Kaspars Eihmanis

Okeāns zelta urnā

Ķīna, šķiet, akceptē to, ka nākamais Dalailama var būt tikai šī, četrpadsmitā Dalailamas reinkarnācija, taču likusi saprast, ka viņš nevar izvēlēties reinkarnēties vietā, kas atrodas ārpus Ķīnas jurisdikcijas.

Tibetanreview.net, 21. martā



Ķīnas Tautas Republikā “dzīvajiem budām” jeb
huofo, kā ķīniešu valodā dēvē pārdzimušus tibetiešu lamas, izsniedz speciālu apliecību, un viņu vārdi ir atrodami interneta “Dzīvo budu meklēšanas sistēmā” http://hf.tibet.cn. Aizliegums pārdzimt ārpus Ķīnas nav nekāds Monty Python skečs par Orvela “1984” tēmu; tā ir likuma norma, kas tika pieņemta 2007. gadā un regulē tibetiešu lamu pārdzimšanas procedūru. Tie, kas iedomājas, ka šāds likums var dzimt tikai ķīniešu komunisma dzīvnieku fermā, būs pārsteigti, uzzinot, ka līdzīgu likuma normu 1935. gadā jau pieņēma nacionālistu valdība Ķīnas Republikas periodā, 14 gadus pirms varu pārņēma komunisti.

Iespējams, der ielūkoties vēl senākā pagātnē. Cjina dinastijas imperators Cjeņluns 1795. gadā Pekinas Junheguna budistu templī lika novietot stēlu, uz kuras mandžūru, ķīniešu, tibetiešu un mongoļu valodā bija iekalta viņa sacerētā “Eseja par lamām”. Eseja bija reakcija uz Cjina dinastijas un Nepālas Gorkhu valsts militāro konfliktu (1788–1792). Gorkhas bija nolēmuši pasirot mandžūru kontrolētās Tibetas bagātajos tempļos. Cits konflikta iemesls bija desmitā Šamarpas, ietekmīga karmakagju skolas lamas, politiskās intrigas: viņš lūdza patvērumu nepāliešiem un, iespējams, arī tos sakūdīja pret tālaika Tibetas vietvalžiem. Lai izvairītos no šādiem precedentiem, Šamarpas pārdzimšanas līniju Cjina impērija aizliedza. 1963. gadā, kad Tibetas valdība jau atradās trimdā Indijā, aizliegumu atcēla.

Mandžūru imperators Cjeņluns bija tibetiešu un mongoļu budisma patrons un, atšķirībā no ĶTR komunistiem, sava veida budists. Taču minētajā esejā viņš skaidri saka, ka “dzīvo budu” tradīcija esot nepamatota, jo nepamatota ir pati doma par budas dzimšanu. Tradīcija meklēt pārdzimušo lamu, viņaprāt, ir vienkārši vēlme nodrošināt iedibināto pēcnākamību sabiedrībā, kuras vadošais politiskais slānis ir mūki. Bet, lai tūkstošiem tibetiešu mūku nejustos pazuduši, šādu sistēmu pēkšņi atceļot, Cjeņluns pavēlēja turpmāk izmantot “zelta urnas” metodi, proti, pārdzimšanas kandidātu noskaidrot ar lozēšanu.

Bet kāpēc visas šīs detaļas, kurās var apmaldīties kā ķīniešu ābeces labirintos? Pirmkārt, Cjeņluns savā esejā pareizi norāda, ka apzīmējums “dzīvais buda” ir kļūdains. Pat no vienkāršas loģikas viedokļa: ja jau ir dzīvie budas, tad jābūt arī mirušajiem, vai ne? Ķīniešu huofo ir tibetiešu tulku jeb trulku (sprul sku) ekvivalents, kas savukārt ir sanskrita nirmānakāja (“pārvērtību ķermenis”) tulkojums. Mahājānas budoloģijā nirmānakājair viens no trim postulētajiem Budas ķermeņiem. Jau agrīnais budisms Šākjamuni Budam piedēvēja pārdabiskas spējas, apveltot viņa ķermeni ar neparastām pazīmēm un īpašībām, bet vēlākais mahājānas virziena budisms Budu sāka uzlūkot par visaptverošu principu un Šākjamuni Budu – tikai par šī principa “pārvērtību ķermeni”, kuru tas pieņem, lai sludinātu atbrīvošanos no ciešanām. Vēl nodala dharmakāju (dharmas ķermeni) – īsteno un patieso tādību, transcendentālo realitāti, kāda tā ir, – un sambhogakāju (atlīdzības ķermeni), ko atmodusies būtne iegūst saskaņā ar saviem karmiskajiem nopelniem. Otrkārt, karmakagju skolas patriarhs Karmapa (12. gs.) tiek uzskatīts par senāko trulku līniju Tibetas budisma vēsturē. Treškārt, tradīcija, kas aizsākās kā reliģiskās autoritātes nodošana, ar laiku nenoliedzami kļuva arī par politiskās, sociālās un administratīvās varas nodošanas veidu. Īsumā, trulku sistēma ir sava veida garīgā, politiskā un ekonomiskā aristokrātija.

