums būtu jāpārskata arī attieksme pret cūku izmantošanu pārtikā. Cilvēku attieksme pret dzīvniekiem gan mēdz būt visai jocīga, tāpēc tiem, kuriem mūsu izturēšanās pret cūkām šķiet pieņemama, iesaku cūkas vietā iztēloties suni. Te gan kāds varētu iebilst, ka cūku kaušana un ēšana nepavisam nav salīdzināma ar himeru izmantošanu transplantējamu orgānu ieguvei, jo pirmajā gadījumā runa tomēr ir par triviālu gastronomisku izvēli, bet otrajā – par cilvēka dzīvības glābšanu. Savā ziņā, protams, tas ir taisnība: orgānu trūkums ir būtiska problēma. Piemēram, Eiropā vidēji katru dienu nomirst 18 cilvēku, kuri gaida rindā pēc transplantējama orgāna. Iespēja audzēt orgānus, izmantojot himeras, varētu šīs dzīvības glābt. Tomēr šīs dzīvības glābt varētu arī lielāks ziedoto orgānu daudzums. Šajā ziņā dažām valstīm sokas labāk nekā citām. Piemēram, 2018. gadā Spānijā uz vienu miljonu bija 48,3 donori, kas pēc nāves savus orgānus ziedoja citiem, bet Latvijā – tikai 12,6. Dažkārt, mēģinot pamatot dzīvnieku izmantošanu cilvēku dzīvības glābšanai, tiek izmantota līdzība ar glābšanas laivu: iedomāsimies, ka glābšanas laivā ir divi cilvēki un, piemēram, suns. Laiva ar grūtībām turas virs ūdens, un ir skaidrs, ka visas laivā esošās būtnes izglābties nevarēs, tāpēc kādam jāpaliek aiz borta. Šādā gadījumā, šķiet, mazākais ļaunums būtu atstāt aiz borta suni, lai varētu izglābties cilvēki. Tieši tādā pašā veidā mēs varam audzēt dzīvniekus, lai no tiem iegūtu transplantējamus orgānus. Tomēr šķiet, ka galvenā šī argumenta problēma ir tā, ka šie dzīvnieki mūsu laivā neatrodas.