Un šeit mūsu stāstā ienāk Dalailama. Titulu “Dalailama” Tenzina Gjaco priekštečiem piešķīra Altanhans (1507–1582), tumedu mongoļu virsvadītājs, Čingishana mazdēla Hubilaja – Ķīnas iekarotāja un Juaņa dinastijas pirmā imperatora – pēctecis. Altanhans izrādīja īpašu interesi par tibetiešu gelugas tradīciju, kuru iedibināja Conkapa (1357–1419), viens no slavenākajiem budistu filozofiem un reformatoriem Tibetas vēsturē. Altanhans piešķīra Sonamam Gjaco, tālaika gelugas tradīcijas ietekmīgākajam pārstāvim, titulu Dalai, kas ir mongoļu ekvivalents vārdam Gjaco, ar nozīmi “okeāns”. Tā Sonams Gjaco kļuva par trešo Dalailamu, un tituls tika attiecināts arī uz viņa abiem iepriekšējiem iemiesojumiem. Tālāk jau kā Vecās Derības radurakstos. Ceturtais Dalailama Jontens Gjaco bija Altanhana mazmazdēls – tibetiešu–mongoļu sadraudzības pakta auglis. Piektais Dalailama, pateicoties džungāru valdnieka Gušihana patronāžai un militārajam atbalstam Tibetas teritorijas apvienošanā, 1642. gadā kļuva par Tibetas faktisko politisko un garīgo līderi. Tālākā Dalailamu institūta vēsture ir kostīmdrāmas un detektīva “Slepkavība Potalas pilī” cienīga. Sestais Dalailama bija dzērājs, dzejnieks un meitu ģēģeris; citi mira jauni, tika indēti un slepkavoti, kādam uzgāzās Potalas pils griesti, notika nemitīgas cīņas ar reģentiem, neskaitāmām mūku un augstmaņu kliķēm. Trīspadsmitajam Dalailamam nācās aizsargāt Tibetu no Eiropas lielvaru teritoriālajām interesēm, bet četrpadsmitais ir bēglis kopš 1959. gada aprīļa, kad savas “vēsturiskās tiesības” uz Tibetas teritoriju nostiprināja ķīniešu komunisti, apspiežot pret viņiem vērsto sacelšanos. Saskatīt tajā visā nirmānakājasizpausmes var tikai ticībā nešaubīgi Tibetas budisma sekotāji.

Nirmānakājadarbojas cilvēkam neizdibināmos veidos, un varbūt tieši tāpēc imperators Cjeņluns nolēma ieviest zelta urnas ceremoniju. Jo gan šis mandžūru imperators, gan mūsdienu komunistu valdnieki šos tibetiešu institūtus uzlūko caurcaurēm pragmatiski, izmantojot tos savā labā, tiecoties maksimāli kontrolēt. Ar zelta urnas palīdzību izvēlēti visdrīzāk tikai pāris Dalailamas – desmitais un divpadsmitais –, bet arī šie gadījumi ir strīdīgi. Tomēr saskaņā ar vēstures dokumentiem šis rituāls izmantots vismaz 50–60% gadījumu, nosakot citu slavenu trulkuiemiesojumus, kuru bijis ne mazums. Tibetiešu tradīcija paļāvās uz mirstošo trulku norādījumiem par nākamo pārdzimšanu, viņu tuvāko skolnieku un pavadoņu sapņiem, orākulu šamanēšanas vīzijām un atrasto zēnu eksaminēšanu. Turpretim šeit visu izšķīra lozēšana.

Runājot par pašu pārmiesošanos, nekādi nevarētu teikt, ka tā ir kaut kas pats par sevi saprotams. Jau Cjeņlunam tas nelikās pašsaprotami. Trulku tradīcija ir tibetiešu inovācija. Tiesa, jau senajā Indijā pastāvēja literārais džātaku žanrs, kas aprakstīja Budas Šākjamuni gaitas daudzajos iemiesojumos, taču nekur nav aprakstīts, kā notiek sistemātiska konkrēta budistu meistara iemiesojuma meklēšana un atpazīšana. Tomēr izskatās, ka pirms globalizācijas šīs augsti attīstītās būtnes dzimušas tikai Tibetā, bet mūsdienās tās sāk parādīties arī Indijā, Eiropā un ASV. Dažreiz par trulku atzīst jau pieaugušus cilvēkus. Nereti gadās, ka trulku ir negaidīti personāži, piemēram, amerikāņu grāvēju aktieris Stīvens Sigāls. Ja kādu tas pārsteidz, Penors Rinpoče, kurš apstiprināja Sigāla statusu, sniedza skaidrojumu, kuru īsumā var raksturot šādi: es sajutu viņā trulku kvalitāti. Kalu Rinpočes, viena no pazīstamākajiem tibetiešu lamām Rietumos, iemiesojums Jansi Kalu Rinpoče atzinies, ka bērnībā viņu klosterī seksuāli izmantojuši un mēģinājuši nogalināt. Savukārt Kalu Rinpočes ilggadējā pavadone Džūna Kampbela jau 90. gadu beigās nāca klajā ar atzīšanos, ka bijusi iesaistīta slepenās seksuālās attiecībās ar Kalu Rinpoči, par kuru atklāšanu viņai draudēts ar maģisku nāves lāstu.

Nenoliedzami, saskaņā ar tantrisko budismu augsti attīstīta meistara spējas var līdzināties “trakajai gudrībai”. Mēs, laji, varam arī nesaredzēt to, kas slēpjas aiz meistaru alkoholisma, seksuālā vardarbīguma un mantkārības. Mēs nespējam redzēt to, kas ir īstenībā. Jo īstenībā ir dharmakāja, tādība, kurā nav subjekta un objekta nošķīruma, nav ne manis, ne tevis, bet šūnjata, proti, tukšums, ko caurstrāvo Budas iedaba – apgaismības potencialitāte. No šī absolūtās patiesības jeb paramārtha satja viedokļa gan zelta urnas, gan Dalailamas, gan ķīniešu komunisti ir tikai kā rasas piliens, kā ilūzija, kā zibens uzplaiksnījums, kā mākonis un sapnis. Nav ne okeāna, ne zelta urnas.

Raksts no Maijs 2019 žurnāla